BLOGS

Ir beigušās “Baltijas Moreno dienas”

Ir beigušās “Baltijas Moreno dienas”. Un gandarījums ir liels. Jo Latvijas psihodramatisti paveica milzu darbu, lai Rīgā notiktu starptautiska konference ar aptuveni 100 dalībniekiem no 16 valstīm.
Arī Rīgas svētku kontekstā šis bija nozīmīgs akcents. Viesi no daudzām Eiropas valstīm, kā arī Amerikas un Jaunzēlandes labāk iepazina gan Rīgas arhitektūru, gan tā brīža kultūras piedāvājumu.
Kādi ir secinājumi?
1. Psihodrāma kā psihoterapijas metode pasaulē ir ne tikai attīstīta, dziļa un tiek sekmīgi pielietota, bet ar tās iespējām un sasniegumiem pasaules speciālisti arī regulāri apmainās. Tādējādi ir izveidojusies noturīga starptautiska psihodrāmas kopiena, kas atrodas nemitīgā sasaistē, mijiedarbībā un attīstībā.
2. Konferences laikā notika daudzas izcilu meistaru darbnīcas. Īpaši aktuāli likās jautājumi par tām psiholoģiskajām traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, radot un uzturot dzimtas ievainojumus un rētas kā noslēpumainu, neizrunātu vai neizrunājamu likteņa sastāvdaļu, ar ko katram indivīdam nākas tikt galā.
3. Svarīgi bija apzināties, ka psihodrāma ir sazarota. Līdzās grupu terapijai, pāru terapijai un monodrāmai plaši attīstās sociodrāma – konfliktu apzināšanās un risināšana lielākās sociālās grupās – darba kolektīvos, mācību iestādēs, pat starpnacionālo jautājumu kontekstā.
“Baltijas Moreno dienas” ir beigušās. Nākamās notiks Lietuvā pēc 2 gadiem. Taču būtu svarīgi apjaust un izmantot psihodrāmas iespējas, palīdzot Latvijas cilvēkiem daudzo samilzušo problēmu risināšanā. Jo arī šī konference pierādīja, ka Latvija ir bagāta ar labi sagatavoties un ražīgi strādājošiem psihodrāmas speciālistiem. Neaizmirstiet par to, labākas Latvijas cēlēji!

Sen nebiju redzējis, cik cilvēciski saimnieks apietas gan ar suni

Sen nebiju redzējis, cik cilvēciski saimnieks apietas gan ar suni, gan ar tā upuri!
Kad sunene kādu mirkli bija mani aprējusi, saimnieks mierīgā tonī paaicināja Pogu pie sevis, apsēdināja un spieda sunenei uz pašapziņu, vienlaikus norādot uz zināmu atzinību man.
Proti: “Kāpēc tev uz labu cilvēku jārej! Kas tu, – kāda muļķe esi, vai?!”

Cik jauki ir justies vecam un sentimentālam!

Cik jauki ir justies vecam un sentimentālam! Jo tad sirds var uzgavilēt par pilnvērtīgi pavadītu piektdienas vakaru!
Izvēlējos noskatīties filmu “Filomena” – par sievieti, kas dēla 50. dzimšanas dienā nolemj atklāt tuviniekiem, ka viņai vispār šāds bērns ir bijis. Tālākā filma stāsta par to, kā Filomena kopā ar žurnālistu Mārtinu dodas meklēt šo – reiz jaunībā viņai atņemto un uz Ameriku adoptēto – bērnu.
Ap filmas vidu iestājas mulsuma brīdis, jo viss par dēla likteni jau it kā tiek uzzināts. Liekas, kurp tad tālāk filma vēl var vest? Taču sižets savērpjas aizvien gudrāk un aizkustinošāk – režisors Stīvens Frīrs kopā ar aktieriem Džūdiju Denču un Stīvu Kūganu uzbur gudru, smeldzīgu, dramaturģiski grodu skatāmgabalu.
Derēs visiem, kam asaras sakrājušās aiz plakstiņiem un nezina, kur likties.

Sagaidot Ziemassvētkus un Jauno gadu, es Jums novēlu

Mīļie!
Sagaidot Ziemassvētkus un Jauno gadu, es Jums novēlu padomāt, kāda ir Jūsu dzīves devīze! Cilvēkiem un valstīm tās ir bijušas dažādas: “Par Dievu, Firstu un Tēvzemi!” (Lihtenšteina), “Vienotība dod spēku!” (Andora), “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība!” (Francija), “Labs darbiņš, kas padarīts!” (Annas tante)…
Piemēram, man ilgus gadus devīze ir bijusi jauka, patiesa un sirsnīga: “Vai, cik grūts mūžs!’
Tā ir mani apmierinājusi un nomierinājusi jebkurā dzīves brīdī, jo tajā nav nekā pompoza, liekulīga un stulba.
Taču pat šo jauko devīzi es nesen apmainīju pret jaunu.
Proti, “Zaļā zīda apakšveļa ir jāvelk šodien!”
Pirmajā brīdī izklausās ekstravaganti, taču savā būtībā – lieliska devīze!
Lai Jūs labāk saprastu, citēšu kontekstu (Solvitas proponētu):
“Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti.
Tā nebija…
…neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu, zaļu zīda veļu. “To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.”
Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.
Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica: “Neko taupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums”.
Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag, uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā “gan jau kādreiz” vai “kādā no dienām”, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad.”
Priecīgus Ziemassvētkus un ļoti laimīgu Jauno gadu!!!
Sirsnībā – Uģis

klusums – mazā nakts mūzika sākas

klusums – mazā nakts mūzika sākas – un sapņu mūza vīkšīs pa kādam murdziņam – tādam murr murr – vēl klusuma spiedogi – mats nokrīt kā skaņa

Ap desmitiem baseinā uzrodas “Radioteātris”

Ap desmitiem baseinā uzrodas “Radioteātris”. Tas nav īstais Radioteātris. (Sākumā es šo vārdu minēju bez pēdiņām, bet piezvanīja Māra Eglīte un sašutusi teica, ka tā neesot viņa. Tā tiešām nav viņa, cienījamā diktore ir vienkārši izcila un arī manis apbrīnota un mīlēta, un es vēlreiz viņai atvainojos par nez kāpēc sētajām šaubām, ka tā varētu būt viņa, jo viņa tā nav un es vispār negribēju aizskart cēlo Radioteātra vārdu, kas ir gan lielisks, gan leģendārs. Bet es nezinu, kā citādi nosaukt runātīgu cilvēku, kurš brīnišķīgi runā, bet kuru es tikai dzirdu, nevis redzu. Es, protams, varētu speciāli skatīties uz viņu, bet tad es nevarētu darīt to, ko es daru.)
Tātad – “Radioteātris” ir aktīva dāma ļoti cienījamos gados, kas baseinu ir izraudzījusies par pašu piemērotāko vietu savu ikdienas gaitu rūpīgam izklāstam. Un vispār – feini aktīvs sievišķs, jo, manuprāt, viņas vecumu pat nevar nosaukt par cienījamu, drīzāk – retu, izceļamu un peldēšanai ārpus kārtas esošu.
Balss decenta, labi nostādīta. Stāstīts tiek otrai nabaga peldētājai tajā pašā celiņā, kuras peldēšanas lietderības koeficients, manuprāt, līdz ar to jau sen ir nokrities tuvu nullei. (Par tiem nenopeldētajiem 3 latiem varētu noēst 5 biezpienmaizītes + vēl izdzert kādu žēlīgu kapučīno). Taču – cik esmu ievērojis, “Radioteātra” dialoga/monologa partneres šad tad mainās, tā ka, iespējams, izbijušās jūtas jau gana uzzinājušas un nolēmušas beigt savas klausītāju vai, pareizāk sakot, nepeldētāju gaitas.
Tomēr tantes – “Radioteātra” attālas atskaņas ir saklausāmas jebkura celiņa jebkurā punktā – no tām neizbēgt nevienam, pat tam, kurš varonīgi nolēmis neko nedzirdēt. Kā, piemēram, es.
Teātrī viņa tiktu slavēta par spēju raidīt frāzi tā, lai būtu dzirdams arī tam nabadziņam otrā balkona pēdējās rindas pašā maliņā. Lai gan man iznāk tam būt, es gluži tā nejūtos. Jo vismaz peldēšanas ziņā mēs esam mainītās lomās – drīzāk viņa ir otrā balkona pēdējās rindas pašā malā, kamēr es peldu pa baseina vidusceliņu un cenšos absolūti neizdvest ikreiz augošos protestus, kas manī krājas, tomēr – augstākais – izplūst dusmīgu burbuļa veidolā vienīgi no ūdens apakšas. Jā, varbūt arī decenti, jā, varbūt arī labi nostādīti, tomēr – katrā ziņā – nedzirdami.
Taču tante – “Radioteātris” tomēr vienā ziņā ir meistars. Gods kam gods – viņas runātais ir būvēts pēc tipiska seriālu uzbūves principa. Proti, – pat tad, ja tava galva peldēšanas laikā zem ūdens atrodas vismaz divas trešdaļas no “Radioteātra” priekšnesuma ilgšanas, tik un tā – sižetam var izsekot un nevienu notikumu pavērsienu nav iespējams palaist garām.
Ar ko arī apsveicu šo “Radioteātri”. Ir taču vēl Latvijā izcili talanti, pat ja tie tobrīd neatrodas īstajā laikā un vietā!

Šorīt baseinā treneris mācīja kādai dāmai peldēt

Šorīt baseinā treneris mācīja kādai dāmai peldēt un pamudinājumam izmantoja piemēru no dzīves: “Ziniet, kādreiz pie manis atnāca viens tāds vīrišķis no Krāslavas. Viņam bija milllllzīgs potenciāls – viņš būtu varējis “Mosfiļmā” spēlēt līķi dīķī – nu nemaz neturējās virs ūdens. Bet pat viņš beigās pie manis iemācījās peldēt, – tāpēc jums tagad jāizvēlas vai nu vienreizēja māksla “Mosfiļmā” vai tomēr palikt dzīvai līdz mūža galam!”

Sācies miglains rīts

Sācies miglains rīts – mājas otrpus logam pabalējušas un neuzceltā māja izskatās vēl neuzceltāka.
Vakar Vācu filmu nedēļas ietvaros noskatījos aizvadītā gada vācu filmu favorīti “OH  BOY” (labākā…, labākais… – godalgoti turpat vai visi galvenie veidotāji).
Filma par to, kā jauns puisis piedalās absolūti normālā dzīvē – kāda nu tā mums visiem ir, taču – viņa acis (un līdz ar to – arī mūsējās) ierauga apkārtnotiekošos kā vienu vienīgu absurdu… – kuram kā reālai dzīvei īsti nevar piekasīties, tomēr arī pieņemt – pagrūti. Takšu – tieši tā nu reiz dzīvojam!
Un vēl – ,ja runā par cilvēka dzīves meklējumiem, šī filma lieku reizi uzjundī globālo jautājumu, ciktāl dzīvojam savu dzīvi un ciktāl esam iekāpuši jau citu cilvēku pasaulēs… Ak, šī indivīdu globalizācija, ak šie robežstāvokļi, kuru robežstabiņi ir nojaukti un robežsargi novākti. Oh boy!
Izvēlētā estētika – melnbalta. Kad nianses dzīvojas nevis pa krāsainu spektru, bet klimst pa melnbaltu krāsu skaliņu. Ja sākumā neizlasa reklāmā, ka filma ir melnbalta, tad līdz filmas vidum tas it kā pat nekrīt acīs. Tikai ap vidu rodas šīs pašas filmas problēmu cienīga paranoja – vai tad tiešām šī filma ir bez krāsām? Un zināt – tā nav, jo, kad par šo faktu sāk intensīvāk domāt, pamani dzeltenu māju un kādus zaļus koku vainagus vai zāļu pudurus…
Bet tik tiešām – ,noskatoties filmu, rodas gauži melanholisks vēlējumies – padzīvot tik skaistā melnbaltā pasaulē. Kur krāsu trūkums rada īpašu māksliniecisku estētiku – kur melns ir melns, kur melns nav melns, kur balts ir balts, kur balts nav balts… bet tā ir plaša, krāsaina skala no dažādas intensitātes palēkuma, nevis pelēcības…
Patika. Kāda gan tā pasaule ir! Kā reiz latviešu klasiķis rakstīja: “Jēziņ, Mariņ!” Mūsdienu pasaules tulkojumā tas skan šādi: “Oh boy!”

Vai Jūs esat pamanījuši, kā ir izmainījusies atsauču un avotu uzrādīšana

Vai Jūs esat pamanījuši, kā ir izmainījusies atsauču un avotu uzrādīšana dažnedažādos it kā nopietnos, tā sacīt, referātos?
Agrāk:
6. Karulis, Konstantīns (1992), Latviešu etimoloģijas vārdnīca, Rīga: Avots, 507. lpp
Tagad:
6. agurs “Sieviešu loģika”, vakar 16:46, spoki.lv

Šis rīts pienāk ar apziņu, ka mūsu nacionālās vērtības ir kosmiskas.

Šis rīts pienāk ar apziņu, ka mūsu nacionālās vērtības ir kosmiskas. Kādā plauktiņā starp kosmiskiem putekļiem, izrādās, ir kādi kosmiskie zelta putekļi, kas reiz saķepuši par audiokaseti “Cosmos”. Cik ātri pat vērtīgais apput! Šorīt jāsakārtojas – jānotrauš putekļi Kosmosam!…