BLOGS

Dažkārt brīvā brīdī gribas iespēt neapgūto, un filmu skatīšanās šajā ziņā ir mūžam neapkopjams lauks, kuru rušini kā gribi, tik un tā paliks neaprušināts.
Jau sen vēlējos saprast, kāpēc tik slavens ir Tintiņš. Līdzās Puaro tas ir otrs beļģu izdomājumu dārgums (ja runājam par cilvēkresursiem). Noskatījos “Tintiņa piedzīvojumus: Vienradža noslēpumu” (2011). Ņemšanās sparīga, un, ja vien es būtu bērns, tad droši vien mani tas viss itin brangi pat iejūsminātu!
Bet arī šajā pieauguša indivīda briedumā jāsecina – apbrīnojami, cik dzīvi komikss spēj atdzīvoties animācijā! Un tikai drusku pamainītās galvu un ķermeņu proporcijas norāda uz to, ka notiekošais nav īsta manta kā cilvēkresurss, taču – ir īsta manta kā animācija.
Šī filma ir sava iedvesmotāja – komiksa – slavas cienīga! Un kaut arī abi ir “mākslīgais intelekts” (S.Spīlberga terminos izsakoties), tomēr – daiļradīts daiļradītu nemaitā!

Šovakar Torņakalna baznīcā Indulim Paičam bija skaists sprediķis.
Viena no atziņām: “Dieva miers ir pasaules lielākais spēks”. Ar to vien jau vakars ir kļuvis miera piepildītāks un papleties varenāks.

Ja iznāk retumis un nejauši satikt cienījamo Mudīti Šneideri, tad pēc tam allaž uz ilgu laiku paliek prātā kāda viņas izteika. Piemēram, savulaik viņa it kā garāmejot vērsa uzmanību uz to, ka mūsu sabiedrības interese vairāk ir vērsta uz to, cik zemu cilvēks var krist, bet krietni retāk uz to, cik augstu cilvēks var celties. Bija par ko domāt šajā sakarā.
Tad citu reizi mani pārsteidza viņas doma, ka savulaik savos apmēram 60 gados M.Šneidere vienkārši, bet pārliecinoši noteica: “Es negribētu būt nevienu dienu jaunāka, man patīk būt tieši tajā dzīves periodā, kurā es tobrīd esmu!”
Jo tālāk man dzīve rit, jo vairāk viņai varu piekrist.
Pirms pāris dienām satiekot, es to viņai atgādināju. Un viņa teica: “Tā es saku arī joprojām”.  Un piebilda: “Es gan tomēr nesaku cilvēkiem savu gadu skaitli. Ne tāpēc, ka man būtu grūti to izdarīt, bet tāpēc, lai cilvēki neizbītos, ka vispār kāds šādā vecumā vēl eksistē”.

Ir kāds režisors, kura jauno filmu ik gadu gaidu kā svētkus. Arī nu šie svētki ir pienākuši – “Burvestība mēnessgaismā”.
Protams, ka režisors ir Vudijs Allens! Un nav pat jābrīnās, ka dramaturģiski stāsts kārtējo reizi ir tik šarmanti izstāstīts! – šis ir viens no nedaudzajiem scenāristiem, (ja ne vienīgais?) kuram ir vairāk “Oskaru” par scenārista nekā par režisora darbu.
Arī jaunais magu gabaliņš uzjautrina un reizē intrigu neatklāj gandrīz līdz beigām – kur slēpjas maģija: cilvēka patiesas burvības spējās vai mākā cilvēkus apčakarēt, vienkārši iznesot cauri?
Nu, un Franijas dienvidi! V.Allens laikam allaž piepilda to skatītāju gaidas, kam, siekalai tekot, gribas, lai arī bagātie raud… vai smejas. Kā šoreiz. Jūras krastā, greznā savrupmājā kā Vilandrī dārzā…
Iesaku! Ja vien ātri beigsit šausmināties, ka kino biļetes uzlēkušas jau pāri 6 eiro barjerai, un ātri aiztīsieties patālāk no blakus sēdošiem krakšķinošiem popkorna barokļiem, varu garantēt – būsit jauki pavadījuši vakaru!
Starp citu, mudinu “Forum cinemas” vadību veidot kino zālēs no popkorna terora brīvu zonu. Kafejnīcās taču ir nesmēķētāju teritorija?! Kālab gan popkorna neēdāji nebūtu jāciena!?

Septembris. Nevis zeltains, bet spoži dzeltens – nevis koki iekrāso, bet saule to apspīdējusi necerēti krāšņi. Tas tiešām atgādināja, ka astronomiskais rudens taču sākas tikai pašās septembra beigās. Ka šis mēnesi taču pēc dokumentiem arī ir vasaras daļa. Tāds drēgni svaigs gaiss un atvērti zilas debesis slinka un rimta izstaipīšanās parukušās dienas viducī. Latvijas dāsnā atvasara!
Pilni meži sēņu teroristu ar maziem dūcīšiem! Ieraugot šos apņēmīgos griezējus, allaž nopriecājos, ka neesmu nekāda beka! Kustos!
Kultūrā šomēnes uzrunāja divas animācijas filmas.
“Akmeņi manās kabatās” – Signes Baumanes solostāsts par latviešu kultūrā līdz šim īsti neapskatītu tēmu: kā sadzīvot ar paša cilvēka garīgās veselības slēptajiem dēmoniem un arī tautas piedzīvotajiem pagātnes vilkačiem, kas nemitīgi postījuši mūsu ļautiņu sūri, grūti koptos “savus kaktiņus un stūrīšus”. Sākot skatīties, sastopot tik plašu dzimtas panorāmu, sākumā nebūt nešķiet, ka drusku kaitinošais dzīves pabērnu likstu izsekojums kļūs par vispārinātu mūsdienu neirotiskā cilvēka būtisku ēnaspušu atveidu. Un atgādina, ka ēnas – tādas vai citādas – iezīmējas katra šai saulītē celtā cilvēka ikdienā. Sūri, skarbi, bet arī iedvesmojoši, jo pārzināt savu dēmonu karti mūsdienās izvairās pat tie cilvēki, kas ir krietni veselīgākās dzīves situācijās, taču nebūt nejūt vajadzību parūpēties par savas patības izpratni.
“Zelta zirgs” – prieks, ka latviski klasiskā pasaka ieguvusi pilnmetrāžas animācijas filmas statusu – ar daudziem citu valstu līdzveidotājiem. Un jauki, ka kultūras kontekstā vienlaicīgi notiek “Gaismas pils” atklāšana un “Zelta zirga” animācijas pirmizrāde jaunajai paaudzei – kopumā tāds cerīgs, uz nākotni orientēts salikums. Filmiņas pārsteigums ir Laimas Vaikules pārliecinoši ierunātā Ragana ar visai griezīgām intonācijām. Spriedzi rada pats stāvais kalns, kuru grūti iekarot gan ar brūkošajām stalažām, gan bez tām. Antiņa tēlā (jauneklīgā Edgara Kaufelda balss) jaušams tas tīrais, sirdsšķīstais, pusaizmirstais ideālisms, kas algas vietā “domā tik uz augsto tāli” – un pārliecina. Muzikāli gan mulsināja visai mazlipīgie meldiņi. Toties režisors Reinis Kalnaellis kopā ar citiem animācijas speciālistiem sarūpējis iespaidīgu tēlu galeriju – kā labos, tā nelabos. Jauki, ka ir tādi Rainis un Reinis, kas pasaulei atklāj mūsu “Zelta zirgu”.

Kriksis no E.Fromma: “Mašīna, kura saražo vienu un to pašu daudzumu uz pusi īsākā laikā, ir divtik laba kā vecā un lēnākā mašīna. Protams, tam ir svarīgi ekonomiski iemesli. Taču jau daudzos aspektos ekono­miskās vērtības sākušas valdīt pār cilvēciskajām vērtībām. Tam, kas ir labs mašīnām, jābūt labam arī cilvēkam — tāda ir loģika. Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka viņš kaut ko pazaudē — piemē­ram, laiku —, ja nerīkojas ātri; taču viņš nezina, ko lai dara ar šo ietaupīto laiku — viņš to nosit.”

Kriksis no E.Fromma: “…dzīvei nav jēgas, izņemot to jēgu, ko cilvēks pats tai piešķir…”

Resursi – kāds spēkpilns vārds, vai ne? Taču bieži vien mums to pietrūkst, aptrūkstas. Šķiet, ka kāds tos vampirizē, atņem, nedod, nepiešķir… Mēs tos meklējam – fondos, briselēs, pie kaimiņiem, draugiem, bet allaž ir par maz. Un dažkārt izskatās, ka līdzcilvēkiem ir vairāk.
Taču visbagātākās resursu krātuves ir mūsos pašos. Dabiskās iegulas, dzīslas, atradnes… Atliek tikai zināt, kur īsti tās ir un kā pie tām tikt klāt.
Psihodrāmas grupa ir viens no veidiem, kā tikt sev klāt!

Ir beigušās “Baltijas Moreno dienas”. Un gandarījums ir liels. Jo Latvijas psihodramatisti paveica milzu darbu, lai Rīgā notiktu starptautiska konference ar aptuveni 100 dalībniekiem no 16 valstīm.
Arī Rīgas svētku kontekstā šis bija nozīmīgs akcents. Viesi no daudzām Eiropas valstīm, kā arī Amerikas un Jaunzēlandes labāk iepazina gan Rīgas arhitektūru, gan tā brīža kultūras piedāvājumu.
Kādi ir secinājumi?
1. Psihodrāma kā psihoterapijas metode pasaulē ir ne tikai attīstīta, dziļa un tiek sekmīgi pielietota, bet ar tās iespējām un sasniegumiem pasaules speciālisti arī regulāri apmainās. Tādējādi ir izveidojusies noturīga starptautiska psihodrāmas kopiena, kas atrodas nemitīgā sasaistē, mijiedarbībā un attīstībā.
2. Konferences laikā notika daudzas izcilu meistaru darbnīcas. Īpaši aktuāli likās jautājumi par tām psiholoģiskajām traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, radot un uzturot dzimtas ievainojumus un rētas kā noslēpumainu, neizrunātu vai neizrunājamu likteņa sastāvdaļu, ar ko katram indivīdam nākas tikt galā.
3. Svarīgi bija apzināties, ka psihodrāma ir sazarota. Līdzās grupu terapijai, pāru terapijai un monodrāmai plaši attīstās sociodrāma – konfliktu apzināšanās un risināšana lielākās sociālās grupās – darba kolektīvos, mācību iestādēs, pat starpnacionālo jautājumu kontekstā.
“Baltijas Moreno dienas” ir beigušās. Nākamās notiks Lietuvā pēc 2 gadiem. Taču būtu svarīgi apjaust un izmantot psihodrāmas iespējas, palīdzot Latvijas cilvēkiem daudzo samilzušo problēmu risināšanā. Jo arī šī konference pierādīja, ka Latvija ir bagāta ar labi sagatavoties un ražīgi strādājošiem psihodrāmas speciālistiem. Neaizmirstiet par to, labākas Latvijas cēlēji!

Sen nebiju redzējis, cik cilvēciski saimnieks apietas gan ar suni, gan ar tā upuri!
Kad sunene kādu mirkli bija mani aprējusi, saimnieks mierīgā tonī paaicināja Pogu pie sevis, apsēdināja un spieda sunenei uz pašapziņu, vienlaikus norādot uz zināmu atzinību man.
Proti: “Kāpēc tev uz labu cilvēku jārej! Kas tu, – kāda muļķe esi, vai?!”