BLOGS

Es nezināju, ka Rīgā ir šāda vieta – vārtrūme ar vārdu, kāds ir arī man. Interesanti, kāda ir šī uzraksta rašanās vēsture? Dažkārt mēs savas pēdas nevis atstājam, bet atrodam…

• 
• Bija prieks 1. septembra vakarā redzēt Sent-Ekziperī „Mazo princi” Jaunatnes teātra sniegumā! Izrāde visai ģimenei – katrs var uztvert kaut ko tieši sev mērķētu. Prieks par visu aktieru centību un varēšanu, režisora J.Mūrnieka ieguldīto darbu, dramaturga M.Gricmaņa veikumu, E.Patmalniece tērpiem… Un īpašs prieks par Jura Kulakova mūziku. Tā kā man bija tas gods būt dziesmu tekstu autoram, ar prieku beigās kāpu uz skatuves, lai būtu kopā ar šo burvīgo ansambli. Sirsnīgi iesaku doties uz šo izrādi!
• 

*   Resursi – kāds spēkpilns vārds, vai ne? Taču bieži vien mums to pietrūkst, aptrūkstas. Šķiet, ka kāds tos vampirizē, atņem, nedod, nepiešķir… Mēs tos meklējam – fondos, briselēs, pie kaimiņiem, draugiem, bet allaž ir par maz. Un dažkārt izskatās, ka līdzcilvēkiem ir vairāk.
Taču visbagātākās resursu krātuves ir mūsos pašos. Dabiskās iegulas, dzīslas, atradnes… Atliek tikai zināt, kur īsti tās ir un kā pie tām tikt klāt.
Psihodrāmas grupa ir viens no veidiem, kā tikt sev klāt!

Veidodams “Spontanitātes teātri”, J.L. Moreno rakstīja: “Dzīvošanas laikā daudz vairāk citi darbojas ar mums, nekā darbojamies mēs paši. Tā ir atšķirība starp radījumu un radītāju.”
Interesants novērojums. Tik tiešām – tas šķiet biežs šķērslis daudzu cilvēku dzīvēs – vēlme vairāk būt radījumiem, nevis radītājiem.

Dialogs:
– Kā tu vari būt tik mierīga?!
– Nervi beigušies.

Anekdote par to, kāpēc Krievija nekad netiks galā ar gejiem.
Maskavā Sarkanajā laukumā neticamā kārtā geji uzrīko praidu. Miliči tvarsta dalībniekus, pēkšņi ierauga, ka Mauzoleja priekšā stāv kāds vecs, iedzeltējis vīriņš ar bārdiņu. Miliči pieiet un prasa: “Ko tu te dari!?”
“Neko. Tikko iznācu no skapja!”
“A nu ka rāpies gruzovikā, brauksim uz miliciju vai arī es tevi nositīšu tepat uz vietas!”
“Nenositīsi! Kas Krievijā noticis ar morāli!? Vai tiešām jaunajai paaudzei nav iedalbīts, ka Ļeņins ta mūžam dzīvs?!”

Vakar bija labs sprediķis L.Rozentālam. Par to, cik daudz spēka mēs tērējam, nepiedodami un kritizēdami – citus un sevi. Faktiski mēs nez kāpēc uzskatām, ka citiem ir jāatbilst mūsu standartiem un ka mums pašiem ir jāatbilst citu standartiem. Un – ka kārtības ieviešana kaut kādu latiņu sasniegšanas dēļ būtiski uzlabos mūsu dzīvi. Nosacīti, ļoti nosacīti… Saule spīd un lietus līst pār labiem un ļauniem vienādi – Dieva pirksts… Kamēr mēs kratām pirkstu… kaut kam nezin kam…

Pat ja esat mājās viens pats, ejot uz labierīcībām, tomēr vajag cieši aizvērt aiz sevis durvis. Citādi, pilnīgi negaidot, ielavās iRobots. Ir pienācis padomāt par jekādiem mājas kustoņiem!

Reiz aktieris Kārlis Sebris izteicās: “Ja cilvēks grib padzerties krūziņu piena, vai tad tāpēc viņam jāpērk visa govs?!”
Šovakar aizdomājos par šo dilemmu un nonācu pie secinājuma, ka tas ir gana filozofisks jautājums – cik daudz mēs gribam un ko esam gatavi dot pretī par savu vēlmju piepildījumu? Ziedoties, tā teikt… Dažādos līmeņos. Privātā, valstiskā, globālā…
Vēlmes un vajadzības. Mūsu vēlmes ir nonākušas līdz bišķītim – krūziņas piena -, kamēr vajadzība domāt par kopgovi tīk aizvien mazāk un arvien retāk.
Kā psiholoģijā saka: “dzīvosim te un tagad”… Tas tā – drusku arī vulgarizējot…
Lai gan, patiesību sakot gan, arī aktieris toreiz to teici ar komisku piešprici – par viena aktiera aizraušanos ar vienu aktrisi…