BLOGS

Sekot idejai. Atsekot idejai. Ak, šī tviteriskā vaļība!

Sekot svarīgajiem. Sekot turpinājumiem, atkarības papēdīšu aicinošās dipoņas iestigotajām sliedēm.

Pēc kā vadāmies? Pie kā novedami – pie mērķa vai vienkārši gala?

Švīkst šaustošās ikdienas rūpju zigzaga pātadziņu cirtieni – sūrst rutīnas rētas.

Kurp kurpes ved? Es aši sekoju… pašam? Vai pašiņiem?

Brīvei, vaļai, patvaļai?

Ierobežotajā sevis platībā… kur īsti paslēpusies patība?

Varbūt labāk sekot nenoskārstai vajadzībai?

Apstākļu mainība ainu padarījusi akvarelisku.

Aiz loga un aiz brillēm kopumā.

Ko paģērē iekšup vērstais skatiens? Uz priekšu! Pleties, audz, esi daudz!

Kas īsti notikumu attīstībā būs īstība? Tā atvažos. Tā satīstīs?

Uzlīst rudens brīvestības siltie lieti, un nevilšus nodrebi – ka tik ziemas nenoskāršamais sals mūs priekšlaicīgi nesaskulpturē pieminekļos.

Pieskaras atskārta: kurā brīdī mēs esam Kristus sekotāji un kurā – Kristus līdzskrējēji?

Noskatījos krievu filmu „Čekists” un nodomāju…

Re, kā mēs vispārinām. Latviešu filma, krievu filma, vācu filma, amerikāņu filma… Autori, gluži negribot, it kā ir pakļauti savu māksliniecisko ideju nacionālam vispārinājumam. Tā ir krievu filma.

Nāk atmiņā padomiskās raizes, ka padomju cilvēkam ārzemēs jāuzvedas, apzinoties to, ka pēc viņa spriež par visu nāciju. Taču, piemēram, šo „Čekistu” pašā Krievijā neesot ļauts rādīt televīzijā. Tātad – kā ir ar savas nācijas pārstāvja uzvedību starp savējiem? Vai drīkst rādīt pašiem savu elli?

Filma kļūst itin simboliska. Jo tā rāda tādu tautas pašiznīcināšanās „bespredelu” kā lopkautuvi. Interesanti, kas notiek ar tautas psiholoģiskajām aizsardzībām, sajūtot uzbrukumu tās godam un krietnumam? Izkaut? Vai nu negoda cēlējus, vai godu. Vai atmiņas nomērīt „te un tagad” sektorā, citādi var nākties sašķobīties prātā.

Jo prāts it kā ir dzirdējis, bet atsakās pieņemt filmā redzēto kā bijušu realitāti.

Un arī šodien ikreiz brīnāmies, kas notiek pasaulē. It kā ir, it kā nav. Jo vai tad tā var būt?

Ar kādu bagāžu uz pleciem esam te ieradušies? Un – kas iesējas nākamajās paaudzēs?

Jā, starp citu, filmā „Čekists” vienu no briesmoņiem sauc par Jāni.

„Kur tu teci, kur tu teci…”

• Ir jauki teikt „paldies”… Un ir tīkami dzirdēt „paldies”.

Bet cik jauki būtu iemācīties nedzīties pēc pateicības kā visu lietu mēra, netverties par visām varēm pie atgriezeniskās saites kā vienīgās laba darīšanas mērauklas, necensties sagrābstīt jebkuras tencinājuma drumslas…

Ja tā padomā, par kādu elli savu dzīvi būtu pārvērtusi Māte Terēze, ja viņa būtu gaidījusi pateicību no katra, kam viņa darījusi ko labu; ja viņa nevienam nebūtu atlaidusi to nepateicības parādu.

Darīt labu bez atgriezeniskās saites – cik rainiski vienkārši un reizē – kāds izaicinājums mūsu pašvērtībai!

Pasaules filma tinas aiz loga – meditatīvi, lēnām un neapturami. Filma bez paātrinājuma, bez specefektiem. Un atmiņā ataust pulkstenis, kam noņemti pulksteņrādītāji – pie “Rīgas modēm” – ar uzrakstu “Izmaini savu dzīvi”. Uzraksts gan nav aicinājums to pulksteni ņemt par paraugu savai laika izjūtai, tomēr nevilšus tas vedina domāt par bezlaika privilēģiju neko neiesteigt. Aiz loga bezfilma… tādā samaņas klātesošā variantā. Apzinātība.

Plānošana. (Sīkums, bet patīkami.)

1. Precīzi jānoformulē galvenais, kas jāsasniedz.

2. Jānosaka skaidri kritēriji, pēc kuriem varēsiet spriest, ka mērķis tik tiešām ir sasniegts vai ka jums ir noteikti panākumi ceļā uz to.

3. Mērķiem ir jābūt reāliem.

4. Nosakiet mērķu realizācijas termiņus un stingri pieturieties pie tiem.

Ko darīt, ja visu laiku var kaut ko nedarīt?! To arī darīt!

Dažas atziņas.

1. Apzinātības prakse stiprina mūsu uzmanību, realitātes izjūtu, sevis un apkārtējās pasaules pieņemšanu.
2. Tās būtiskas iezīmes ir iemaņa skatīties uz pasauli ar jaunatklājēja acīm, māka apzināties savas uzmanības fokusu, nošķirt faktus no interpretācijām.
3. Māku izkopšanas instrumenti – meditācijas, vizualizācijas, dažādi vingrinājumi… stiprina apzinātības iemaņas un izkopj vērīgumu.
4. Gan biznesā, gan privātajā dzīvē apzinātība var kļūt par dzīves uztveres veidu, kas ir cilvēku dziedinošs, jo apkārtējo un iekšējo realitāti padara reālistiskāku.
5. Apzinātības prakse ir zinātniski pamatota, loģikai pakļauta. Tā nav mistikas vai ticības daļa (vai, teiksim, tā – nav gluži tikai tāda).
6. Apzinātības prakse mūsdienu pasaulē ir ne tikai jēdzīga, bet arī modīga parādība, tāpēc ir svarīgi nošķirt mītus no realitātes.
7. Apzinātība arī pasmaida par perfekcionismu un liek atcerēties: mēs visi varam funkcionēt nevis absolūti perfekti, bet tik labu, cik nu tajā brīdī varam.
8. Apzinātība nav iedzimta, bet kopjama parādība.
9. Viens no visiem cilvēkiem pieejamākajiem veidiem, kā attīstīt savu apzinātību, ir ēšana. Izjust katra kumosa smaržu, garšu, vieliskumu…
10. Apzinātības fokuss bieži aizslīd… Vai tas būtu iemesls uzskatīt, ka „cilvēks ir nespējīgs apzinātībai”? Nē, arī uzmanības novirzīšanos var apzināties un atgriezt atpakaļ. Mūsu kārdinoši vilinošo stimulu pārpilnajā pasaulē…

Es nezināju, ka Rīgā ir šāda vieta – vārtrūme ar vārdu, kāds ir arī man. Interesanti, kāda ir šī uzraksta rašanās vēsture? Dažkārt mēs savas pēdas nevis atstājam, bet atrodam…

• 
• Bija prieks 1. septembra vakarā redzēt Sent-Ekziperī „Mazo princi” Jaunatnes teātra sniegumā! Izrāde visai ģimenei – katrs var uztvert kaut ko tieši sev mērķētu. Prieks par visu aktieru centību un varēšanu, režisora J.Mūrnieka ieguldīto darbu, dramaturga M.Gricmaņa veikumu, E.Patmalniece tērpiem… Un īpašs prieks par Jura Kulakova mūziku. Tā kā man bija tas gods būt dziesmu tekstu autoram, ar prieku beigās kāpu uz skatuves, lai būtu kopā ar šo burvīgo ansambli. Sirsnīgi iesaku doties uz šo izrādi!
•