BLOGS

“Teātra dienas” atceroties. Brīnumi?

   “Kas brīnumu rada,” tā Viljams Gibsons reiz taujāja vienā no savām slavenākajām lugām. Un J.Švarcs no cita laika iztālēm atsaucās: “Parastais brīnums”.

   Šķiet, ka brīžiem teātris tā arī pastāv – vienkārši no talanta un putekļainā gaisa, parastie brīnumi dzīvelīgi ielec no vienas izrādes atkal nākamajā… Un katra reize ir mēģinājums arī pēc tam, kad mēģinājumi beigušies.  

   Kā pirmo teātra brīnumu es atceros Leļļu teātrī savulaik redzētos “Velniņus”. Maskas bija trakoti pārspīlētas un atstāja milzu iespaidu. Raksturs bija ieraugāms tieši fizionomijā, jau pirmajā mirklī tēlam parādoties. Līdz ar to visvairāk palicis prātā milzīgais, bērnišķīgais prieks par to, ka: redz – šiem cilvēkiem viss ir redzams sejā (maskā), es redzu, kas viņam aiz ādas, kāds tas cilvēks patiesībā ir! Un palika ilūzija, ka arī dzīvē katram cilvēkam var redzēt cauri, vajag tikai paskatīties uz cilvēku kā uz lelli. Un tolaik dzirdētais R.Paula meldiņš, kaut arī bērnība pagājusi, vēl joprojām skan ausīs ar vārdiem: “bija, bija, bija, bija…”

   Ir brīnumi, kuri nāk par ātru jeb forma neatstāj paliekošas satura sekas. Vecāki izlūdzās, lai mani, pavisam mazu bērnu, ielaiž viņiem līdzi Jaunatnes teātrī uz absolūtu nebērnu vai varbūt pat antibērnu (?) izrādi “Zoss spalva” (savā prātā esmu to formulējis kā izrādi, ko bija aizliegts skatīties līdz 16 gadiem – visticamāk tā droši vien tāda nemaz nebija, taču tas manam skatītāja statusam ir piešķīris zināmu smagsvaru. Es sajutos svarīgāks nekā parasts bērns). Izrādē spalvas tiešām putēja pa gaisu, un manā apziņā iespiedās atziņa, ka teātrī spalvas var lidot pa gaisu arī tad, ja zosis pašas nelido! Vai tas ir maz? Ja salīdzina ar daudziem iespaidiem, kas paputējuši nebūtībā pat bez vienas spalviņas vai svarīgas atziņas, tad droši vien – ir labi diezgan.

   Taču viens no spēcīgākajiem teātra brīnumiem man saistās ar attālumu, distanci. Nacionālā (tolaik – Drāmas) teātra otrajā balkonā strādāja Noras tante un Ainas tante. Viena no viņām man, pusaudzim, kādu reizi paprasīja, kā patikusi izrāde. Es izteicu savu aizgrābtību, un viņas abas atļāva nākt un skatīties arī citas izrādes, sēžot 2. balkonā uz trepītēm. Tā es noskatījis visu iespējamo repertuāru Drāmas teātrī pa vairāki lāgi. Pati šī distance (2. balkons) lika skatīties uz izrādi kā uz tālu brīnumu – tā bija kā tāda vilkme, mūžīga tiekšanās piekļūt tuvāk tam, kas likās labāks par reālo dzīvi, teātris no tāluma šķita tuvāks īstās dzīves būtībai. Otrais balkons lika vērīgāk ieklausīties, asredzīgāk skatīties. Man patika visas izrādes, katra savā veidā. Arī visas tās, ko bargi kritizēja avīzēs. Vienalga – vai tā bija “Lielā cerību stunda” vai “Fedra” – tie bija īstie esības brīnumi. Pat tad, ja es daudz ko nesapratu vai neuztvēru. Vēlāk, kad iznāca strādāt Dailes teātrī, es novērtēju to, cik svarīga ir distance, nelaušanās privātās teritorijās, nepieiešana par tuvu – ne izrādēm, ne to veidotājiem. Nevērtēt tos “kailus”, negatavus, viegli ievainojamus.

   Starp citu, viens no brīnumiem, ko allaž esmu novērojis, ir tas, kā izrāde no ģenerālmēģinājuma pusgatavības neglītā pīlēna pēkšņi atplaukst pirmizrādes skaistajā gulbī. Vēl nesen, vērojot Jāņa Mūrnieka iestudēto “Mazo princi”, raudzījos pēdējā mēģinājuma negludumos ar rāmu garu, jaušot, ka pirmizrādē sāks šķetināties tas izrādes dialogs ar skatītāju, kas iepūtīs dvašu zelta putekļu dejā. Un brīnums arī notika – vērtīga, smeldzīgi rotaļīga izrāde.

   Savulaik, studiju gados, brīnums šķita Maskavas režisora A.Vasiļjeva izrāde “Jaunā cilvēka pieaugusī meita”, kas tolaik viesojās Rīgā, Latvijas Operā. Pareizāk sakot, kāda epizode, kurā laiks izšķīda, pagaisa. Stāsts bija par četrdesmitgadniekiem. Vienai no izrādes varonēm “neizdevušās dzīves” sāpīgais aizsākums bija saistīts ar agrīnu jaunību, kad tā bija izmesta no mācību iestādes tāpēc, ka atļāvusies publiski dejot visai temperamentīgu un, iespējams, padomijas pēckara rītausmai neierasti vaļīgu deju “sasodīto rietumu džeza”, šķiet, Chattanooga Choo Choo pavadījumā. Tas, kas lika burtiski acīm izsprāgt, bija brīdis, kad šī mollīgā četrdemitgadniece vienā mirklī paslaucīja nost savus gadus, lika izgaist pulkajiem kilogramiem… Un, atskanot senajai džeza melodijai, it kā iekāpa savas jaunības slaidajā veidolā, lai pēkšņi nodejotu savu kroņa numuru – šo trakulīgo džeza deju tieši tā, kā viņa to izpildījusi skolas laikā – krāšņi, kājām plandot 180 grādu leņķos, ar piruešu cienīgiem griezienu virpuļiem – tā, it kā 80. gadu “šmotkas” acumirklī būtu pārtapušas jaunības pusplikās meičas trūcīgi spīguļojošajā ietērpā. Likt kaut kam pagaist un kaut kam uzrasties – izrāde jau zināmā mērā ir tāda burvju māksliniece.

   Laikam jau katram režisoram, katram aktierim gadās tie mirkļi, kad skatuves putekļi it kā top apzeltīti. Kad tēli un skatuves rāmī gleznotā bilde īsteni atdzīvojas? Dažkārt varbūt tāpēc, ka īstajā laikā, īstajā vietā? Šķiet, ka tāda izrāde bija režisora Arņa Ozola “Vinsents Brikstonā”. Tā vēstīja par mākslinieka Van Goga jaunību un viņa iemīlēšanos nobriedušā dāmā. Cik interesants var izrādīties dramaturga piedāvātais materiāls, ja viņa ideja atrod dzirdīgu interpretētāju, – uzvedumā burtiski virmoja romantikas aura.

   Dažkārt tieši apkārt kūsājošais laiks kā dzīvs iemiesojas noteiktā lomā, kas piepilda visu skatuves telpu. Piemēram, īsi pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas izrādē “Mūžības skartie” tautas izdzīvošanas ideja bija tik klātesoša, taustāma, it kā burtiski plūstu pa skatuvi. Režisors K.Auškāps bija izbūries cauri tik milzīgi plašam materiālam, ka ikvienā uzveduma dalībniekā iemiesojās daudzi tēli, daudzējāda dzīvība. Vai tā bija Irma Laiva, kuras gandrīz neredzīgās acis ik uznācienā raudzījās zālē burtiski cauri mūžībām, vai Ēvalds Valters, kura esība uz skatuves likās kā paša Laika Veča parādīšanās… 

   Un arī otrādi – mainstrīma laika valdonīgumā var izraudzīties tikai savējo, sev svarīgo laika apjēgu. Ja kāds režisors vada lielu teātri, tad dažbrīd viņa pleciem uzgulst ne vien konkrētās izrādes uzdevumi, bet arī visa tā misijas apziņa, atbildības nasta, kas liek rūpēties par konkrētā teātra situāciju (aktieru nodarbinātība, skatītāju apmeklētība, repertuāra sabalansētība utt.). Tāpēc šoreiz es gribētu minēt trīs Kārļa Auškāpa izrādes, kas man likās ļoti brīvas savā garā, kurās, manuprāt, viņš atļāvās būt ļoti personisks, drosmīgi subjektīvs. Tās bija izrādes – H.Ibsena “Kad mēs, mirušie, mostamies”, S.Šeparda “Prāta meli” un K.Hemptona “Bīstamie sakari”. Prāta un izjūtu plastika, neiegrožota ļaušanās lugai, uzticēšanās savām, kā man likās, ļoti personiskām izjūtām atklāja jaunu, trauslu, viegli ievainojamu šķautni režisora daiļradē.

   Savukārt psiholoģiskās mežģīnes dažkārt savu spēku iemanto tieši pārlaicīgā vispārinājumā. Tālab skaists bija režisora Mihaila Gruzdova klasikas izrāžu cikls: A. Ostrovskis “Vēlā mīla”, E.Zolā “Terēza Rakēna”, A.Brigadere “Raudupiete”.  

   Dramaturgam Ostrovskim “Vēlajā mīlā” reiz bija izdevies atsegt smeldzīgāko mīlestības aspektu – upurēšanos gandrīz jau līdz neiespējamībai. Režisors M.Gruzdovs, uzsākot mēģinājumus, atgādināja, ka racionāli ņemot, mīlestība ir lieka – tā prasa jūtas, uzmanību, laiku, atteikšanos, ziedošanos… – visu to, kas traucē mierīgi dzīvot. Lieka – līdz brīdim, kad aptver: bez mīlestības apjēgas nav pašas dzīves. Arī Rakēna un Raudupiete burtiski uzliesmoja, un režisors kopā ar aktrisi Indru Briķi ļāva šai ugunij uzšauties augstu augstu.

   Prātā nāk vārds “nervs”. It kā šīs trīs izrādes ar skatītāju vienotu kopīga nervu sistēma. Un tālāk tā zarotos cauri gadsimtiem un tālu prom – aiz trejdeviņiem kalniem. Tās radīja sāpīgi durstīgu izjūtu par cilvēku dabu un mums pašiem – radības kroņiem – un vienlaikus attīrošu katarsi.

   Nu jā, ir arī tādi mirkļi, mirklīši. It kā nenozīmīgi, bet visā savā godībā tomēr bijuši. Piemēram, savulaik Aina Matīsa Kinoaktieru studijā mācīja savus audzēkņus. Kāda topošā aktrise pūlējās sadzīviski iejusties “dotajos apstākļos” – meiteņu kopmītnes vidē. Iznāca kaut kas drusku tā kā sterils vai pārlieku pareizs. Tad pasniedzēja Matīsa, pati būdama jau gana nobriedusi, pieaugusi kundze, nogūlās “kopmītnes gultā” un kļuva par viszinīgu, pret visu skeptisku tīneidžeri, kas cigareti mutē zelēdama, nihilistiski sprēgāja par to, kāds stulbums valda apkārt un kā “pieaugušie” pilnīgi nečohnī, kā īstenībā jādzīvo. Īstāk par jebkuru reālo tīni. Varbūt to minu tāpēc, ka atmiņā nāk cita tēlu/aktieru vecumu maiņa –  Jaunatnes teātra sirmā paaudze, kas Ā.Šapiro un P.Putniņa “Gaidīšanas svētkos” spēlēja mazus bērnus. Ģeniāls gājiens. 

   Ja piemin vecuma maiņu un rakstura sulīgu izveidi, tad pēdējā laikā priecējis tas, kā aktieris Kārlis Krūmiņš veidojis Andrieva Niedras tēlu. 

   Vai – mērogi. Tajā pašā Kinoaktieru studijā Zane Jančecka, vēl būdama vidusskolniece, parodēja operas prīmu – par dziedones ķermeni tika izraudzīta sīksīka lelle. Toties šim ķermenītim bija varen sabužināta pašas Z.Jančevskas galva. Un šajās sajauktajās proporcijās viņas izteiksmīgā mute un jutekliskās lūpas visvareni izpildīja, šķiet, “Traviatas” āriju. Likās, ka mute aizņem vismaz pusi no šī burvīgi uzradītā tēla un tas pat sastāv nevis no lūpām, zobiem un mēles, bet vienvienīga ziedoties gatava talanta.

   Īpašs gandarījums savulaik man bija par britu dramaturģijas lasījumiem Dailes teātrī. Atbrauca Lielbritānijas režisori, un tapa salīdzinoši jaunu, mūsdienīgu autoru lugu cikls.

   Jans Vilems van den Boshs veidoja Mārtina Makdonas lugas “Spilvencilvēks” lasījumu – psiholoģisku, bet vienlaikus karātavu humora pilnu detektīvu ar šausmu literatūras vai karātavu humora elementiem. Dramaturgs bija izvēlējies ekstrēmu veidu, kā attēlot mijiedarbību starp realitāti un psihes neizskaidrojamajiem cunduriem. (Vardarbība pret cilvēku jau no mazām dienām rada vajadzību no tās atbrīvoties, savukārt attēlotā vardarbība var izrādīties par cēloni reāliem varas darbiem.) Lugas paradoksi un tēlu traģikomiskais veidojums aktieriem Ivaram Auziņam, Arturam Skrastiņam, Pēterim Gaudiņam un Jurim Kalniņam pat tikai lasījuma formā ļāva iezīmēt spēcīgus, sulīgus tēlus. Vēlāk viņi visi radīja briljantu izrādi. Un šī ģeniālā dramaturga lugas pamatoti atrada sev mājvietas Latvijas teātros.

   Savukārt režisors Stīvens Rentmors sagatavoja Mārtina Krimpa lugas “Lauki” lasījumu. Dramaturgs aplūkoja četrdesmitgadīga pāra kopdzīvi, kas pārcēlies no pilsētas uz laukiem, izmisīgi mēģinot glābt laulību. Doma par bēgšanu kā pestīšanu noveda pie skarbas atklāsmes, ka vairīšanās no dzīves problēmām tās tikai pārceļ citā teritorijā. Krimpa lugā dabai piemita līdzvērtīga pretspēlētāja tēls. Lauki no idilles un iedomātas miera oāzes vērtās par cilvēka dzīvi aprijošu nezvēru. Lieliskā Esmeralda Ermale uztvēra un izdzīvoja to smalko robežu starp vientulību un vienatni, kaislības neprātu un mīlestības dziļumiem. Viņa mācēja atklāt to valodas dīvaino lomu – būt par masku kādai baisai, nepateiktai patiesībai, aiz kuras cilvēki cenšas noslēpties. Lasījums pārtapa par izrādi “Noskūpsti mani vēlreiz”, ar ko E.Ermale svinēja savu jubileju.

   Bet režisors Bendžamins Tvists no Edinburgas ļāva iepazīt skotu dramaturģi Zinniju Harisu, sagatavojot viņas lugas “Ziemas vidus” lasījumu. Bada un kara pārņemtā pilsētā Moda pret zirgu iemainīja puiku, cerot, ka tas aizstās viņas bojāgājušo dēlu. Bet, kad no cīņām atgriezās Modas vīrs, atklājās, ka ne tikai dēls nav tas, par ko tiek uzdots. Pagātni un nākotni šķīra tagadnes meli, kas tika vērpti izdzīvošanas un mīlestības vārdā. Aktieri Vita Vārpiņa un Valdis Liepiņš tikai lasījuma forma vien uzbūra  gandrīz mītisku stāstu par pasaules trauslo eksistenci. Ja skatāmies no šodienas skatapunkta – tā bija izcila luga par to, kā pasaule zvāļājas dažu soļu attālumā no bojāejas.   

   Nāk prātā vēl viens brīnumjauks dramaturgs – Deivids Hērs, kurš ar lugu “Dzīves elpa” DT Kamerzālē atgādināja par angļu teātrim visai raksturīgo vārda slodzi visu citu izrādes komponentu vidū. Indra Briķe (Frānsisa) un Marīna Janaus (Madelēna) uzvedumā centās atminēt mīlestības noslēpumainību – kur mirklis, kur mūžība, kur pieķeršanās, kur naids…? Un kaut kur tuvu tuvumā dzīves elpa nudien spirgti vējoja. Abas  aktrises uzķēra smalkas nianses un lika sajust pustoņu vērtību.

   Viens no neparastākajiem mēģinājumu procesiem, kuros dažas reizes bija iespēja būt klāt, saistās ar Jaunatnes teātri. Režisors Pēteris Pētersons iestudēja Māras Zālītes lugu “Pilna Māras istabiņa”. Jau pats par sevi tas bija unikāls, jaunas vēsmas sološs uzvedums. Un šķita, ka ne tikai luga ir dzejā, bet arī režisors to iestudē, pats izpauzdamies dzejā. Domas palika gaisā pasviestas, likās, ka daļu teksta viņš domās saka vien sev, jo nav laika tērēt spēkus apcerīgām virāžām tā, lai tās tiešām arī izskanētu citiem, taču tomēr pats uz tām uzskatāmi reaģēja un arī it kā dusmojās, ka tās nepateiktās lietas citi neprotas sadzirdēt, ik pa mirklim dažus norādījumus aktieriem pasviezdams spilgtās metaforās. Vai sadzīviskos stāstos no savas dzīves. It kā sacenstos viņa domu skriešanas un izteikšanās iespēju ātrumi. Likās, ka katrā mēģinājumā rit Zālītes luga, kas ikreiz tiek papildināta ar P.Pētersona paša improvizētu iestudēšanas lugu. Varbūt senos laikos to visu būtu saukuši par intermēdijām? Ja skatītājiem būtu lemts būt klāt.

   Šobrīd, kad vadu psihodrāmas grupas, ikreiz viss notiek vienlaikus – “mēģinājumi, “lugas tapšana” un “izrāde” – viss top grupas dalībnieku = skatītāju klātbūtnē. Brīnumi ir nepārtraukti klātesoši. Psihodrāmu nodarbībās protagonisti pārsteigti ierauga, kā viņu šodienas grūtības saistās ar pagātni, viņi izspēlē iedomāto nākotni un līdz ar to grib šo paredzamo priekšstatu izmainīt, viņi iejūtas savu tuvinieku lomās un sāk vairāk izprast situācijas, kas risinās viņu dzīvēs… Psihodrāma nozīmē “dvēsele darbībā”. Ja dvēsele darbojas, tad brīnumi ir visapkārt. Dzīvē. Un, protams, arī teātrī.

Atvērtā skatuve

20. oktobrī Rīgā notika “Atvērtās skatuves” vakars.

Tā jau ir tradīcija – ik rudeni vairākās pasaules valstīs vienlaikus tiek rīkoti Psihodrāmas Atvērtās skatuves vakari ar mērķi iepazīstināt plašāku auditoriju ar psihodrāmu.

Šī pasākuma sāls slēpjas faktā, ka vairākās valstīs vienā un tajā pašā dienā, vienā un tajā pašā laikā pasaulē darbojas daudzi psihodramatisti un šīs terapijas mākslas interesenti. Zināma maģija, milzīga enerģija – tās arī ir dažas no psihodrāmai kopumā raksturīgām iezīmēm.

Deju skolas “Dzirnas” telpās psihodrāmas “Atvērtās skatuves” vakaru vadīja Igeta Gaiķe, Jolanta Klišāne, Gita Paspārne, Solvita Valtere un Uģis Segliņš.

Robeža

* Vakar – tāda laimes-nelaimes šķēršanas-ķidošanas diena. Kā ar lašu vēderiņiem – it kā tak laši ir, un tomēr tādi pārpalikumiņi.
Tāda laimes-nelaimes šķērsošanas grenctāle.
Vakarpusē baznīcā par to, vai labāk palikt komforta zonā, kur ir pieņemama, zināma nelaime, vai doties ārā no komforta zonas un meklēt nezināmu laimi… un var izrādīties, ka tu pat nezināsi, ko ar to iesākt. Ja atpazīsi.
Viens no tviterismiem vakar iebakstījās acī un iesēdās galvā: “1% ir tas, kas ar tevi notiek, 99% – kā tu uz to atbildi vai reaģē”.
Imants Ziedonis kādreiz bija pamanījis, ka “nekur nav labi, visur ir labi”.
Kas varētu būt tā mana laimes-pierobežas-zemgale vai tuvu-tuvu-laimei-latgale, vai laimes-lietuvas-krievijas-igaunijas robeža.
Kas man būtu tā robežpārkāpšana starp Laimi un Nelaimi?
Netieku gudrs. Varbūt labi, ka nekur netieku. Vienīgi dažas mantas uzkrājušās, par kurām nevar saprast – garīga kontrabanda vai līdzvazājama pieredze. Imports? Eksports?
Saulaina, laimīga diena. Tik skaista, ka liekas: bez robežām!
20. oktobris

Laime pilnībā

kapas

*

Tik daudz visapkārt ikdienības žuļicības, ka rokas nolaižas pusmastā – nav vērts pretstāvēt, krā, krā!

Ko gan līdz kādam ierādīt viņa īsto vietu? Tik rokas saķēpāsi. Pašam būs jāmazgā. Pašam būs jāuztīra savas dvēseles nopačkātais lievenis.

Ja būs lemts, īsto vietu visam ierādīs Dievs un laiks. Ja nebūs lemts, vismaz nebūs pazaudēti iekrājumi sirds zeķē.

Frāze, kas šorīt ieskanas ausīs: „Neizmainies sīknaudā”.

Visas svarīgākās lietas maksā dārgāk par naudu, pareizāk sakot, nemaksā neko – vienkārši pastāv, ir pieejamas un nepadodas pērkamībai.

Kādi karogi šorīt laukā plīvo?

Visos mastos šorīt plīvo saule. Laimes nevalstiska organizācija. Gaismas pielietais ikdienības kredīts. Vai tad ar to vien jau nav gana? Vai tad tā vien jau nav laime pilnībā?!

09.09.16.

Būsim veseli!

   Manuprāt, cilvēkiem pārāk daudz tiek iestāstīts, ka viņi ir slimi. Ka sabiedrība ir jāārstē. Ka cilvēku problēmas ir slimība. Un ka ar viņu pilnveidi galvenokārt būtu jātiek galā medicīnai.

   Vai nav tā, ka esošā sabiedrība un cilvēki vairāk ir pastāvošās audzināšanas un izglītošanas, nevis medicīnas produkts? Tie atspoguļo to esības un vērtību sistēmu, kas apkārt valda. Diez vai realitāte ir slimība. Iespējams, cilvēki pārāk daudz domā, ka viņu problēmas var izārstēt ar ārstēšanu.

   Varbūt ir pilnīgi otrādi. Ja cilvēkus interesē, kāda ir viņu būtība, kas ir viņu patiesie mērķi, ko viņi vēlas, grib iepazīst savas emocijas, – tā ir veselības, nevis slimības pazīme. Šie cilvēki dodas risināt sev interesējošos jautājumus, viņi domā par savu pilnveidi. Tā ir personības izaugsme. Tās ir cilvēka paša dvēseles kustības. Tas ir dzīvīgums, spridzīgums, vitalitāte. Nevis otrādi.

   Apzināsimies vairāk savu veselīgumu…

26.08.16.

Baltijas Moreno dienas Kauņā

Tikko ir noslēgušās Baltijas Moreno dienas, kas šogad risinājās Kauņā, un to nosaukums bija „LAIKS NOSLĒPUMIEM”. Šī tradīcija aizsākās 2000. gadā un ik pēc diviem gadiem pulcē psihodrāmas speciālistus un interesentus no visas pasaules (iepriekšējā tikšanās bija Rīgā pirms pāris gadiem). Tā domāta, lai varētu satikties dažādu valstu un skolu psihodramatisti, lai visi varētu uzzināt par jaunākajiem teorētiskajiem atzinumiem, to praktisko pielietojumu un tādējādi popularizētu psihodrāmu.

Šis seminārs, kas parasti notiek 3 dienas, ir nosaukts psihodrāmas pamatlicēja Jakoba Levī Moreno vārdā. Savukārt šī pasākuma ideja pieder latviešu izcelsmes zviedru psihodrāmas gurū Inārai Erdmanei, kas arī pati allaž tajās piedalās un ir ieguvusi nedalītu atzinību pasaulē kā viena no vadošajām speciālistēm psihodrāmas jomā. Varētu teikt, ka latviešiem ir krietni paveicies, jo I.Erdmane psihodrāmu ir apguvusi no pašiem pirmavotiem – viņas skolotāja ir bijusi Zerka Moreno (J.L.Moreno dzīvesbiedre, ar kuru kopīgi viņš to attīstījis un sarakstījis daudzas grāmatas). Tāpēc Latvijas psihodrāmas skola ir tuva klasiskajai izpratnei par šo psihoterapijas un personības izaugsmes metodi.

Šogad Moreno dienas sākās ar pirms-konferenci. Tajā darbnīcas vadīja Sue Daniel (Austrālija) „NOSLĒPUMA ATKLĀŠANA: LOMU TEORIJA UN LOMU TRENIŅŠ IKDIENĀ” un Jorge Burmeister (Spānija) „NOSLĒPUMI: DEJA STARP GAISMU UN ĒNU”.

Nākamajās 3 dienās notika vairākas darbnīcas, ko vadīja speciālisti no Austrijas, Lielbritānijas, Šveices, Zviedrijas, Norvēģijas, Austrālijas, Spānijas, Somijas, Igaunijas un Lietuvas.

Katra darbnīca bija veltīta kādam noslēpumu aspektam: noslēpumi ģimenē, grēku vēsture, noslēpuma glabāšanas slogs, citu vainošana, sabiedrībā neizrunātais un noklusētais…

Konferences saimnieki bija parūpējušies arī par atraktīvām un izzinošām ekskursijām, kas ļāva iepazīt Kauņu.

Starp konferences dalībniekiem bija kupls skaits Latvijas pārstāvju: J.Baltiņa, V.Dāve, I.Gaiķe, J.Klišāne, J.Paņkova, G.Paspārne, U.Segliņš un V.Šplīta.

Kopumā bija sabraukuši gandrīz 100 dalībnieki ne tikai no dažādām Eiropas valstīm, bet arī no Peru un Austrālijas.

Galvenās atziņas – psihodrāma tik tiešām ir viena no atraktīvākajām metodēm, kā iepazīt sevi un risināt sev aktuālos jautājumus, tā ietver tādus svarīgus attīstības aspektus kā spontanitāte un kreativitāte. Turklāt psihodrāmas iespējas ir plašas – sākot no individuālām nodarbībām (monodrāma) līdz pat globālu sociālu problēmu risinājumam (sociodrāma).

Uz tikšanos pēc diviem gadiem Pērnavā (Igaunija) – 2018. gada augustā.

Līkņājošās okšķerēšanas manevri

*   Pienācis laiks, kad dīkdienīgo miegainību mežā ir nomainījusi raižpilna un rezolūta okšķerēšana. Viss viens – atsperīgs skuķis vai ducīgs mammuks, bet goda vietā – labajā rokā – bez kādas maskēšanās tam ass tutenis, kas gatavs bez žēlastības iznīcināt, griezt, šņāpt, graizīt un šņurīt jebko, ko tik var atrast! Cilājas gumijnieki, kūļājas pastaipītas trennuzenes, zib grozi, spannīši un kuļķenes…

   Tie ir bez mitas uzturēti manevri ar nosaukumu „drit vai nazīt”!

   Kā lai tu, cilvēks, mežā jūties drošs, ja vienkārši esi atnācis atpūsties, ieelpot frišu lufti, bet visapkārt spieto pussalīkušas terminatores un sakumpuši špiki ar nažiem rokās?!

   Sākusies sezona, ko, maigi sakot, var dēvēt par auksto ieroču eskalāciju. Labi, ja tā beigsies tikai ar gaileņu mērci…

11.08.16.

Gadatirgus



Gadatirgus Brīvdabas muzejā.

Latviska tirgošanās – pilna laipnības, labvēlības, lepnuma par pašu padarīto… Paskat, ko cilvēki māk! Burtiski starojoša andele – it kā norēķināšanās notiktu nevis par eirikiem, bet ar labu vārdu, ar siltu sirdi. Te ir tā pievienotā vērtība, kas piepilda, piesilda.

Lai gan ikdienā visapkārt ir samanāmi tik daudzi latviski kašķi, tomēr ir labi redzēt vienkopus tik daudz latviska, kas ir draudzīgs, labvēlīgs, garšīgs visās nozīmēs. Manuprāt, tādam būtu jāizskatās, piemēram, Matīsa tirgum. Kas to atšķirtu no nekatrām maksimām, rimi un skai.

Ir skaisti nolūkoties uz latviešiem, kaut arī, filozofiski ņemot, tik draudīgā vietā kā Etnogrāfijas muzejs.

Nopirku grozu.
Grozi kā gribi – grozs pie dzīves noder. Nav jau izmetamais „maisiņšvajag”.

06.06.16.

Nometne Bernātos “Atklātā jūra”

Kopš 2000.gada Liepājas psihodramatisti Rovēna Zarakovska un Agris Palkavnieks Nīcas pagasta Bernātos atpūtas bāzē „Draudzība” rīkojuši psihodrāmas nometnes. Astoņas vasaras trīs dienu garumā pašā vasaras plaukumā pulcējušies psihodrāmas speciālisti un psihodrāmas mīļotāji, lai kopā piedzīvotu Satikšanos. Satikšanos ar sevi, citiem, jūru, kāpām, priedēm, sauli, vēju, kopīgā vakarēšanā un ritēšanā.

Rovēnai un Agrim šobrīd visvairāk nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. Nometnes „Atklātā jūra…” atdzimšana ir veids, kā kopā varam to sniegt. Tādēļ aicinu dažādus ļaudis uz satikšanos šajā nometnē!

Nometnes dienaskārtība:

  1. jūlijs:

11.00 – 12.00 – iebraukšana, reģistrēšanās, iekārtošanās atpūtas bāzes „Draudzība” istabiņās.

12.00 – pusdienas ( pieved Liepājas kafejnīca „Lotte”).

13.00 – 14.00 – kopēja iesildīšanās

14.00 – 17.00 – paralēlās darbnīcas:

*) Psihodrāmas darbnīca „Iekšējais dialogs” – „Darbnīcā būs iespēja ieklausīties sevī un atpazīt to, kam ikdienā, iespējams, pat nepievēršam uzmanību. Mūsu iekšējais dialogs, kļūstot par ieradumu spoguli, mēdz ierobežot spontanitāti.”

Darbnīcu vada Aelita Vagale, klīniskā psiholoģe, sertificēta psihoterapeite.

*) Psihodrāmas darbnīca “It kā” – „Ilūzija, šķietamība… vai tas, ko es redzu ir īstenība vai šķietamība? Vai eju pa ceļu vai it kā pa ceļu? Skats no malas, spogulis… tik maz un arī tik daudz, lai saskatītu…”

Darbnīcu vada  psihodramatiste  Jolanta Baltiņa.

*)Psihodrāmas darbnīca “Mana drošība šajā nedrošajā pasaulē” – “No dzimšanas līdz mūža beigām mums jāmācās izveidot attiecības ar briesmām un nedrošības sajūtām. Dažreiz neparedzami notikumi atgādina, cik trausli mēs esam. Dažreiz šie notikumi maina mūsu dzīvi sekundēs. Šai ārējai pasaulei ir savs brālis – iekšējā subjektīvā pasaule. Šeit mēs varam izveidot drošības saliņas situācijās, kad reālā pasaule ienāk ar savu negatīvo spēku.”

Darbnīcu vada psihodrāmas terapeits Evaldas Karmaza ( Lietuva).

17:30 – vakariņas

18:00 – 21:00 paralēlās darbnīcas:

*) Psihodrāmas darbnīca „Pazudušo dvēseles daļu meklējot!” – Šamanisks ceļojums. Atklāsim un atgūsim savas pazaudētās

dvēseles daļas, savus talantus.
Darbnīcu vada psihodramatiste Vineta Šplīta.

*) Psihodramatiska lekcija „Medūzas smaids” – „Tēma “Atklātā jūra” vedina fantāzēt par Pontu (tulkojumā – jūra) – Gajas dēlu un vīru grieķu mitoloģijā, veselas jūras dievību ģenealoģijas ciltstēvu. Fantāzijas apstājas pie gorgonas Medūzas – Ponta mazmeitas un noformulējas nosaukumā – “Medūzas smaids”. Mīti un to ģenealoģija veido rāmi, kuru piepildīs psihodramatiska darbība psihodramatiskā lekcijā.

Lekciju vada Viesturs Rudzītis.

*) Psihodrāmas darbnīca “Dzimtas lāde”-
„Katram no mums ir sava “Dzimtas lāde”, jo vairāk mēs uzzinām par tās saturu, jo labāk mēs izprotam sevi. Jo vairāk mēs uzzināsim par savu pagātni, jo spēcīgāki mēs būsim nākotnē.”

Darbnīcu vada Solvita Valtere, psihodrāmas psihoterapeite.

21:30 – kopīga vakarēšana.

10.jūlijs:

9.00 – brokastis.

10.00 – iesildīšanās.

11.00- 14.00 – paralēlās darbnīcas:

*) Psihodrāmas darbnīca „Nomoda spogulis” – „Skaistums glābšot pasauli. Es ticu, ka arī sapņi glābs pasauli. Un tāpēc es saku – sapņosim! Sapņosim katrs savu sapni un sapņosim pasaules sapni! Darbnīcas laiks būs par satikšanos, par satikšanos ar sapņiem, par iespēju satikt savu sapni uz skatuves. Uz skatuves psihodrāmā.”

Darbnīcu vada Liene Atholde – psiholoģe, psihodrāmas psihoterapeite.

*) Psihodrāmas darbnīca “Dzelme un putas” – „Jūras tuvumā sabraukušos dalībnieki tiks aicināti ieklausīties katram sevī kā jūrā – mūžam mainīgajā, mierīgajā un bangojošajā… Kas apslēpts dzīles un kas šūpojas putās…?”

Darbnīcu vada Jolanta Klišāne un Uģis Segliņš, psihodrāmas psihoterapeiti.

*) Psihodrāmas darbnīca “Dzīvesspēka dzīļu resursi” – „Tas ir stāsts par Attiecībām – ģimenē, pārī, komandā, darba grupā, ar Sevi starp Citiem. Kā gūt prieku, spēku, baudu, enerģiju no saitēm.”

Darbnīcu vada Gunta Dance – psiholoģe, psihodrāmas psihoterapeite.

14.30 – pusdienas

15.30 – 16.30 – noslēgums.

Nometnes norises vieta: atpūtas bāze „Draudzība”.

Nometnes maksa: 135 eiro. Cenā iekļautas darbnīcas, nakšņošana, ēdināšana.

Samaksu lūdzu veikt, ieskaitot naudu Rovēnas Zarakovskas kontā.

Konta detaļas:
Rovēna Zarakovska, p.k.200861-10866
LV44RIKO0001300246677,

ar norādi “Agra Palkavnieka veselības uzlabošanai”.

Maksājumu iespējams veikt arī uz vietas, iebraucot nometnē.

Lūgums pieteikt savu dalību, rakstot uz e-pastu igeta.g@inbox.lv līdz 2016.gada 17.jūnijam.

Nometnes organizatore – Igeta Gaiķe, mūziķe, psihodramatiste,

Rovēnas un Agra ģimenes draugs.

Tālr.29256670.

 

Zemitānu stacijas pļava