BLOGS

ATVADOTIES

   Kārlis Auškāps bija godavīrs, cilvēks ar erudītu prātu un jūtīgu sirdi. Azartisks, humora pilns un reizē ļoti savrups.

   Viņš ienāca Dailes teātrī septiņdesmito gadu sākumā kā talantīgs, gudrs, harismātisks aktieris un režisors ar stingru stāju un plašu vērienu.

   Ātri sāka spēlēt lielas, nozīmīgas lomas: Viļņu Jāni “Īsā pamācībā mīlēšanā”, Fogtu “Brandā”, Frensisu Bēkonu “Elizabetē, Anglijas karalienē”…

   Jau sākumā skatītājus apbūra K.Auškāpa novatoriskās izrādes: “Sapnis vasaras naktī”, Šerloks Holmss”, “Stepes vilks”…

   Būdams pārliecinošs līderis un talantīgs mākslinieks, K.Auškāps kļuva par Dailes teātra vadītāju 15 gadu garumā.

   Laiks bija viņa iespēja, izaicinājums un arī slogs.

   Tieši apkārt kūsājošais laiks kā dzīvs iemiesojās noteiktā lomā un piepildīja visu skatuves telpu vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas izrādē “Mūžības skartie”. Tautas pārciestais un izdzīvošanas ideja bija tik klātesoši, taustāmi, it kā burtiski elektrizētu skatuvi. Režisors bija izbūries cauri tik milzīgi plašam materiālam, ka ikvienā uzveduma dalībniekā iemiesojās daudzi tēli, daudzējāda dzīvība. Vai tā bija Irma Laiva, kuras gandrīz neredzīgās acis ik uznācienā raudzījās zālē burtiski cauri mūžībām, vai Ēvalds Valters, kura esība uz skatuves likās kā paša Laika Veča parādīšanās… 

   Un arī otrādi – laiks bija paģērējošs un prasīgs. Ja kāds režisors vada lielu teātri, tad viņa pleciem uzgulst ne vien konkrētās izrādes uzdevumi, bet arī visa tā misijas apziņa, atbildības nasta, kas liek rūpēties par konkrētā teātra situāciju katru mirkli (aktieru nodarbinātība, skatītāju apmeklētība, repertuāra sabalansētība utt.). Un reti kurš to ir novērtējis, bet Kārlis Auškāps Dailes teātri vadīja periodā, kad padomju laikus nomainīja jaunas, neatkarīgas Latvijas atdzimšana. Un līdz ar to mainījās viss – administratīvi, tiesiski, strukturāli, daudz kas bija jādara intuitīvi, jo gluži vienkārši nebija precedentu. Darba bija ļoti daudz. Ne tikai apjoma ziņā. Daudzējādā ziņā pati domāšana mainījās vai dzima pat no jauna. 

   Viņš ļāva teātrim noturēties, arī grūtos laikos, viņš deva iespēju atplaukt ne vien dailēniešiem, bet uzaicināja arī citus brīnišķīgus aktierus un režisorus, kuri nu jau ir iesakņojušies šajā teātrī.

   Īpaši es gribētu minēt četras Kārļa Auškāpa izrādes, kas man likās ļoti brīvas savā garā, kurās, manuprāt, viņš atļāvās būt ļoti personisks, drosmīgi subjektīvs.

   R.Tagores “Tumšā mitekļa valdnieks”, H.Ibsena “Kad mēs, mirušie, mostamies”, S.Šeparda “Prāta meli” un K.Hemptona “Bīstamie sakari”. Tajās burtiski vibrēja Kārlim tuvie jautājumi par pasaules, esības, cilvēka pastāvēšanas jēgu un noslēpumu. Prāta un izjūtu plastika, neiegrožota ļaušanās šo lugu smalkajām niansēm, uzticēšanās savām, kā man likās, ļoti personiskām izjūtām atklāja jaunu, trauslu, viegli ievainojamu šķautni viņa skatuves izpausmēs. Jo Kārlis bija ne vien izslavēts intelektuālis un vērienīgs inscenētājs, bet arī ļoti emocionāls, mīlošs un jūtīgs dvēseles dzīves pārzinātājs.

   Allaž, kad Kārlis runāja, viņa spriedumi un izteiksmes veids bija cilvēcīgi un dziļi. Bieži viņš paslēpās aiz asprātībām vai prātulām. Bet viņa attieksme pret cilvēkiem bija cieņas pilna un izpalīdzīga.

   Dzīve viņa nesaudzēja, taču – lai vēl katrs spētu iziet cauri visiem pārbaudījumiem ar tik lielu stiprumu, dzīves pieņemšanu un labestību!

   Galvenais salīdzinājums, kas nāk prātā: cilvēks, ar kuru varētu doties uz neapdzīvotu salu. Šādu neapdzīvotu salu pasaulē vēl ir tik daudz! Neticami, ka Kārļa šajos ceļos nevienam vairs nebūs.

   Ar Dievu, Labais Cilvēk!

                                                Uģis

Pārlasīšanās

IMG_5171

 

Par ko mediji pārvērš mūsu dzīvi?! Par vienām baismu gaidām no katra vārda un teikuma!

Skaļajiem uzrakstiem un tematiem vēl pievienojas ne tikai pareizo briļļu atbūtne, bet arī Freida viszinošais smaids uz lūpām…

Ko es lasu un kas patiesībā ir uzrakstīts.  

 

Uzpildi piles, tavs auto būs pateicīgs.

(Uzpildi miles, tavs auto pūs pateicīgs.)

 

Āboltiņas ievārījums ar kanēli.

(Ābolu ievārījums ar kanēli.)

 

Vaislīgas spēles.

(Virslīgas spēles.)

 

Nepilnīgo lietu inspektore.

(Nepilngadīgo lietu inspektore.)

 

Zlidnis ar nedabiski gariem matiem.

(Zīdainis ar nedabiski gariem matiem.)

 

Rūdīts starptautisks studentu orķestris.

(Radīts starptautisks studentu orķestris.)

 

Polijas erotisko filmu festivālos.

(Polijas patriotisko filmu festivāls.)

 

Telpas bērnu ballītēm un svingeru pasākumiem.

(Telpas bērnu ballītēm un svinīgiem pasākumiem.)

 

Šodien Latvija terorisma gaidās…

(Šodien Latvijas teritorijā gaidāms… neliels lietus.)

 

Žurnāls “Teātra Vēstnesis”

Nesen iznācis žurnāls “Teātra Vēstnesis” (2017. gada 3. numurs). Tajā ir daudz interesantu rakstu! Es arī esmu izteicies – par Valmieras teātra izrādi “Mazās traģēdijas”.

Īss fragments: “Mēra laikus kā metaforu var piedēvēt ikvieniem laikiem, – allaž atradīsies kas tāds, kas ļaus konkrēto laikus dēvēt par beigu sākumu.

Kādu nozīmi režisors Sergejs Ščipicins piešķir šodienas izrādes “mēra laikiem”.

Pirmkārt, viscaur tiek uzsvērts atkarību posts, kas caurvij gandrīz vai visu izrādi.

Otrkārt, izrāde kļūst gan par cēloni, gan par sekām, uzskatāmi demonstrējot to, ka šis laiks paģērē runāt galvenokārt izklaidējošās intonācijās.

Piemēram, Mērijas dziesma (Elīnas Dambes sniegumā) ir gandrīz kā priekšnesums no kāda TV šova, teiksim, “Izklausies redzēts”, mēģinot līdzināties, sacīsim, Eimijai Vainhausai. Postmoderna mākslinieku sasauksme pāri laikiem.

Treškārt, jēdziena “traģēdija” pārnese – traģēdija nevis kā katarsi izraisoša mākslas iespēja, bet kaut kas tāds, kas mūs apšļāc ikdienā ģeometriskā progresijā, līdz publika sauc pēc vēl kaut ko trakāka. Un tajā pašā laikā, Dieva dēļ, lai tas būtu forši un super un nepaliktu pārāk smaga sajūta. Slikta ziņa = laba ziņa kā uztveres mēraukla. Ne velti uzvedumā ir vēl vairāk līķu nekā Puškinam. Un tajā pašā laikā līķu pavairošana – paradoksāli – Mazās traģēdijas nepārvērš par Lielākām traģēdijām. Melnais cilvēks mirušajiem uz lūpām uzziež krēma putas ar saldu konsistenci – vai tās uztveramas kā traģikomiska ņirga vai klauna pārspīlēts smaids?

Izrādes noslēgumā visi tēli / aktieri salec apļa vidū atvērtā bedrē (iepriekš tā izmantota līķu izmešanai) un met gaisā sauju narkotiku – tā teikt, līksmosim tad nu visi kopā pat kapā. Varbūt arī tā ir viena no traģikomēdijas izpausmēm – karātavu humors publikas aplausu pavadībā.”

Vairāk – žurnālā “Teātra Vēstnesis”.

Lomas dzīvē

Savulaik žurnālā “36,6 °C”

Zurnals_36_6

“Lomu teorija” psihodrāmā. vēsta, ka mēs katrs dzīvē eksistējam dažādās lomās – ēdēji, brāļi, darbinieki, kājāmgājēji… Somatiski, psiholoģiski, sociāli…

Mēdz būt tādas lomas, kuras ir svarīgi attīstīt, un arī tādas, ko labāk iegrožot.

Nu jau 10 gadus dedzīgi aizraujos ar psihodrāmu – īpašu personības attīstības un psihoterapijas metodi. Tulkojumā psihodrāma nozīmē “dvēsele darbībā”. Un tajā cilvēks var izpētīt un izspēlēt jebko, kas apkārt un kas iekšā pašā.

Kad sāku iet uz psihodrāmas nodarbībām, grupas vadītāja, klausoties manos kreņķos un žēlabās, mudināja atveidot uz psihodrāmas skatuves to “Upuri sevī”, kurš cietis, kuram pāri darīts un kurš ir stipri vien uzmetis lūpu.

Es centos, kā nu pratu, atveidot šo lomu, un kāds no grupas dalībniekiem pēc tam attēloja šo Upuri. Psihodrāmā to dēvē par spoguļošanas tehniku. Un tā es pirmo reizi skaidri ieraudzīju to “Upuri sevī” no malas. Visā savā krāšņumā (jeb, pareizāk sakot, tieši otrādi). Un kopš tā laika esmu centies mazināt šo lomu, cik vien iespējams!

Man šķiet, ka šī problēma mūsdienās joprojām ir gana dzīvelīga – mēs visi jūtamies ļoti cietuši un labprāt auklējamies ar Upura lomu, ļoti nelabprāt uzņemdamies atbildību par tās iegrožošanu. Un beigu galā, izrādās, – pāri mums dara visi – sākot ar tuviem cilvēkiem un beidzot ar valsti un visu pasauli… Ne velti, ilgi to izkopjot, daudziem – gluži kā slavenajā A. de Misē lugas „Lorencačo” titulvaronim – maska sāk kļūt par paša seju.

Taču ir lomas, kuras man tīk aizvien vairāk un kuras cenšos attīstīt. Dēkainis. Draugs. Lektors. Psihodramatists… Daudzas. Un to atrašana un kopšana ļauj justies pilnvērtīgāk šajā dzīves teātrī – kā to Šekspīrs formulējis.

Brīžiem attīstu sevī lomu Dzīves izgaršotājs.

Viens no veidiem, kā man tīk to darīt – bildēju un datorā apstrādāju dažādas ainavas.  Mēģinu parastām fotogrāfijām piešķirt man tīkamas krāsas, izcelt kontrastus vai tieši otrādi – padarīt toņus mierīgus, it kā “izbalināt” ainavu. Vislabprātāk bildēju kokus – to mūži ir tik skaidri ieraugāmi, tik skaisti, dažādi un izteiksmīgi, uzmetot aci vien. Skatoties uz cilvēku, mūžu tā uzreiz nevar ieraudzīt! Lieliska atslodze pēc darba dienas!

Tā ir arī sava veida Mākslas terapija. Un dziedinošais tajā ir savu izjūtu izteikšana, jaunu iespēju atklāšana… Jo – viss, ko mēs redzam, var izskatīties taču arī pavisam citādi – bieži vien redzētais ir atkarīgs no mūsu skatapunkta, izgaršošanas iemaņām un dzirdes antenu noregulēšanas.

Mākslas terapijā ne tik svarīgs ir mākslas darba rezultāts, cik pats radīšanas process. Ne velti arī par dzīvi mēdz teikt: mērķis ir pats ceļš. Un vai tad tas viss nav viens radošs pasāciens?!

Arī ikdienā – mēs taču nemitīgi noņemamies ar savas dzīves bildes apstrādi un rediģēšanu. Vai nu iekrāsojam to melnbaltu, nedo’ Dies, mellu. Vai tieši otrādi – pindzelējam to rozīgos toņos.

Vai arī sparīgi noņemamies ar sava mūža gājuma pārrakstīšanu, nemitīgi tajā izceļot vai notušējot notikumus un detaļas. Atbilstoši sava laika ritam, briedumam, viedumam vai vienkārši – sirdsmieram.

Vismaz tik daudz ir mūsu varā – apstrādāt un rediģēt – arī tad, kad bilde šķiet jau nemainīgi gatava un āmen. Starp citu, tieši to arī palīdz veikt dvēseles dziedinātāji – cenšas samierināt mūs ar mums pašiem.

Mēs varam parotaļāties arī ar savu patiku un nepatiku. Tās nav tik striktas, kā mēs dažkārt ieņemam galvā. Nu, kaut vai jaunmodīgā parādība “laikošana” feisbukā.

Paskat, kā var izmainīties vārdu un jēdzienu nozīmes! “Man patīk” ir pārvērties par “es tevi atbalstu, jo tu esi mans draugs”, brīžiem – neatkarīgi no tā, vai man tiešām “laikotais” (patiktais) patīk.

Un smaidu izsauc aicinājumi “laikot”, citiem vārdiem sakot, – es uzaicinu tavu patiku pie sevis. Vai nav inčīgi? It kā patiku tik viegli varētu uzaicināt. Agrāk taču šķita – vai nu tā ir, vai tās nav.

Bet no otras puses – varbūt tiešām mūsu patika ir atkarīga no tā, vai mēs esam kaut kam gatavi pievērst uzmanību un savu patiku dāvāt, izteikt, apliecināt? Kādu reizi formāli, kādu reizi – sirsnīgi citus atbalstot -, taču kopumā – ļaujot patikai vairoties un augt.

Bet, domājot par lomām, protams, nāk prātā teātris. Dažkārt nevis mēs paši gribam uzņemties kādu lomu, bet citi atvēl mums lomas, par kurām mēs, iespējams, neesam sajūsmā. Novembrī mēs svinam Lāčplēša dienu. Bet šoreiz – no citas operas.

Reiz sensenos laikos teātrī grasījās uzvest A.Pumpura “Lāčplēša” skatuvisko versiju. Lomu saraksts tik tikko bija pielikts pie dēļa. Un kafejnīcā satikās divas aktrises, no kurām viena lomu sadalījumu jau bija izlasījusi, bet otra – vēl ne. Viena nolika savu ēdamā šķīvīti un entuziasma pilna izsaucās: “Lomu saraksts ir izlikts. Manis, paldies Dievam, tur nav!”.

Otra bažīgi pārtrauca ēst un ievaicājās: “Un es esmu? Tad jau man droši vien tur būs jāspēlē kāda no Raganām…?”

“Nēēē,” priecīgi izsaucās Pirmā, un viņas laipnībai nebija gala, “Nevis Ragana, bet Vecā (pauze) ragana.”

Kas nu kuram prieks, kas – bēdas?!

Dažiem savukārt šķiet, ka labāk mazāk domāt par savām lomām, vairāk – par citu. It kā par sevi daudz domāt būtu pārlieku grēcīgi. Egoistiski?

Taču – tad brīžiem nemanāmi mēs no savas dzīves centra pārceļamies uz tās perifēriju – nevis uzņemamies būt savas dzīves galvenajā lomā, bet izvēlamies to atdot pārējiem. Un pēc tam vaimanājam, ka visi citi vainīgi… Tā ir tāda ērta izvairīšanās no nepieciešamības būt savas dzīves protagonistam (pirmajam cīņā), pārprasta sevis upurēšana, sevi noliedzot.

Man patīk, kā Dalailama skatās uz egoismu: “Altruisms nenozīmē vienkārši aizmirst par sevi. Tas nozīmē galvenokārt apvaldīt egoistiskās jūtas, kas mūs spiež izmantot citus savā labā vai tiem kaitēt.”

Vēl – mūsdienās, manuprāt, cilvēki pārāk veikli tiek iebīdīti slimnieka lomā. Čakli tiem iestāsta, ka viņi ir slimi. Ka sabiedrība ir jāārstē. Ka cilvēku problēmas ir slimība. Un ka ar viņu pilnveidi galvenokārt būtu jātiek galā medicīnai.

Vai nav tā, ka esošā sabiedrība un cilvēki vairāk ir pastāvošās audzināšanas un izglītošanas, nevis medicīnas produkts? Ļautiņi atspoguļo to esības un vērtību sistēmu, kas apkārt valda. Diez vai realitāte ir slimība. Iespējams, cilvēkiem pārāk daudz liek ticēt, ka viņu problēmas ir izārstējamas ar ārstēšanu.

Varbūt ir pilnīgi otrādi. Ja kādu interesē viņa būtība, esība, virzība, mērķi, ja kāds vēlas labāk iepazīt savas emocijas, – tā ir veselības, nevis slimības pazīme. Ja mēs alkstam noskaidrot sev interesējošos jautājumus un dzīvot saskaņā ar sevi, mēs domājam par savu pilnveidi. Tā ir personības izaugsme.

Apzināsimies vairāk savu Vesela cilvēka lomu…

Kad mēs sakām: mēs visi esam Tikai cilvēki, – tā ir tāda kā taisnošanās par savu vājumu, atvainošanās par nespēju būt kaut kam vairāk.

Bet vai būt “tikai” tiešām ir tikai? M.Gorkijs taču teiktu: cilvēks – tas skan lepni.

Un antīkais filozofs Protagors piebilstu, ka cilvēks ir visu lietu mērs.

Kāda jauka, bieži vien piemirsta, cilvēka loma…

“Naids”

   Skatīties seriālu “Naids” ir rosinoši. Tas atkal liek domāt par arhetipa un aktualitātes nemitīgo saspēli. Un arī tāpēc, ka jaunveidotā filma rosina ieskatīties tās izmantotajā avotā – senā, slavenā trillerī “Kas notika ar mazulīti Džeinu?”

   Seriālā “Naids” slavenās aktrises Džesika Lenga un Sūzana Sarandona ir apvienojušās spridzīgā duetā, lai pētītu, kā sen atpakaļ divas citas Holivudas pusmūža granddāmas – Džoana Kroforda un Beta Deivisa – reiz kļuva par mūža ienaidniecēm, filmējoties “Mazulītē Džeinā”. Abas oskarotas, abas slavenas, tad kāpēc stārām būtu jākļūst par stervām?! Bet, sekojot stereotipiem – kas tur neparasts, – mākslas pasaulē kašķu ir pārpārēm, ka tik publikai patīk un interesē!

   Tomēr – kādēļ šī senā ļaunatminīgā ecēšanās ir modinājusi tādu uzmanību seriāla veidotājos? Nu jā – konflikti ir drāmas pamats, un kur nu vēl mērķtiecīgāk notēmēt skatītāja uzmanības serdē, kā izvēlēties naida dzimšanas un attīstības viviseksciju?!

   Bet, noskatoties kādreizējo “Mazulīti Džeinu”, likās, ka šī dižpārdokļa panākumu atslēga varbūt toreiz ir slēpusies tieši arhetipiskā lomu neviennozīmīgumā? Proti – upuris un varmāka mainās vietām. Un tas ir tas, par ko bieži nākas domāt arī pēdējā laikā – notiekošais ir neviennozīmīgs. Tas fascinē un mulsina reizē.

  Kā spilgtu šāda risinājuma piemēru no filmām vēl var minēt “Monstru”, kur savulaik spēlēja Šerlīze Terona un Kristina Riči. Sākotnēji eksponējot vienu no varonēm kā monstru, filmas sižeta pavērsieni pamazām noveda pie pretējā – patiesais monstrs izrādījās iedomātais upuris. Varētu minēt vēl daudzus citus dramaturģijas piemērus, kas apvērš kājām gaisā to, kas ieraugāms sākumā.

   Taču pati dzīve mūs nemitīgi rosina skatīties uz notiekošo neizpratnē, sašutumā, jo… upuris arī ir varmāka un varmāka arī ir upuris. Un tas aizvien grūtāk ļauj saredzēt patiesību. Jeb, pareizāk sakot, liek realitāti relativizēt. Varbūt tāpēc latvieši pieņem visu pāri nākošo ar zināmu stoicismu un bez revolūcijām, redzot, ka patiesība ir tik pretrunīga?

   Ja lasām par pēdējo dienu notikumiem, tad portāla ss.lv un VID skandāls ir tipisks šādas vairākkārtējas lomu maiņas piemērs. Lasītāju uzmanība saasinās, ja visu laiku mainās vietām cietēji un pāridarītāji – ss.lv un VID. Tas atsedz to, ka aiz kašķa virskārtas ir vairāk upuru un varmāku, nekā sākotnēji ieraugāms. Bet arī liek tā kā ieslēpties apātijā: “nu, tā viņš ir”. Jo, kā lasāms, diskusijas tiecas tālu pāri sākotnējās tēmas pieteikumam un tāpēc ir tāpēc, bet tāpēc savukārt ir cita-pēc.

   Tāpat – “Rīdzenes” sarunas ir uzjundījušas sabiedrībā šūmēšanos un reizē neticību: tāpat ne ar ko tas nebeigsies. Vienalga, vai ir kvēls sašutums: kā var privātās sarunās sadalīt un ieraut nāsīs sabiedrības labumu. Vai arī aizstāvība: cietēji esot neformālo, privāto sarunu dalībnieki, jo maitas, nopludinātāji, ir noziedzīgā kārtā cēluši tiem negodu.

   Un kas notiek ar naidu “te un tagad”? Vai tas krājas, vai izčākst? Par ko tas transformēsies? Paliks vien nopūta, ka “tāpat jau nekas nemainīsies”?

   Iespējams, notiekošais drupina atbildības izjūtu.

   Bet atcerēsimies, kā savulaik Māra Zālīte lugā “Tiesa” drosmīgi jautāja – bet ko tu pats dari, kur ir tava atbildība? Ko tu pats vari darīt savas dzīves labad? Kad Merķelis uzrādīja objektīvo latviešu smago stāvokli, autore tomēr nerimās: un tu pats, latvieti?

   Šķiet, ka šis jautājums it tik aktuāls, cik vien var būt – ko mēs darām? Tie, no kuriem “74% iedzīvotāju Latvijas ekonomisko stāvokli vērtē kā sliktu, un vairāk nekā pusei šķiet, ka ļaunākais vēl sekos”. Katrs un kā sabiedrība. Kur upuris, kur varmāka?

   Tā, lūk, “Naids” lika domāt ne tikai par tiem un tur, bet arī par mums te un tagad, kas labprāt skatāmies “Naidu”.

Ko darīt ar pagātni?

“Pagātne ir neparedzama,” tā saka viens no seriāla “Fargo” varoņiem.

Reizē ironiski, reizē paradoksāli! Pagātne taču ir aizčāpojusi, tātad nav iespējams to ne iespaidot, ne izmainīt?! Ja nu vien kādreiz norāt, gremzties par to vai gluži pretēji – sajūsmināties.

Un tomēr – pagātne joprojām IR un PALIEK neparedzama. Tādā nozīmē, ka mēs nevaram pat iedomāties, kādos dažādos veidos pagātne uzpeldēs mūsu šodienā.

Kā atmiņa, kā atskārsme, kā pārsteigums?

No atsevišķiem pagātnes mozaīkas gabaliņiem mēs atkal un atkal veidojam nebijušu bildi par bijušiem notikumiem. Kaut vai tāpēc, ka pagājušā kļūst vairāk, summējas arvien jauni mirkļi un pieredze, zināšanas un viedums.

Un ikreiz mēs par sevi uzzinām tik daudz jauna, it kā tikko būtu iepazinuši. “Re, kā!” Tulkojam, interpretējam, izskaidrojam.

Tāpēc, respektējot saukli “te un tagad”, savas pagātnes pētīšana un vētīšana ir ne vien svētīga, bet arī aizraujoša.

Pie kādiem avotiem aizved mūsu šodienas dusmas? Kur radies kaut kāds neizprotams, milzonīgs naids? Pa kuru laiku sakrājies tas vezums skumju?

Un – ko ar to visu darīt, lai dzīvi vērstu laimīgu? Vai pagātni var mainīt?

Var – vismaz tās nospiedumus mūsu dvēselēs.

Būt savas dzīves pētniekam nozīmē būt arī savas dzīves veidotājam.

“Dvēseles kustības” – tā sauksies grupa, kurā Jums būs iespēja to darīt. Jūs tiekat laipni aicināti!

ugisseglins.lv/aktualitates/

 

 

“Teātra dienas” atceroties. Brīnumi?

   “Kas brīnumu rada,” tā Viljams Gibsons reiz taujāja vienā no savām slavenākajām lugām. Un J.Švarcs no cita laika iztālēm atsaucās: “Parastais brīnums”.

   Šķiet, ka brīžiem teātris tā arī pastāv – vienkārši no talanta un putekļainā gaisa, parastie brīnumi dzīvelīgi ielec no vienas izrādes atkal nākamajā… Un katra reize ir mēģinājums arī pēc tam, kad mēģinājumi beigušies.  

   Kā pirmo teātra brīnumu es atceros Leļļu teātrī savulaik redzētos “Velniņus”. Maskas bija trakoti pārspīlētas un atstāja milzu iespaidu. Raksturs bija ieraugāms tieši fizionomijā, jau pirmajā mirklī tēlam parādoties. Līdz ar to visvairāk palicis prātā milzīgais, bērnišķīgais prieks par to, ka: redz – šiem cilvēkiem viss ir redzams sejā (maskā), es redzu, kas viņam aiz ādas, kāds tas cilvēks patiesībā ir! Un palika ilūzija, ka arī dzīvē katram cilvēkam var redzēt cauri, vajag tikai paskatīties uz cilvēku kā uz lelli. Un tolaik dzirdētais R.Paula meldiņš, kaut arī bērnība pagājusi, vēl joprojām skan ausīs ar vārdiem: “bija, bija, bija, bija…”

   Ir brīnumi, kuri nāk par ātru jeb forma neatstāj paliekošas satura sekas. Vecāki izlūdzās, lai mani, pavisam mazu bērnu, ielaiž viņiem līdzi Jaunatnes teātrī uz absolūtu nebērnu vai varbūt pat antibērnu (?) izrādi “Zoss spalva” (savā prātā esmu to formulējis kā izrādi, ko bija aizliegts skatīties līdz 16 gadiem – visticamāk tā droši vien tāda nemaz nebija, taču tas manam skatītāja statusam ir piešķīris zināmu smagsvaru. Es sajutos svarīgāks nekā parasts bērns). Izrādē spalvas tiešām putēja pa gaisu, un manā apziņā iespiedās atziņa, ka teātrī spalvas var lidot pa gaisu arī tad, ja zosis pašas nelido! Vai tas ir maz? Ja salīdzina ar daudziem iespaidiem, kas paputējuši nebūtībā pat bez vienas spalviņas vai svarīgas atziņas, tad droši vien – ir labi diezgan.

   Taču viens no spēcīgākajiem teātra brīnumiem man saistās ar attālumu, distanci. Nacionālā (tolaik – Drāmas) teātra otrajā balkonā strādāja Noras tante un Ainas tante. Viena no viņām man, pusaudzim, kādu reizi paprasīja, kā patikusi izrāde. Es izteicu savu aizgrābtību, un viņas abas atļāva nākt un skatīties arī citas izrādes, sēžot 2. balkonā uz trepītēm. Tā es noskatījis visu iespējamo repertuāru Drāmas teātrī pa vairāki lāgi. Pati šī distance (2. balkons) lika skatīties uz izrādi kā uz tālu brīnumu – tā bija kā tāda vilkme, mūžīga tiekšanās piekļūt tuvāk tam, kas likās labāks par reālo dzīvi, teātris no tāluma šķita tuvāks īstās dzīves būtībai. Otrais balkons lika vērīgāk ieklausīties, asredzīgāk skatīties. Man patika visas izrādes, katra savā veidā. Arī visas tās, ko bargi kritizēja avīzēs. Vienalga – vai tā bija “Lielā cerību stunda” vai “Fedra” – tie bija īstie esības brīnumi. Pat tad, ja es daudz ko nesapratu vai neuztvēru. Vēlāk, kad iznāca strādāt Dailes teātrī, es novērtēju to, cik svarīga ir distance, nelaušanās privātās teritorijās, nepieiešana par tuvu – ne izrādēm, ne to veidotājiem. Nevērtēt tos “kailus”, negatavus, viegli ievainojamus.

   Starp citu, viens no brīnumiem, ko allaž esmu novērojis, ir tas, kā izrāde no ģenerālmēģinājuma pusgatavības neglītā pīlēna pēkšņi atplaukst pirmizrādes skaistajā gulbī. Vēl nesen, vērojot Jāņa Mūrnieka iestudēto “Mazo princi”, raudzījos pēdējā mēģinājuma negludumos ar rāmu garu, jaušot, ka pirmizrādē sāks šķetināties tas izrādes dialogs ar skatītāju, kas iepūtīs dvašu zelta putekļu dejā. Un brīnums arī notika – vērtīga, smeldzīgi rotaļīga izrāde.

   Savulaik, studiju gados, brīnums šķita Maskavas režisora A.Vasiļjeva izrāde “Jaunā cilvēka pieaugusī meita”, kas tolaik viesojās Rīgā, Latvijas Operā. Pareizāk sakot, kāda epizode, kurā laiks izšķīda, pagaisa. Stāsts bija par četrdesmitgadniekiem. Vienai no izrādes varonēm “neizdevušās dzīves” sāpīgais aizsākums bija saistīts ar agrīnu jaunību, kad tā bija izmesta no mācību iestādes tāpēc, ka atļāvusies publiski dejot visai temperamentīgu un, iespējams, padomijas pēckara rītausmai neierasti vaļīgu deju “sasodīto rietumu džeza”, šķiet, Chattanooga Choo Choo pavadījumā. Tas, kas lika burtiski acīm izsprāgt, bija brīdis, kad šī mollīgā četrdemitgadniece vienā mirklī paslaucīja nost savus gadus, lika izgaist pulkajiem kilogramiem… Un, atskanot senajai džeza melodijai, it kā iekāpa savas jaunības slaidajā veidolā, lai pēkšņi nodejotu savu kroņa numuru – šo trakulīgo džeza deju tieši tā, kā viņa to izpildījusi skolas laikā – krāšņi, kājām plandot 180 grādu leņķos, ar piruešu cienīgiem griezienu virpuļiem – tā, it kā 80. gadu “šmotkas” acumirklī būtu pārtapušas jaunības pusplikās meičas trūcīgi spīguļojošajā ietērpā. Likt kaut kam pagaist un kaut kam uzrasties – izrāde jau zināmā mērā ir tāda burvju māksliniece.

   Laikam jau katram režisoram, katram aktierim gadās tie mirkļi, kad skatuves putekļi it kā top apzeltīti. Kad tēli un skatuves rāmī gleznotā bilde īsteni atdzīvojas? Dažkārt varbūt tāpēc, ka īstajā laikā, īstajā vietā? Šķiet, ka tāda izrāde bija režisora Arņa Ozola “Vinsents Brikstonā”. Tā vēstīja par mākslinieka Van Goga jaunību un viņa iemīlēšanos nobriedušā dāmā. Cik interesants var izrādīties dramaturga piedāvātais materiāls, ja viņa ideja atrod dzirdīgu interpretētāju, – uzvedumā burtiski virmoja romantikas aura.

   Dažkārt tieši apkārt kūsājošais laiks kā dzīvs iemiesojas noteiktā lomā, kas piepilda visu skatuves telpu. Piemēram, īsi pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas izrādē “Mūžības skartie” tautas izdzīvošanas ideja bija tik klātesoša, taustāma, it kā burtiski plūstu pa skatuvi. Režisors K.Auškāps bija izbūries cauri tik milzīgi plašam materiālam, ka ikvienā uzveduma dalībniekā iemiesojās daudzi tēli, daudzējāda dzīvība. Vai tā bija Irma Laiva, kuras gandrīz neredzīgās acis ik uznācienā raudzījās zālē burtiski cauri mūžībām, vai Ēvalds Valters, kura esība uz skatuves likās kā paša Laika Veča parādīšanās… 

   Un arī otrādi – mainstrīma laika valdonīgumā var izraudzīties tikai savējo, sev svarīgo laika apjēgu. Ja kāds režisors vada lielu teātri, tad dažbrīd viņa pleciem uzgulst ne vien konkrētās izrādes uzdevumi, bet arī visa tā misijas apziņa, atbildības nasta, kas liek rūpēties par konkrētā teātra situāciju (aktieru nodarbinātība, skatītāju apmeklētība, repertuāra sabalansētība utt.). Tāpēc šoreiz es gribētu minēt trīs Kārļa Auškāpa izrādes, kas man likās ļoti brīvas savā garā, kurās, manuprāt, viņš atļāvās būt ļoti personisks, drosmīgi subjektīvs. Tās bija izrādes – H.Ibsena “Kad mēs, mirušie, mostamies”, S.Šeparda “Prāta meli” un K.Hemptona “Bīstamie sakari”. Prāta un izjūtu plastika, neiegrožota ļaušanās lugai, uzticēšanās savām, kā man likās, ļoti personiskām izjūtām atklāja jaunu, trauslu, viegli ievainojamu šķautni režisora daiļradē.

   Savukārt psiholoģiskās mežģīnes dažkārt savu spēku iemanto tieši pārlaicīgā vispārinājumā. Tālab skaists bija režisora Mihaila Gruzdova klasikas izrāžu cikls: A. Ostrovskis “Vēlā mīla”, E.Zolā “Terēza Rakēna”, A.Brigadere “Raudupiete”.  

   Dramaturgam Ostrovskim “Vēlajā mīlā” reiz bija izdevies atsegt smeldzīgāko mīlestības aspektu – upurēšanos gandrīz jau līdz neiespējamībai. Režisors M.Gruzdovs, uzsākot mēģinājumus, atgādināja, ka racionāli ņemot, mīlestība ir lieka – tā prasa jūtas, uzmanību, laiku, atteikšanos, ziedošanos… – visu to, kas traucē mierīgi dzīvot. Lieka – līdz brīdim, kad aptver: bez mīlestības apjēgas nav pašas dzīves. Arī Rakēna un Raudupiete burtiski uzliesmoja, un režisors kopā ar aktrisi Indru Briķi ļāva šai ugunij uzšauties augstu augstu.

   Prātā nāk vārds “nervs”. It kā šīs trīs izrādes ar skatītāju vienotu kopīga nervu sistēma. Un tālāk tā zarotos cauri gadsimtiem un tālu prom – aiz trejdeviņiem kalniem. Tās radīja sāpīgi durstīgu izjūtu par cilvēku dabu un mums pašiem – radības kroņiem – un vienlaikus attīrošu katarsi.

   Nu jā, ir arī tādi mirkļi, mirklīši. It kā nenozīmīgi, bet visā savā godībā tomēr bijuši. Piemēram, savulaik Aina Matīsa Kinoaktieru studijā mācīja savus audzēkņus. Kāda topošā aktrise pūlējās sadzīviski iejusties “dotajos apstākļos” – meiteņu kopmītnes vidē. Iznāca kaut kas drusku tā kā sterils vai pārlieku pareizs. Tad pasniedzēja Matīsa, pati būdama jau gana nobriedusi, pieaugusi kundze, nogūlās “kopmītnes gultā” un kļuva par viszinīgu, pret visu skeptisku tīneidžeri, kas cigareti mutē zelēdama, nihilistiski sprēgāja par to, kāds stulbums valda apkārt un kā “pieaugušie” pilnīgi nečohnī, kā īstenībā jādzīvo. Īstāk par jebkuru reālo tīni. Varbūt to minu tāpēc, ka atmiņā nāk cita tēlu/aktieru vecumu maiņa –  Jaunatnes teātra sirmā paaudze, kas Ā.Šapiro un P.Putniņa “Gaidīšanas svētkos” spēlēja mazus bērnus. Ģeniāls gājiens. 

   Ja piemin vecuma maiņu un rakstura sulīgu izveidi, tad pēdējā laikā priecējis tas, kā aktieris Kārlis Krūmiņš veidojis Andrieva Niedras tēlu. 

   Vai – mērogi. Tajā pašā Kinoaktieru studijā Zane Jančecka, vēl būdama vidusskolniece, parodēja operas prīmu – par dziedones ķermeni tika izraudzīta sīksīka lelle. Toties šim ķermenītim bija varen sabužināta pašas Z.Jančevskas galva. Un šajās sajauktajās proporcijās viņas izteiksmīgā mute un jutekliskās lūpas visvareni izpildīja, šķiet, “Traviatas” āriju. Likās, ka mute aizņem vismaz pusi no šī burvīgi uzradītā tēla un tas pat sastāv nevis no lūpām, zobiem un mēles, bet vienvienīga ziedoties gatava talanta.

   Īpašs gandarījums savulaik man bija par britu dramaturģijas lasījumiem Dailes teātrī. Atbrauca Lielbritānijas režisori, un tapa salīdzinoši jaunu, mūsdienīgu autoru lugu cikls.

   Jans Vilems van den Boshs veidoja Mārtina Makdonas lugas “Spilvencilvēks” lasījumu – psiholoģisku, bet vienlaikus karātavu humora pilnu detektīvu ar šausmu literatūras vai karātavu humora elementiem. Dramaturgs bija izvēlējies ekstrēmu veidu, kā attēlot mijiedarbību starp realitāti un psihes neizskaidrojamajiem cunduriem. (Vardarbība pret cilvēku jau no mazām dienām rada vajadzību no tās atbrīvoties, savukārt attēlotā vardarbība var izrādīties par cēloni reāliem varas darbiem.) Lugas paradoksi un tēlu traģikomiskais veidojums aktieriem Ivaram Auziņam, Arturam Skrastiņam, Pēterim Gaudiņam un Jurim Kalniņam pat tikai lasījuma formā ļāva iezīmēt spēcīgus, sulīgus tēlus. Vēlāk viņi visi radīja briljantu izrādi. Un šī ģeniālā dramaturga lugas pamatoti atrada sev mājvietas Latvijas teātros.

   Savukārt režisors Stīvens Rentmors sagatavoja Mārtina Krimpa lugas “Lauki” lasījumu. Dramaturgs aplūkoja četrdesmitgadīga pāra kopdzīvi, kas pārcēlies no pilsētas uz laukiem, izmisīgi mēģinot glābt laulību. Doma par bēgšanu kā pestīšanu noveda pie skarbas atklāsmes, ka vairīšanās no dzīves problēmām tās tikai pārceļ citā teritorijā. Krimpa lugā dabai piemita līdzvērtīga pretspēlētāja tēls. Lauki no idilles un iedomātas miera oāzes vērtās par cilvēka dzīvi aprijošu nezvēru. Lieliskā Esmeralda Ermale uztvēra un izdzīvoja to smalko robežu starp vientulību un vienatni, kaislības neprātu un mīlestības dziļumiem. Viņa mācēja atklāt to valodas dīvaino lomu – būt par masku kādai baisai, nepateiktai patiesībai, aiz kuras cilvēki cenšas noslēpties. Lasījums pārtapa par izrādi “Noskūpsti mani vēlreiz”, ar ko E.Ermale svinēja savu jubileju.

   Bet režisors Bendžamins Tvists no Edinburgas ļāva iepazīt skotu dramaturģi Zinniju Harisu, sagatavojot viņas lugas “Ziemas vidus” lasījumu. Bada un kara pārņemtā pilsētā Moda pret zirgu iemainīja puiku, cerot, ka tas aizstās viņas bojāgājušo dēlu. Bet, kad no cīņām atgriezās Modas vīrs, atklājās, ka ne tikai dēls nav tas, par ko tiek uzdots. Pagātni un nākotni šķīra tagadnes meli, kas tika vērpti izdzīvošanas un mīlestības vārdā. Aktieri Vita Vārpiņa un Valdis Liepiņš tikai lasījuma forma vien uzbūra  gandrīz mītisku stāstu par pasaules trauslo eksistenci. Ja skatāmies no šodienas skatapunkta – tā bija izcila luga par to, kā pasaule zvāļājas dažu soļu attālumā no bojāejas.   

   Nāk prātā vēl viens brīnumjauks dramaturgs – Deivids Hērs, kurš ar lugu “Dzīves elpa” DT Kamerzālē atgādināja par angļu teātrim visai raksturīgo vārda slodzi visu citu izrādes komponentu vidū. Indra Briķe (Frānsisa) un Marīna Janaus (Madelēna) uzvedumā centās atminēt mīlestības noslēpumainību – kur mirklis, kur mūžība, kur pieķeršanās, kur naids…? Un kaut kur tuvu tuvumā dzīves elpa nudien spirgti vējoja. Abas  aktrises uzķēra smalkas nianses un lika sajust pustoņu vērtību.

   Viens no neparastākajiem mēģinājumu procesiem, kuros dažas reizes bija iespēja būt klāt, saistās ar Jaunatnes teātri. Režisors Pēteris Pētersons iestudēja Māras Zālītes lugu “Pilna Māras istabiņa”. Jau pats par sevi tas bija unikāls, jaunas vēsmas sološs uzvedums. Un šķita, ka ne tikai luga ir dzejā, bet arī režisors to iestudē, pats izpauzdamies dzejā. Domas palika gaisā pasviestas, likās, ka daļu teksta viņš domās saka vien sev, jo nav laika tērēt spēkus apcerīgām virāžām tā, lai tās tiešām arī izskanētu citiem, taču tomēr pats uz tām uzskatāmi reaģēja un arī it kā dusmojās, ka tās nepateiktās lietas citi neprotas sadzirdēt, ik pa mirklim dažus norādījumus aktieriem pasviezdams spilgtās metaforās. Vai sadzīviskos stāstos no savas dzīves. It kā sacenstos viņa domu skriešanas un izteikšanās iespēju ātrumi. Likās, ka katrā mēģinājumā rit Zālītes luga, kas ikreiz tiek papildināta ar P.Pētersona paša improvizētu iestudēšanas lugu. Varbūt senos laikos to visu būtu saukuši par intermēdijām? Ja skatītājiem būtu lemts būt klāt.

   Šobrīd, kad vadu psihodrāmas grupas, ikreiz viss notiek vienlaikus – “mēģinājumi, “lugas tapšana” un “izrāde” – viss top grupas dalībnieku = skatītāju klātbūtnē. Brīnumi ir nepārtraukti klātesoši. Psihodrāmu nodarbībās protagonisti pārsteigti ierauga, kā viņu šodienas grūtības saistās ar pagātni, viņi izspēlē iedomāto nākotni un līdz ar to grib šo paredzamo priekšstatu izmainīt, viņi iejūtas savu tuvinieku lomās un sāk vairāk izprast situācijas, kas risinās viņu dzīvēs… Psihodrāma nozīmē “dvēsele darbībā”. Ja dvēsele darbojas, tad brīnumi ir visapkārt. Dzīvē. Un, protams, arī teātrī.

Atvērtā skatuve

20. oktobrī Rīgā notika “Atvērtās skatuves” vakars.

Tā jau ir tradīcija – ik rudeni vairākās pasaules valstīs vienlaikus tiek rīkoti Psihodrāmas Atvērtās skatuves vakari ar mērķi iepazīstināt plašāku auditoriju ar psihodrāmu.

Šī pasākuma sāls slēpjas faktā, ka vairākās valstīs vienā un tajā pašā dienā, vienā un tajā pašā laikā pasaulē darbojas daudzi psihodramatisti un šīs terapijas mākslas interesenti. Zināma maģija, milzīga enerģija – tās arī ir dažas no psihodrāmai kopumā raksturīgām iezīmēm.

Deju skolas “Dzirnas” telpās psihodrāmas “Atvērtās skatuves” vakaru vadīja Igeta Gaiķe, Jolanta Klišāne, Gita Paspārne, Solvita Valtere un Uģis Segliņš.

Robeža

* Vakar – tāda laimes-nelaimes šķēršanas-ķidošanas diena. Kā ar lašu vēderiņiem – it kā tak laši ir, un tomēr tādi pārpalikumiņi.
Tāda laimes-nelaimes šķērsošanas grenctāle.
Vakarpusē baznīcā par to, vai labāk palikt komforta zonā, kur ir pieņemama, zināma nelaime, vai doties ārā no komforta zonas un meklēt nezināmu laimi… un var izrādīties, ka tu pat nezināsi, ko ar to iesākt. Ja atpazīsi.
Viens no tviterismiem vakar iebakstījās acī un iesēdās galvā: “1% ir tas, kas ar tevi notiek, 99% – kā tu uz to atbildi vai reaģē”.
Imants Ziedonis kādreiz bija pamanījis, ka “nekur nav labi, visur ir labi”.
Kas varētu būt tā mana laimes-pierobežas-zemgale vai tuvu-tuvu-laimei-latgale, vai laimes-lietuvas-krievijas-igaunijas robeža.
Kas man būtu tā robežpārkāpšana starp Laimi un Nelaimi?
Netieku gudrs. Varbūt labi, ka nekur netieku. Vienīgi dažas mantas uzkrājušās, par kurām nevar saprast – garīga kontrabanda vai līdzvazājama pieredze. Imports? Eksports?
Saulaina, laimīga diena. Tik skaista, ka liekas: bez robežām!
20. oktobris

Laime pilnībā

kapas

*

Tik daudz visapkārt ikdienības žuļicības, ka rokas nolaižas pusmastā – nav vērts pretstāvēt, krā, krā!

Ko gan līdz kādam ierādīt viņa īsto vietu? Tik rokas saķēpāsi. Pašam būs jāmazgā. Pašam būs jāuztīra savas dvēseles nopačkātais lievenis.

Ja būs lemts, īsto vietu visam ierādīs Dievs un laiks. Ja nebūs lemts, vismaz nebūs pazaudēti iekrājumi sirds zeķē.

Frāze, kas šorīt ieskanas ausīs: „Neizmainies sīknaudā”.

Visas svarīgākās lietas maksā dārgāk par naudu, pareizāk sakot, nemaksā neko – vienkārši pastāv, ir pieejamas un nepadodas pērkamībai.

Kādi karogi šorīt laukā plīvo?

Visos mastos šorīt plīvo saule. Laimes nevalstiska organizācija. Gaismas pielietais ikdienības kredīts. Vai tad ar to vien jau nav gana? Vai tad tā vien jau nav laime pilnībā?!

09.09.16.