BLOGS

03.03.22.

skatoties JRT jauno izrādi “10 iemeslu apmeklēt Kauci”.

Tādas kā senāku aktieru talanta ievirzes atblāzma pavisam jaunu aktieru darbā. Piemēram, bija prieks baudīt Gerda Lapoškas formas izjūtu, kurai rada Valentīna Skulmes un Jura Strengas plastika, līganais slaidums un plašas amplitūdas komisko iespēju potenciāls.

Augstas raudzes profesionālisms Andra Keiša spēlē, kas drusku lika justies tā, it kā mistiskā kārtā A.Brīzes muzikāli iedziedēts tēls “Dzelzsgriezējs” būtu pārtapis aktierspēles pārradītā fenomenā.

Pārsteigums, cik ļoti īsā laikā labi domātas komēdijas jokus noēd vai atceļ apkārt notiekošās kara šausmas. Putinisma rēgs nevilšus ir ienācis izrādē, komēdiju vēršot traģisku, un par daudziem jokiem smiekli apraujas. Te pie vainas nav izrādes veidotāji, bet laika gars. Var teikt arī otrādi – izrāde agresiju šī brīža formās ir aktuāli uzminējusi un uznesusi uz skatuves vienlaikus ar agresijas neprāta sākumu pasaulē, tādējādi gan mainot izrādes sākotnēji iecerēto žanru.

Kā varam priecāties lētāk…

Laikam viens no patīkamākajiem apmierinājumiem bija tēja ASSAM (Lord Nelson), dabūjama LIDLā. Mazas naudiņas un laba garša. (Salīdzinājumā ar citām melnajām tējām greznos iepakojumos un minimālā izmērā, kas aizmālē acis ar pompu, taču nonākot uz garšas kārpiņām, tāds čušs vien ir.) Ja nu akurāt gribat tējas baudīšanu ar dārgāku šiku, varat piepirkt klāt Melno tēju ar zemeņu aromātu Mlesnas veikaliņā, sajaukt vienādās devās ar ASSAM, un Jums būs laba manta ar meža zemeņu garšu – rets baudījums, kas nav ne par uzbāzīgu, ne par pliekanu.

Veikali “Tītariņš” ir grezni, un ja gribas sajust sevi kā vidusšķiras krējumu, tad varat nobaudīt dārgus tītara kupātus. Gardi. Taču. Paturēsim prātā, ka “Tītariņā” ir CENAS, kurpretī Centrāltirgū, starp visvisādiem sabiedrības slāņiem grozoties, var dabūt TĪTARUS arī par “ceniņām”.

Protams, ziemā gribas baudīt labus dārzeņus. Taču sintētiskās konsistences imports nekad nešķitīs tik mīļš kā vasaras mīļās tēvzemes ražiņas. Tomēr – ja gribam ietaupīt – tad tik un tā der nostaigāt Centrāltirgū gar to lēto āra stendu, kur viss ir tāds kā bojājuma tuvās priekšnojautās, turklāt tiek rūdīts bargās plus vienu grādu aukstās temperatūrās. Un, ja nav slinkums pasmērēt pirkstus un palasīties to veselāko no žēlīgi iespējamā, tad var tik pie mūsdienu paplacinātos maciņus iepriecinošiem kabačiem, paprikas un pat mākslinieciski kruzuļotiem, dzelteniem spāņu tomātiem.

Veseli ēduši!

Protams, šajā inflācijas rijības laikā gribas meklēt ēdmaņu par samērīgu cenu. Ko esmu atradis un varu ieteikt…

Uzradīju buljonu ar teļa stilbiņu. Ļoti gardi! Kur tādi lēti stilbiņi ir? Tur, kur mūsdienās nav gandrīz vairs nekā – Matīsa tirgū. Tur ir palicis neliels gaļas veikaliņš, kur nav jāpērk lieli iepakojumi, par apmēram 70 centiem var tikt pie šīs delikateses. Turklāt miesnieks būs sadalījis to stilbiņu 3 līdzīgās daļās, tādējādi sekmējot vēlāk buljona specifisko garšu. Kas pats galvenais – atšķirībā no padzīvojuša liellopa gaļas tas teļa stilbiņš ir, kā mūsdienu pavāri izteiktos, maigs.

Marmelāde šokolādē! Atkal – turpat, kur gandrīz nekā nav – Matīsa tirgū. Tajā vietā, kur tiek pārdotas garšvielas. Maksā zem 4 eiro kīlo, bet apmierinājums ir līdzvērtīgs citu augstvērtīgu bonbongu baudījumam. Ja vien neesat absolūts šokolādes cauraudzīšu fanāts.

Kaltētas smalkmaizītes jeb bulciņu sausiņi. Atrodami pie bijušā planetārija “Salas” kioskā. 3 eiro ar kapeikām – tātad lētāki nekā parastie sausiņi, kas turklāt sirgst ar rozīņu mazuma piegaršu. Izbaudiet sausiņus ar bulciņu garšu!

Veseli ēduši!

1.Sirakūzu krāšņajam brīvdabas teātrim Sicīlijā tagad līdzās es ar drošu sirdi varu likt arī Sirakūzu vārdā nosaukto citronu marmelādi. Nopērkama Alfas “RIMI”. Laba. Skābensalda. Uz dažādām šķēlēm un sausiņiem ziežama, vienvārdsakot, mēli var norīt.

2. Droši vien arī Jūs nereti esat gājuši garām saldētam maltas laša gaļas kilograma blāķim brangas desas lieluma plastmasas apvalkā, ar interesi siekalojoties ap 3 eiro cenu zīmi (“Santā un Barbarā” pat vēl drusku lētāk). Protams, parasti nosliecos nepirkt, jo uzjundī garšas atmiņas ar tādu kā mehānisko kuģa telpu tehnisko eļļu piešprici saldētu zivju garšas buķetē. Bet – nospļāvos un nopirku. Un, ziniet, iznāca labas kotletītes / plācenīši (saukt tos var katrs, kā atļauj cepšanas iemaņu pašvērtējums). Ar atzīstamu laša karalisko cienību uz šķīvja.

3. Labu kafiju par pieņemamu cenu Rīgas veikalos atrast nav viegli. Turklāt Centrāltirgus kafiju karalienes – Kingston Espresso – cena pēdējos mēnešos ir palēkusies par 3 eirikiem (damn!). Tāpēc jo īpaši priecē atradumi, kas rodas pirkšanas mēģinājumu sūrajā izdevumu palaišanā pa vējam. Un – vērtības tomēr eksistē! Tad, ziniet, lūk, ka LIDL piedāvā Bellarom Gold Crema. Naudiņas jēdzīgas. Rūgtumiņš, paldies Dievam, ir. Skābumiņa, paldies Dievam, nav. Grauzdējums – pašā laikā! (Nieka 11 eiriki par kīlopaku.

Ēdiet, dzeriet un priecājieties!

   Kad dzirdam vārdu “monodrāma”, tas vispirms nāk prātā “viena aktiera teātris”.

  Kad vārdu “monodrāma” lieto psihodrāmas sakarā, tad tas nozīmē “psihodrāma ar vienu nodarbības dalībnieku” (iepretim grupas nodarbībām). Psihodrāma ir psihoterapijas un personības izaugsmes metode.

  Vai Jūs zināt, ka savas dzīves problēmas, sāpīgos, neskaidros jautājumus var risināt, ne tikai izrunājot, bet arī izspēlējot? Lūk, radniecība starp personības izaugsmi un teātri.

   Šis ir grūts laiks dažādās nozīmēs – tumsa, pandēmija, drūms garastāvoklis -, tas liek meklēt palīdzību. Var meklēt psihologu, var sportot, var gatavot garšīgas maltītes, bet var arī doties uz psihodrāmas nodarbībām.

  Monodrāma ir labs risinājums tiem, kam palīdzība ir nepieciešama un tuva ir teātra spēle.

   Savas dzīves teātris… kāds tas ir?

   To Jūs varat uzzināt, ja pieteiksieties uz monodrāmas nodarbībām.

  Tās vadu es – Uģis Segliņš (sertificēts psihodrāmas speciālists). Telefons – 29215360, e-pasts: ugis_s@inbox.lv

   Inārai Erdmanei – 80. Ināra ir īpašs cilvēks mūsu valstij. Piedzimusi Latvijā, viņa jau drīz vien tika vesta bēgļu gaitās un visu mūžu nodzīvoja Zviedrijā.

   Taču tieši I.Erdmane savulaik atveda uz Latviju psihodrāmu.

   Mēs, psihodrāmas speciālisti, par to esam ļoti pateicīgi viņai. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kas ir iepazinušas lomu maiņu, spoguļošanu, dubultošaanu un pārējās tehnikas, lai šobrīd jau paši veidotu psihodrāmas grupas un popularizētu šo pirms gadsimta izloloto  psihoterapijas un personības izaugsmes metodi.

  Ināra Erdmane psihodrāmu apguva pie Zerkas Moreno, kas bija psihodrāmas radītāja Jakoba Levī Moreno līdzgaitniece darbā un kas sava dzīvesbiedra darbu un mantojumu turpināja apkopot un pilnveidot. Tāpēc mēs, Latvijā, varam būt lepni un pašapzinīgi, ka stāvam ļoti tuvu psihodrāmas pirmsākumiem un skolas pamatiem. Mūsdienās pasaulē notiek daudz psihodramatistu saietu, konferenču, un allaž centrā ir arī Ināra Erdmane – mūsu skolotāja un, iespējams, pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes psihoterapeite.

  Kas raksturo Ināru? Spilgtums, talants, spēcīga personība un liela labvēlība pret saviem amata brāļiem un māsām.

   Veselību, prieku un mīlestību! Sveiciens no Latvijas!

                                                                                            Uģis

   Noskatījos seriālu “The Honourable Woman”. Un tas ir zīmīgs šajā dīvainajā laikā.

   Stāsts ir par ebreju sievieti, kas ar praktisku darbošanos veicina palestīniešu izaugsmi, radot tiem iespēju izglītoties. Tomēr pretī viņa saņem dažāda veida izrēķināšanos (no amerikāņiem, angļiem, izraēliešiem un palestīniešiem) – jo izrādās, ka viņa maisa visiem.

   Vieniem šī Šteina kundze traucē bīdīt rebes, citiem traucē spēlēt pasaules politiskās spēlītes, vēl citiem nostājas ceļā spiegošanas procesos…

   Rezultātā viņa tik tikko paliek dzīva – pēc tam, kad viņu mēģina publiski uzspridzināt sadarbības partneri – ar bērnu, kas piedzimis pēc tam, kad palestīnietis viņu izvarojis.

   Šobrīd visa pasaule šausminās par notikumiem ap Alekseju Navaļniju. Kā tā var – indēt un iemest cietumā, un tiesāt. Un nav saprotams, kā Krievijas varasvīri to visu dara, pat nekautrējoties. Taču notiekošais acīmredzot ir tajā kontekstā, ko, viņuprāt, visi jau tāpat zina – vara drīkst būt augstākā mērā neētiska un necilvēcīga, jo to attaisno kaut kādu valstsvīru izpratne par valsts interesēm.

  Lūk, tas arī ir lielais jautājums – kā tad patriotisms saskan ar valstiskumu. Ja atbildes kļūst aizvien neskaidrākas, cilvēkam aizvien grūtāk attīstīt sevī pilsoņa stāju, gribas iemukt savā paša individuālajā izdzīvošanā.  

   Zināmā mērā seriāls “Godājamā sieviete” pasaka priekšā atbildi vienkāršajiem mirstīgajiem – pasaules procesu bīdīšanas spēlītes ir tik netīras, ka Krievijai pat nav jāizliekas par to, ko tā dara, jo… notiekošais pieder pie mūsdienu lietu bīdīšanas paradigmas.

   Jā, laikam tieši tas spridzina visvairāk, skatoties šo seriālu. 

Dīvaini. Vārdi stils, stilistika, rokraksts brīžiem šķiet kā tādi dūmi – jeb, J.Strengas vārdiem sakot, “ir tas, kas nav”. Kā brilles, kas liek šilierēties, rādīties, šķist… Man nedeva mieru veids, kā A.Hermanis it kā esot atteicis M.Ķimelei tālāko sadarbību – minot, ka viņas režijas rokraksts atšķiroties no JRT šī brīža virzības.

Tāpēc noskatījos H.Ibsena “Noru”. Un domāju par to, vai ikdienā tiešām tam pievērš daudz uzmanības, ka ne katra laba izrāde var iederēties jebkur. Dažādība taču būtu tik pašsaprotama. Bet – tas vārdiņš “stils”! Mēģināju M.Ķimeles “Noru” “ieraudzīt”, piemēram, Valmieras teātrī, un, iespējams, tur tas būtu iederīgāks iestudējums. Bet JRT, kas ilgus gadus ir kulstījis savu “garaini, kas veicina vārīšanos” tik savdabīgi, “Nora”, iespējams, tiešām lec ārā ar savu klasisko vienkāršību. Ir ne tikai izrādes, bet radušās arī kādas nemotivētas gaidas un cerības par konkrēto vietu un laiku. Labs ēdas ar labu. Un – rada, nu jā, jūtas – to dienišķo iztikas kompotu.

Vai, piemēram, jaunajā NT izrādē “Antiņš. Zelts. Kalns.” dažādie komponenti kā ķieģelīši veido savdabīgu māju, bet, tikko tu mēģini saprast šo māju kā vienotas stilistikas būvi, tā būve pagaist miglā.

Postmodernisms it kā pieļauj nestilistiku kā stilu. Gluži kā skatoties dažas modes skates, kur nesaderīgais salikts vienviet rasolīgā haosā. Dažbrīd paveiktais trāpa kādā jaunā, tikai nupat apjaustā “desmitniekā”, bet bieži apjausma nedzimst un prāts tiecas atmaskot redzēto kā bezgaumību, vulgaritāti. Jeb, pārfrazējot J.Strengu, – “tas, ka ir, – nav”. Protams, tam ir saistība ar subjektīvo, – kas vienam māte, tas otram – meita.

Starp citu, šosezon noslēdzās seriāls “Amerikāņi”. Pirmais paradokss ir tāds, ka šī filma stāsta ne tik daudz par amerikāņiem, cik par krievu spiegiem Amerikā. Respektīvi – krievi ir amerikāņi. Bet otrs paradokss ir šāds. “Normālas caurmēra amerikāņu ģimenes” tēlam patraucēja viena, bet būtiska nianse. Kas atmaskoja? Iesūtītajai spiegu ģimenei, kas iedzīvojās amerikāņu sabiedrībā ar visu, kas tajā šķiet “normāls” – māja, 2 bērni, labs darbs, ballītes un biedrošanās, pietrūka tikai sīkas nianses – kaut viena amerikāņu radinieka. Un tas likās dīvaini gan CIP pārstāvjiem, gan kaimiņiem, gan draugiem un paziņām. Nebija ieaušanās visā kopumā – krievi, kas kļuva par amerikāņiem, stilistiski leca ārā no kopainas pat tad, ja formāli centās ievērot visus citus kanonus. Pat sīks stila trūkums atmasko!

Lai gan Žorža Bifona vārdiem runājot, “stils ir cilvēks pats”, jautājums tomēr urda: vai komunikācija starp cilvēkiem ir arī vienošanās par kopīgu stila izpratni, vai tomēr tikai iecietība par stilu dažādību?

“Tam tāds stiliņš.” Un ko tas dara ar citiem?

Stils – kāds pašsaprotams un mūsdienās tomēr arī svešāds vārds!

17.09.18.