BLOGS

Filmu traģika

   Ir vismaz divas filmas kino vēsturē, kuru jēgu papildina notikumi pēc filmas uzņemšanas.

  Pirmā no tām ir filma “Atgriešanās”. Darbs, kas atnesa režisoram Andrejam Zvajagincevam pasaules slavu. Un tik jēgpilnu, biezu stāstu par tēva neesamību līdz tam nebija nācies redzēt. Kā tas mēdz būt šī mākslinieka darbos, pati sāls atklājas tikai pašās filmas beigās. Un “Atgriešanās” ir pilnasinīgs stāsts par tēva un dēlu attiecībām, kas ir vien metafora, – beigu kadri atklāj, ka realitātē šī tēva tā arī nemaz nav bijis. Īstenība pēkšņi kļūst tik šokējoši blīva, gandrīz himniska. Taču vēl jo lielāks pārsteigums pēc filmas noskatīšanās bija fakts, ka vecākā dēla Andreja lomas atveidotājs Vladimirs Garins pēc filmas uzņemšanas, pāris mēnešus līdz filmas pirmizrādei noslīcis. Un te dzīves dramaturģija šo filmas stāstu padara divtik traģisku, beigu galā “nav” ne tikai tēva, “nav” arī dēla. Un reizē – apstiprina, cik ļoti kinematogrāfs spēj atstāt kaut ko paliekošu. Venēcijas “Zelta lauva” un citi apbalvojumi tikai atgādina, cik ļoti viss “IR”, ja domājam par filmu “Atgriešanās”.

  Otra filma, kuru skatoties, nācās piedzīvot līdzīgu šoku, bija filma “Mā Reinija: Blūza māte”. Pēc izcilā dramaturga Ogasta Vilsona, kaismīga melnādaino likteņu atklājēja, lugas veidota, šī filma pievēršas blūza karalienei, ko sulīgi uz ekrāna uztriepj efektīgā Viola Deivisa. Taču dzīves dramaturģija par filmas galveno akcentu padara pavadošā orķestra muzikantu Levī Grīnu, ko atveido Čedviks Bouzmens. Tas ir personāžs, kas vēlas izsisties, taču dzīve pati viņu sit, līdz nokauj brīdī, kad viss viņa likteņa sāpju samilzums vairs nav paciešams – dzirkstele uzšvirkst, un dzīve aizplūst nebūtībā. Un kaut kādā mērā radniecīgs ir aktiera Č.Bouzmena liktenis – nofilmējies viņš mirst no smagas slimības dažus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. Šis aktierdarbs tika nominēts “Oskara” balvai, un filma ir veltīta viņa piemiņai.

  Jā, filmas mēs ne vienmēr varam skatīt bez dzīves konteksta. Tajā ir kaut kas sāpīgi skumjš, bet arī pārlaicīgs. Iesaku noskatīties visiem, kas nav vēl redzējuši.

Detektīvseriālu dārgumus meklējot

   Laika nosišana vai mākslas baudījums – kas tad ir seriālu skatīšanās? Protams, kā kuru reizi.

   Tomēr ikreiz uzmanību piesaista kas vērtīgs.

   Uzskaitīšu dažus vērojumus.

   Viens no visvērtīgākajiem seriāliem ir “Kāršu namiņš” (House of Cards). Tā radītājiem ir izdevies atklāt varas tēmu karalisku galmu kaislību līmenī, izmantojot iedomātu ASV prezidentu gaitas. Ļoti žēl, ka Kevinam Speisijam seksuālu apsūdzību dēļ seriāla beigu sezonā nācās nokāpt no trases, tomēr duets ar izcili skaisto Robinu Raitu ir neticami pārliecinošs.

   Ja mīļš ir detektīvžanrs, tad jāpiemin “Kā izbēgt no soda par slepkavību” (How to Get Awewy with Murder). Ļoti meistarīgi un sarežģīti uzbūvēts scenārijs (ik sērijā cita nozieguma izmeklēšana, bet visu sezona apvieno vēl arī izmeklētāju (pasniedzēja + viņas studenti) savstarpējo attiecību raisīti noziegumi. Protams, spīd Viola Deivisa profesores Kītingas lomā, bet arī jauno studentu atveidotāji īr spridzīgi. Šajā seriālā iezīmējas kāda tendence jaunākajos seriālos – mācīt sabiedrību būt ļoti tolerantai pret dažādām ādas krāsām, seksuālām ievirzēm un dzimumu lomām. Šajā gultnē ir ievirzīts arī spāņu seriāls “Elite” (Elite) par vidusskolēnu attiecībām un nevilšus izdarītajiem noziegumiem. Šo mākslas darbu stilistika krietni atšķiras no senāka jauniešu detektīvseriāla “Veronika Marsa” (Veronica Mars), kurā skolēnu vide tiek rādīti holivudiski galncētākā un skatītāju jūtas vairāk paijājošā manierē. Bet katram sava vieta noteiktā laikā.

   Vēl noteikti gribu pieminēt divus izcili vērtīgus detektīvseriālus, kurus apvieno aktrises Nikolas Kidmenas klātbūtne, un tos vieno vēl arī izcila ietiekšanās psiholoģijas atklāsmē.

   “Lieli mazi meli” (Big Little Lies) vēsta par vardarbību ģimenē. Taču, ja vīrieša vardarbība pret sievieti nav jauna tēma, tad seriāla 2. sezonas bumba ir sievietes vardarbība pret saviem tuviniekiem. Un šajā sakarā ir tapis mega spožs aktierdarbs – Merilas Strīpas atveidotā vīramāte, kas ieradusies “palīdzēt” vedeklai, tādējādi pārvēršot tās sadzīvi par emocionālu katorgu.

   Otrajā kriminālfilmā ar N.Kidmenu “Atgriezt atpakaļ” (The Undoing) par nebeidzamu jautājumu virkni kļūst divu laulāto draugu attiecības, kas veidojušās ilglaicīgā ģimenes dzīvē (aktrises partneris – Hjū Grānts). Un scenārija izveides pamatā ir paradokss – psihoterapeite, kura nekļūdīgi spēj redzēt cauri jebkuram savam klientam, izrādās pilnīgi akla savās pašas attiecībās.

   Man detektīvžanrs ir ļoti mīļš, taču A. Kristi glanci reti kad izdodas sastapt seriālu formātā. Tomēr odziņas joprojām turpināšu meklēt.

3 būtiski iemesli, lai dotos uz psihodrāmas nodarbībām

  •    Ja cilvēkam savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris. Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.
  •    Ja cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē. Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.
  •    Ja cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē. Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.

Skatoties seriālu “Godājamā sieviete”

   Noskatījos seriālu “The Honourable Woman”. Un tas ir zīmīgs šajā dīvainajā laikā.

   Stāsts ir par ebreju sievieti, kas ar praktisku darbošanos veicina palestīniešu izaugsmi, radot tiem iespēju izglītoties. Tomēr pretī viņa saņem dažāda veida izrēķināšanos (no amerikāņiem, angļiem, izraēliešiem un palestīniešiem) – jo izrādās, ka viņa maisa visiem.

   Vieniem šī Šteina kundze traucē bīdīt rebes, citiem traucē spēlēt pasaules politiskās spēlītes, vēl citiem nostājas ceļā spiegošanas procesos…

   Rezultātā viņa tik tikko paliek dzīva – pēc tam, kad viņu mēģina publiski uzspridzināt sadarbības partneri – ar bērnu, kas piedzimis pēc tam, kad palestīnietis viņu izvarojis.

   Šobrīd visa pasaule šausminās par notikumiem ap Alekseju Navaļniju. Kā tā var – indēt un iemest cietumā, un tiesāt. Un nav saprotams, kā Krievijas varasvīri to visu dara, pat nekautrējoties. Taču notiekošais acīmredzot ir tajā kontekstā, ko, viņuprāt, visi jau tāpat zina – vara drīkst būt augstākā mērā neētiska un necilvēcīga, jo to attaisno kaut kādu valstsvīru izpratne par valsts interesēm.

  Lūk, tas arī ir lielais jautājums – kā tad patriotisms saskan ar valstiskumu. Ja atbildes kļūst aizvien neskaidrākas, cilvēkam aizvien grūtāk attīstīt sevī pilsoņa stāju, gribas iemukt savā paša individuālajā izdzīvošanā.  

   Zināmā mērā seriāls “Godājamā sieviete” pasaka priekšā atbildi vienkāršajiem mirstīgajiem – pasaules procesu bīdīšanas spēlītes ir tik netīras, ka Krievijai pat nav jāizliekas par to, ko tā dara, jo… notiekošais pieder pie mūsdienu lietu bīdīšanas paradigmas.

   Jā, laikam tieši tas spridzina visvairāk, skatoties šo seriālu. 

Stiliņš

Dīvaini. Vārdi stils, stilistika, rokraksts brīžiem šķiet kā tādi dūmi – jeb, J.Strengas vārdiem sakot, “ir tas, kas nav”. Kā brilles, kas liek šilierēties, rādīties, šķist… Man nedeva mieru veids, kā A.Hermanis it kā esot atteicis M.Ķimelei tālāko sadarbību – minot, ka viņas režijas rokraksts atšķiroties no JRT šī brīža virzības.

Tāpēc noskatījos H.Ibsena “Noru”. Un domāju par to, vai ikdienā tiešām tam pievērš daudz uzmanības, ka ne katra laba izrāde var iederēties jebkur. Dažādība taču būtu tik pašsaprotama. Bet – tas vārdiņš “stils”! Mēģināju M.Ķimeles “Noru” “ieraudzīt”, piemēram, Valmieras teātrī, un, iespējams, tur tas būtu iederīgāks iestudējums. Bet JRT, kas ilgus gadus ir kulstījis savu “garaini, kas veicina vārīšanos” tik savdabīgi, “Nora”, iespējams, tiešām lec ārā ar savu klasisko vienkāršību. Ir ne tikai izrādes, bet radušās arī kādas nemotivētas gaidas un cerības par konkrēto vietu un laiku. Labs ēdas ar labu. Un – rada, nu jā, jūtas – to dienišķo iztikas kompotu.

Vai, piemēram, jaunajā NT izrādē “Antiņš. Zelts. Kalns.” dažādie komponenti kā ķieģelīši veido savdabīgu māju, bet, tikko tu mēģini saprast šo māju kā vienotas stilistikas būvi, tā būve pagaist miglā.

Postmodernisms it kā pieļauj nestilistiku kā stilu. Gluži kā skatoties dažas modes skates, kur nesaderīgais salikts vienviet rasolīgā haosā. Dažbrīd paveiktais trāpa kādā jaunā, tikai nupat apjaustā “desmitniekā”, bet bieži apjausma nedzimst un prāts tiecas atmaskot redzēto kā bezgaumību, vulgaritāti. Jeb, pārfrazējot J.Strengu, – “tas, ka ir, – nav”. Protams, tam ir saistība ar subjektīvo, – kas vienam māte, tas otram – meita.

Starp citu, šosezon noslēdzās seriāls “Amerikāņi”. Pirmais paradokss ir tāds, ka šī filma stāsta ne tik daudz par amerikāņiem, cik par krievu spiegiem Amerikā. Respektīvi – krievi ir amerikāņi. Bet otrs paradokss ir šāds. “Normālas caurmēra amerikāņu ģimenes” tēlam patraucēja viena, bet būtiska nianse. Kas atmaskoja? Iesūtītajai spiegu ģimenei, kas iedzīvojās amerikāņu sabiedrībā ar visu, kas tajā šķiet “normāls” – māja, 2 bērni, labs darbs, ballītes un biedrošanās, pietrūka tikai sīkas nianses – kaut viena amerikāņu radinieka. Un tas likās dīvaini gan CIP pārstāvjiem, gan kaimiņiem, gan draugiem un paziņām. Nebija ieaušanās visā kopumā – krievi, kas kļuva par amerikāņiem, stilistiski leca ārā no kopainas pat tad, ja formāli centās ievērot visus citus kanonus. Pat sīks stila trūkums atmasko!

Lai gan Žorža Bifona vārdiem runājot, “stils ir cilvēks pats”, jautājums tomēr urda: vai komunikācija starp cilvēkiem ir arī vienošanās par kopīgu stila izpratni, vai tomēr tikai iecietība par stilu dažādību?

“Tam tāds stiliņš.” Un ko tas dara ar citiem?

Stils – kāds pašsaprotams un mūsdienās tomēr arī svešāds vārds!

17.09.18.

Saulainā pēcpusdienā…

“OPTIMISTS”

Jaunajā gadā „Pannas Teātris” skatītājiem piedāvā jaunu izrādi, komēdiju “Optimists”, kurā kā kulties pa dzīvi, izkuļoties un paliekot optimistam rādīs izrādes autors Uģis Segliņš, režisors Juris Rijnieks un galvenās lomas atveidotājas aktieris Gints Grāvelis.

Par izrādi “Optimists”

Laikā, kad viss ir slikti un nekas nav labi, kad prom laižas gan savējie, gan bēgļi, kad pat mūsu hrestomātiskie varoņi tiek nopulgoti par cietējiem – nevarīšiem, allaž tomēr uzrodas kāds antiņš, dauka vai trešais tēva dēls, kas ir nolēmis iet savu, neiemītu ceļu, meklēt jaunas pastāvēšanas nišas globalizācijas iznīcinošajā maltuvē. “Optimists” ir stāsts par mūsu nenovērtētajām iespējām, kad jāsāk viss no gala. Dažkārt – nevis no gala, bet vienkārši jāsāk. Īpaši tad, ja jāatrod darbs. Īpaši tad, ja tev jau tuvojas 40. Īpaši tad, ja tu… nekad vēl neesi strādājis. Bet – ja labi paveicas, tad izrādās – laime var būt rokas stiepiena attālumā. Izrāde “Optimists” ir par jauniem apvāršņiem šķietamos strupceļos. Arī latviešiem taču ir savi optimisti! Par iesācējiem! Izrādes režiors Juris Rijnieks un autors Uģis Segliņš sadarbojušies iepriekšējā „Pannas Teātra” stand-up izrādē “Līgavainis” ar aktieri Lauri Dzelzīti galvenajā lomā. Jaunajā “Optimistā” galvenajā lomā iejutīsies aktieris Gints Grāvelis.

Izrāde “OPTIMISTS” no 12. februāra būs skatāma daudzos Latvijas kultūras centros.

Biļetes iegādājamas „Biļešu Paradīzes” kasēs un/vai izrāžu norises vietās.

Informācija:

www.pannasteatris.lv

www.draugiem.lv/panna 

www.facebook.com/PANNASTEATRIS

ATVADOTIES

   Kārlis Auškāps bija godavīrs, cilvēks ar erudītu prātu un jūtīgu sirdi. Azartisks, humora pilns un reizē ļoti savrups.

   Viņš ienāca Dailes teātrī septiņdesmito gadu sākumā kā talantīgs, gudrs, harismātisks aktieris un režisors ar stingru stāju un plašu vērienu.

   Ātri sāka spēlēt lielas, nozīmīgas lomas: Viļņu Jāni “Īsā pamācībā mīlēšanā”, Fogtu “Brandā”, Frensisu Bēkonu “Elizabetē, Anglijas karalienē”…

   Jau sākumā skatītājus apbūra K.Auškāpa novatoriskās izrādes: “Sapnis vasaras naktī”, Šerloks Holmss”, “Stepes vilks”…

   Būdams pārliecinošs līderis un talantīgs mākslinieks, K.Auškāps kļuva par Dailes teātra vadītāju 15 gadu garumā.

   Laiks bija viņa iespēja, izaicinājums un arī slogs.

   Tieši apkārt kūsājošais laiks kā dzīvs iemiesojās noteiktā lomā un piepildīja visu skatuves telpu vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas izrādē “Mūžības skartie”. Tautas pārciestais un izdzīvošanas ideja bija tik klātesoši, taustāmi, it kā burtiski elektrizētu skatuvi. Režisors bija izbūries cauri tik milzīgi plašam materiālam, ka ikvienā uzveduma dalībniekā iemiesojās daudzi tēli, daudzējāda dzīvība. Vai tā bija Irma Laiva, kuras gandrīz neredzīgās acis ik uznācienā raudzījās zālē burtiski cauri mūžībām, vai Ēvalds Valters, kura esība uz skatuves likās kā paša Laika Veča parādīšanās… 

   Un arī otrādi – laiks bija paģērējošs un prasīgs. Ja kāds režisors vada lielu teātri, tad viņa pleciem uzgulst ne vien konkrētās izrādes uzdevumi, bet arī visa tā misijas apziņa, atbildības nasta, kas liek rūpēties par konkrētā teātra situāciju katru mirkli (aktieru nodarbinātība, skatītāju apmeklētība, repertuāra sabalansētība utt.). Un reti kurš to ir novērtējis, bet Kārlis Auškāps Dailes teātri vadīja periodā, kad padomju laikus nomainīja jaunas, neatkarīgas Latvijas atdzimšana. Un līdz ar to mainījās viss – administratīvi, tiesiski, strukturāli, daudz kas bija jādara intuitīvi, jo gluži vienkārši nebija precedentu. Darba bija ļoti daudz. Ne tikai apjoma ziņā. Daudzējādā ziņā pati domāšana mainījās vai dzima pat no jauna. 

   Viņš ļāva teātrim noturēties, arī grūtos laikos, viņš deva iespēju atplaukt ne vien dailēniešiem, bet uzaicināja arī citus brīnišķīgus aktierus un režisorus, kuri nu jau ir iesakņojušies šajā teātrī.

   Īpaši es gribētu minēt četras Kārļa Auškāpa izrādes, kas man likās ļoti brīvas savā garā, kurās, manuprāt, viņš atļāvās būt ļoti personisks, drosmīgi subjektīvs.

   R.Tagores “Tumšā mitekļa valdnieks”, H.Ibsena “Kad mēs, mirušie, mostamies”, S.Šeparda “Prāta meli” un K.Hemptona “Bīstamie sakari”. Tajās burtiski vibrēja Kārlim tuvie jautājumi par pasaules, esības, cilvēka pastāvēšanas jēgu un noslēpumu. Prāta un izjūtu plastika, neiegrožota ļaušanās šo lugu smalkajām niansēm, uzticēšanās savām, kā man likās, ļoti personiskām izjūtām atklāja jaunu, trauslu, viegli ievainojamu šķautni viņa skatuves izpausmēs. Jo Kārlis bija ne vien izslavēts intelektuālis un vērienīgs inscenētājs, bet arī ļoti emocionāls, mīlošs un jūtīgs dvēseles dzīves pārzinātājs.

   Allaž, kad Kārlis runāja, viņa spriedumi un izteiksmes veids bija cilvēcīgi un dziļi. Bieži viņš paslēpās aiz asprātībām vai prātulām. Bet viņa attieksme pret cilvēkiem bija cieņas pilna un izpalīdzīga.

   Dzīve viņa nesaudzēja, taču – lai vēl katrs spētu iziet cauri visiem pārbaudījumiem ar tik lielu stiprumu, dzīves pieņemšanu un labestību!

   Galvenais salīdzinājums, kas nāk prātā: cilvēks, ar kuru varētu doties uz neapdzīvotu salu. Šādu neapdzīvotu salu pasaulē vēl ir tik daudz! Neticami, ka Kārļa šajos ceļos nevienam vairs nebūs.

   Ar Dievu, Labais Cilvēk!

                                                Uģis

Pārlasīšanās

IMG_5171

 

Par ko mediji pārvērš mūsu dzīvi?! Par vienām baismu gaidām no katra vārda un teikuma!

Skaļajiem uzrakstiem un tematiem vēl pievienojas ne tikai pareizo briļļu atbūtne, bet arī Freida viszinošais smaids uz lūpām…

Ko es lasu un kas patiesībā ir uzrakstīts.  

 

Uzpildi piles, tavs auto būs pateicīgs.

(Uzpildi miles, tavs auto pūs pateicīgs.)

 

Āboltiņas ievārījums ar kanēli.

(Ābolu ievārījums ar kanēli.)

 

Vaislīgas spēles.

(Virslīgas spēles.)

 

Nepilnīgo lietu inspektore.

(Nepilngadīgo lietu inspektore.)

 

Zlidnis ar nedabiski gariem matiem.

(Zīdainis ar nedabiski gariem matiem.)

 

Rūdīts starptautisks studentu orķestris.

(Radīts starptautisks studentu orķestris.)

 

Polijas erotisko filmu festivālos.

(Polijas patriotisko filmu festivāls.)

 

Telpas bērnu ballītēm un svingeru pasākumiem.

(Telpas bērnu ballītēm un svinīgiem pasākumiem.)

 

Šodien Latvija terorisma gaidās…

(Šodien Latvijas teritorijā gaidāms… neliels lietus.)

 

Žurnāls “Teātra Vēstnesis”

Nesen iznācis žurnāls “Teātra Vēstnesis” (2017. gada 3. numurs). Tajā ir daudz interesantu rakstu! Es arī esmu izteicies – par Valmieras teātra izrādi “Mazās traģēdijas”.

Īss fragments: “Mēra laikus kā metaforu var piedēvēt ikvieniem laikiem, – allaž atradīsies kas tāds, kas ļaus konkrēto laikus dēvēt par beigu sākumu.

Kādu nozīmi režisors Sergejs Ščipicins piešķir šodienas izrādes “mēra laikiem”.

Pirmkārt, viscaur tiek uzsvērts atkarību posts, kas caurvij gandrīz vai visu izrādi.

Otrkārt, izrāde kļūst gan par cēloni, gan par sekām, uzskatāmi demonstrējot to, ka šis laiks paģērē runāt galvenokārt izklaidējošās intonācijās.

Piemēram, Mērijas dziesma (Elīnas Dambes sniegumā) ir gandrīz kā priekšnesums no kāda TV šova, teiksim, “Izklausies redzēts”, mēģinot līdzināties, sacīsim, Eimijai Vainhausai. Postmoderna mākslinieku sasauksme pāri laikiem.

Treškārt, jēdziena “traģēdija” pārnese – traģēdija nevis kā katarsi izraisoša mākslas iespēja, bet kaut kas tāds, kas mūs apšļāc ikdienā ģeometriskā progresijā, līdz publika sauc pēc vēl kaut ko trakāka. Un tajā pašā laikā, Dieva dēļ, lai tas būtu forši un super un nepaliktu pārāk smaga sajūta. Slikta ziņa = laba ziņa kā uztveres mēraukla. Ne velti uzvedumā ir vēl vairāk līķu nekā Puškinam. Un tajā pašā laikā līķu pavairošana – paradoksāli – Mazās traģēdijas nepārvērš par Lielākām traģēdijām. Melnais cilvēks mirušajiem uz lūpām uzziež krēma putas ar saldu konsistenci – vai tās uztveramas kā traģikomiska ņirga vai klauna pārspīlēts smaids?

Izrādes noslēgumā visi tēli / aktieri salec apļa vidū atvērtā bedrē (iepriekš tā izmantota līķu izmešanai) un met gaisā sauju narkotiku – tā teikt, līksmosim tad nu visi kopā pat kapā. Varbūt arī tā ir viena no traģikomēdijas izpausmēm – karātavu humors publikas aplausu pavadībā.”

Vairāk – žurnālā “Teātra Vēstnesis”.