ĪSRECENZIJAS

Noskatījos filmu “Modris”.
Hm. Savīlos. Manuprāt, autori vairāk nodarbojas ar stāvokļu eksponēšanu, nekā uzjundī interesi raisošu notikumu attīstību un līdzpārdzīvojumu. Ja daudz un dikti Modris klimst pa azartspēļu saloniem un apzog savu māti, bet autori nedod skatītājam arī kādu kripatiņu pabaudīt šī varoņa citus personības aspektus (nē, nu labi, ir, jau šis tas – viņam ir attiecības ar jauku meiteni, un ir jau, protams, arī raksturā kaut kāds gandrīz neizteikts maigums, vēlēšanās izprast šo un to), taču līdzi jušanu ir grūti kāpināt. Ir daudzas seku demonstrācijas. Bet ja man pusotru stundu paģērē just līdzi cietējam, tad, piedodiet, kāpēc tieši šim? Turklāt ar tik neobligāti filmējošu, trīcelīgu kameru, ka ātri vien sāk mākt šaubas par šāda izteiksmes veida lietderību.
Varbūt jaunākai paaudzei filmā ir vairāk āķīšu, kur interesei aizķerties…?
Tas, protams, neizslēdz to, ka Modra lomas attēlotājs ir patiess, Mātes lomā R.Kalniņas atveidojums, kā allaž, izcils… Tomēr pat tēlu motivāciju līmenī rodas jautājumi, kas nevis urda, bet kaitina. Nu, labi – tēvs nav cietumā, dzīvs, bet ja šāda intriga tiek pieteikta, tad taču gribas zināt motīvus Modra mātes rīcībai, ne tikai trafareti nolasīt atziņu: ja kādam teiksi, ka viņš izaugs kā cietumnieks, nu tad, protams, izaugs jau arī. Un, ja tik viegli var atvilktnē atrast īsto tēva vārdu, tad kādi fatāli apstākļi gandrīz 18 gadīgam puisim to līdz tam ir traucējuši atrast?
Tāpat tiesas darbības. Nu, skaidrs, ka tiesneses piedraudējums Modrim nepārkāpt likumu tiks pārkāpts. Tas taču intrigu nokauj, nevis raisa. Un ko izmaina atziņa filmas beigās, ka tikai cietums sāk likt interesēties par pašu bērnu, ja mēs neko tā īsti neuzzinām par mātes un dēla attiecībām līdz filmas sižeta sākumam? Tad Modra pārmetumi, ka mātei viņa dzīve neinteresē, ir tikai tukšas atkarīga cilvēka atrunas… Un pasmucinātā advokāta labdabība pret, galu galā, tikai klientu, aizdodot naudu, arī, maigi izsakoties, nevieš ticamības auru. Tāpat “it kā izvarotās” “bēdu māsas” atriebība, uzrīdot Modrim čaļus, kas to piekauj…
Ai, nu labi, uzskatīsim, ka es tomēr apņemos šodien pēc filmas vēl kādu laiku just līdzi Modrim – aiz cieņas pret autoru labo gribu, jo patiesībā ir lieliski, ka ir tapusi jauna latviešu filma, daudz tajā ieguldīts pūļu un, jā, talanta, mīlestības pret jauna, sargājama cilvēka likteni… kuram pašam pietrūkst iespēju sevi pasargāt…
Un, neskatoties uz maniem iespaidiem, gan jau būs gana daudz skatītāju, kas būs saņēmuši no šīs filmas krietni bagātākus mākslas impulsus.
Un galu galā – šodien taču ir svētki – Helovīns. Lūk, kādi paradoksāli svētki šodien tiek svinēti…

“Izlaiduma gads” ir vērtīga, jauna un spēcīga filma. Par kādu krievu valodas skolotāju, kura vēlas ar sirdi un dvēseli darīt savu darbu, bet kuras sirdij un dvēselei jāiztur pamatīgi pārbaudījumi sociāli un privāti sakaitētā atmosfērā – izlaiduma klasē un skolā kopumā.
Scenārijā ir prasmīgi un daudzslāņaini savērpta intriga. Kas ironiskā kārtā atgādina, cik maz ir atkarīgs no labiem nodomiem un cik daudz ko nosaka zemapziņā iespundētas cerības. Un kopumā – cik ļoti privāti motīvi iespraucas darba vidē. Ar visām nenokārtotajām dzīvēm uz izdegšanas sindroma gruzdošajām oglēm. Drusku pārsteidza tas, cik liela visatļautība eksponēta klases attieksmē pret učeni. Un skolotājas pārlieku centīgā apņemšanās būt savējai. Vai nav tā kā drusku pārsālīts? Taču dramaturģiskajā uzbūvē tam visam tomēr ir grods pamats. Un, galu galā, dramaturģija jau ir iespējami saasinātu konfliktu cīņas lauks.
Īpaši izcils man likās kadrs, kurā mūzikas skolotāja mazais dēlēns skatās uz to, kā vidusskolēni nekautrīgi izrīko viņa tēti pareizi nospēlēt Šopēnu. Ja neliktos par skaļu, gribētos teikt – ģeniāli blīvi notverts brīdis.
Protams, bērna klātbūtne uzmanību piesaistīja absolūti, un mazais aktieris ne brīdi neizkriti no perfekti uzbūvētās lomas. Arī kopumā gribas uzteikt režisora A.Gaujas darbu ar aktieriem – ticamība, lakonisms, precīzi atrasti tipāži…
Īpašs tēls man šķita galvenās lomas atveidotājas I.Alsiņas – Lasmanes smaids, kas centās noturēt uz saviem lūpu kaktiņiem ne tikai pašas trauslo jaunās, skaistās sievietes dzīvi, bet patiesībā visu apkārtējo cerības uz… miglā tīto nākotni.
Ar garšu varēja sekot visu tēlu motivācijām – iekarot, atriebt, panākt, pagrūst malā, bet pāri visam – nokārtot savas dzīves, piepildīt brīžiem pagalam nereālos sapņus – iespējams, upurējot citu dzīves uz savu vēlmju altāra…
Pieaugušie un nepieaugušie – kurš tur bija kurš?
Sākumā mulsināja pašas filmas beigas. Tik atvērts fināls varētu arī likties tāds kā dikti didaktisks – Tev nebūs šitā darīt, un tev būs šeit, no kā mācīties. Bet varbūt – labi vien, ka tas pagarināja visai ilgstošu pēcgaršu ar iespējām minēt – ko tad aiz tā acīmredzamā īsti ir gribēts pateikt. Un varbūt tas bija kā jautājums – ko tad tas viss nozīmē tev, skatītāj, – no tava pieredzes skatapunkta?

Noskatījos režisora Pētera Krilova veidoto filmu “Uz spēles Latvija”. Zālē gan nebija daudz ļaužu, tāds arī nav filmas patoss – par varēm ievilināt. Toties tie bija jauni, ieinteresēti cilvēki, un tas priecē, – ka ir latviešu paaudze, kas vispār veido šo Latvijas tautas vēstures posmu un kam interesē iepriekšējo periodu darbi un nedarbi.
Un neba nu statistika būtu mainījusies, taču nez kāpēc šķiet, ka latviešu valodu šoruden Rīgā dzird vairāk. Varbūt sajūtas ir saasinātas starptautisko notikumu kontekstā, tomēr latvisku paaudzi dzird un mana. Nav tikai štampos iedzītās “krieviskas Rīgas” vai spilgti pamanāmās ušakoviski ždanoviskās krieveklības uz smaidošiem plakātiem un mūsu pastkastītēs.
“Uz spēles dzīvība” rada uzticību – caur ļoti privātu dzimtas pieredzi skatoties uz pēckara laiku – gan uz to, kāds tas tika atspoguļots A.Griguļa romānā, A.Brenča filmā un čekas pašslavinošā TV raidījumā, bet izdzirdot arī tā laika dalībnieku personiskās atmiņās un redzot oficiālo nostādņu aizkadrus. Interesanti, ka daļa patiesības ienāk caur “dokumentālu animāciju”, kas pauž īstenību izmisīgā, skrupulozi no pagātnes ārā vilinātā īstenībā, kas reizē patiesības meklējumos brēc par neiespēju izkļūt no nosacītības.
Visvairāk mani uzrunāja nodevības tēma. Režisora jautājums – kā tas varēja gadīties, ka vesela rinda “savējo”, jauni cilvēki kļuva nodevīgi pret saviem tautas brāļiem. Un laikam – līdzīgi S.Baumanes “Akmeņiem manās kabatās” – latviešu kino šobrīd spilgti iestīdz latviskā gēna izpētes jautājums. Cauri laikiem, personiskās pieredzes un garīgās veselības līkločiem – “kā tas varēja gadīties, kas ir tā pamatā?”.
No šī viedokļa īpaši interesants man liktos pētījums – kā tad mūsdienās uzvedas latviskais spiega, dubultaģenta, nodevēja, ziņotāja, informatora utt. gēns. Diezin vai tas snauž… Tā būtu vesela mūsdienu dzīves ziedošu norišu buķete! Par kuru tik reti mēs saprotam, “kā tas varēja gadīties?”. P.Krilovs ir uzjundījis jautājumus, par kuriem mūsdienu atbilžu joprojām nav. Autori beigās ļoti uzskatāmi to atgādina, skatam no augšas pārslīdot pāri stūra mājai kā garāmejot ar latvisku dziemiņu fonā.

Noskatījos filmu “Guļošā skaistule”. Lai gan “Sleeping Beauty” citkārt tulkotu kā pasakaino “Apburto princesi”, tomēr Austrāliešu filma stāsta par skaistu meiteni, kas nodarbojas ar neparastiem seksuāliem pakalpojumiem – piespiedu kārtā iedzērusi aizmidzinošas zāles, viņa tiek nodota padzīvojušu izvirtuļu apgramstīšanai. Šo 2011. g. veidoto, nu jau arī šur tur godalgoto vai vismaz pamanīto filmu ir noderīgi paskatīties, lai atpazītu, kādas ir “šizoīda rakstura” iezīmes.
Manuprāt, filma nav izcili veiksmīga. Lai gan sievietes portrets ir radīts, dažas sižeta līnijas paliek gaisā karājoties, apraujas tā arī diez ko neatklātas un īsti nebalsta filmas nolūkus.  Paliek iespaids, ka tās būtu varēts savīt kopā mērķtiecīgāk.
Taču vienu gan šī filma atgādina – ka iedalīt cilvēku slēptās vēlmes visiem saprotamās kastiņās ir drusku naivi. Cilvēku dziņu izpausmes ir krietni plašākas, nepieklājīgākas un nepieradināmākas, nekā vairumam cilvēku patīk tās iedalīt un klasificēt. Cilvēks ir normāls radījums pat tad, ja šķiet galīgi nenormāls. Tas jāpieņem un jārespektē. Un – par to dažkārt der aizdomāties.

Biju šodien uz Jāņa Skuteļa stāvizrādi “Optimistika” un tagad mēģinu saprast savas izjūtas par to.
Pirmkārt, talantīgs cilvēks. Par viņa jokiem tiešām var teikt, ka tie ir nevis izstāstīti, bet uzradīti. Arī sižeta tur nav, tomēr stāstījums turas kopā un teksti izriet viens no otra vai ir saistīti ar asociatīvām pārejām – pat neskatoties uz to, ka nav dramaturģiskas kompozīcijas. Līdz ar to šķiet, ka viņam nevarētu jokus uzrakstīt priekšā, jo tie neslēpjas gluži tekstā. Sāls neslēpjas īsti vārdā, bet tajā visā kopumā, ko viņš paveic – ar aprāvumiem, ritma maiņām, žestiem, izspīlētu žargonu, zināmu seksīguma ekspluatāciju… Un viņš to visu droši pārvalda. Zāles reakcija par to liecina.
To visu kopā savelkot, rodas iespaids, ka viņš nav tiražējams. Jā, nonāku pie secinājuma, ka viņš ir unikāls. Ja nākas nonākt pie šāda secinājuma, tad nav slikti pavadīt vakaru tik ekskluzīvā kompānijā.

Jaunā latviešu filma “Mammu, es tevi mīlu” tiešām sagādāja prieku. Par to, cik pieaugšana ir piņķerīga. Un – cik maskētas mēdz būt mīlestības formas – pat bērna un mātes sūrajā ikdienā, no kuras nedrīkst izkrist, jo tur “apgrozās pat deputātu sievas”.
Visi komponenti pārliecina. Tas, cik grodi, dabiski, pamatoti un neuzbāzīgi attīstās scenārijs. Tas, cik dabiski tēlos dzīvojas mazie puikas, īpaši jau Kristofers Konovalovs. (Dažkārt jauki lolotās filmās ar bērnu piedalīšanos tomēr atgrūž kaut kādas nepatiesības drupačas, šajā ne.) Vita Vārpiņa mammas lomā atkal apliecināja savu talantu un šarmu. Izvēlētā valoda tēliem labi ieguļ mutē. Dažādi feinie knifi otrā plāna lomās – nabaga daudzcietusī I.Briķes varone; skolas sociālā darbiniece, kas nolēmusi darīt galu tam, ka “zēns ar krūšturi uzbrūk meitenei “…
Jānis Nords – kāds ielāgojams vārds! Latviešu kino – kāda interesanta parādība!