ĪSRECENZIJAS

Tikko noskatījos RSEBAA bakalaura darbu skati “Forum Cinemas”.
Kas priecē? Kopumā augsts izpratnes līmenis, vērā ņemamas dotības un apgūto profesiju prasmes.
Īpaši patika tas, ka Dzintars Neimanis ar savu filmu raisīja emocionālu līdzpārdzīvojumu un mācēja vizuāli izstāstīt stāstu par narkotiku “atgriezenisko iedarbību”. Dinamiski veidots gabaliņš, kas ierauj iekšā.
Kārlis Strautiņš ar filmu “Ēriks F.” raisīja pārdomas par mūsu jaunās paaudzes ļautiņu sūro pierīvēšanos ikdienas rutīnai. Filmas autors ir talantīgs puisis, viņa vārdu der iegaumēt. Galvenais varonis Ēriks F. – tēls – mīkla. No vienas puses – narcistisks autsaiders ar lielām alkām pēc atzīšanas un sapratnes, no otras puses – psiholoģisku problēmu mākts, iekšēji nepieaudzis, no pusaudža vecuma neiztīstījies dīvainis. Autors portretē atšķirīgas personības pretstatu sabiedrības “normālajai” ikdienībai. Un vienlaikus uzdod jautājumu – kāda tipa cilvēku tad šis laiks prasa? Ko šobrīd jaunam cilvēkam nozīmē ierakstīties konkrētā laikā un vidē un kļūt par personību?
Valters Novožilovs bija izmēģinājis roku komēdijas nebūt ne vieglajā lauciņā. Mans “Oskars” gaismotāja lomas atveidotājam par lakoniski, tomēr trāpīgi atklātu lomiņu. Ja vēl filmiņas nosaukums būtu nevis “Veidotāji”, bet, piemēram, “Amatieri” un jau sākotnēji šis skatapunkts tiktu ņemts vērā, skatītais iegūtu vēl vairāk. Bet tā, protams, no manas puses ir ļoti subjektīva iegriba.
Elīna Lieljukse ir drosmīgi realizējusi animācijas filmu, rēķinoties ar samērā ierobežotiem resursiem, ko viņa centusies kompensēt ar stilīgu un viegli uztveramu tēlu atveides palīdzību.
Bija arī citi jauki darbi, prasītos vēl kāds seanss… Jo, manuprāt, daudz kas labs “palika aiz kadra”. Piemēram, Lauras Pastares filma “Stīna”, droši vien vēl daudz interesanta… Gaidīsim jaunus darbus, un… iespējas tos redzēt!

Tikko LTV noskatījos brīnišķīgu filmu par latviešiem Sibīrijā. Ļoti aizkustinoši. Un svētīgi. Un domāju, ka tādas pat sibīrijas un īrijas daudzi ir iznēsājuši sevī, dzīvojot arī Latvijā – kā iekšēju izsūtījumu, kā sevis aizsūtījumu uz kādām perifērijām, par kurām katrs pats vien tikai zina. Ak, šis – pa visu Latviju izpleties 17. jūnija laukums!

Noskatījos A.Zvjaginceva filmu “Leviatāns”. Atceroties viņa filmu “Atgriešanās”, tā jau likās, ka galveno jēgu paudīs paši beigu kadri. Un tā arī ir.
Labi, ka vismaz kāds pašā Krievijā pauž patieso morālās degradācijas līmeni mūsu kaimiņvalstī. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc Rietumeiropā šobrīd šī filma gūst tik lielu atzinību – Zvjaginceva filmā kā ūdens pilienā var ieraudzīt visu to amorālo varas puvumu ar hibrīdkaru stratēģiju, gebelscienīgas propagandas taktiku un reālu savas krievu tautas iznīcināšanas bezjēdzību.
Protams, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Noskatījos filmu “Puikas gadi” (rež. R. Linkleiters) – filmu, kas šogad pretendē uz visaugstāko novērtējumu pasaules mērogā. Tā jau ir saņēmusi un noteikti vēl saņems daudzas balvas.
Tas, ka filmēta viena zēna pieaugšana 12 gadu garumā, protams, ir komplicēts paņēmiens, tomēr žilbinošu sižetisku virāžu tajā nav. Lielākais panākums, manuprāt, nav pašas filmas saturiskās kvalitātes vai kompozīcijas struktūra, pat ne personāžu izveide…
Manuprāt, tās panākumu pamatā ir pati dotā iespēja psiholoģiski līdzdzīvot pieaugšanas procesam. Skatītājs var iejusties galvenā varoņa dažādajos vecumos un tīstīt savu iekšējo filmu par paša pieaugšanas procesu. Un, “noskatoties abas šīs filmas”, veidojas spēcīga emocionāla pēcgarša.
Tad arī filmas beigu atgādinājums par nepieciešamību dzīvot “te un tagad” skan gana nozīmīgi – nekas TĀDS jau dzīvē nenotiek, vienkārši rit mirkļi un tas ir cilvēka dzīves laiks, ko uzskatāmā veidā iemieso pieaugšana, nobriešana un citi “sīkumi”, kas dzīvošanu vērš nozīmīgu… Kā Austra Skujiņa teiktu: “Tik vien”…

Tikko noskatījos jauno latviešu operu – Artura Maskata “Valentīnu”. Kāds milzu darbs ieguldīts! Skatītāji beigās piecēlās kājās, apliecinot cieņu un apbrīnu.
Skaisti, ka viss kopumā emocionāli sildīja. Vijīgas, pārsteigumiem pilnas melodijas ar negaidītiem līkločiem kā braucieniem pa augšup, lejup vedošiem, tomēr rūpīgi nogludinātiem ceļiem nepazīstamā, tomēr elpu aizraujošā apkārtnē.
Dīvaini kņudinošas jūtas raisīja kara tēma. Ja vēl pirms kāda laika tas liktos gauži nozelēts temats, tad tagad visi sensenajā karā skanošie jautājumi atbalsojās ar jaunu jēgu. Vai tiešām karš gaidāms, ja reiz pasaules veselais saprāts liek justies drošiem? Intonācijas kā no mūsdienu ekspertu un analītiķu mierinājumiem. Un – kas būs pēc tam? Kas tie būs par ļautiņiem, kas turpinās slīpēt skaistās Rīgas bruģi? Rīgas un laikmeta griežu tēls šajā operā kļūst varbūt pat reljefāks nekā pašas Valentīnas tēla attīstības līkloči.
Dažs režisora V.Kairiša risinājums uzrunāja īpaši. Piemēram, ebrejus iezīmējošās dzeltenās zvaigznes, kas parādījās pie koristu mūsdienīgajiem tērpiem kā biedinājuma zīme: vai mums – latviešiem – šobrīd nedraud tāds pats – citu iezīmēts – ceļš? Kā akās krītošām zvaigznēm – bez ceļa atpakaļ.
Divu vīriešu – Alekseja un Valda – attiecībās pazibēja kaut kas no… jocīgi skanēs, bet – Romeo un Džuljetas traģikas.
Ir svarīgi, ka šis darbs ir ieaicināts starptautiskā apritē. Šī opera var iepazīstināt citus ne vien ar A.Maskata brīnišķīgo mūziku, bet arī ar Latvijas kara stāstu, ko izstāsta ebrejiete Valentīna.

Vakar apskatīju jauno Nacionālā teātra izrādi “Svētku laika pārpratumi”.
Kas priecēja? Daiga Kažociņas patiesums un niansētība, virpinot tēla dramatisko gaidu un nesagaidu mežģīnes. Ģirta Liuizinika skatuviskais šarms, kura starojums lidinājās virs skatuves līdz ar blakus lidojošajiem baloniņiem. Ulda Anžes nepārejoša optimisma uzlādētais smaids savai skatuves sievai Belindai. Madaras Botmanes pievilcīgais augums, kura miesiskās vēlmes plandījās ap iekārojamo Klaivu gluži kā neapdzēšamas Ziemsvētku svecītes… Jura Lisnera skatīta filma televizorā, kurā spēlējošie aktieri visi jau esot zem zemes, kā arī atsauce uz Normunda Laizāna leļļu teātra iepriekšējā gada veikumu, kurā Ali Babas 40 laupītāji esot uznākuši katrs ar 10 minūšu intervālu.
Un atcerējos… lugas autora Alana Eikborna dramaturģiskās bonbongas “Kā mīl tā otra puse mīl” un “Tās sasodītās mīlestības dēļ”.

Noskatījos filmu “Modris”.
Hm. Savīlos. Manuprāt, autori vairāk nodarbojas ar stāvokļu eksponēšanu, nekā uzjundī interesi raisošu notikumu attīstību un līdzpārdzīvojumu. Ja daudz un dikti Modris klimst pa azartspēļu saloniem un apzog savu māti, bet autori nedod skatītājam arī kādu kripatiņu pabaudīt šī varoņa citus personības aspektus (nē, nu labi, ir, jau šis tas – viņam ir attiecības ar jauku meiteni, un ir jau, protams, arī raksturā kaut kāds gandrīz neizteikts maigums, vēlēšanās izprast šo un to), taču līdzi jušanu ir grūti kāpināt. Ir daudzas seku demonstrācijas. Bet ja man pusotru stundu paģērē just līdzi cietējam, tad, piedodiet, kāpēc tieši šim? Turklāt ar tik neobligāti filmējošu, trīcelīgu kameru, ka ātri vien sāk mākt šaubas par šāda izteiksmes veida lietderību.
Varbūt jaunākai paaudzei filmā ir vairāk āķīšu, kur interesei aizķerties…?
Tas, protams, neizslēdz to, ka Modra lomas attēlotājs ir patiess, Mātes lomā R.Kalniņas atveidojums, kā allaž, izcils… Tomēr pat tēlu motivāciju līmenī rodas jautājumi, kas nevis urda, bet kaitina. Nu, labi – tēvs nav cietumā, dzīvs, bet ja šāda intriga tiek pieteikta, tad taču gribas zināt motīvus Modra mātes rīcībai, ne tikai trafareti nolasīt atziņu: ja kādam teiksi, ka viņš izaugs kā cietumnieks, nu tad, protams, izaugs jau arī. Un, ja tik viegli var atvilktnē atrast īsto tēva vārdu, tad kādi fatāli apstākļi gandrīz 18 gadīgam puisim to līdz tam ir traucējuši atrast?
Tāpat tiesas darbības. Nu, skaidrs, ka tiesneses piedraudējums Modrim nepārkāpt likumu tiks pārkāpts. Tas taču intrigu nokauj, nevis raisa. Un ko izmaina atziņa filmas beigās, ka tikai cietums sāk likt interesēties par pašu bērnu, ja mēs neko tā īsti neuzzinām par mātes un dēla attiecībām līdz filmas sižeta sākumam? Tad Modra pārmetumi, ka mātei viņa dzīve neinteresē, ir tikai tukšas atkarīga cilvēka atrunas… Un pasmucinātā advokāta labdabība pret, galu galā, tikai klientu, aizdodot naudu, arī, maigi izsakoties, nevieš ticamības auru. Tāpat “it kā izvarotās” “bēdu māsas” atriebība, uzrīdot Modrim čaļus, kas to piekauj…
Ai, nu labi, uzskatīsim, ka es tomēr apņemos šodien pēc filmas vēl kādu laiku just līdzi Modrim – aiz cieņas pret autoru labo gribu, jo patiesībā ir lieliski, ka ir tapusi jauna latviešu filma, daudz tajā ieguldīts pūļu un, jā, talanta, mīlestības pret jauna, sargājama cilvēka likteni… kuram pašam pietrūkst iespēju sevi pasargāt…
Un, neskatoties uz maniem iespaidiem, gan jau būs gana daudz skatītāju, kas būs saņēmuši no šīs filmas krietni bagātākus mākslas impulsus.
Un galu galā – šodien taču ir svētki – Helovīns. Lūk, kādi paradoksāli svētki šodien tiek svinēti…

“Izlaiduma gads” ir vērtīga, jauna un spēcīga filma. Par kādu krievu valodas skolotāju, kura vēlas ar sirdi un dvēseli darīt savu darbu, bet kuras sirdij un dvēselei jāiztur pamatīgi pārbaudījumi sociāli un privāti sakaitētā atmosfērā – izlaiduma klasē un skolā kopumā.
Scenārijā ir prasmīgi un daudzslāņaini savērpta intriga. Kas ironiskā kārtā atgādina, cik maz ir atkarīgs no labiem nodomiem un cik daudz ko nosaka zemapziņā iespundētas cerības. Un kopumā – cik ļoti privāti motīvi iespraucas darba vidē. Ar visām nenokārtotajām dzīvēm uz izdegšanas sindroma gruzdošajām oglēm. Drusku pārsteidza tas, cik liela visatļautība eksponēta klases attieksmē pret učeni. Un skolotājas pārlieku centīgā apņemšanās būt savējai. Vai nav tā kā drusku pārsālīts? Taču dramaturģiskajā uzbūvē tam visam tomēr ir grods pamats. Un, galu galā, dramaturģija jau ir iespējami saasinātu konfliktu cīņas lauks.
Īpaši izcils man likās kadrs, kurā mūzikas skolotāja mazais dēlēns skatās uz to, kā vidusskolēni nekautrīgi izrīko viņa tēti pareizi nospēlēt Šopēnu. Ja neliktos par skaļu, gribētos teikt – ģeniāli blīvi notverts brīdis.
Protams, bērna klātbūtne uzmanību piesaistīja absolūti, un mazais aktieris ne brīdi neizkriti no perfekti uzbūvētās lomas. Arī kopumā gribas uzteikt režisora A.Gaujas darbu ar aktieriem – ticamība, lakonisms, precīzi atrasti tipāži…
Īpašs tēls man šķita galvenās lomas atveidotājas I.Alsiņas – Lasmanes smaids, kas centās noturēt uz saviem lūpu kaktiņiem ne tikai pašas trauslo jaunās, skaistās sievietes dzīvi, bet patiesībā visu apkārtējo cerības uz… miglā tīto nākotni.
Ar garšu varēja sekot visu tēlu motivācijām – iekarot, atriebt, panākt, pagrūst malā, bet pāri visam – nokārtot savas dzīves, piepildīt brīžiem pagalam nereālos sapņus – iespējams, upurējot citu dzīves uz savu vēlmju altāra…
Pieaugušie un nepieaugušie – kurš tur bija kurš?
Sākumā mulsināja pašas filmas beigas. Tik atvērts fināls varētu arī likties tāds kā dikti didaktisks – Tev nebūs šitā darīt, un tev būs šeit, no kā mācīties. Bet varbūt – labi vien, ka tas pagarināja visai ilgstošu pēcgaršu ar iespējām minēt – ko tad aiz tā acīmredzamā īsti ir gribēts pateikt. Un varbūt tas bija kā jautājums – ko tad tas viss nozīmē tev, skatītāj, – no tava pieredzes skatapunkta?

Noskatījos režisora Pētera Krilova veidoto filmu “Uz spēles Latvija”. Zālē gan nebija daudz ļaužu, tāds arī nav filmas patoss – par varēm ievilināt. Toties tie bija jauni, ieinteresēti cilvēki, un tas priecē, – ka ir latviešu paaudze, kas vispār veido šo Latvijas tautas vēstures posmu un kam interesē iepriekšējo periodu darbi un nedarbi.
Un neba nu statistika būtu mainījusies, taču nez kāpēc šķiet, ka latviešu valodu šoruden Rīgā dzird vairāk. Varbūt sajūtas ir saasinātas starptautisko notikumu kontekstā, tomēr latvisku paaudzi dzird un mana. Nav tikai štampos iedzītās “krieviskas Rīgas” vai spilgti pamanāmās ušakoviski ždanoviskās krieveklības uz smaidošiem plakātiem un mūsu pastkastītēs.
“Uz spēles dzīvība” rada uzticību – caur ļoti privātu dzimtas pieredzi skatoties uz pēckara laiku – gan uz to, kāds tas tika atspoguļots A.Griguļa romānā, A.Brenča filmā un čekas pašslavinošā TV raidījumā, bet izdzirdot arī tā laika dalībnieku personiskās atmiņās un redzot oficiālo nostādņu aizkadrus. Interesanti, ka daļa patiesības ienāk caur “dokumentālu animāciju”, kas pauž īstenību izmisīgā, skrupulozi no pagātnes ārā vilinātā īstenībā, kas reizē patiesības meklējumos brēc par neiespēju izkļūt no nosacītības.
Visvairāk mani uzrunāja nodevības tēma. Režisora jautājums – kā tas varēja gadīties, ka vesela rinda “savējo”, jauni cilvēki kļuva nodevīgi pret saviem tautas brāļiem. Un laikam – līdzīgi S.Baumanes “Akmeņiem manās kabatās” – latviešu kino šobrīd spilgti iestīdz latviskā gēna izpētes jautājums. Cauri laikiem, personiskās pieredzes un garīgās veselības līkločiem – “kā tas varēja gadīties, kas ir tā pamatā?”.
No šī viedokļa īpaši interesants man liktos pētījums – kā tad mūsdienās uzvedas latviskais spiega, dubultaģenta, nodevēja, ziņotāja, informatora utt. gēns. Diezin vai tas snauž… Tā būtu vesela mūsdienu dzīves ziedošu norišu buķete! Par kuru tik reti mēs saprotam, “kā tas varēja gadīties?”. P.Krilovs ir uzjundījis jautājumus, par kuriem mūsdienu atbilžu joprojām nav. Autori beigās ļoti uzskatāmi to atgādina, skatam no augšas pārslīdot pāri stūra mājai kā garāmejot ar latvisku dziemiņu fonā.

Noskatījos filmu “Guļošā skaistule”. Lai gan “Sleeping Beauty” citkārt tulkotu kā pasakaino “Apburto princesi”, tomēr Austrāliešu filma stāsta par skaistu meiteni, kas nodarbojas ar neparastiem seksuāliem pakalpojumiem – piespiedu kārtā iedzērusi aizmidzinošas zāles, viņa tiek nodota padzīvojušu izvirtuļu apgramstīšanai. Šo 2011. g. veidoto, nu jau arī šur tur godalgoto vai vismaz pamanīto filmu ir noderīgi paskatīties, lai atpazītu, kādas ir “šizoīda rakstura” iezīmes.
Manuprāt, filma nav izcili veiksmīga. Lai gan sievietes portrets ir radīts, dažas sižeta līnijas paliek gaisā karājoties, apraujas tā arī diez ko neatklātas un īsti nebalsta filmas nolūkus.  Paliek iespaids, ka tās būtu varēts savīt kopā mērķtiecīgāk.
Taču vienu gan šī filma atgādina – ka iedalīt cilvēku slēptās vēlmes visiem saprotamās kastiņās ir drusku naivi. Cilvēku dziņu izpausmes ir krietni plašākas, nepieklājīgākas un nepieradināmākas, nekā vairumam cilvēku patīk tās iedalīt un klasificēt. Cilvēks ir normāls radījums pat tad, ja šķiet galīgi nenormāls. Tas jāpieņem un jārespektē. Un – par to dažkārt der aizdomāties.