ĪSRECENZIJAS

   Vārds “kalpošana” mūslaikos neskan prestiži. Un ir cilvēki, kas nelielās ar to, ka nākas būt kalpotājiem. Taču aktieri allaž savu darbu ir redzējuši kā kalpošanu teātrim. Un tajā bieži vien ietilpst augstākā dzīves sūtība un jēga. Lai arī kādām lomām un izrāžu idejām viņi kā matrices sevi ziedotu.

   Valsts dzimšanas dienā, kad vārdi “gods kalpot Latvijai!” šķiet īpaši, noskatījos portretfilmu “Tev, Rūķi!” – par Valmieras teātra aktrisi Rutu Birgeri, kam gadu skaits ir 92.

   Arī te vārds “kalpošana” izskan kā dominante. Rūķis – no darbīguma, darba vai vārda Ruta – visi skaidrojumi saplūst vienā tecē.

   Gudri šīs dokumentālās filmas režisore Liene Laviņa – Kalnaella tiek pie cilvēka. Kompozīcija top, izsekojot izrādes “Eņģeļa kreisais spārns” tapšanai no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei, dienu nomaina diena, – rīta vingrošana, mēģinājumi, teksta mācīšanās, bridža apguve izrādes vajadzībām… Dzīves smarža un garša.

   Brīžiem tā kā gribētos sagaidīt plašāku izziņu, intriģējošākus triepienus. Taču R.Birgere neizplūst atklātībā par savu dzīvi, vien pāris teikumi liecina par mākslinieces iekšējiem konfliktiem un būtiskiem mūža lēmumiem. Arī līdzgaitnieki ir mīloši, taču lakoniski. Ir darbīgums, dzīves veltījums teātrim kā augstākai idejai. Autori ir respektējuši aktrises pašas izjūtu – dzīvot šodienā, arī tad, ja kādam citam tā var šķist liesa.

   Galveno filma sasniedz – atgādina, ka rūķi ir un tā ir liela bagātība. Un tad arī iezīmējas filmas svarīgākā doma: ja tobrīd topošajā izrādē runa ir par veco ļaužu patversmi, tad R.Birgeres teātris ir tā patversme, kas kalpošanu novērtē un godā.

   Filma “Tev, Rūķi!” līdz ar to arī ir autoru kalpošana. Mums visiem – pieredzei, atmiņai un kopēja spēka apjausmai.

   “Melānijas hronikā” sniegs snieg vienā ritmā ar visu mūsu sniegu.  

   Skatītāji kinozālē sēž kā cieņas pilni sazvērnieki – nevienam rokās nav popkorna turzas, un valda absolūts klusums. Arī elsojot un šņukstot. It kā kinozālē sēdošie kļūtu par daļu no filmas līdzbiedriem – tik plašs un sinhroni elpojošs ir filmas emocionālais lauks. It kā mēs katrs “dzīvajā” būtu aizbraukuši līdzi saviem radiem izsūtījumā tolaik.

   Filma – termometrs. Kas mēra mūsu atkusni un mūsu palikšanas svētību – tiešā un pārnestā nozīmē. Kad Melānija filmas beigās uz jautājumu: “Kā Sibīrijā?” atbild: “Visu laiku snieg”, gribas teikt: tas savulaik uzsnigušais sniegs joprojām vēl nav nokusis te. Pirms iešanas uz filmu izņēmu no skapja sava vectēva savulaik Sibīrijā taisītu koka kastīti, un sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka tajā vēl joprojām glabājas viņa lietas – papirosu ieliekamais un daži rubļi. Un līdzās arī mēms tukšums, kas nerunā un nespēs vairs pateikt neko.

   Filmā vide kļūst burtiski sataustāma. Melnbalts, episks skaudrums. Vienas mentalitātes drupināšana, citas – skaudrs dzīvīgums.

   Interesanti, kā rakstnieces Melānijas Vanagas darbu režisors Viesturs Kairišs saaudis – it kā no atsevišķām lupatiņām, tomēr ciešciešā, stiprā lupatu deķī. Un gredzena kompozīcija – izsūtītāji izrādās iekļuvuši arī sagaidītāju godā – tik smeldzīgi izceļ Melānijas un Aleksandra šķiršanos un satikšanos: divu mīlošu cilvēku cieši saspiestas rokas, skatoties operu filmas sākumā un divu cilvēku likteņu pirkstu nospiedumu saplūsme filmas beigās.

   Izcilā Šveices aktrise Sabīne Timoteo galvenajā lomā rada brīnumu, pat grūti to pārvērtēt – viņa visās savās izpausmēs runā neiedomājami cilvēcīgi un neticami latviski.

   Paldies!

Ja teātris ir gana pulka redzēts, tad lielākais prieks ir doties turp, kur uz skatuves uznāk svaiga paaudze.

Ne tāpēc, ka tad būtu gaidāms gluži kas nebijis, bet tāpēc, ka tas jaunais laiks, kas spirgtos aktieros trīs, tas nenāks, ja viņus teātrī neievedīs.

Un vienai daļai droši vien arī nāksies iet citus ceļus. Tāpēc šis likās īstais mirklis nolūkoties, kā tad īsti laiks caur viņiem runā. Izrādās – askētiski, drusku saraustīti, tomēr noticot sev un skatītāju interesei. Ap trīsdesmito minūti, protams, beidzās laika limits, kas bija ļāvis atvirzīt kāda selfija taisīšanu – šekspīriskais tēls tam ļāvās, šķiet, dziļā mežā. Bet tā nu reiz ir dzīve – es 40. minūtē pieķēru sevi pie pilnīgi liekas, taču nepārvaramas vēlmes ieskatīties mobīlnieka displejā.

Taču, skatoties “Sapni vasaras naktī” Nacionālajā teātrī – jauno aktieru diplomdarba izrādi – visvairāk bija jādomā par Paku, kurš ar vieglu roku jauc sapņojošo mīlētāju attiecības. Cik vienkārši, cik rotaļīgi! Gluži kā dzīvē!

Paks šo aktieru dzīvē būs gan skatītāju simpātiju loterija, gan privātu prieku un likstu piespēlētājs, gan profesionāli iedalītā kāršu kava.

Tik ļoti šovakar būtu gribējies prognozēt, re, tas nu noteikti būs spīdeklis, no tās noteikti iznāks zvaigzne… Burvīgas skatuviskās dotības, gana augstā līmenī apgūtā skatuviskā meistarība…

Bet tad gribējās pasmaidīt: cik reižu, skatoties jaunajās sejās, ir licies, ka visa nākotne tajās skaidri ierakstīta… Taču, ak vai… Tāpēc labāk i neminēt.

Šobrīd ir tieši tik, cik ir. Saistošas detaļas, glīti augumi, paveikts solīds darbs, brīžiem Šekspīram pierakstīts… kā lai pasaka, nu, karoče, mūslaiku žargons, žilbina nerimtīgs jaunības starojums…

Kad izrādes finālā amatnieki ir sagatavojuši izrādi Tēzeja un Hipolitas kāzām –  mīlas ainu ar sienu un mēnesi -, labākais jēgas nodošanas veids izrādās galu galā īsi skatītājiem pārstāstīta satura anotācija.

Ļoti gribētos novēlēt šiem jaunajiem māksliniekiem nākotnē būt ne vien anotētiem, bet arī izredzētiem, ne vien daudzsološiem, bet arī veiksmīgiem, ne vien izmācītiem, bet arī strādājošiem!

Paldies par izrādi!

   Droši vien, nebūtu pareizi teikt, ka vakar Rīgas krievu teātrī es redzēju “Mīlas svētību”.

   Nē, – izjutu, sajutu, baudīju.

   Ļoti aizkustinoši, ka Rīgas krievi ir izveidojuši izrādi, kurā cenšas izlasīt Raini un latviski izdziedāt brīnišķīgu mūziku, ko radījis Artūrs Maskats. Stipras vērtības.

   Laikam tas ir tas solis, ko mēs, latvieši, tik ļoti gaidām no cittautiešiem Latvijā – cieņu, iedziļināšanos, emocionālu “jā” mūsu vērtībām, mūsu valodai, mūsu saknēm.

   Pat tad, ja tas saistīts ar jubilejām un marketingiem, nekādā ziņā negribas šo faktu novērtēt par zemu. Šī ir viena no patiesa patriotisma versijām. Tāpēc man likās, ka izrādes beigās skanošie “bravo” un kājās piecēlusies publika bija kā apliecinājums kaut kam vairāk nekā šai izrādei. Stājai. Nostājai. Šīs zemes kultūras vēstures nozīmei kopīgā šodienā.

   Ieskatoties pēdējo gadu Rīgas Krievu teātra repertuārā, priecē tas, ka šie mākslinieki ierauga, izdzird un cenšas iet roku rokā ar vidi, kurā tie rada – Stroks, Pauls, latviešu režisoru un dramaturgu darbi, – tas rada iepriekš nemanītu uzmanību pret Latviju šejienes krievu kultūrā.

    Paldies!

Filmu “Florense Fostere Dženkinsa” vērot ir amizanti.

Tā veltīta dāmai, kas pagājušā gadsimta pirmajā pusē dēvēta par “sliktāko operdziedātāju pasaulē”.

Tomēr šo lomu atveido oskarotākā, tātad, secināsim, mūslaiku “izcilākā kinoaktrise pasaulē”.

Stāsts ir par to, kā bagāta kundzīte, kas mīl mūziku, vēlas arī pati dziedāt, kaut arī ne mazdrusciņ nav apveltīta ar dziedātājas dotībām.

Visi “dīvai” izdabā. Bet jau sākotnēji rodas šaubu migla – vai tiešām tikai viņas bagātību dēļ? No aktieru spēles var nojaust – ne tikai un ne gluži. Florensē ir kaut kas zināmā mērā… unikāls. Kāds talants, kas ir pāri dziedātajas netalantīgumam un komiskajai vēlmei apiet un neņemt vērā šo faktu. Runāts tiek par viņas labestību, jautro dabu un nesavtīgo raksturu…

Florensi viņas vīrs rūpīgi sargā no patiesības uzzināšanas, proti, ka viņa ļoti slikti dzied. Tiek piekukuļoti kritiķi, dāsni tiek maksāts dziedātājas apjūsmotājiem, karsējiem un slavinātājiem… Lai tikai “nedziedātāju” noturētu ilūzijās par to, ka viņas dzīves sapņi realizējas – viņa dzied!

Līdz beigās Florenses rokās nonāk rūpīgi slēptā avīze ar PATIESĪBU – viņas dziedājums esot briesmīgs! Florense sabrūk un mirst.

Filmas sižets vairāk vai mazāk veiksmīgi burzguļo uz priekšu, raisot smaidu. Ir pat izcils Saimona Helberga darbs pianista Makmūna lomā. Un allaž apburošā Merila Strīpa titullomā. Arī Hjū Grānts pārliecina dziedātājas vīra tēlā.

Tomēr visu laiku neatstāj sajūta – tūdaļ taču būs kāds klikšķis, kas visu notiekošo apvērsīs kājām gaisā, liks ieraudzīt no jauna rakursa.

Jo – kāpēc tad citādi par šādu tematu būtu jāveido filma? Kur tad slēpjas šī mākslas darba jēga un paradokss? Taču ne jau ņirgās par izgāzušos trallinātāju.

Manuprāt, pie tā mēs nonākam filmas finālā.

Proti, – vai sasniegumu summa ir visu vērtību mērs?

Beigās Florense atzīst, ka ir slikti dziedājusi, taču nevar teikt, ka NAV dziedājusi. Varētu izklausīties komiski, ja vien viņa to neteiktu traģiski dziestošā intonācijā, gulēdama uz nāves gultas.

Un te laikam arī slēpjas tā kāri gaidītā atskārta, kas izskan kā vēlme kaut ko svarīgu pateikt par dzīvi kopumā. Florense zemtekstā ir kā saka: es nemācēju dzīvot, bet nevarētu teikt, ka es NEDZĪVOJU.

Proti, daudzi ļautiņi neprot dzīvot, vai tiem nesanāk, vai neveicas… Tomēr – visiem dzīvot taču NĀKAS, māki vai nemāki.

Nu tad – varbūt to arī ir vērts darīt – uzdrīkstēties dzīvot. Neatkarīgi no prasmes, talanta, spējām, iemaņām, gudrības un garantijām par izdošanos.

Jo – daudzi jau tā arī neuzdrošinās…

Un – brīžiem šķietamais rezultāts nav īstais rezultāts.

„Dirty Deal Teatro” izrāde „Andrievs Niedra” fascinē.

Bet kur slēpjas šī uzveduma garšas noslēpums?

Pirmais vārds, kas iešaujas prātā,… filigrānums? (Skatos Tildes vārdnīcā – nav tāda vārda.) Skrupulozums? Mēs dzirdam kaut ko autentisku, īsti nezinot, cik lielā mērā dzirdamais un redzamais ir patiess, bet ticam tam, ka notiekošais ir izšķirīgi nozīmīgs. Tam, ka mums šeit tiek nodots kāds svarīgs vēstījums – ar visiem mīkstajiem l un mīkstinātajiem ŗ (jā, starp citu, tie ir pamanāmi A.Niedras, bet ne viņa laikabiedru runā – paradokss?).

Turklāt virzība ir manāma ne tik daudz sižetā, cik izrādes skatītāja uztveres procesā – metaforiskums ir daudzslāņains, un mēs, skatītāji, atvasinām stāstu savā prātā un emocijās.

Fakti, apgalvojumi, argumenti un pretargumenti izrādē tiek bārstīti kā no pārpilnības raga, skatītājs ātri vien, manuprāt, var apjukt, ja vien viņš nav ļoti advancēts vēstures jautājumos. Vai taisnība Ulmanim, vai Niedram, vai vēl citiem… (Un brīžiem atsaucu atmiņā gida laikus, kad stipri piedomāju, cik daudz cilvēki var uztvert, ja gaduskaitļi, notikumi un atsauces tiem līst pāri aumaļām.) Izrādes vēsturiskais ekskurss mudž no faktiem, izsmalcinātas, asprātīgas retorikas, taču paliekošais ir kas cits, – tie tik tikko tveramie tēli, kas raisās skatītāja apziņā un tai burzguļošanai piešķir jēgu.

Šajā periodā, kad daudziem notiekošais ir līdz kaklam un iedziļināšanās sendienās (kur nu vēl tik ietiepīgi rūpīga) ir kā dadzis acīs – kas mums rūp un kas nerūp šajā aptrakušajā izdzīvošanas gaitā, kas mums liekas svarīgs, kas nesvarīgs?

4 dienas, par kurām Niedra runā un kurās Rīgas atbrīvošana kavējas, sasaucas ar kādām citām „4 dienām jūnijā”, kuras reiz aprakstīja R.Staprāns, uzburot K.Ulmani padomju ultimāta situācijā. (Starp citu, viens no Niedras gūstītājiem uzvedumā izrādās kāds Staprāns.)

Maļoties cauri kā starpniekam, Niedram nākas nemitīgi urdīties tajā, kas ir labākais valstij un nākotnei. Arī šī izmisīgā patiesības meklēšana disonē ar to, ko mēs šobrīd apzīmējam ar vārdu patriotisms un to, cik mēs esam gatavi domāt par to, kas tad Dzimtenei ir labāk.

Gandrīz Šveikam līdzīgais asprātis Niedra, kas sagūstīts nepārstāj sprēgāt kā sitkomā, vērš to par tādu kā traģikomisku izdzīvošanas klaunādi. Skumja recepte bezjēdzīgu procesu virpuļu viducī.

Andrieva Niedras skolasbiedrs, kas izrādi iesāk ar paradoksālu grāmatas dāvināšanu, izskaidro, kādā veidā Andrievi Niedras cauri laikiem ir šūpojušies starp brīvības cīņām, padomiju un neatkarības laikiem… Te ir kāda jēgas virsskaņa: cīnīšanās un pēc tam pielāgošanās – izdzīvošanas sasodītā nepieciešamība (izrādē tā ir jaušama arī tiešā, muzikālā veidā).

Noslēguma aina, kurā sākumā stāstītais noslēdzas kā gredzena kompozīcijā – tiek minēts, kuras tradīcijas dēļ notiek Ulmaņa un Niedras kafijas dzeršanu nu jau citā paaudzē…

Bet galvenais, kas uzrunā – šo nebeidzamo kašķu pārmantojamība, šis samilzušais strīdu mantojums! Jā, vienmēr apzinoties, ka strīdos dzimst patiesība. Taču – mirst, jā, kas? – brīvības un taisnības cīnītāji, kamēr pati brīvība švunkājas brīvību ne visai stingri turošās rokās…

Patiess prieks vērot divus lieliskus aktierus – Kārli Krūmiņu un Emīlu Kivlenieku Valtera Sīļa iestudējumā.

Tā kā naktī satrakojušās aukas no rīta joprojām turpināja brāzties logā, nodomāju – varbūt šis ir īstais laiks „Graņonkai” – mēriņam, kas Krievu drāmā šodien izrādījās neierasti neizpārdots.

Nu jā – tie, kas cerēja jūnijā sauļoties, sestdienas dienas viducim uz teātri biļetes iepriekš nebija pirkuši, savukārt tie, kas attapās vētras pārsteigti, ārā no mājām diez vai gribēja līst – ja vēlējās lietot graņonku, tad – tikai mājās.

Bet es ļāvos „Graņonkas” vilinājumam Krievu teātrī. Gribēju šo izrādi redzēt pirmām kārtām Danas Čerņecovas dēļ. Atminos, kā šī jaunā, spilgtā meitene lika iestājeksāmenus, stājoties aktieros, un izgrieza pogas daudzām citām pretendentēm ar savu jau toreiz burzguļojošo talantu un, starp citu, tīro latviešu valodu.

Izrāde sastāv no atsevišķām etīdēm, ko vieno iesviķošanas temats.

Nosmējos, ka te ir arī kaut kas simbolisks – tēlniece Vera Muhina savulaik radīja visā „padomijā” slaveno graņonkas glāzes dizainu. Un, starp citu, arī iestājās par Kārli Zāli, aizstāvot Brīvības pieminekļa saglabāšanu padomju gados. Tagad šie divi simboli ironiskā kārtā dzīvojas netālu viens no otra uz Vecrīgas galvenās promenādes – Brīvības piemineklis un Graņonka teātra paskatā – īstais un šķietamais piemineklis brīvībai.

Izrādes visspilgtākā etīde bija „Iepazīšanās epizode”, kurā divi vairs ne tik jauni cilvēki pirmoreiz dodas uz randiņu un, nevarēdami atrast labāku saprašanās veidu, izdzer pudeli degvīna. Bet – KĀ viņi to izdzēra! Malkošana gandrīz bez vārdiem – te kautra, te švuncīga – ietvēra cerības, pauda paredzamās sekas un patiesībā kļuva par metaforu visai iespējami kopā pavadāmajai dzīvei. Arī tā – smejies vai raudi – taču ir viena atkarības forma – dzīvošana. Danas Čerņecovas saspēla ar Alekseju Korginu izvērtās baudas vērta. Tas, kā dzer, dažkārt tik spilgti pasaka priekšā to, kā cilvēki dzīvo, sapņo, viļas…

Šķiet, ka šai izrādei potenciālā publika ir plaša – gan vienkāršā, gan smalkā… un noteikti arī „sarežģītā” – tā, kura savas atkarības neapzinās, un tālab domā, ka ir tikai „vienkāršā” vai „smalkā”.

Vienā no „Graņonkas” etīdēm sieva savam dzērājvīram draudēja – labi, pēdējo reizi viņa ielaidīs pietempušos lauleni atpakaļ mājās, bet tādā gadījumā vakarā viņam ar sievasmāti būs jādodas uz teātri! Smags sods!

Bet – „Graņonkas” gadījumā – šis sods būtu ne tikai izturams, bet, iespējams, pat ar prieku izbaudāms.

Priecē Rīgas Krievu teātra tēla sakoptība – ir bildes no dažādiem laika periodiem, 1. stāva vestibilā kā dzīva nosēdināta viena no teātra nosaukuma daļām – pats Mihails Čehovs. Tīkami. Un, protams, teātra atrašanās vieta – ideāla, lai daudziem varētu pārtapt par intriģējošu Rīgas iepazīšanas daļu – arī Reinholda Šmēlinga arhitektūras dēļ.
Priecē arī tas, ka šis teātris nav tikai pašpietiekama, no Latvijas konteksta izrauta matrjoška pasaules plašajai krievu kopienai. Ir izrādes, kas uzrāda apjausmu par krievu – latviešu kultūras sadarbību te un kļūst unikālas. Tas būtu jāpatur prātā – situācijā, kad latviešu un krievu ikdienas gaitas rit gluži vai kā divās paralēlās pasaulēs. Turklāt šāda „pastkartīte”, kas paliks krievu atmiņā no ceļojumu pa Latviju, šķiet vērtīgāka par daudzām citām.
Piemēram, populārā izrāde „Tango ar Stroku”. Dramaturgs A.Ščerbaks radījis saistošu stāstu par „Rīgas tango karali”, un teātris ar Jakovu Rafalsonu galvenajā lomā to atzīstamā līmenī izstāsta. Ir meklēti būtiski konflikti komponista dzīvē. Īpaši amizanti ir tas, ka tiek nospēlēta arī tāda vēsturiska persona, kā bijusī padomjlaiku kultūras ministre Furceva.
Līdzās senām, 20. – 40. gadu melodijām skan daudz jauku, trāpīgu izteicienu. Piemēram, „labāk runāt labu par sevi nekā sliktu par citiem”.
Starp citu, zālē bija daudz latviešu. Un – arī par titriem latviešu valodā ir padomāts.

Ja filma „Es esmu šeit” nebūtu tapusi, tā būtu jāizdomā! Tik dabiski režisors un scenārists Renārs Vimba uzzīmē vienu no būtiskākajiem šīlaika sabiedrības vaibstiem – emigrantu aiz sevis mājās atstāto paaudzi. Tā ir fiziski pamesta, kaut mātes un tēvi pārpumpē tiem naudas žūksnīšus. Šī ir Latvijas nāciju tālāk veidojoša, Māras Zālītes vārdiem, „bāreņu tautas” jaunā daļa. Vecmāmiņas kļūst par mūslaiku „bērnunamiem”. (Filmā – Rutas Birgeres skopi uzburts, spoži atveidots tēls.) Kur morāles norma („vajag taču atdot parādus”) izkropļojas par nākamo paaudžu aplaupošu, sabiedrības akceptētu pašnīcināšanos.

Kāpēc šī filma tā uzrunā? Ne tikai tāpēc, ka tematiski trāpījusi desmitniekā. Arī tāpēc, ka nesteidzīgi un pamatīgi it visā no ekrāna viļņo profesionālisms un talants.

Piemēram, aktierdarbos. Rajas tēlā Elīna Vaska smalki un dabiski spējusi notvert tās psiholoģiskās un vizuālās pārvērtības, kas tīni pamazām vērš par pieaugušu, nobriedušu sievieti. Viņai labs līdzbiedrs ir brālis Robis (Andžejs Jānis Lilientāls), kurš tiklab alkst pēc pankūkām, kā dzerstiņa.

Smukā Angļu valodas skolotāja (Edgars Samītis) grēcīgais sakars ar nepilngadīgo Raju mazpilsētas ierobežotajās aprindās uztverams gandrīz kā neizbēgams. Starp citu, tā sagadījies, ka šis skolotājs ir iežmiegts radušās situācijas spīlēs tikpat ļoti, kā „Izlaiduma gada” galvenā varone – skolotāja. Un, ja vēl atceramies „Mammu, es tevi mīlu” un „Modri”, tad jāatzīst, ka pēdējos gados jaunu cilvēku izdzīvošanas līkloči ir atklājuši spožas virāžas latviešu kino.

Kolorīta ir Zanes Jančevskas Sociālā darbiniece un Indras Briķes Skolas direktore. Žilbinoši ir arī tas, kā Pastnieks (Arno Upenieks) kūst par saņemto dzeramnaudu un tā arī nepūlas sagaidīt pensijas saņēmēju, kas nebūt netup ilgi uz poda, kā viņam teikts, bet īstenībā jau kādu laiciņu „atpūšas ābeļu dārzā”.

Bet, protams, vissatriecošākā ir aina ar Rajas Mammu. Lakoniskiem žestiem un replikām Rēzija Kalniņa uzbur veselu pasauli, prātam neaptveramu, bet reāli esošu. Tajā ir cerības par nākotni un nesen dzimušo bērnu, pilnīga nevēlēšanās pieņemt agrākos bērnus (aktrise gandrīz burtiski saļimst, ieraugot „savā Anglijā” atklenderējušo, pašas novārtā pamesto meitu), paššaustoša atruna, cik viņa ir slikta māte (it kā pasakot to skaļi un iztēlojot sevi par upuri, kaut kas mainītos) un nekautri tēvišķs vēlējums ar cerīgu smaidu uz lūpām parūpēties par brāli (it kā sakot: tu taču esi liela meitene un noteikti būsi labāka gādātāja par mani, īsto māti). Ne sasveicināšanās, ne samīļošanas, nemaz nerunājot par aicinājumu ienākt dzīvoklī.

Man patika režisora R.Vimbas intervijā paustais, ka viņam ir bijis svarīgi visiem tēliem būt advokātam un kā scenāristam veidot tos ar minimāliem triepieniem. Tas tik tiešām dod plašu telpu skatītājam – gan emocionālam pārdzīvojumam, gan, pārdomām par to, kas ir viņa „anglijas”, nomale, pamestais, cerētais, noraidītais…

Un Ērika Ešenvalda mūzika ir tieši tik aizkustinoša, lai filmā ierakstītos neuzbāzīgi, taču tik klātesoši.

Biezs, skarbs, saviļņojošs darbs.

Laila Pakalniņa ir stilīga. Ik filmā.

Tāpēc uz viņas jaunās filmas „Ausma” seansu gāju, sasparojies un uzprišinājis visas savas gaidas un cerības.

Jau no pirmā mirkļa monumentālās kadru gleznas apbur (operators Wojciech Staron, mākslinieks Jurģis Krāsons). Melnbalta izsmalcinātība. Izgudri veidotu bilžu kustība vienā elpā saplūst ar gana sarežģītu inscenējumu, kurā gluži kā milzu parādē tēls nomaina tēlu. Pēckara laiks, kolhozs „Ausma” – ar nabadzībā grimstošu ikdienu un pāri laikam žvadzošiem lozungiem par komunisma celtniecību.

Sižets iezīmējas ar mirkli, kad kopā ar vecu vīru Jaņčuks pajūgā ved pie ārsta savu mammu, kuru sasitis viņa tēvs. Un, kā pēc brīža uzzinām, šī sieviete ceļā mirst, savukārt tēvs apvaino savu dēlu Jaņčuku nodevībā, jo tas par mātes nāves cēloni izstāstījis vietējiem padomju dzīves vadītājiem (A.Keišs un L.Šmukste). Kā rezultātā tēvs tiek apcietināts, bet Jaņčuks (A.G.Grauds) turpina ieaugt jaunās padomju dzīves celtniecībā, ar visām no pioniera gaitām izrietošajām sekām. Tēvs, Bībeli citēdams, brīdina, ka nodevībai sekos atriebība. Un šajā mirklī šī sižeta līnija drusku pairst līdz pat filmas beigu daļai.

Tēvu atveido V.Daudziņš. Ja runājam par alūzijām – mirklī, kad šis Tēvs parādās, nepamet sajūta, ka te ir kaut kas no U.Pūcīša vaibstiem un – pārcilājot atmiņā – uzplaiksnī arī šī leģendārā aktiera kino tēli ar to skaudrajām ilgām un fatālismu. Tomēr V.Daudziņa atveidotajā tēlā tā visa nav. Vērojot šī tēvaiņa pēckara eksistences grūtības, pret šo latvieti tomēr nekāda līdzjūtība nerodas.

Taču pirmais izbrīns uzmaldās jau pirms tam – kad parādās P.Liepiņa atveidotā vecā vīra tuvplāns, – uz samērā dabiska fona viņa seja stingst drusku nedabiskas grimases maskā. Un tad arī rodas jautājums – kas īsti ir tas, ko mēs redzam – metaforiska gleznu parāde, melna humora piesātināta drāma vai satīriska iesmiešana par nu jau neatminamo pēckara laiku.

Kāpēc šis izbrīns nepagaist? Tālab, ka pieteikto sižeta līniju sāk aizstāt vispārīgas, alegoriskas kolhoza „Ausma” nedienas – tiek demolēta baznīca, cilvēku ikdienā vienotā murskulī sajaucas tautas dziesmas, kristietības nievāšana, nabadzības un ideoloģijas raisīts marodierisms utt. Ja, piemēram, Tarkovska „Andrejā Rubļovā” šādas batālijas izauga līdz traģiskai šķidra svina liešanai komiķa J.Ņikuļina rīklē, tad „Ausmā” notiekošais brīžiem atsauc atmiņā vienu no pirmajiem mūzikas filmu „klipiem” – L.Utjusova dziesmai „Kuģis” – plaša operatora panorāma ar izstrādātu režiju, taču jautru attieksmi pret pašu padomjlaiku izpratni par lietām).

Līdz beigās sižeta līnija atgriežas, un Tēvs tik tiešām atriebjoties sašauj dēlu. Ierodas ārsts (I.Brakovsksi), kas knibinās ap dažādiem medicīniskiem štrumentiem. (Tajā mirklī acu priekšā uzpeld visi tie nakts sapņi, kad mēs kaut ko it kā izmisīgi darām, bet tā arī nesaprotamu iemeslu dēļ nedarām). Jo Jaņčuku glābt viņš pat necenšas, tā vietā ideoloģiski ietonētās frāzēs komunicē ar apkārt stāvošajiem padomju bērniem. Līdz beigās mirušais Jaņčuks kā padomju laiku varonis tiek nests parādes priekšgalā, un, protams, viņu nes poļitruks (šķiet, aktiera Wiktor Zborwski atveidā ar Ā.Rozentāla balsi).

Kāpēc rodas daudz mulsuma? Tāpēc, ka emocionālā kompasa adata visu laiku švunkājas un nevar atrast īsto jūtu virzienu – ko mums, skatītājiem, darīt: smieties, raudāt, līdzpārdzīvot vai nesapratnē atmest ar roku un gaidīt beigas? Šķiet, ka šie jautājumi uzrodas drīzāk L.Pakalniņai kā scenāristei, nevis kā režisorei. Jo režisores filmas mašinērija darbojas eleganti, taču filmas stāsts un kompozīcija sauc pēc lielākas konsekvences. Ja filmas anotācijā lasām atsauci uz mītu par padomjlaiku varoņa Pavļika Morozova nodevību attiecībā pret paša ģimeni, tad „Ausmā” šis „arhetips” paliek tikai kādā iedīglī, la neteiktu, ka „filma nav par to”. Tad nu – anotācija par sevi, iecere par sevi, filma par sevi…

Tomēr Padomju Latvijas himna beigās atsviež atpakaļ pavisam nesenā realitātē un, neskatoties uz savu zudību, krata ar pirkstu: „Skatieties jūs man, es jums vēl esmu pārāk svaigā atmiņā, ka tik jūs vēl nedabūnat dziedāt mani atkal!”