ĪSRECENZIJAS

Filmu traģika

   Ir vismaz divas filmas kino vēsturē, kuru jēgu papildina notikumi pēc filmas uzņemšanas.

  Pirmā no tām ir filma “Atgriešanās”. Darbs, kas atnesa režisoram Andrejam Zvajagincevam pasaules slavu. Un tik jēgpilnu, biezu stāstu par tēva neesamību līdz tam nebija nācies redzēt. Kā tas mēdz būt šī mākslinieka darbos, pati sāls atklājas tikai pašās filmas beigās. Un “Atgriešanās” ir pilnasinīgs stāsts par tēva un dēlu attiecībām, kas ir vien metafora, – beigu kadri atklāj, ka realitātē šī tēva tā arī nemaz nav bijis. Īstenība pēkšņi kļūst tik šokējoši blīva, gandrīz himniska. Taču vēl jo lielāks pārsteigums pēc filmas noskatīšanās bija fakts, ka vecākā dēla Andreja lomas atveidotājs Vladimirs Garins pēc filmas uzņemšanas, pāris mēnešus līdz filmas pirmizrādei noslīcis. Un te dzīves dramaturģija šo filmas stāstu padara divtik traģisku, beigu galā “nav” ne tikai tēva, “nav” arī dēla. Un reizē – apstiprina, cik ļoti kinematogrāfs spēj atstāt kaut ko paliekošu. Venēcijas “Zelta lauva” un citi apbalvojumi tikai atgādina, cik ļoti viss “IR”, ja domājam par filmu “Atgriešanās”.

  Otra filma, kuru skatoties, nācās piedzīvot līdzīgu šoku, bija filma “Mā Reinija: Blūza māte”. Pēc izcilā dramaturga Ogasta Vilsona, kaismīga melnādaino likteņu atklājēja, lugas veidota, šī filma pievēršas blūza karalienei, ko sulīgi uz ekrāna uztriepj efektīgā Viola Deivisa. Taču dzīves dramaturģija par filmas galveno akcentu padara pavadošā orķestra muzikantu Levī Grīnu, ko atveido Čedviks Bouzmens. Tas ir personāžs, kas vēlas izsisties, taču dzīve pati viņu sit, līdz nokauj brīdī, kad viss viņa likteņa sāpju samilzums vairs nav paciešams – dzirkstele uzšvirkst, un dzīve aizplūst nebūtībā. Un kaut kādā mērā radniecīgs ir aktiera Č.Bouzmena liktenis – nofilmējies viņš mirst no smagas slimības dažus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. Šis aktierdarbs tika nominēts “Oskara” balvai, un filma ir veltīta viņa piemiņai.

  Jā, filmas mēs ne vienmēr varam skatīt bez dzīves konteksta. Tajā ir kaut kas sāpīgi skumjš, bet arī pārlaicīgs. Iesaku noskatīties visiem, kas nav vēl redzējuši.

Detektīvseriālu dārgumus meklējot

   Laika nosišana vai mākslas baudījums – kas tad ir seriālu skatīšanās? Protams, kā kuru reizi.

   Tomēr ikreiz uzmanību piesaista kas vērtīgs.

   Uzskaitīšu dažus vērojumus.

   Viens no visvērtīgākajiem seriāliem ir “Kāršu namiņš” (House of Cards). Tā radītājiem ir izdevies atklāt varas tēmu karalisku galmu kaislību līmenī, izmantojot iedomātu ASV prezidentu gaitas. Ļoti žēl, ka Kevinam Speisijam seksuālu apsūdzību dēļ seriāla beigu sezonā nācās nokāpt no trases, tomēr duets ar izcili skaisto Robinu Raitu ir neticami pārliecinošs.

   Ja mīļš ir detektīvžanrs, tad jāpiemin “Kā izbēgt no soda par slepkavību” (How to Get Awewy with Murder). Ļoti meistarīgi un sarežģīti uzbūvēts scenārijs (ik sērijā cita nozieguma izmeklēšana, bet visu sezona apvieno vēl arī izmeklētāju (pasniedzēja + viņas studenti) savstarpējo attiecību raisīti noziegumi. Protams, spīd Viola Deivisa profesores Kītingas lomā, bet arī jauno studentu atveidotāji īr spridzīgi. Šajā seriālā iezīmējas kāda tendence jaunākajos seriālos – mācīt sabiedrību būt ļoti tolerantai pret dažādām ādas krāsām, seksuālām ievirzēm un dzimumu lomām. Šajā gultnē ir ievirzīts arī spāņu seriāls “Elite” (Elite) par vidusskolēnu attiecībām un nevilšus izdarītajiem noziegumiem. Šo mākslas darbu stilistika krietni atšķiras no senāka jauniešu detektīvseriāla “Veronika Marsa” (Veronica Mars), kurā skolēnu vide tiek rādīti holivudiski galncētākā un skatītāju jūtas vairāk paijājošā manierē. Bet katram sava vieta noteiktā laikā.

   Vēl noteikti gribu pieminēt divus izcili vērtīgus detektīvseriālus, kurus apvieno aktrises Nikolas Kidmenas klātbūtne, un tos vieno vēl arī izcila ietiekšanās psiholoģijas atklāsmē.

   “Lieli mazi meli” (Big Little Lies) vēsta par vardarbību ģimenē. Taču, ja vīrieša vardarbība pret sievieti nav jauna tēma, tad seriāla 2. sezonas bumba ir sievietes vardarbība pret saviem tuviniekiem. Un šajā sakarā ir tapis mega spožs aktierdarbs – Merilas Strīpas atveidotā vīramāte, kas ieradusies “palīdzēt” vedeklai, tādējādi pārvēršot tās sadzīvi par emocionālu katorgu.

   Otrajā kriminālfilmā ar N.Kidmenu “Atgriezt atpakaļ” (The Undoing) par nebeidzamu jautājumu virkni kļūst divu laulāto draugu attiecības, kas veidojušās ilglaicīgā ģimenes dzīvē (aktrises partneris – Hjū Grānts). Un scenārija izveides pamatā ir paradokss – psihoterapeite, kura nekļūdīgi spēj redzēt cauri jebkuram savam klientam, izrādās pilnīgi akla savās pašas attiecībās.

   Man detektīvžanrs ir ļoti mīļš, taču A. Kristi glanci reti kad izdodas sastapt seriālu formātā. Tomēr odziņas joprojām turpināšu meklēt.

Skatoties seriālu “Reiz naktī”

   Britu un amerikāņu seriāls “Reiz naktī” (“The Night Of”) ir uzfilmēts jau pirms vairākiem gadiem (2016). Un uzmanību šobrīd tas piesaista ne tikai ar to, ka tā galvenās lomas atveidotājs Rizs Ahmeds šogad pretendē uz “Oskaru” (par “Sound of Metal”; viņš ir arī atzīts reperis Riz MC). Protams, sabiedriskās nervozitātes fonā ir arī ksenofobija pret musulmaņiem, narkotiku zvērīgais posts, varas un tautas saraustītās attiecības…

   Seriāla pamatā ir kāda pakistānieša vienas nakts dēka ar tikko satiktu meiteni, pēc kuras viņa tiek atrasta nogalināta. Viss norāda uz to, ka pakistāniešu puisis ir vainīgs. Taču ir kaut kas tāds šajā jaunajā vīrietī, kas sēj šaubas un neļauj apkārtējiem šādu varbūtību īsti pieņemt.  

   Mistērija, kas balansē uz naža asmens – vainīgs / nevainīgs.

   Varbūt visa šī stāsta svarīgākais jautājums mums – cik vispār mēs esam gatavi un varam kādam noticēt. To, kas ir pierādījumi necilvēcībai, ir skaidrs, bet kas ir pierādījumi cilvēcībai – par to ir stāsts. Valsts, kas sakās esam demokrātiska, atklājas kā pavirša, pērkama, nogurusi ielene. Un tad ir jānāk kādiem antiņiem, kuri cīnās ne tikai pret valstisko birokrātiju, bet arī pret cilvēku pašu iesūnojošo nelikšanos zinis, norobežošanos citam no cita, nevēlēšanos… ieraudzīt apkārtējos kā cilvēkus ne vien ar miesu, bet arī ar dvēsli. (Pandēmijas sakarā ļoti aktualizējies jautājums.) Seriālā tāds antiņš ir Džona Turturo spēlētais advokāts.

   Un, lai gan Turturo aktiera darbs līdzās R.Ahmeda veikumam tiek īpaši izcelts, tomēr, manuprāt, seriāla radītāji R.Praiss un S.Zeilians interesantāko lomas attīstības pavērsienu ir piešķīruši aktrisei Dženijai Bērlinai prokurores Veisas lomā. Viņas vecišķais veidols no iesīkstējušas, skeptiskas tiesu žurkas vēršas tik cilvēcisks, ka tas aizkustina un liek elpai aizrauties par visa seriāla galvenās intrigas būtiskāko pavērsienu. Brīdī, kad jautājums “būt vai nebūt” (mūža ieslodzījumam) ir nokaitēts līdz baltkvēlei, tieši viņas rīcība – uzticēties intuīcijai – nospēlē galveno lomu un izlemj galvenā varoņa likteni. (Starp citu, aktrise, kas ļoti sen arī ir pretendējusi uz “Oskaru”.)

   Lai vai kā, seriāla beigās nebūt neatklājas, kas tieši ir nogalinājis meiteni. Tāpēc stāsts ir ne tik daudz krimināls, cik ticības pilns, vienalga – kristīgas vai musulmaniskas.

Īsi par “Melnrakstu” Krievu drāmā

   Tikko noskatījos virtuālu Krievu drāmas teātra izrādi Sergeja Uhanova “Melnrakstu” Vladislava Nastavševa režijā. Vienā vārdā – spridzīgi. Tāds ZOOM-īgs balets pa žanriem, attālākas un jaunākas klasikas motīviem ar atsaucēm uz arhetipiskiem tēliem. Un, lai gan visu laiku tēlu sapņos/vīzijās sastopas it kā nesavienojamais, varētu pat teikt – traušot nost putekļainus aizmirstības tīmekļus -, tomēr kopjēga rodas un absurdās realitātes stilistika ir izturēta – tā ir gan simbolisma, gan ironijas caurstrāvota. To papildina arī smaidu raisošais vizualitātes raustīgums varoņu saspēlē ar piekombinētajiem foniem. Izrāde par ģimenes esamību un neesamību vienlaikus vai varbūt par tās nospiedumiem modernās sabiedrības priekšstatos.

Prieks arī par aktieriem. Tiem piemita tuvplāna meistarība un spēles azarts. Veronika Plotņikova, Dana Bjorka, Maksims Busels un Anatolijs Fečins. Valentīnas Začinajevas kostīmi. Režisors atkal ir zirgā.

Iesaku noskatīties!

Skatoties DT izrādi “Māte”

Noslēpumaina izrāde. Teksts kā nemitīgi refrēni, kas atkārtojas un ikreiz papildina teiktā nozīmi. (Autors – Florians Zellers.)

Māte (Lilita Ozoliņa) cer, kad reiz beidzot atnāks ciemos Dēls (Kaspars Dumburs), un gaidas izvēršas par ieilgušu, nepiepildītu alku raisītu fantāziju variācijām. Tikai Tēvs (Pēteris Liepiņš) ir mūžīgi klātesošs, un viņa braukšana komandējumā ievelkas kā nesagaidāma atpestīšana. Pat Elodī (Inita Sondore) no Dēla draudzenes kādu brīdi draudīgi pārvēršas par iespējamo Tēva sānsoļu blondo grēku.

Izrāde kā metaforiska mātes un dēla nabassaite, kas paliek nepārgriezta no Mātes puses, kaut Dēls jau ir iemucis savā prombūtnē. Un Mātes alkas būt nemitīgi Dēla dzīvē ir tikpat neprātīgas kā apjukums par pašas nepiepildīto mūžu un mīlestību (?).

Režisors (Intars Rešetins) strādājis smalki un rūpīgi, pamatojot ik niansi teksta plūdumā, lai ļautu noticēt drāmas dziļumam un mērogam. Katrā ziņā – nav pateikts par daudz, un personāžu attiecību mīkla nebeidz urdīt vēl pēc izrādes. Interesanti, ka arī vecuma disonanse starp vecākiem un dēlu ir neparasts štrihs, kas piedod zināmu pārlaicīgumu notiekošajam.

Scenogrāfs – Kristaps Skulte. Glīti ir Janas Čivželes kostīmi.

Vēl – kopumā skarbajā stilistikā drusku par sīrupainu likās iepludinātais “Moon River” motīvs.

Bet – vērtīga izrāde.

Skatoties “Pieaugušos”

NT ir dažas senas izrādes, ko ilggadības dēļ droši var dēvēt par hitiem, un ir vērtīgi, ka teātris tās patur repertuārā. To skaitā – “Pieaugušos”.

Pirms izrādes varen garš vīrietis, apsēžoties sēdvietā, ar vienu vārdu “Piedodiet!” laipni atvainojās aizmugurē sēdošai neliela auguma sievietei un drusku noplātīja rokas. … par savu lielumu. Sīkums, taču tā bija skaista nianse, kas trāpīgi iezīmēja zināmu likteņa šķautni.

Un šķiet, ka arī pēc tam skatāmā izrāde “Pieaugušie” ar detaļām, trāpīgiem triepieniem un gadu atvēzienu dabiski un emocionāli iezīmēja klases biedru likteņus, neko daudz neieslīgstot plašākās dramatiskās kolīzijās. Bet tas viss kopumā radīja reizē smeldzīgu, reizē jautru emocionālu gaisotni, kas, iespējams, arī skatītājiem ļāva šim personāžu atmiņu puzlim pievienot savējās.

Īpaši uzrunāja jutīgās M.Doveikas un kolorītās I.Misānes-Grasbergas radītie raksturi. Valdzināja L.Zeļģe, ja vien nebūtu apsmējusies par pašas valšķīgi blondo tēlu. M.Botmane drosmīgi centās atkailināt sava personāža sāpīgo oderi. Nav viegli būt lomā, kas reizē ir gan galvenais varonis, gan stāstnieks – ar šo uzdevumu godam tika galā A.Krūzkops. Neparasti bija redzēt NT direktoru nepārtraukti lamājamies matom, taču J.Vimbas tēls pārliecināja. K.Krūmiņš bija asprātīgs pat tik šaušalīgi nekādās biksēs. Savukārt K.Aniņš uz nebēdu atklāja dauzonīgu delveri.

Protams, vislielākais paldies šī patīkamā vakara sarūpētājiem – dramaturgam Jānim Balodim un režisoram Valteram Sīlim. Emocionāli, asprātīgi, gaumīgi.

NOSKATOTIES IZRĀDI “PUIKA, KURŠ REDZĒJA TUMSĀ”

Vai nu Nacionālajam teātrim ir palaimējies, vai arī tā ir likumsakarīga, kaut līkumota gaita pretī uzvarām, takšu… režisors Velters Sīlis (pēc “Finlandizācijas”) izveidojis jau otro nozīmīgo mazās formas izrādi šosezon. Tas priecē.

Taču jāsāk tomēr ar dramaturģiju. Nav viegli mūsdienu personāžu un sižetu pārbagātībā uzradīt negaidītu, spirgtu, līdzpārdzīvojumu raisošu varoni. Rasai Bugavičutei – Pēcei ir izdevies to atrast un uzrakstīt pilnasinīgu, vērtīgu darbu. Turklāt stāsta sāls slēpjas vairāk apkārtējos un apstākļos, nekā varoņa paša rakstura unikalitātē.

Puikas pasaule, kuru uzaudzinājuši neredzīgi vecāki, tiek atklāta, precīzi ietrāpot dramaturģijas serdē – konfliktos, kas uzrodas viņa dzīvē, ņemot vērā eksistences atšķirīgos apstākļus. Tāpēc notiekošais elektrizē.

Turklāt veiksmīgākais ir tieši tas, ka šis augšanas atainojums pāraug konkrēto notikumu ietvarus, kļūstot par metaforu grūtajai bērnu un mātes “nabas saites pārgriešanai” ģimenē kā tādā.

Uzvedumu balsta arī precīzā scenogrāfija – Ieva Kauliņa visu iedzīvi ir ieslēpusi atvilktnēs. Un to, cik šīs atvilktnes ir pilnas ar esību, apliecina arī Toma Zeļģa video.

Sākotnēji vide tiek spilgti ieskicēta ar sadzīviskām neredzīgo ikdienas norisēm, – mazā puikas gaitas vijas kopā no it kā nenozīmīgām detaļām. Un tikai pamazām zēna paša dzīves svarīgās norises kulminē, kad spurainais pusaudzis neizbēgami sāk pārvērsties par “mazu vīrieti”. Tātad – sāk nostāties uz savām kājām. Tas nozīmē arī pretējo – vecākiem pamazām nākas pieradināties savā nebūt ne vieglajā situācijā iztikt bez pieaugošā bērna, kurš allaž ir bijis viņu “redzīgās acis”. Tāpēc vēlāk mātes gājiens pie psihoterapeita kopā ar nu jau salīdzinoši “lielo dēlu” uzdod būtisko jautājumu – kuram tieši visā tajā situācijā ir nepieciešama lielākā palīdzība.

Aktieru uzdevumi ir ne vien radīt dažādos raksturus, bet uzburt pasauli galvenokārt ar skaņām, tādējādi paspilgtinot redzīgā/neredzīgā dažādās pozīcijas. Visi aktieri arī lieliski darbojas – Kārlis Reijers, Agnese CīruleAinārs AnčevskisDaiga Gaismiņa un Romāns Bargais.

Skatoties izrādes, mani bieži pārņem izjūta, ka es satuvinos ar tiem, kas uz skatuves, ka es arī kļūstu par izrādes daļu. Jo – es to esmu redzējis. Jo – uz to brīdi šiem aktieriem pieder manas acis.

Šajā izrādē – gan reāli, gan metaforiski.  Un – sirds.

 

“EZERIŅĀ” RAUGOTIES

“EZERIŅĀ” RAUGOTIES

Vērtīga pelde – iekāpt rakstnieka Jāņa Ezeriņa radītā un režisora Elmāra Seņkova saviļņotā dzelmē. Kopš senās pirmizrādes Nacionālajā teātrī pirms apmēram 5 gadiem nedaudz pamainījies aktieru sastāvs, taču izrāde joprojām ir svaiga, pārsteidzoša un dzīvīga.

Šķiet, ka varoņu likteņi uzmirdz kā “saule rasas pilienā”, ja atceramies Jaunsudrabiņu. Puika, kas nospēlēts kārtīs pliks. Blusa, kas izjauc mīlas idilli. Viena zaldāta sastapšanās ar bāreni, iespējams, paša dēlu. Otra zaldāta mīlas prieku traģiskais gals. Šahs kā divu jauniešu nepiepildītas kopdzīves pavadonis. Un vēl, un vēl.

Laikam visvairāk uzrunāja atgādinājums par to, ka dažkārt vien liktenīgi, atmiņā iekrampējušies mirkļi, spilgti triepieni mūža gleznu padara par to, kāda tā beigās ir iznākusi vai tiek uztverta.

Aktieru spēles veids izaug tieši tik grezns, cik mākslinieki ir ļāvuši vaļu mālēt bieziem, sulīgiem triepieniem. Precīzi, īsti un izkāpināti vienlaikus. Labi, ka ir bijis režisors, kas uz to rosinājis tik dziļā un reizē oriģinālā veidā. Neparasti, bet šie E.Seņkova stila centieni stāv savrup un joprojām izdevīgi izceļas teātra izrāžu kopainā (atgādināšu arī par šī režisora “Trīnes grēkiem” un “Antigoni”).

Ināra Slucka, Dita Lūriņa, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Jānis Skanis, Uldis Norenbergs un Indra Burkovska – nu, vareni makani “Ezeriņā”!

 

 

  Par “FINLANDIZĀCIJU”

Nacionālā teātra jaunā izrāde Aktieru zālē “Finlandizācija” uztur kņudošu spriedzi. Ne vien notikumu kāpinājuma dēļ, bet galvenokārt konfliktu reljefās atklāsmes dēļ. No vienas puses lugas autors Juha Jokela uzbur ainu “tā tas ir, un tur ir maz kas līdzams”, no otras puses viņš ar pieaugošu sparu aprāda, kā viena totalitāra valsts var drupināt kaimiņus, arī tiem neuzbrūkot. Un tas nozīmē – vajadzību dzīvot nemitīgi uzturētos konfliktos, kuru atrisinājums it kā nav dažu cilvēku vai tautu rokās, taču vienlaikus ik mirkli rada nepieciešamību katram individuāli pieņemt lēmumus saskaņā ar savu sirdsapziņu (vai biznesa interesēm). Un šīs izjūtas līdz mielēm taču ir, ak, dieniņ, cik pazīstamas arī mums!

Tāpēc žanra apzīmējums “gudra komēdija” šķiet maigs, izrāde vairāk atgādina trilleri, pamfletu, traģisku farsu. Runa ir par unikālu smadzeņu analizēšanas iekārtu, kas varētu līdzēt medicīnā. Taču – tās nākotne varētu tikt saistīta ar Krieviju. Un izrādes veidotāji atklāj smadzeņu skalošanas sekas, kas daudziem liek nemitīgi šūpoties dažādu kompromisu šūpolēs, varoņiem kļūstot par neglābjamiem konformistiem vai bezjūtu robotiem ar mūsdienām atbilstošiem smadzeņu pūliņiem. Jā, darviniskā pielāgošanās un izdzīvošanas instinkts notur pie dzīvības, bet – par kādu cenu un ar kādām sekām nākotnē. Tāda episki dramatiska vibrācija caurvij it kā atsevišķā biznesa projektā iesaistītos un skatītājus.

Priecē Gundars Grasbergs Olli lomā – aktieris izraudzījies izsmalcinātu žestu valodu un virtuozi cenšas pielāgoties katrai jaunai situācijai. Pēc pieklusuma pagājušajā sezonā patīkami skatīt Uldi Anži (Jone) izdarīga lietu kārtotāja ampluā. Savā vietā ir Ivars Kļavinskis, Daiga Gaismiņa, Jana Ļisova, Voldemārs Šoriņš, Zane Jančevska un Agnese Cīrule.

Valters Sīlis pierāda, ka šobrīd ir ne vien inteliģents un ražīgs, bet arī veiksmīgs režisors.

 

Daži vārdi par izrādi “MĀRTINS ĪDENS”

  Valmieras teātrī ievējojušas jaunas vēsmas. Izrāde “Mārtins Īdens” apbur. Vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, pašas ieceres dēļ – ir tapusi izrāde par to, ko nozīmē būt autentiskam, tā sacīt, “normatīvā vidē”. Apkārtējie nav nedz “sliktie”, nedz šausmoņi, nedz ļaundari – rit ierasta dzīve… Kāds to pazīst vienā, cits – citā veidā, bet attiecības paģērē tieši tik daudz pieslīpēšanās, lai kļūtu par lielu izaicinājumu personības patībai. Jautājums, kas skatītājiem labi ļauj identificēties ar šiem “apbružāšanās” procesiem un just daudz neviltotu emociju. To skaitā – prieku par atpazīstamību. Var gluži vai izgaršot tēlu reakcijas, spontanitāti, domu darbību… Daudz laba humora.

Otrkārt, izrāde ir par attiecību trauslumu – milzīgu vēlēšanos, bailes no tām, kā arī allaž klātesošo mulsumu, kas neļauj veidot garantēti ideālas saiknes ar pārējiem – allaž piezogas “normālības rutīna”, kad vēlme tuvināt sapni realitātei vai otrādi ieslīgst ikdienībā, ierastībā. Mārtina ierašanās kāda nejauši paglābta puiša ģimenē kalpo par katalizatoru tam, cik daudz viņu dzīvē ir patiesuma un mīlestības.

Treškārt, milzu prieku rada darbs, ko paveikuši dramaturģe Justīne Kļava un režisors Klāvs Mellis. (Grūti saprast, cik tajā ir no Džeka Londona, taču no izrādes veidotāju ansambļa ir daudz.) Jo, veidojot uzvedumu par cilvēku attiecību īstumu, gribot negribot, ir uztaustīts tas esības plūdums, kas atklāj arī pašu mākslinieku talanta īstumu un profesionalitātes dzīvīgumu. Turklāt šī izrāde pēkšņi rada atskārtu arī par to, kā Valmieras teātris spēj būt īsts un dzīvīgs.

Paldies visiem aktieriem – tie priecēja ar niansētu, detaļām bagātu spēli, proti, Kārlis Arnolds Avots, Ance Strazda, Pauls Iklāvs, Ilze Pukinska, Klinta Leja, Anna Nele Āboliņa, Aigars Apinis un Uldis Sniķers.

   Scenogrāfe – Austra Hauks, scenogrāfa asistente – Gerda Šadurska, kostīmu māksliniece – Berta Vilipsone, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers.