ĪSRECENZIJAS

Ļoti gribējās redzēt “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Lieliski izveidota filma daudzām auditorijām un ar vairākiem svarīgiem vēstījumiem. Pirmkārt, tiem, kam nav priekšstata par Latvijas pēckara laiku sovjetizāciju/rusifikāciju – jā, lūk, “kaut kā tā”. Un vai tas neatgādina ļoti daudz no tā, kas pēc tam ilga garus, garus gadus, neizzuda, ko patiesībā Latvijā jūtam vēl joprojām un ko šobrīd dzirdam ar jaunu sparu Krievijas hegemoniskajā retorikā un darbībā. Otrkārt, tiem, kuri, redzot un izjūtot uz savas ādas šī brīža apdraudējumus Latvijai, labprāt dotos prom uz neatgriešanos. Treškārt, šī filma atgādina par to sportisko sāncensību un vajadzību izturēt un vismaz mēģināt uzvarēt, nevis tikai gausties par jebko, arī krietni pieticīgākām grūtībām. Prieks par to, ka latviešiem ir tik lieliski kinoaktieri: A.Budovska, J.Reinis, R.Kalniņa, L.Kugrēna… Sports, protams, pats par sevi ir dramaturģijas pilns, taču režisoram Dzintaram Dreibergam ir izdevies to niansēti notvert un detalizēti parādīt skatītājam, uzturot intrigu un saglabājot būtiskus sižeta pārsteigumus. Paldies!

*

40. “LĪBIEŠU DZĪVE”. Autori – Jānis Balodis, Elizabete Šiklova un izrādes ansamblis.

Izrāde pieteikta kā performatīvs albums, kas apvieno vēsturiskos materiālus, mūsdienu pieredzi un lībiešu kultūru. Gerda Rieksta, Linda Millere, Edžus Kalniņš, Alise Kalniņa rada ainas par lībiešiem. Jau pats fakts ir aizkustinošs – mums līdzās ir pavisam neliela ļaužu kopa, kas ar savu valodu, dziņu pastāvēt un praktisku darbošanos uztur spēkā Tautu. Šķiet – kuriem gan vēl, ja ne latviešiem vajadzētu saprast un atbalstīt šo tiekšanos BŪT!

16.11.25.

*

39. Pēc A.Jundzes grāmatas motīviem “ŠUŠNIRKS UN SPOKU MUIŽA”. M.Čehova teātris. Rež. Henrijs Arājs.

Nedaudz spocīgs detektīvs jaunāka vecuma izmeklētājiem. Kas priecēja. Pirmkārt, latviešu rakstnieka A.Jundzes darba parādīšanās M.Čehova teātrī (šķiet, ka turklāt L.Ovčiņņikovas tulkojums bija itin radoši veidots). Otrkārt, jaunā režisora H.Arāja iesaiste. Viņu skatītāji jau iepazina kā NT izrādes “Zelta templis” veidotāju (vēl arī citur). “Šušnirkā” lieti noder režisora formas izjūta un vēlme sakopot pietiekami daudz aizraujošu darbības detaļu, lai bērnu auditorija dzīvi sekotu stāstam. Treškārt, aktieri M.Širjajevs, Ņ.Osipovs, V.Grosmans un J.Čerkess darbojās visai dedzīgi, meklējot atbilstošas reakcijas uz katru jaunu situāciju. Scenogrāfija (L.Zepa) un video (E.Vētriņš) palīdzēja uzveduma kopīgās idejas virzībai. Arī ievada un noslēguma dziesmiņa bija vietā (T.Auniņš).

16.11.25.

*

38. “KONCERTS (JEB BRIESMAS IKVIENAM). KAKTUSI.” LNOB

Baleta viencēlieni. “Koncerts” ir komiska parodija par klasiskās mūzikas klausītājiem. “Kaktusi” – laikmetīgs balets, kas veltīts mākslas kritiķu interpretācijām. Kaut kas tik amizants koncentrētā veidā baletā man līdz šim bija pietrūcis. Un kopumā – tādu kategoriju ienākšana dejā, kā amizantais, komiskais, jokpilnais taču ir tik svētīga un skatītājus veldzējoša! Protams, nevar jau teikt, ka nepazib pa jautram, asprātīgam mirklim arī citos baletos, piemēram, “Džungļu grāmatā” vai “Veltīgajā uzmanībā”… Ja radīsies vēl kas jauns, labprāt būšu skatītāju rindās.

14.11.25.

*

37. “VISS BUMBĀS”. Kvadrifrons. Radošas komandas kopdarbs.

Jā, komēdija teātrī jau nav vienīgais izklaides žanrs. Ir taču arī citi, mazāk izmantoti. Līdz ar to jaunais “Kvadrifrona” laimestu šovs / izrāde ieņem īpašu, savrupu vietu šīs sezonas teātru kopainā. Uzveduma veidotāji ir parūpējušies par daudz ko. Pirmkārt, neviens nav zaudētājs, jo atmiņu drumslas, lielāki un mazāki laimesti, “sapņu piepildīšana” rada pacilātu noskaņu un vēlmi iet līdzi šiem jaunajiem cilvēkiem, kas uzbur ainiņas, ko var “vinnēt”. Protams, no aktieriem tas prasa zibenīgu pielāgošanos tam, kas pēkšņi ir jāspēlē, un improvizēšanas talantu. Tā visa ir gana Antai Aizupei, Ancei Strazdai, Reinim Boteram un Jānim Kronim. Garantēti labi pavadīts laiks. (Es vinnēju zelta diplomu, beidzot 1. klasi, kā arī bezmaksas kokteili. Vai tas ir maz?!)

13.11.25.

*

36.  A.Kristi, K.Ludvigs “SLEPKAVĪBA AUSTRUMU EKSPRESĪ”. M.Čehova teātris. Režisore LAURA.

Izrāde – detektīvs.

08.11.25.

*

35. “TELMA UN LUĪZE”. Valmieras teātris. Rež. Juris Rijnieks.

Diez vai, ieplānojot šo darbu, teātris paredzēja, ka tā parādīšanās ietrāpīsies pašā karstākajā Stambulas konvencijas radīto konfliktu degpunktā Latvijā.

Labs ekskurss feminisma vēsmu vēsturē ASV 20. gs. otrajā pusē. Par divu dāmu alkām izlauzties no ierastajām sievietes lomām tā laika sabiedrībā, kas beidzas visnotaļ dramatiski. Par ko pārdomas? Par to, ka personība un harisma nosaka ne vien drosmīgus feminisma soļus, bet arī aktrišu izvēli lomām. Ieva Puķe un Elīna Vāne neapšaubāmi ir tās aktrises, kurām šāds darbs ir pa spēkam. Iederīgi – stilizētā, drusku komiskā manierē, bet visnotaļ izturētā stila ir veidoti vīriešu tēli. Te priekšplānā izvirzās Tomass Ralfs Ābolkalns, Krišjānis Strods, Eduards Johansons un Ģirts Rāviņš. Prieks, ka režisora Jura Rijnieka talantu šobrīd novērtējis ne vien Jaunais Rīgas teātris, bet arī Valmieras teātris.

02.11.25.

*

34. Rūdolfs Blaumanis “ĻAUNAIS GARS”. Valmieras teātris. Rež. Inese Mičule.

Klasiskajam darbam par naudas varas blaknēm žanra apzīmējumā lasām “tautas luga”. Un – jā – temats ir gan vispārcilvēcisks, gan pārlaicīgs. Darbība pārnesta mūsdienās, kur Cīruļu saime noņemas ar savu vistu/olu biznesu, līdz saimnieks šķietami laimē miljonus, kas sagriež kājām gaisā visas cilvēku attiecības. Interesants kompozīcijas satvars, kur monotonais olu krāmēšanas darbs pāraug par gaisīgo balonu tiekšanos augšup – kas arī atgādina olu apaļumu, tomēr šūpojas jau starp zemi un debesīm. Un pat Mantrauša naudas krājumus ieraugām kā zelta olu – apaļu pārticības simbolu. Brīžiem pretestību rada tas, ka notikumi tomēr stipri vien grozās ap pārlieku biklumu attiecību noskaidrošanā, ko ir grūti transformēt no 19. gs. redzējuma uz mūsdienām. Vēl paliek prātā aspekts, kas nav pašas izrādes uzmanības centrā, tomēr ir pārdomu vērts – un tas ir mūsdienīgs motīvs – proti, tautā “iedētā” izjūta par to, ka nauda un bagātība – tas ir slikti. Un te jau sāk veidoties interesanta, neviennozīmīga korelācija starp uzvedumu un apzīmējumu “tautas luga”.  Ir, par ko padomāt.

02.11.25.

*

33. Žordī Golserāns “UZ VISU BANKU!”. SIA Impresario. Rež. Intars Rešetins.

Divu aktieru saspēle – I.Rešetins un N.Laizāns. Kāda potenciāla kredītņēmēja iegriešanās bankā sagriež kājām gaisā visu bankas direktora dzīvi, un šīm peripetijām izseko veikli uzrakstītā komēdija. Protams, tās galvenais nolūks ir nodibināt labu kontaktu ar skatītāju un ļaut tam izsmieties. Tas arī izdodas. Intars Rešetins – Pētersons kā aktieris ir ļoti labā formā. Varētu pat teikt, ka profesionālajos teātros viņa klātesamība lieti noderētu. Viņa režijas darbs šajā izrādē vairāk skar teksta rūpīgu izstrādi, mazāk – telpas apguvi (acīmredzot rēķinoties ar nepieciešamību doties no vienas skatuves uz citu). N.Laizāns ir labs spēles partneris. Skatītājiem šis būs jautri pavadīts vakars.

01.11.25.

*

32. Juha Jokela “DOCENTES”. JRT. Rež. Linda Zaharova.

Smaga izrāde. Visi starpbrīdī sastaptie cilvēki teica: es šādā vidē eksistēju. Jā, tas ir par akadēmisko vidi, kurā arī man aizrit zināms laiks no darba dzīves. Labā atmiņā ir palikusi šī paša somu autora luga “Finlandizācija” NT V.Sīļa režijā, kas bija kā naglai uz galvas.

Kas “Docentēs” priecē? Vispirms jau kostīmu mākslinieces Janas Čivželes personāžu ietērps, kas neļauj sajaukt šos tēlus ar aktieru iepriekš radītajiem.

Aktrisei G.Zariņai kritis tas grūtais uzdevums lomā iedzīvināt samērā komplicēto tekstu un domu gaitu. Varbūt esmu subjektīvs, bet lugas sarežģītība, iespējams, tomēr prasītos pēc īsināšanas un rediģēšanas, lai izrādes mērķi tiktu sasniegti iedarbīgāk. S.Kļaviņa apliecina zināmu renesansi savās pēdējās lomās. Arī valšķīgajā Rektores tēlā. Pēc ilgāka laika uz skatuves redzama S.Tīkmane, kuras tēls izcelts ar efektīgiem triepieniem. I.Krasts lomā korekts, simpātisks. Vai izrāde rada līdzpārdzīvojumu? Beigu daļā – jā. Vai tajā skarto problēmu loks dramatiski tiek mērķtiecīgi izrisināts? Daļēji.

31.10.25.

*

31.  T.Vinterbergs, K.Fligārs “VĒL PA VIENAM”. DT. Rež. Gatis Šmits.

Kas priecē. Samērā konsekventā DT vēlme izvēlēties dramaturģijā atzinību guvušus autorus. T.Vinterberga vārds komentārus neprasa. Vērtīgi, ka uz skatuves atkal redzam Lauri Dzelzīti. Kopumā aktieri spēlē jūtīgi un decenti, tas sakāms arī par G.Grāveli, D.Gaideli, G.Andžānu. Jauki, ka skolēnu lomās ir skolēni – tas skolas atmosfēru padara gan ticamu, gan reizē gudri stilizētu (horeogrāfe A.Abalihina). Tomēr izrāde kopumā nav līdz galam konsekventa. Dreifējot starp smiekliem par dzeršanu un drusku didaktisku bakstīšanu ar pirkstu par alkoholisma traģiku, vēstījums paliek kaut kur pusceļā un liek justies drusku neomulīgi, neveikli par konsekvencēm – ļengano līdzbiedru reakciju uz kolēģa bojāeju. Vai “tāda ir dzīve” ir viss, kas mums jāpaņem līdzi pēc uzveduma?

30.10.25.  

*

30. “SĒRI KRĀCA ŪDENS VIĻŅI”. Kvadrifrons. Rež. un horeog. Rūdolfs Gediņš.

Reklāmas materiālos doma ir izklāstīta – cīnīšanās, kura cilvēces gaitā nebeidzas – uzvaras, zaudējumi, un atkal no gala. To arī ieraugām. Tas atgādina kaut ko no amerikāņu cīkstoņu iestudētajiem, efektīgajiem šoviem skatītāju šausmināšanai. Kaut kas no sexfetiša filmām nošķirā “wrestling”. Facebook Zane Matesoviča raksta šādi: “Man pilnīgi jauna pieredze, pirmo reizi bija sajūta, ka elpa aizraujas jau pirmajā minūtē un neatgriežas, līdz abi virtuozie cīņas un aktiermākslas meistari Rūdolfs Gediņš un Āris Matesovičs iznāk paklanīties”. Lūk, ar šo tekstu, kuru raksta, ja nemaldos, izrādes dalībnieka Ā.Matesoviča mamma, kura bijusi zālē un  bijusi spiesta noskatīties, kā stundu uz skatuves sit viņas dēlu un (pēc visiem teātra noteikumiem) nespēt tur neko grozīt un iejaukties… lūk, šajā “Kvadrifrona” un “Facebook” saspēlē sākas dramaturģija…

27.10.25.

*

29. Joahims Meierhofs “KRITIENS AUGŠUP” JRT. Rež. Alvis Hermanis.

Labi aktieri interesanti stāsta amizantus stāstus sulīgā Gundara Āboliņa tulkojumā. Uz ekrāna parādās daudzu sieviešu portreti, kas ir ļoti sakoptas, saposušās, brīžiem – fifīgā fotogrāfa Mārtiņa Grauda redzējumā. Tie ir runājoši mākslas darbi, veidoti ar dziļu cieņu pret sievieti, tie brīžiem uzrunā vairāk nekā tas, ko dzirdam. Izrāde ilgst vairāk nekā 4 stundas. Garlaicīgi nav. Aktieri ir azartiski, izdomas bagāti. Tomēr rodas pārdomas par to, kā mainījusies dramatisma izpratne teātros. Gaidas pēc kaut kā kompozicionāli grodāka paliek.

25.10.25.

*

28. Antuāns de Sent-Ekziperī, Juris Kulakovs “MAZAIS PRINCIS”. Projekts. Rež. Laila Kirmuška.

Jauka izrāde. Lai gan zālē bija samērā jauni bērni, viņi bija ļoti uzmanīga auditorija. Es ticu, ka šis uzvedums viņiem ir svētīgs pirmais izpratnes dīgsts par to, kas ir slavenais “Mazais princis” un ko tas nozīmē pasaules kultūras kontekstā. Tāpat – Jura Kulakova brīnumainā mūzika ir baudīšanas vērta. Veiksmīgs ir galvenās lomas tēlotājs Mariss Ķirsis. Milzīgs prieks uz skatuves bija redzēt Ievu Akurāteri (Čūska) un Nauri Puntuli (Laternu iededzinātāju), tāpat – Ģirtu Krūmiņu, Jāni Kirmušku, Edgaru Liporu, Sandiju Misiku, Laimu Miltiņu-Rodi… Producents – Juris Millers. Vienā vārdā sakot – bija gandarījums to piedzīvot. (Es, protams, esmu subjektīvs, jo izrādē skan mani dziesmu teksti.)

24.10.25.

*

27. Līva Blūma “CANTUS FIRMUS”. ĢIT. Rež. Barbara Lehtna, Linda Krūmiņa.

Laikmetīga kameropera. Vokālistes L.Paegle, G.R.Adlere, S.Yamasaki un instrumentāliste E.Apine izjusti un niansēti izdzied nelielas dāmu kopas ieskatus par pasaules pastāvēšanas vai iznīcības iespējām. Skaņu pasaule tiek apdzīvota meistarīgi, bet – kā jau operās – stāstam ir pakārtota loma. Eksperimentāls uzvedums ar savu daļu ironijas par to, ka daudz runājam (šajā gadījumā – dziedam), bet nekāda darbība īsti nekust no vietas.

22.10.25.

*

26. Ferdinands fon Šīrahs “VIŅŠ TEICA, VIŅA TEICA”. DT. Rež. Dmitrijs Petrenko.

Teātris jau reklāmas procesā pasaka potenciālajam skatītājam, ka būs divas taisnības un režisors nenostājas nevienā no abām pusēm. To arī ieraugām, noskatoties izrādi, – izrāde ir tiesas process ar atvērtu finālu. Jā, tam var sekot līdzi racionāli. Un faktu ekvilibristika uzmanību notur. Bet nevilšus rodas jautājums – kurš gan to nezina, ka pretējas puses notikumus redz un pasniedz atšķirīgi. Kurš gan par labprātīgām/nelabprātīgām attiecībām un to problemātiku jau nebūtu gana daudz lasījis pēdējos gados? Kurš par ko ir jāpārliecina, ja pati pārliecināšana nav izrādes uzdevums? Vai nav gana redzētas filmas un seriāli ar līdzīgu tematiku? Tad – kāda ir teātra artava?

17.10.25.

*

25. Jana Egle “EGLES STĀSTI”. NT. Rež. Ināra Slucka.

Veidot dramatizējumu, pārradīt prozas tēlus dramaturģijas valodā, ir āķīgs uzdevums. I.Slucka piedāvā tādu izrādi, kurā veidojas dialogs starp redzamo un dzirdamo. Tas ir produktīvāks ceļš, nekā ilustrēt notiekošo (respektīvi, ko dzirdam, to redzam). No sešiem stāstiem visvairāk uzrunāja pirmais. Iespējams, tāpēc, ka tas pieteica svarīgāko – vēlmi skrupulozi iedziļināties. Proti, neļaut cilvēku likteņus apklāt ar putekļiem, bet paslaucīt prom baltās, vieglās sniega pūkas un ieraudzīt zem tām esošo. Tajā brīdī nācās domāt par aktieru paaudžu nomaiņu un priecāties, ka uz skatuves ir redzama viena no vecākās paaudzes spožākajām vēl spēlējošajām personībām – L.Kugrēna. Viņas lakoniskā, skopā esība bija kā aktiermākslas paraugstunda. Ļoti labā formā ir D.Kažociņa un I.Kļavinskis. Šarmanti – J.Ļisova un J.Hiršs. Nācās domāt par to, kad ciešanas pārtop par darbību un kad –  tomēr paliek par stāvokli. Izrādes veidošanā ļoti labi palīgi režisorei ir bijuši scenogrāfe un kostīmu māksliniece M.Ulmane, video mākslinieks K.Aniņš un mūzikas noformējuma autors E.Mākens.

16.10.25.

*

24. Donalds Čērčils “TRAKI LABA DIENA”. Projekts. Rež. Dž.Dž.Džilindžers.

Komēdija trim aktieriem. Dzīvoklī necerēti sastopas tā īpašniece, remontu veicējs, kā arī uzrodas dzīvokļa īpašnieces mīļākā sieva, kas draud atklāt par vieglprātes dēku tās vīram, kuram tūdaļ jāierodas. Veikli uzrakstīta situācija komēdija, ko uz saviem pleciem galvenokārt iznes Linda Kalniņa un Rihards Lepers. Var just, ka viņu nesenais darbs komēdijā “Glābjas, kas var!” ir bijis labs rūdījums arī šai komēdijai. Marikai Šmukstei tikusi apjomā mazāka loma. Tā kā biju balkonā, varēju novērtēt, cik liela loma bija aktieru ķermeņa valodai, tā bija izteiksmīga un dikti līdzdalīga tēla izveidē. Nu, skatītājiem jau gribas just pacilātību, jautrību un lai pucēšanās labākajās štātēs nav bijusi veltīga! Šī izrāde derēs tieši šai skatītāju nošķirai.

15.10.25.

*

23. Nellija Spūle, Aleksandrs Barons, Tomass Ralfs Ābolkalns “VIENTUĻĀKĀ AITA PASAULĒ”. Liepājas teātris. Rež. Nellija Spūle.

Izrāde tiek pieteikta kā sociāla komēdija un LKA režijas studiju diplomdarbs. Par aitu, kas tiek izglābta no iesprostotas vienatnes jūras krastā un nonāk sociālu procesu iesprostotā vienatnē pasaules biznesa un PR krustpunktā. Fifīga aita (K.Gods) un impozanti cilvēces pārstāvji, kas ar aitu nonāk saskarē (A.Dreimane un H.Puriņš). Acis brīžiem pat nepaspēj aprast ar visām zibenīgajām tēlu maiņām divu azartisko aktieru izpildījumā. Tas panākts gan ar izskata maiņu, gan valodas lietojumu. Daudz asprātīga. Šur tur humors maķentiņ ir pārsālīts un noslīd zem gaumīgu joku līmeņa. Kas paliek pēc izrādes? Jautra noskaņa, kas mijas ar tikpat lielu sociālās izolētības izjūtu kā aitai. Tā ka tā aita ne tuvu nav vienīgā vientuļākā radība uz pasaules! Un likt šo solidaritāti izjust, iespējams, arī bija viens no izrādes sasniedzamajiem uzdevumiem.

04.10.25.

*

22. Kristīne Brīniņa “PASAULĒ LIELĀKAIS SPĒKS”. Liepājas teātris. Rež. Kristīne Brīniņa.

Par dakteriem – klauniem. Atraktīva, izglītojoša izrāde. Visai ģimenei. Negaidīta un emocionāla ir izrādes kulminācija, un tieši tā, manuprāt, apvērš stāstu no uzzināšanas par pieredzēšanu. Un brīnumainā kārtā skumjas un sēras var pārtapt tādā plašākā, daudzkrāsainākā dzīves pilnvērtības izjūtā, kas ar savu esību ir pārāka par vienu vai otru emociju. Izrādes veidotājiem to ir izdevies panākt gandrīz neticami trausli un iedarbīgi. Jebkuram cilvēkam (un vienmēr) ir problēmas. Bet uz “Daktera – klauna” darbu (hobiju? misiju?) var palūkoties arī kā uz noteiktu skatapunktu, kas jebkuram var mainīt – jā, ne jau pašu dzīvi, bet spēju pieņemt, ieraudzīt, novērtēt…

Aktieri: P.Čerņenoka, K.Ērglis, K.Kārkliņš, E,Ozoliņš, E,Pjata-Gertnere, K.Tatarinova, S.Pēcis.

Horeogrāfe, režisore, dramatizējuma autore – K.Brīniņa; māksliniece – L.Zepa, dziesmas – J.Nīmanis, skatuves skaņas dizains – M.Šenteļevs, gaismas – N.Cipruss.

04.10.25.

*

21. Francs Lehārs “DŽUDITA”. Operetes teātris. Rež. Gernots Kranners (Austrija).

Uz VEF, kur šovakar mīlas un kaisles līkloči! Sen nebija redzēta operete. Un, pirmkārt, atmiņā atausa senais nams Brīvības ielā, kur bija gan “Zaļā pļavā”, gan “Nāc pie puikām!”… Un slavenie: Bajāre, Šteinberga, Spanovska, Kepe, Zveja… Laiks ir pagājis, un šobrīd vairāk cieņā turam mūziklus. Jaunajā un pirmoreiz Latvijā iestudētajā operetē “Džudita” – spēcīgas balsis (A.Jankovska, D.Skutelis), pievilcīgs tēlojums (J.Strikaite, E.Kivlenieks, H.Kozlovskis). Un slavenā Džuditas ārija “Manas lūpas skurbina kā vīns”.

03.10.25.

*

20. Kitija Krauzere “SKRĪBU SKRĀBU TVĪT PLUNKŠ”. Leļļu teātris. Rež. Vija Blūzma.

Jauka, visos komponentos saskaņota izrāde bērniem no 2 gadu vecuma. Un ir aizraujoši, notikumu attīstībā ir pārsteigumi! Uzvedums par vardulēnu ģimenes ikdienas bailēm un priekiem. Kā mazais Žeroms cenšas uzzināt, kas tad rada skaņas “skrību skrābu tvīt plunkš”. Vārdu maz, bet katrs ir savā vietā. Jauki, ka līdzās vardulēniem, dunduram, stārķim un mušai zālē ielido arī pa īstai mušai! Un pat īsti burbuļi uzrodas.

Tas viss, pateicoties aktieriem A.Klišānei, L.Sūnai un A.Nātrem, kā arī izrādes veidotāju komandai: Rež. V.Blūzmai, scen. K.Kramiņam, leļļu un kost. māksl. L.Liepiņai, komp. M.Žilinskim, gaismu māksl. A.Kronbergai un dram. A.Muižniecei.

02.10.25.

*

19. Jānis Joņevs “KO VAR CILVĒKS”. NT. Rež. Roberts Dauburs.

Rakstīts: krimināldrāma, kas balstīta uz reālas krimināllietas pamatiem. Taču te nav gluži krimināldrāmas intrigas, bet divu cilvēku – noziedznieka un izmeklētājas – attiecību izpēte. Mēģinājums pasvītrot abu cilvēciskumu. Proti, izmeklētāja redz cilvēkā cilvēku (par to mani nav jāpārliecina, ticu uz vārda), savukārt, noziedzniekā ir arī pozitīvais kodols, kas būtu varējis noteikt viņa likteni (arī ticu, bet kā īpašu jaunatklājumu nesaskatu). Vēstījuma veids ir vairāk atstāstošs, nekā darbībā balstīts. Līdz ar to izrādi uztvēru vairāk racionāli, nekā līdzpārdzīvojot. Aktieriem laba dikcija (Sanita Paula, Mārcis Maņjakovs, Elza Rūta Jordāne). Prieks, ka Nacionālais teātris tik dāsni atvēl savu skatuvi jaunajiem režisoriem (šajā gadījumā – R.Dauburam), jo kādam no Latvijas teātriem ir jāuzņemas tā lolojošā misija – audzināt un kopt, nevis pieprasīt tikai labāko un tikai gatavu, un tikai uzreiz, slaidi nospļaujoties uz mākslinieku veidošanās ceļu.

26.09.25.

*

18. Linda Rudene “PLĒSOŅAS”. DDT. Rež. Paula Pļavniece.

Uzvedums tiek pieteikts kā kustību izrāde par kvadroberu subkultūru. Tātad – cilvēkiem, kas pieņem dzīvnieku eksistences paveidus. Struktūra, uzbūve vedina domāt par videospēļu stilistiku. Iespējams, ka jaunajiem deju māksliniekiem (V.Garšantovs, R.Gailīte, E.Krūmiņš) tas ir bijis labs fantāzijas treniņš, aktierim R.Sprukulim – iemesls padelverēties. Monitoros parādās dažādi saukļi/citāti, kas vērsti pret vienu otru politikas nostādni. Paturu prātā, ka mākslas būtība ir nostāties opozīcijā… daudz kam (noteicošiem viedokļiem, pieņēmumiem, normām, pareizībai u.t.t.)… Uzvedumā šāda tiecība ir, taču konsekvences pamaz, – prevalē tomēr remdenība, nenoteiktība, neskaidrība…

25.09.25.

*

17. Dario Fo, Franka Rame “ANARHISTA NEJAUŠĀ NĀVE”. DT. Rež. Matīss Kaža.

Ir atklāta DT Jaunā zāle. Prieks. Tiešām. Te nu aizturētais aktieriskais potenciāls varēs parādīties aizgūtnēm un aumaļām! Cerams.

Izrāde “Anarhists” nemitīgi dreifē starp komēdiju, farsu, klaunādi, absurda lugu, pamfletu… Pie tam lielākoties tā piesaista uzmanību un rada atsaucīgu publikas reakciju. Prieks par aktieriem. Piemēram, par Tomu Veličko (Maniaks), kurš jau stabili ir izcils tuvāka plāna uzvedumos. Viņa reakcijas, pārejas, izdoma pārliecina, brīžiem – žilbina. Par Milēnu Miškēviču (Kārtībniece). Ja līdz šim biju pamanījis viņu varoņlomās, tad tagad nopriecājos, ka – ē – iespējams, tieši komiskais žanrs viņai ģeld kā uzliets. Par Lauri Subatnieku, kurš komikā spēja būt gana organisks…

Otrajā cēlienā radošā izdoma sāka buksēt vai varbūt – tā ir iespēlēšanās vaina. Laiks rādīs.  

21.09.25.

*

16. Rainis “INDULIS UN ĀRIJA”. NT. Rež. Indra Roga.

Brīnišķīga dekorācija (M.Vilkārsis) – tādas kā šūnakmens sienas, kapuplāksnes, kolonnas, brīžiem tas viss pārvēršas stilizētos koku stumbros, iekrāsojas ugunīgos lavas iežos, līdz pāri tam visam veļas bangojošs ūdens…

Prieks redzēt, ka aktieris Kārlis Reijers ir nobriedis lietaskoks (Indulis). Burvīgi, ka aktrise Laura Siliņa ir ne vien ļoti daiļa, bet nu jau arī droša māksliniece (Ārija). Emocionāli aizkustina Uģa (Matīss Kučinskis) jūtas pret Induli…

Laikam nozīmīgākie šīs lugas spēkavārdi joprojām ir tie pāris minūtes no K.Reijera mutes skanošie: “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!”

Izrādē piedalās skatītāju ložās izvietotais Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, kas dzied Ērika Ešenvalda komponētu mūziku.   

20.09.25.

*

15. Anka Herbuta “ORĀKULS”. DT. Rež. Lukašs Tvarkovskis.

   Spēcīgi! Lai gan programmiņā un PR deklarētie mērķi, iespējams, vairāk ir bijuši aktualizēt dažādu augsti attīstītu tehnoloģiju izgudrotāju dzīves faktus un darba sekas, man izrāde šķiet vērtīga ar savu trauslo pieeju eksistences un gudrības formu savijumam. Ieskatīties sīkās elementārdaļiņās, kas ne tikai veido mašīnas un ieročus, bet arī cilvēku attiecības. Viss vienlaikus. Tāpēc man būtu pieticis ar divas stundas garo pirmo cēlienu, kurš aizrauj (ne ar sižetu, bet smalki iztamborētajām tēlu saskarsmes formām konkrētajos apstākļos).

   Video izmantojumu izrādēs jau esam piedzīvojuši iepriekš, bet “Orākulā” dažādie līmeņi eksistē tik daudzos veidos, ka aizraujas elpa (izrāde – video; tiešraide – ieraksts; vienlaikus ritošas paralēlas ainas, dažādi vēsturiski laiki; galu galā, dažādu zemju aktieri vienā ansamblī…). Rosina, raisa iztēli, savij dažāda rakstura pieredzes.

   Izrādi vairāk uztvēru ar jutekļiem, emocijām, izjūtām un ķermeni nekā ar prātu. (Jo, sižetu tverot racionāli, daudz kas paliek gaisā karājoties un nemērķtiecīgs.) Tāpēc otrais cēliens, neskatoties uz paspilgtinājumu (iekrāsots attēls, dinamiska mūzika, izkāpināta okultisma seansa aina) vairs nedod jaunu, izsekošanas vērtu emocionālo informāciju – uzvedums pārvēršas lielā dārdēšanā, kas atgrūž un no kura instinktīvi gribas atslēgties.

   Tomēr, visticamāk, šīs izrādes veidotāji parādīsies nākamās “Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstā. Un pelnīti. Man visvairāk gribas izcelt video, dekorāciju, gaismas, mūziku, režiju un četrus aktierus: I.Ķuzuli-Skrastiņu, M.Meieru, M.Viļčuku un K.K.Košinu.

   Pat tādā situācijā, kurā eksistējam (attīstīta, plaša, pārsātināta audiovizuālā vide), “Orākuls” ir vairāk nekā iespaidīgs.

19.09.25.

14. Rasa Bugavičute – Pēce “AMERIKAS LATVIEŠI”. Liepājas teātris.

Man patīk dramaturģe R. Bugavičute – Pēce. Bieži vien, redzot viņas lugu iestudējumus, sildos pie viņas emocionalitātes, priecājos par viņas spēju satvert lietas aiz būtības, tikt līdz serdei, līdz saknēm. Arī “Amerikas latvieši” no skatījuma uz Amerikas latviešu nometni izaug līdz plašākam jautājumam – vai netuvojas tā robeža, kad mēs visi pamazām kļūsim par “ārzemju latviešiem” – ja ne fiziski, tad metaforiski. Aizkustinoša ir izrādes beigu daļa, kurā latvieši uzģērbj tautas tērpus un ar saviem neizteiktajiem vēlējumiem dodas pie kopīgā ugunskura, kas ir starp zāli un skatuvi. Šķiet, ka tajā brīdī pie šīs kopējās “uguns” dodas arī katrs no skatītājiem. Visi aktieri darbojas meistarīgi, režijas zīmējums – korekts (rež. Valters Sīlis).

13.09.25.

*

13. Jans Ūlufs Ēkholms “LUDVIGS UN TUTA”. Leļļu teātris; režisors un dramaturgs – Ģirts Šolis.

Mīlīga izrāde par lapsas un vistiņas draudzību. Leļļu teātra aktieru meistarība visvairāk izpaudās izkoptās balsīs un roku akrobātikā. Gan viens, gan otrs apvienojumā radīja dzīvīgus tēlus. Stāsts ietvēra vairākas ģimeniskais ainas, kas izvirzīja morālu dilemmu – vai lapsām noteikti ir jābūt viltīgām, jāmānās, “jātin ap pirkstu” un “jāapved ap stūri”. Par centrālo notikumu izvērtās tas, kā vistiņa glābj lapsas no cilvēku sarīkotajām medībām. Prieks, ka šī izrāde bija arī debija jaunam Leļļu teātra aktierim, kas tikko beidzis LKA un kuru iepazinām diplomdarbu izrādēs “Māceklis” un “Sapņotāji” – Kristam Jēkabsonam. Aizkustinoši, ka zālē viņu atbalstīt bija ieradušies arī nesenie pedagogi.

12.09.25.

*

12. Gusts Ābele “KLUSUMS UN TROKSNIS”. Nacionālais teātris / LKA Režijas kursadarbs.

Par galveno varoni Svenu (atveido Jēkabs Pikšēns) kādā brīdī tiek teikts apmēram tā: tu neesi slikts cilvēks, tu vienkārši esi jauns. Par šo izrādi var teikt līdzīgi: tā nav slikta, tā vienkārši ir jaunības pilna. Jūtu šampanietis pludo līdz ar īsto “Sovetskoje” – burbulīši, putas, noreibums. Bet sausais atlikums, kā mēdz teikt, visiem iesaistītajiem ir neizmērojami svarīgā iespēja gūt pieredzi uz profesionāla teātra skatuves. Topošie aktieri jutās droši, atraisīti. Viņiem palīdzēja muzikāla grupa “Aģentūra”. Un, manuprāt, arī visvecākā teātra paaudze (šīs izrādes kontekstā) – J.Ļisova un K.Aniņš jutās kā zivis ūdenī. Priecēja arī iespēja konstatēt, ka ļoti jaunās paaudzes latviešu valoda ir tā pati, kurā runāju es (dažkārt citos kontekstos par to rodas šaubas).

11.09.25.

*

11. Mariuss fon Maienburgs “NACHTLAND”. Dailes teātris. Režisors – Toms Treinis. Cienījams darbs, kur galvenajā lomā ir… dramaturģija. Autors ļoti prasmīgi attīsta dialogus un savērpj intrigu. Arī pašas lugas izvēle šajā laikā ir DT cienīgs gājiens. Uzrušināt jautājumus par morālo relatīvismu – mūsdienās, kad daudzos jautājumos vairs nav vienas patiesības, bet ir daudzi līdzās liekami viedokļi, kuros var arī sāpīgi sapīties. Tā teikt, postpatiesības laikmeta spilgta zīme. Un nenomirušā fašisma manāmie taustekļi šobrīd pasaulē. Brīžiem gan dialogu stalažas sāk pārvērsties pārāk konstruktīvā deklaratīvismā, kur tēlu attīstība sāk pazust aiz ideju drāmas lielajiem triepieniem. Tomēr visi aktieri korekti iezīmē savus varoņus. Lielāku ticamību rada Katrīna Griga (Nikola). Nepateicīgāks uzdevums – būt didaktiskākai – ticis Milēnai Miškēvičai (Judīte). Bet kopumā – akurāts uzvedums.

06.09.25.

*

10. “LEDUS GARŠA”. JRT. Autors un aktieris – Dāvids Pētersons, režisors – Vilis Daudziņš, gaismu mākslinieks – Mareks Lužinskis.

   Šodien pirmizrāde Mazajā zālē. Bija prieks pasildīties JRT iekoptajā stilistikā – četros dokumentalitātē balstītos stāstos par hokeju. Kāpēc izrāde ir iznākusi skarba, silta, aizkustinoša un uzrunājoša? Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir ne tik daudz izrāde par hokeju, cik – par cilvēku aizrautīgo dabu. Ļoti ticami atklāti četri atšķirīgi tēli – hokejists, aprakstnieks, fans un hokeja veterāns. Viņu visu sirdis un prāti ir hokeja loloti, un tā dzīves odere atbruņo. Bauda vērot, kā aktieris D.Pētersons aug un attīstās. Acīmredzot labs palīgs viņam ir bijis režisors V.Daudziņš, kurš arī pats ir daudz darījis dažādu dokumentālu stāstu pārradīšanā skatuves valodā (īpaši spilgti atmiņā viņa senais “Vectēvs”). Jauki pavadīts, daudzu emociju caurvīts vakars. Paldies!

02.09.25.

*

9. “SEŠI ŠERLOKI”, M.Čehova teātris. 6 detektīvstāsti pēc Artūra Konana Doila stāstu motīviem. Rež. Sergejs Golomazovs. Izrāde rit ņipri, ir piemeklēts uzmanību noturošs, spilgts, izkāpināts spēles veids. Visi 6 sižeti ir ieturēti vienotā stilistikā, bet ne visu stāstu būtība ir vienlīdz labi uztverama un izsekojama. Brīžiem šķiet, ka detektīvžanra attīstība audiovizuālajā mākslā (īpaši seriālos) ir tikusi tik tālu, ka izvēlētais izteiksmes veids – izstāstīt nozieguma būtību verbāli, ar sulīgiem spēles akcentiem, taču bez spriedzes un intrigas attīstības skatītāju prātos – vairs nav pietiekams teātrī. Te gan pēdējais vārds būs sakāms mērķauditorijai – jaunākajai paaudzei (“izrāde domāta visai ģimenei”) – ko tā uztvēra un kas tai patika. Nu, to, ka krievu aktieri sparīgi dūra cits citu ar nažiem, sita ar pudeli pa pauri (pudele saplīsa, kā pauris – nezinu), vicinājās ar krāsns kruķiem un šaudījās ar pistolēm, tajā skaitā tēmējot zālē – laikā, kad krievi iznīcina ukraiņus… piedodiet, man tā liekas vieglprātīga bezgaumība.

01.09.25.

*

   8. “HA”. Tā sauc horeogrāfes un izpildītājas Janas Jacukas izrādi Ģertrūdas ielas teātrī. Māksliniece izaicina sevi atklāt to, kādas emocijas, situācijas un konteksts saistās ar vārdu HA. Viņas balss iespējas tiešām ir plašas, pārvaldītas un izzinātas. Visapkārt balta vide. Kādu brīdi pāri baltajai telpas grīdai aizsteidzās īsts, apņēmīgs zirneklis, kuram gan netika savs “HA”. Tas bija arī vienīgais asistents melnā tērptajai skatuves partnerei. Viss – ļoti lakoniski. Laikam katra skatītāja paša ziņā ir, kā justies un kā reaģēt uz šo “HA” gūzmu, burziņu, straumi. Daži HA mani aizķēra.
Mentors: Miguels Melgaress
Konsultants: Bruno Listopads
Dramaturģiskais atbalsts: Eva Susova un Toni Stefens
Teksta konsultants: Joahims Robrehts (izrāde skan angļu valodā)
Teksta redakcija sadarbībā ar: Nikolass Lange
Vokālie pasniedzēji: Moa Holgersone, Monica Jansena, Maria Magdalena Kozlovska
Grafikas dizainere: Estere Betija Grāvere
Fotogrāfs: Pēteris Vīksna. Iedvesmas avoti: Stina Forsa un Amparo Gonzaless. Līdzproducents: Ģertrūdes ielas teātris 

28.08.25.

*

  7. “Apciemot lībieti”. Brīvdabas muzejā. Izrāde bērniem. Radošā grupa: režisors: Jānis Znotiņš, dramaturģija: Rūta Dišlere, komponists: Jēkabs Nīmanis, mākslinieks: Adrians Toms Kulpe. Lomās: Annele – Sandija Dovgāne, Inne – Elīna Hanzena vai Santa Breikša, Jancis – Emīls Krūmiņš. Producents: “Istabas teātris”, līdzproducents: Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

   Šī ir viena no tām, ko varētu dēvēt par izrādi-pastaigu. Līdzīgi tām, kas redzētas VVTF, arī šeit iezīmējas līdzīgs musturs: skatītāji tiek sadalīti trīs kopās. Sākumā skatītāji vienkopus, bet pēc tam mazajās grupās piedzīvo dažādus stāstus, lai beigās atkal vienotos kopīgā noslēgumā.

   Ievadā parādās Jancis, kas savācis mežā dažādas pamestas lietas. Un kopā ar Anneli tie atklāj, cik dīvains sensenām paaudzēm varētu šķist tas, kas mūsdienās ikvienam saprotams: plastmasas maisiņi, pagarinātāji u.t.t..  Tālākā intriga ir: kur Lībiešu sētā ir paslēpies lībietis. Uzzinām par dažām ar lībiešu (un ne tikai) dzīvi saistītām reālijām. Arī atrisinājums ir gana jauks.

  Kopumā aktieri darbojas aizrautīgi. Tā kā redzēju pirmizrādi, tad bija vēl zināma nedrošība. Taču virsuzdevums ir gan izglītojošs, gan mākslinieciski aizraujošs – vairāk uzzināt par mūsu senajiem lībiešiem.

23.08.25.

*

6. VVTF. Festivāla ietvaros braucam uz Strenčiem, kur skatāmies “izrādi uz teksta robežas” “TAGAD STRENČOS”.
   Tās radošā komanda: Orbīta – Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs; vokālais ansamblis “Kolibri”, koris “Kaķi”. Komponists – Jēkabs Nīmanis. Izrādē piedalās: Narators – Gerds Lapoška, kā arī kopienas pārstāvji, brīvprātīgie. Literārais redaktors – Arvis Viguls. Norises vieta – Katlumājas šķeldas krātuve.
   Lūk, šī izrāde ir ļoti patīkams pārsteigums. Ieraugām dažādus personāžus, kas brīžiem ieklīst skatītāju redzeslokā, brīžiem pazūd, bet tie visi iemieso reālus Strenču iedzīvotājus šobrīd – fotogrāfu, divu bērnu tēvu, kas ķerrā ved peldēties bērnus, atpūtniekus, kuri tālumā kaut ko grilē, pastnieku, puisi, kas ved pastaigā suni… Debesīs parādās pat balons meteoroloģiskajiem mērījumiem. Tie visi neko nespēlē, bet vienkārši ir. Viņu nesamākslotā eksistence kādā brīdī ved līdz dziļam saviļņojumam – par esību, latviešiem, pasauli te un tagad. Beigās lielajam radio, kas “pārraida diktora tekstu”, katrs no dalībniekiem pievieno arī savu, mazu radio. Un šis simbols it kā saka: mēs visi kopā raidām Visumam un vēsturei par savu esību – un tas ir svarīgi. (Skatītājos arī klusējošs komponists Artūrs Maskats, Strenču iedzimtais.)

   Dokumentālais teātris, kas atsauc atmiņā senus Latvijas kino žurnālus. Gerda Lapoškas balss rimti vēsta par to, ko redzam. Un kādā brīdī mirkļa svarīgums atgādina par diktoru dzirdētajām Borisa Podnieka miera un cerību pilnajām intonācijām. Stilistiski izturēta izrāde.

02.08.25.

*

5. VVTF. Izrāde “Iedomātā Valmiera: UTOPISKIE SKATI”, horeogrāfiska pastaiga pa pilsētu. Horeogrāfe – Stefānija Felbere (Vācija), horeogrāfes, kostīmu mākslinieces – Dita Andersone, Anna Marija Puķe, Poļina Filippova, izpildproducente – Anna Ulberte, piedalās kopienas pārstāvji.

   Izrāde sākas parkā starp lielveikalu “Valleta” un Kultūras namu. Vairākas meitenes draiskojas, skraida, dažnedažādi mijiedarbojas, tērpušās atšķirīgu krāsu tērpos (sarkana, zaļa, zila, dzeltena). Tad mēs tiekam sadalīti mazākās grupās, no kurām katra tiek ievesta kādā universālveikala stāvā. Priekšnesums kļūst daudzveidīgāks: stāstījums, kas atgādina dzejas balto pantu; meitenes dejo, te uzrazdamās, te pazuzdamas; kā arī varam vērot video savā mobilajā telefonā, pie kura tiekam, skenējot QR kodu. Virzāmies starp veikaliņiem.

   Izrāde mūs pievērš savām izjūtām. Teksts atgādina, ka veikala apmeklējums nav tikai mērķtiecīga preces iegāde, bet vesela buķete ar domām, garām slīdošiem tēliem, dokumentāliem personāžiem, nejaušām frāzēm, negaidītām vizuālām kompozīcijām, mobilā telefona informāciju… To izjust un apzināties ir aizraujoši: cik bagātīga un bieži vien neapzināta veidojas mūsu realitāte.

   Tad mēs nonākam universālveikala garāžā, kur dejas turpinās, fonā redzot video ar cilvēkiem un pilsētas skatiem. Šī daļa ir horeogrāfiski striktāka, taču īsti jaunu jēgu iepriekš izbaudītajam nepiešķir, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir pietiekami gara, tālab gribas gaidīt vēl kādu attīstību. Bet – izjūtu kokteilis tomēr kopumā ir bijis gana bagātīgs.

02.08.25.

  4. 2.augustā 14:00 esam aiz Valmieras teātra netālu no gravas pie Rātes upītes. Sākas izrāde “KAS TUR KUSTAS?”. Parādās gana nopluinīta grāmata (starp citu, “Teātris un dzīve”) un sāk izpausties. Tā vēlas atgādināt par savu sākotni – dabu, no kuras ir nākusi. Uzklīst tēli, kas skatītājus nosacīti iedala 3 grupās – Koki, Akmeņi un Upe. Katra grupa dodas ceļojumā – vispirms atsevišķi, tad visas trīs kopā. (Es iegados starp “kokiem”.) Tiek izklāstīti noteikumi – turēties kopā, jautāt, ja kaut ko grib uzzināt… Ceļā uzrodas neparastas radības, kas cita ar citu mijiedarbojas – ķer, nobīstas, meklē, biedē… Brīžiem – ar gluži akrobātisku sparu.

    Tā nu mēs visi nokāpjam gravā, līdz varam vienoties ar vidi kā savējie, nonākot pie izjūtas, ka visi esam daļa no dabas pirmatnējības, ko joprojām nesam sevī.

   Tā izjūta tiešām rodas, un tas, iespējams, ir izrādes lielākais ieguvums – vērot, piedzīvot, līdzdarboties, sadarboties. “Kas tur kustas?” ir izrāde visai ģimenei, tātad – arī ģimeniska izziņas un sadarbības aktivitāte. Ne velti kādā brīdī visi izveido “mīlestības tuneli”.

    Izrādes režisore – Endīna Bērziņa, dramaturģe – Elza Vildaus, horeogrāfe – Laura Gorodko, izrādes māksliniece – Signija Joce, mākslinieces asistentes – Diāna Vašuta, Katrīna Levāne, Dagmāra Baumgarde, Elza Šauriņa. Līdzautori un izpildītāji: Inga Štelmahere, Madara Enkuzena, Aleksandrs Bricis, Edvards Kurmiņš, Vladimirs Goršantovs. Izrāde tapusi sadarbībā ar Liepājas Leļļu teātri.

   Par ko uzvedums liek aizdomāties – vai ieceres potenciāls nevarēja izvērsties dramaturģiski grodāks? Koks (A.Bricis) uzdod būtiskus jautājumus. Kāpēc no šī punkta mani redz, bet no tā ne? Kāpēc tas ir mazs un kaut kas cits ir liels? U.t.t. Dažbrīd kāds bērns kaut ko atbild, bet kopumā tie jautājumi iekarājas nekurienē, jo iešana turpinās. Šķita, ka šo pastaigu, “iešanu rotaļās” un “meža dīvainīšu” saspēli (kurā visi tiešām cenšas un dara, ko var) būtu vērts izvērst par vēl ko vairāk. Jo ir ieguldīts liels darbs.

02.08.25.

*

3. VVTF. “Koplietojamie stāsti”. Tajos jauki bija vērot Antas Aizupes un Jāņa Kroņa iejušanos žurnālistu Ilzes Strengas un Andreja Volmāra ādā. Garšīga parodija. Diemžēl izrādes turpinājums bija palicis potenciāli interesantas ieceres iedīglī.

01.08.25.

*

2. Valmieras vasaras teātra festivāls. “TE, BITE!” Valmieras pilsdrupās. Interaktīva izrāde aktīviem skatītājiem. Trīs aktieri – Gerda Embure, Rūta Pūce, Krišjānis Strods – tādos kā dravnieku tērpos (scenogrāfijas un kostīmu konsultante Pamela Butāne) ieved klātesošos bišu pasaulē. Idejas autore un horeogrāfe Agate Bankava liek ne tikai aktieriem būt gana lokaniem, bet arī skatītājiem ložņāt kā bitītēm dārziņā: “Kas dārzā, kas dārzā, bitīt rožu dārziņā. Caur zaru zariem, cauri lapu lapām”. Sākumā gan šķiet, ka tā ir tikai tāda “viesību aktivitāte”, bet tad parādās dramaturģisks kāpums (dramaturģijas konsultante Ance Muižniece) – auditorija pamazām uzzina šo un to par bitēm šajā pasaulē – skaitu, svaru, uzvedību… Un bērniem tā, manuprāt, ir brīnišķīga iespēja skaidri uzzināt un atraktīvi pabūt bišu pasaulē. Tas nav maz! Brīnišķīgā kārtā kāds mazais skatītājs pat izdarīja secinājumus no iepriekš dzirdētā par apputeksnēšanu, lai pie bišu produktiem minētu arī gurķi!  Izpildproducente – Anna Ulberte. Sirsnīgi!

01.08.25.

*

1. Izrāžu skatīšanās sākas. “OBLICUS”. Dejas izrāde “Hanzas peronā”.

  Horeogrāfu un dejotāju tandēms “IevaKrish”. Autori to raksturo kā metafizisku mīlas duetu, kā pētījumu polifoniskās dejas pasaulē, arhitektonisku šķībdeju… Sākumā rodas iespaids, ka gan dejotāji Ieva un Krišs, gan Kārļa Tones mūzika sāk uzņemt tādus “Bolero” cienīgus, dramatiskus apgriezienus. Taču ātri vien šo deju daba drīzāk vedina uz tādu kā meditatīvu pašrefleksiju par attiecībām, nekā tiecas pēc dramaturģiska kāpinājuma. K.Tones mūzikā gan iezīmējas pārsteidzošāki zigzagi, bet pustumsā dejotāju darbs vairāk ir refrēns, nekā atšķirīgi “panti”. Vienīgi abu dejotāju atkailināšanās beigās vedina secināt par sasniegtu tuvību (Jūlijas Bondarenko krēslainās gaismas to atsedz gaumīgi.). Kopumā – neierasta skatīšanās pieredze.

02.07.25.

*

   Sēdēju 1. rindā “Friedrichstadt-Palast”. Bija atlikušas 3 minūtes līdz grandiozā šova “Falling in Love” sākumam, un, kā pienākas, es tajā brīdī slēdzu ārā mobilo telefonu.

   Bet… atskanēja zvans, un Ojāra Rubeņa balss jautāja, vai es būtu gatavs nākamajā sezonā noskatīties visas profesionālo teātru pirmizrādes, ja mani ievēlētu “Spēlmaņu nakts” žūrijā. Intuitīvi atbildēju “jā”… jo zvanītājs bija manis cienīts žurnālistikas un teātra korifejs O.Rubenis. Protams, ir patīkami, ja kāds atceras mani kā savulaik Dailes teātra literārās daļas vadītāju 20 gadu garumā un novērtē manas zināšanas un pieredzi repertuāra veidošanā un uzskata, ka varu būt noderīgs teātra vērtēšanas jomā. Tālab – ar prieku skatīšos nākamās sezonas izrādes. Šī būs otrā “Spēlmaņu nakts” žūrija, kurā piedalīšos. Iepriekšējo reizi atceros ar aizkustinājumu par iespēju baudīt teātra kopainu veselas sezonas garumā – bija daudz atklājumu.

  18. jūnijā notika 1. sapulce. Un ceļā uz to satiku vienu no talantīgākajām personībām teātra atspoguļošanas jomā Undīni Adamaiti. Un viņa mani nobildēja.  

18.06.25.

   Šodien kinoteātrī “Forum Cinemas” gāju skatīties piecu jaunu latviešu īsfilmu seriālu “KOLEKTĪVS 2”, kas radīta, domājot par tuvējiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.

   Katrai filmai ir sava radošā komanda. Daudz informācijas par viņiem pagaidām gan neatrodu, tālab izlīdzēšos ar to, kas iespiedās atmiņā.

1. “STĪGAS” (rež. J.Ābele, scen. L.Rudene). Simpātisks stāsts par divu jaunu cilvēku… ne gluži iemīlēšanos, bet ieskatīšanos vienam otrā. Un – meitenes apķērību, kā ar gluži nevainīgu ieganstu rosināt puiša ievērību pret sevi. Patīkami ir vērot Madaras Viļčukas izteiksmīgo seju, vijīgo, gaišo, atsperīgo  esību Zanes lomā. Arī pretspēlētājs (Kurts Kārlis) ir gana dabisks. Vai koklētāju ansambļa vadītājas lomā bija jāizvēlas Jekaterina Frolova? Viņa tiešām labi runā latviski, taču krieviska akcenta klātbūtne tomēr raisa saturiskus jautājumus – vai te ir kāds simboliskāks zemteksts, kas ir vairāk nekā tikai stingra, tomēr privāti vaļīga skolotāja?
2. “DUMPINIEKS” (rež. R.Kuļenko, scen.Dž.Kārkliņa). Jēkabs vēlas būt pēc iespējas ātrāk pieaudzis. Un pēkšņs likteņa pagrieziens (līdzot citplanētiešu aktivitātēm) ļauj puisim tikt pie balss lūzuma, pašpārliecinātības un iesaistes korī. Stāsts drusku komisks, taču jaunie (debitējošie?) aktieri darbojas gana pievilcīgi. Patīkami bija ieraudzīt aktieri Edgaru Samīti diriģenta lomā. Tas bija atgādinājums, ka mums ir lieliski kinoaktieri, kas ir sevi jau iepriekš pierādījuši un būtu pelnījuši atkal nonākt kino (arī teātra) uzmanības lokā.
3. “JAUKTAIS” (rež. A.Zeps, scen. Ž.N.Kulibali). Pārliecinošs dvēseles mulsuma brīdis tāda korista uzstāšanās gaidās, kurš it tumsnējs, tātad – nav latviska izskata. Varbūt aktiera iekšējo šaubu stāvokļi prevalē pār darbību, tomēr šī filmiņa likās aizkustinošāka par pārējām. Un arī te ļoti pārliecinoši parādās burvīga latviešu kino aktrise Inga Alsiņa – Lasmane – sprigani, ar raksturiņu.
4. “KULTŪRAS PILS” (rež. un scen. A.Strazda un R.Gediņš). Te ir manāma “Kvadrifrona” izteikta tieksme virzīties polemikas, vairāku konfliktu saasināšanas virzienā. Par pamatu ņemot kāda audiovizuāla produkta radītāja (atveido Ā.Matesovičs) paša traumatisko bērnības pieredzi, dejojot “tautiņdejas”. Mēs kļūstam par lieciniekiem ne vien problēmu izvirzījumam saturiski, bet arī filmēšanas nesavāktajai filmēšanas norisei (kas ir gana komiski). Par “normālāko” izvēršas aktiera Klāva Meļļa radītais tēls.
5. “LĪDZ KAUNAM ATLIKUŠI TRĪS MĒĢINĀJUMI” (rež. J.Kursietis, scen. M.E.Martinsone). Kādas diriģentes grūtais ceļš, lai savāktu samērā pašpietiekamu skolēnu kopu par skanīgu orķestri. L.Vīgnera slavenie teicieni jaunajiem skatītājiem droši vien vēl nav zināmi (vecākiem – gan), un to izmantojums tad arī galvenokārt veido stāstu. Plus nemitīgi (vietā – nevietā) atkārtotais vārds “amazing”. Tomēr zināms līdzpārdzīvojums rodas.

  Īsti nevienu no filmām negribētos izcelt kā pārāku par citām. Katrai ir savs noteikts stāsts, sava kompozīcija ar gana pieņemamu atrisinājumu. Tomēr traucē tas, ka visi stāsti ir puslīdz paredzami, trūkst negaidītu risinājumu, pārsteigumu. Acīmredzot visām filmām galvenā auditorija būs viena – pusaudži. Tad nu arī viņi būs tie, kas noteiks šī seriāla panākumus. Man kā ne-pusaudzim lielākā vērtība šķita atgādinājums par jau iepriekš iepazītiem, spilgtiem latviešu kino aktieriem, kurus gribētos redzēt vēl un atkal.

Noskatījos jauno baletu “Kazanova”. Kas priecēja! Filips Fedulovs titullomā – pārliecinošs, spējīgs tikt galā ar sarežģītu dejas partitūru. (Starp citu, pārliecinošāk, nekā galvenajā lomā vēl nesen skatītajā “Gulbju ezerā”). Bet īpaši jāatzīmē Elzas Leimanes veikums, jo līdzās uzteicamajai dejas mākslai tieši viņa radīja pārliecinošāko tēla dzīvi, emocionāli skaidri nolasāmu personāžu, kas niansēs izstrādāts filigrāni. Vairums tērpu un dekorācijas krāšņi, gaumīgi, arī labi izgaismoti, taču brīžiem radās jautājums, vai savukārt plandošie, pelēcīgie apmetņi (?) nekļūst par traucēkli pašiem dejotājiem, un arī skatītājiem grūti uztvert visu horeogrāfisko bagātību, ja tā ieslēpjas bezveidīgu audumu plandoņā. Lomu daudz, skatoties nerodas pārliecība, ka sižets un dramaturģiskā virzība ir gana grodi, mūzika ir tik ļoti pakārtota dejai, ka īsti atmiņā nepaliek. Tomēr brīžiem rodas iespaids, ka savukārt atsevišķas muzikāli tiešām dramatiskas, skanīgi spēcīgas vietas horeogrāfs varēja izmantot spilgtāku, atbilstošāku dejisku akcentu radīšanai. Taču kopumā – balets atstāj emocionālu pēcgaršu, un tas ir lieliski!

  Valmieras teātra izrādes (cik nu ir redzētas) izaug tādā iekoptā un joprojām dāsni rušinātā augsnē, kurā dzinumi var sazelt spēcīgi un aizkustinoši, pat ja to veidols nav mudžeklīgs un elpu aizraujošs. Kaut kas no Lūča vienkāršības, saprotamības un vitalitātes, kaut kas no Krodera intelektuālā spēka, Maculēviča trakulības, Ķimeles cilvēkpētniecības…

   Nesen pārlasīju A.Skudras grāmatu par J.Samauski un izbrīnīts konstatēju, cik daudz no tā laika Valmieras teātra izrādēm ir redzēts un palicis atmiņā. Gan uz skatuves, gan TV ekrānā skatīts.

  Arī jaunais G.Priedes “Zilās” iestudējums M.Ķimeles režijā spēcīgi uzrunā. Un – gribas lietot jaunās paaudzes jau piemirsto jēdzienu – rada katarsi.

   No kā izaug uzveduma traģiskā dimensija? No tā, ka vairāki jēdzieniskie slāņi savijas un veido vienotu audumu, kas ir plašāks par sadzīvi un vienas ģimenes situāciju. It kā vienkāršs pārpratums – Rasma (Ieva Puķe) aiziet no vīra, nenoskaidrojusi apstākļus par vīra it kā neuzticību, viņas dēla Jura (Artis Jančevskis) izraisītā avārijā ir gājuši bojā viņa vecvecāki… Un Gruzijā, kur tagad abi atrodas, dziedējot avārijas sekas, uzrodas meitene (Anna Nele Āboliņa), kas ir bijusi Jura draudzene, kā arī viņas pavadonis (Tālivaldis Lasmanis), kurš simpātijas sāk raisīt Rasmā. Taču zilās govs motīvs lugā (īsi pirms autoavārijas Juris šo reto govi ir redzējis) vedina paskatīties uz situāciju no plašākas perspektīvas: cik mēs cits par citu zinām, un ko mēs vispār cits par citu gribam uzzināt. Paradoksālā kārtā – no šīs zilās govs pozīcijas: kas ir šie cilvēki viņu (ha – zilo govju!) dzimtajā vidē, kas ir šī tauta, kas mitinās viņām līdzās – latvieši/cilvēki/sabiedrība… Vai tās mentalitāte un dzīvotspēja/dzīvotprasme/dzīvotneziņa neved pretī tādai pašai zudībai, kādā ir viņas pašas? Un šajā skatapunktā ir spiesti atrasties visi skatītāji.

   Brīnišķīga scenogrāfija (Reinis Suhanovs) – telpa ar metāla stabiem. Kā sastatnes jaunbūvei, kā kruķi staigāt nevarošajam, kā vertikālā dimensija, galu galā.

  I.Puķe Rasmas lomā precīza, jūtīga. A.Jančevskis Jura lomā – ticams, spēcīgs. A.N.Āboliņa – cik lomās bijis iespējams vērot – tik dažāda, bet allaž vitāla un izteiksmīga. T.Lasmanis Vidvuda lomā sulīgiem triepieniem rada atpazīstamu tipāžu. Remarkas par izrādes vietu un apstākļiem skan kā dzeja aktrises Baibas Valantes sniegumā.

   Māra Ķimele kārtējo reizi “sāk un uzvar”, vienalga – spēlējot ar baltajām vai melnajām figūrām. Režisores asistente – Linda Kalniņa.

  Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss, komponists – Toms Auniņš.

30 eiro nav velti izdoti.

   Gads ir sācies ar daudzām norādēm uz pārlieku augsto cukura līmeni ļaužu asinsritē. Taču to pašu nevarētu teikt par notikumu apriti pasaulē, – tur dominē žults, augsts cūcīguma un zems cilvēcīguma līmenis.

   Tas vilšus vai nevilšus atspoguļojas arī jaunākajās teātra izrādēs.

  Negribas, protams, pārlieku paaugstināt glikēmisko indeksu, tomēr pa kādam cepumam gribētos piešķirt tiem, kas iepriecinājuši, pārsteiguši un gandarījuši.

   Un tātad – pa cepumam tiek…

• Izrādei “Mazās lapsas” JRT. Kopumā. Kā nostrādātam klasiskas mākslas darbam. Visi komponenti ir saskaņoti harmoniskā koptēlā. Savulaik teātra kritiķe Lilija Dzene uztraucās, ka mūsdienīgi meklējošā JRT aktieru radošajām biogrāfijām pietrūkst lielās klasikas lugu dramaturģiski izstrādāto lomu, kurās augt. “Mazās lapsas” tad nu ir piemērs kam gluži pretējam.
• Noteikti – aktrisei Sandrai Kļaviņai. Viņas psiholoģiski pamatotās un spilgtās virāžas, izstrādājot savu lomu izrādē “Mazās lapsas”, žilbina.
• Lai gan aktieru ansamblis izrādē “Mazās lapsas” spēlē augstvērtīgi, tomēr, drusku ironizējot, gribas piebilst: kā ierasts. Tāpēc, manuprāt, vērts pamanīt, ka aktierim Dāvidam Pētersonam (no manis redzētajām lomām) ir patrāpījies līdz šim vislabākais veikums, kas iezīmē izaugsmi un prasmi būt smalki niansētam.
• Prieks, ka aktrise Aminata Grieta Diarra vairākās izrādēs ienes to it kā atšķirīgā cilvēcīgo stīgu, kas JRT ansambli padara košu un bagātu (“Melnais piens”, “Melnais gulbis”, Mazās lapsas”, savulaik arī “Linda Vista”).
• Jāizceļ NT izrādes “Zelta templis” režisora Henrija Arāja formas izjūta. Tā ir nedaudz savrupa. Bet, iespējams, noder, lai izceltu japāņu rakstnieka Jukio Mišimas pasaules uztveres atšķirības, pie kurām, mēs, iespējams, neesam raduši.
• Aktieris Uldis Siliņš ir ļoti labā mākslinieciskā (arī fiziskā) formā, un Midzogučī lomas pamatīgums “Zelta templī”, manuprāt, aktiera karjerā ir liela veiksme.
• Jauki, ka “Zelta templī” parādās aktiermākslas students Tomass Ralfs Ābolkalns. Viņa veikumi kļūst aizvien pamanāmāki un drošāki (nesen redzēju arī viņa darbu delartiskajā komēdijā “Sapņotāji”).
• Bija atsvaidzinoši palūkoties uz vairāku personāžu kolorīto izskatu JRT izrādē “Pēdējā maltīte”. Kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas darbs ļauj pazīstamos aktierus ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus, un, manuprāt, tas arī viņiem pašiem ir būtiski palīdzējis radīt negaidītus tēlus.  

Lai garšo!

   Amizanti, ka studentu izrāde – Mariuss fon Maienburgs “Māceklis” – skatītāju slaidi iznes cauri. Un urdīt ir arī sižeta dzinējspēks, proti, – mīkla, par ko īsti ir runa, ir minama līdz beigām. Ja dažkārt mēdz teikt: “Katram personāžam ir sava taisnība”, tad režisora E.Seņkova uzvedumā ir tieši pretēji – nevienam personāžam šeit tā īsti nav taisnības. Tas šo drāmu vērš ironisku un pasauli saredz skumji nolemtu, ja reiz esību nākas preparēt un daudzdimensionālu skatījumu ņemt nost.

   Kas priecēja? Katrs.

   Aleksandrs Bricis ar atdevi – viņa varonis Bendžamins pēc būtības ir psihiski nošķiebies, un aktieris tā kā uz naža asmens balansē starp tēla dramatisko pašpārliecinātību un slēpto iekšējo apjukumu, aktierim izdodas nedaudz iezīmēt arī varoņa ievainojumu saknes, kas Bībeles citātu bārstītājā ļauj sazīmēt cilvēku, kurš varēja tapt.

   Ļoti ticams un organisks bija Krists Jēkabsons (Georgs). Neļaujoties aizspēlēties par tēla vienas kājas īsumu, aktierim izdevās personāžā atklāt psiholoģiski pamatotu un niansēti būvētu zēna iekšējo drāmu ar mīlas (nu, labi – aizraušanās) metu.

   Santa Breikša Lidijas tēlu tvērusi bezbēdīgi un jaunas meičas sievišķīgo atraisīšanos atklāj viegli un bezrūpīgi.

   Elizabete Milta (bioloģijas skolotāja Rota) darvinisma atzaru cenšas atklāt ar tādu sadzīves racionālisma triumfu pār “kaut kādu tur” reliģiju, ka viņai izdodas atklāt to sirsnīgo, gudro seklumu, kuru mēs palaikam izjūtam dažādās sfērās un kurā tik labprāt metamies plunčāties.

   Burvīgs bija Edijs Klievēns Mācītāja lomā. Aktierim ir trāpījies uztvert to optimistiski smaidīgo niansi, kas šad un tad prevalē pamācītāju labi domātajos prātojumos, vienlaikus saglabājot cilvēcisku sirsnību pret savu tēlu.

   Matīss Kučinskis sporta skolotāja Doflingera tēlā mēģina nošaut uzreiz divus zaķus – pierādīt sevi visuvaroša fizkultūrieša – mīlētāja ampluā, kā arī parādīt šī sportiskā vīrieša dziļi jūtīgo dvēseli. Lai vai kā – stāsts par attiecībām ar bioloģijas skolotāju ir skaidri uztverams.

   Inese Pudža Bendžamina mātes lomā bija ļoti precīza – gan pamatojot savas reakcijas uz izrādes notikumiem, gan būdama laba partnere topošajiem kolēģiem.

   Un nekad iepriekš vēl nebiju redzējis tik feini spēlējam Reini Suhanovu – Skolas direktora tēls bija ticams un allaž palika labu gribošs. (Grūti ir būt augstos amatos!)

   Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Līga Zepa. Pārdomāti.

   Spridzīgu izjūtu pilns vakars.

   “Sibīrijas haiku” ir trāpījums desmitniekā (Jurga Vile, Lina Itagaki, dramatizējuma autors – Valters Sīlis, tulkotāja Dace Meiere).

   Laikā, gad gribas jau atgaiņāties no smagām tēmām, Leļļu teātris ir atradis veidu, kā lielākiem bērniem pavēstīt par izsūtīšanu uz Sibīriju.

  Mērķauditorijas izvēle un kaimiņu – lietuviešu (nevis latviešu) – gaitas zināmā mērā rada vajadzīgo distanci un telpu, kurā ielaist, lai pieaugušā jūtas vai pašu tautas dzimtu sāpīgā pieredze neliktu emocionāli kāpties prom. Izrāde ir noderīga ne tikai bērniem. Stāstīta no bērna skatapunkta.

   Mazā Aļģa pieredze tiek atveidota tik dzīvīgi, ka visas pieredzes skices (tēli, ainavas dažādās plaknēs) kustas un rodas mūsu acu priekšā topošā animācijā uz ekrāna.

   Stāsts sastāv no atmiņu druskām. Tās savirknējas mazākos notikumos, kas savukārt audzē dramaturģiski bagātu kopainu, ko vērojot, uzmanība ne mirkli neatslābst, pat ja brīžiem konkrēto personāžu gaitas tikai pazib un viņu vārdi vai raduraksti pagaist.

   Japāņu haiku ir būtiska nozīme gan stāstā, gan poētiskajā izrādes rokrakstā. Jo plašākā nozīmē šī izrāde ir ne tikai par izsūtījumu uz Sibīriju, bet arī atgādinājums par to, cik dziļi un pamatīgi mūs veido bērnības pieredze un cik spēcīgas ir jebkuras agrīnās atmiņas un piedzīvotais. Uzvedums skatītājā, iespējams, var rosināt ar izrādes tēmu arī nesaistītas bērnības gleznas…?   

   Nevilšus šo režisora Valtera Sīļa izrādi gribas sasaistīt ar citu viņa izcilu sniegumu – “Puika, kurš redzēja tumsā” Nacionālajā teātrī. Abās ir atklātas augošu bērnu dvēseles kustības.

   Izsūtījumam Sibīrijā nu jau ir veltīti daudzi darbi, un dažas “Sibīrijas haiku” ainas savas vizualitātes dēļ, iespējams, paliks atmiņā tāpat kā filmā “Melānijas hronika” kartupeļus lasošie izsūtītie, kurus pārsteidz uzraugi, kas liek viņiem tos izbērt, lai tupeņi tiktu cūkām.

   Izrādē “Sibīrijas haiku” ir ļoti precīzs, tehniski sarežģīts un bagātīgs aktieru darbs – Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša un Artūrs Putniņš. Mākslinieks – Uģis Bērziņš, mūzika – Gatis Krievāns, video mākslinieks – Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks – Uldis Andersons.

   Ir izdevies!

   Dailes teātra koncertuzvedums “Poēma par spēlmani” pārsteidza un sajūsmināja.

   Tas veltīts Pēterim Pētersonam, un tajā izmantoti fragmenti no viņa lugām un dziesmas no viņa izrādēm – tāls, taču emocionāli ļoti tuvs laiks.

  Kāpēc izjutu spēcīgu katarsi? Tāpēc, ka izrādē, manuprāt, ir izdevies uztaustīt kamertoni, kas viscaur vibrē un pārraida izcilā mākslinieka savpato būtību un pārlaicīgo dzīvotspēju. Reti kad ir nācies redzēt šādu simbolisma paraugu, kur katrs vārds, atsauce, reiz dzimušie tēli tik spēji var sasaukties ar atmiņām un emocionāli atgādināt par teātra vēstures dzīvīgumu, nevis pagājību.

  Mūsdienās tik bieži piemin to, ka izrādes apmeklētājs skatoties pats piedzīvo un domās/izjūtās rada savu izrādi. “Poēma par spēlmani” nudien ir tas gadījums, kad dažādu paaudžu teātramīļiem ir iespēja likt kopā savas teātra pieredzes mozaīkas gabaliņus jaunā kopainā, un tā var izvērsties par milzu bagātību un jūtu uzplūdu. Un še nebūtu jābaidās, ka daudziem skatītājiem izrādes materiāls var palikt līdz galam neatpazīstams vai fragmentārs – manuprāt, var paļauties uz latviešu cilvēka tomēr pabiezo kultūrslāni, – katrā tiks aizķertas, iespējams, atšķirīgas, viņam būtiskās stīgas.

  Tā ir cieņpilna attieksme pret skatītāju kā daļu no latviskās pastāvēšanas mūsu kultūras vidē.

   Ievas Strukas dramaturģiskais materiāls, režisors Viesturs Kairišs,… Piedalās DT aktieri un koris “Kamēr…”.

   “Leopoldštate” Dailes teātrī aizkustināja. Lai gan PR smaguma centrs tika virzīts uz pasaules mēroga zvaigznes Džona Malkoviča viesošanos režisora statusā, tomēr par iezīmīgākajiem man gribētos atzīt citus akcentus.

   Pirmkārt, paradoksālā kārtā, vērtīgākais šķiet tas, kā Toma Stoparda luga ietrāpa īstajā laikā un vietā. Ebreju dzimtas sāga, kas citkārt varbūt līdzeni ierakstītos pārējo ģimenes sāgu plūdumā, šobrīd skaudri paķer aiz krūtežas un sapurina. Krievu fašisma izpausmes Ukrainā un latviešu izmiršanas tendence tepat visapkārt krietni traģiskāk uzplēš senāku fašismu un laika patinas segtos tautas zaudējumus. Visu cieņu par šī materiāla izvēli, pat tad, ja luga brīžiem kļūst drusku deklaratīva vai pārstāstoša. Svarīgi, ka lielāko iespaida atstāj kopējās panorāmas satvars un virzība.

   Otrkārt, šis samērā klasiskā manierē veidotais uzvedums priecē ar iestudējuma augsto kultūras līmeni un ieturēto estētiku. Te ir profesionāla raudze visos līmeņos, un šī teātra mobilizācija apjomīga darba vērienam izceļ ne tikai līdz detaļām pārdomāto režiju, bet arī visu citu izrādes veidotāju sniegumu. Kas taču arī būtu labas režijas uzdevums.

  Treškārt, ir aktierdarbi, kas valdzina. Lugā ir milzum daudz tēlu, tomēr ne katra loma atveidotājiem dod iespēju spilgti izpausties, radot tēla apjomu. Turklāt tik liels aktieru ansamblis atklāj arī citu, iespējams, diskutablu aspektu – ļoti dažādo izpratni par lomas veidošanu vai varbūt aktierskolu. Protams, to var uztvert arī kā atšķirīgo personāžu galerijas daudzveidīgās izpausmes. Taču bija daži aktieri, kuru sniegums reizē pamanījās būt spilgts, tomēr spēja labi ierakstīties kopējā izrādes bildē. Pieminēšu tikai 3. Jāizceļ Kārlis Arnolds Avots (Ludvigs), kurš nu jau kārtējo reizi pierādīja, ka ar dažiem triepieniem spēj padarīt savu tēlu dzīvīgu un iedarbīgu. Vita Vārpiņa (Grētla), kuras talants un profesionalitāte allaž spēj noturēt savā varā, arī šoreiz. Patīkami pārsteidza Madara Viļčuka (Hermīne), kas gluži kā kaķis artistiski un precīzi ieleca ik mizanscēnā, spējot decenti atklāt savu tēlu.

   Kopumā – vērtīgi pavadīts vakars, kas turklāt lika domāt arī par klasisko un novatorisko vērtību vietu šī brīža kultūras kopainā.