DZEJA

Vakars

*  *  *

aust spuldžu gaisma naktī vai man vienam              

logs paver ceļu pasaulē trim sienām                  

mans skatiens piekalts milzu tumšam āram

es pamāju sev laukā tur tik vāram  

 

kur dzirkstī ugunis kas ārā izskrējušas    

kur gleznas plīvo zivtiņas un mušas   

kur nāvē dodas mani grāmatskapji  

kur grīdceliņi tūdaļ samirks slapji  

 

nē gaisā trīsuļo viss nenokritis  

bet spītā ārpus stāv kas iekšā mitis 

no mājām te es mājām stiklā māju                       

nākt atpakaļ tās pierunāju rāju                        

 

kaut vējā viss kaut vējš pa kājām maisās  

mans paklājs saspringst noturēt mūs gaisā

un kaktuss brāļojas ar kaktusu aiz loga

un maza meksika starp tiem tiek izdzīvota

 

kad ārā balts neviena zaļa laksta          

tur sniegs ar mani vienā rokā raksta      

man atliek palikt vien un iekšup vērties

un vienu vārdu rakstīt noturēties

ik rītu pildos un kūpu es

*  *  *

ik rītu pildos un kūpu es

uz klubkrēsla apakštasītes

vien kafiju uzliet un maizīti noziest

šo modinātāju nevar nospiest

mēs sēžam un ievelkamies raugi

mēs esam kā savienotie trauki

tā kafijkrūze uz tasītes

uz otras tases mans kafijas es

 

ne pagrābt ne saķert ne saglābt

*  *  *

ne pagrābt ne saķert ne saglābt    

tik palaist šo visumu jožam                  

jau burciņas pieliktas pilnas                 

ar zaptēm ar melnām un košām         

 

kaut ievelkam dvašu pārpārēm            

kaut plūcam pa puķei un ostam         

tik daudz vēl tik ļoti tik garām         

tik tāla vēl savējā osta

 

cik lekna steidz vasara projām          

ne nopļaut ne turēt ne pārdot           

bet aukas vēl bužina smilgas             

un stiebrus vēl ganībās kārto        

 

tik milzum daudz dod ka ne saķert          

ar acīm ar lūpām ar saujām              

ne zārdos var salikt ne ķešās      

kur palikt mazs stiebriņš taujā

 

cik ilgi vēl turēsies zāle                   

un viļņosies rietenī žūžos

cik daudz gan še stiebri vēl pieredz     

pat garajos ģindeņu mūžos