DZEJA

es palaidu un neturēju

*  *  *

es palaidu un neturēju

tu smieklus sēji un es smēju

nu spiež pie zemes vaina smaga

neviens man tevi nenozaga

vien migla bradā kur reiz zēla

neviens man tevi nenocēla

mans mazdārziņš ar puķu stādiem

nu turas vien uz pāris kātiem

kaut mauriņš noravēts un appļauts

es jūtu vairāk kā man atļauts

 

 

 

atkal re sabirst putekļos divas skatienu šautras

*  *  *

atkal re sabirst putekļos divas skatienu šautras

nevar pagūt i formulēt

visus šos

acu stiepiena attālumus

izmestie laso

izliktās lamatas blisenes

zagšus mestas

stīvi iecentrējušies redzokļi

salā mēmi čiepstošas zīlītes lūdzot pēc ēsmas

šaudās un tenterē drāžas pār ielu ātrumā neatļautā

pakļūst zem mašīnām notriektas

skatlogos iekrīt un apmaldās

nobrāž pa jūtīgai

sedzacītei

nekautri mēmi šausta

vai pēkšņi nokūp kā ķīmija

gaisā starp diviem

kā skābe “varēja būt bet nebūs”

vai ēters “varēja būt bet nebūs”

čikiniekā trāpījušas nodzinkst skatienu bultas

ķermeņu mednieku kaislās gaismas ātruma acis

pretimnācējus šantažējošās reketieres bolenes

vai biznesmenes statistiķes iegrāmatojot siluetus

acis iezogas ielās un iesūc veseliem kvartāliem

pārlūkoti mēs pārlūkojoši

nolūkoti caurcaurēm

pāršķirstīti izskatīti un notriepti uzmestām acīm

mēs zvērinātie skatītāji

mēs pilsētas pilnvarotie novērotāji ielās

 

 

 

kad var tā kā divas istabas

*  *  *

kad var tā kā divas istabas

ar vienu kopīgu sienu

kad būt var kā divas mīklas

ar atminējumu vienu

kad var tā kā divi pilieni

gadīties vienā peļķē

kad var tā kā ziedlapiņas

uzplaukt kopīgā neļķē

kad var tā kā sadriskāts piemeklēt

sev otru noplēsto pusi

kad tava doma man ienāk prātā

kā kaimīte ciemos atnākusi

 

 

 

padoties gribas baltu karogu pacelt

 

*  *  *

 

padoties gribas baltu karogu pacelt

gribas visu kas izsapņots atsapņot atcelt

bet gozējas gaiļbiksīši švītīgās stabulenēs

un nepadevušās ūdens straumes dārdina renēs

kad sniegs jau pušu sulo līdz asarām nobrāzts

kaut vai kā miglai jāceļas pat ja zemē tu nogāzts

gan jau mums mūžiņš vēl bangos un notiks un kūsās

lepnā žaķetē šlipsē leķenēs ūzās

 

dienas izvairās nenāk laikā

*  *  *

 dienas izvairās nenāk laikā

šo dienu es gaidu kā autobusu pienāk vilciens

vakardiena manā mūžībā vispār nebija paredzēta

bet ievilkās nebeidzama kā mūžība

vai uzkrīt trīs naktis pēc kārtas

bez itin neviena paša dienas baltuma

rīts valsē ar mani vienā taktī

bet pēcpusdiena strauji saraujas

kā karstā veļasmašīnā trāpījies adījums

tāda izmetama diendusa

daži gadi sit vai nost izkritis mīklas atminējums

kad jau

nu ir vakars

kas uzsūta vēlreiz jau bijušu starta pozīciju

es atgādinu

es paģērēju

es apelēju

pie laika uzvedības

bet ik diena pienāk

kā kalendāra nemieri

Saulītē

 

mazāk un mazāk un vēl uz pusi   

robežas pievelku klāt            

sīciņš sarāvies lupatu deķis     

pa pasauli neizplāt             

noārdās laiki ļautiņi plešas         

nāsīs velk publisko telpu       

sargāju žogoju noturu  

roku izstiept un ievilkt elpu          

dažās pēdās kur nav nekā lieka   

noviz necilais esības zelts    

ka tomēr pasaulē pastāvu

ka tomēr saulītē celts

 

 

 

aizsmok rejas

*  *  *

aizsmok rejas

apspiestas lamas nepasprukušas laidelējas

ja nu vāts nokrīt un nav nemaz vietas kur pušums reiz bijis

kājas rokas galvas pašķīdušas

vien tukšums pulsējošs neārstējams nesadzijis

kārtības labad pa kauna un goda rāciju

kāds mēģina sasaukt paklīdušu nāciju

smacē nolemtība žēlums

ka apelēs tā līdz sapelēs

vien pastarā tiesā iesniegs apelāciju

rīklē uzberzts jēlums

jāievalkā vārdi šis jaunais ienēsājamais ieradums sasaukšana

kad visi palaisti ganos

bailes ka pieaugs kauns par saskaitīšanos sasaukšanos

skaitīt nerims vai arī kādreiz būs vienkārši gana

kas par sākumu būs tas gals

mājas jauna dzīvība uguns un skals

noasa šķirsts

vai mūžīgs sals

ja negals mūs būtu rijis

*  *  *

ja negals mūs būtu rijis

kā citus ir aptīrījis

mēs celtos kur citi riti

un gaitas un citādi citi

 

no mutes mutē ko dzirdi

ko runā no sirds uz sirdi

kā sērdieņi paliek te vārdi

prom neiet kad atvērti vārti

 

lai zvaigā ka kusli lai smīkņā

ka paliek un kumpuši līkņā

kad gurusi dzīvot dziņa

uz sliekšņa sēž pasaciņa

 

 

es piedomāju

*  *  *

es piedomāju

pilnu māju

vien tik par tevi

piedomāju

 

nē ne jau dzeju

dzerot tēju

tev divus vārdus

sameklēju

 

nu saiņoju

ar lenti sienu

ar garaiņiem

ar baltu ziemu

 

es zinu auksts

un tā tas piedien

ka acis piezied

ledus ziediem

 

bet vai tu iznāktu

līdz vārtiem

vai varu lūgt

uz diviem vārdiem

diena vēl pietaupa lēktu

 

Spagats

*  *  *

diena vēl pietaupa lēktu

gaismai vēl jāpaciešas

bet ausma kniešas

gražīgs stars iesāk palodzi skribināt

kaut brīžiem šķiet esība dibenā jāsāk atkal dienu dibināt

ķiseņa ķīselis gumzās ap galvu

kā mūža mīlestība kas nenodod pieglaužas deķis

bet pamazām noirst tumsas striptīza zeķes

uzbāzīgs laiks rauj kājās

noknakšķ slēdža nospiežamā blakts

cīnies nu kā māki

ardievu nakts