DZEJA

gaisa skūpsti

*  *  *

 

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

kas plivinās šaudās un traucas

vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst

par mūsu tuvību saucas

 

kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien

kā palaista pūķa diedziņš

tāds nieciņš kas mani ar tevi sien

vienalga mazs prieks mazs prieciņš

 

es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts

ne vētras ne brāzmas to nomāks

un pat ja pa ceļam tas bojā ies

vienalga tas debesīs nonāks

 

vairs neesmu akls šai miglā

*  *  *

 

vairs neesmu akls šai miglā         

es manu kad bezjēgā klīstu          

tās žuvušās asaras miklās     

kā mājas es atpazīstu               

 

tās zīlītes badā kad arkās    

zem skropstām dej maldugunis   

tos vaibstus kas cieti kā sēta        

kas uzrīda sargusuni          

 

zib skatieni pazūd un noklīst      

ko paglābt vai notvert par vēlu    

bet replikas neizsacītās  

ik ļautiņu grimē kā tēlu          

 

kad veros tos skatienus ielaist         

šo ielas visdārgāko mantu

es saceru ditirambus

es saceru sejas pantus

 

MIGLA

 

klīst migla kas neklīst tik noklīst man spīd

vien nojausmas brīsniņos retos

krīt rekordi zaldāti priekškari krīt

kā lūdzējs uz ceļiem es metos

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

kā Tevis nemaz i še nebūtu

galds neklāts mēms pavards tukšs skapis

Dievs lūdzu ar mani jel parunā Tu

ja reiz es no Tevis tapis

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

rit vienādi dienas kā tiesa nudien

kur pats visus amatus pildu

pats aizstāvos apsūdzu prasu ik dien

pats ceļu pats dedzinu tiltus

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

Tu klusē Dievs atkal kā neaizskarts zvans

un sūti man sveicienus siltus

 

 

kad modušies un glābti mēs…

kur viļņi dezertē

*  *  *

kur viļņi dezertē            

kad jūra mierā             

par gaisu pagaist            

iemūk šveices sierā            

 

pār malām plūstu es

pie rīkles rudens

tu mierini tu teic

viss nieki ūdens

 

zivs uzpeld acīs raugās 

kaisli klusē        

es nezinu kas man  

ir jāatklusē     

ZIŅĢE PAR KRIPATIŅU LAIMES

sirds gan nopukst retumis  

klapējas bet nedīc          

sirdi silda apkure        

maku glāsta kredīts          

 

asins strauji cirkulē

tā kā faili diski     

dzīve augšuplādējas 

neatgriezeniski    

 

mūžam mani ieaijās

iela auto žūžām  

rožu skaits uz tapetēm

pietiks manam mūžam  

 

kā tad vēl nav gana še    

ko tad vēl lai prasām  

zvaigznes uzmirdz debesīs

plašām tautas masām    

AIZSNAUDIES

 

*  *  *

ir aizsnaudies stacijas laika gans

vai klusē par to kas te paiet

un nevar nekas tagad izdoties vairs

nekas nevar grīstē saiet

 

klīst avis un nezin vai gaida ko vairs

vai nokavēts reizi jau ento

un pārvēršas blējībās nebeidzamās

vai momenta monumentos

 

ir aizsnaudies stacijas laika gans

nu atnāc ja vari ko labi

mēs pabūsim piecpadsmit laiciņus te

mēs pabūsim kopā abi

 

 

pāri kā Latvijas siluets slīd

 

*  *  *

 

pāri kā Latvijas siluets slīd

mākonis pilienu koris

sudraba savējie mākoņos mīt

dziesmu svētki tur noris

 

saulei jau laiks nu pie miera ir rimt

pamest šo pamali tumstam

rīt atkal jaunu mākoņu simts

atstās šo kaktiņu skumstam

 

tupu un kaucu kā pieķēdēts suns

ko man te sargāt kā labad

sitos pret debesīm atsitos puns

mākonis aizlīgo svabads

 

saulei jau laiks nu pie miera ir rimt

pamest šo pamali tumstam

rīt atkal jaunu mākoņu simts

atstās šo kaktiņu skumstam