DZEJA

*  *  *

tāda kārtība pavasaris nu valdīs pār pilsoņiem Visumā

varas maiņa stāv apjucis robežsargs deputāts ments

viss notiek bez viņu līdzdalības tā teikt ne no šī ne no tā

likteņa pirksts tā sacīt Dieva menedžments

Es negribu šorīt klīst kā baigās štukas pa ofšoriem tāliem

Es gribu pabrist kā budžeta ēna pa dzimtajiem māliem

Es gribu celties un iedzert kefīru kas vēl nav baudīts

Es gribu lai mani nekavē partneres audits

Kamēr jūtos ne miris ne dzīvs

Jūtos energoneefektīvs

Es jūtos kā sabiedriskie līdzekļi nelietderīgi izšķērdēts

Es jūtos kā statistikas dati nepārliecinošs pievilkts aiz matiem un lēts

Es jūtos noniecināts kā tautas kalpa piemaksa

Es jūtos nepietiekams kā bankai pirmā iemaksa

Jūtos šorīt kā nepelnīti rāts

Prāts man kā nedzijusi vāts

Cik sparīgi no šejienes aizbraukts un mukts

Drastiski klupis iekšzemes kopprodukts

Palikušas no nācijas vairs tikai driskas

Sāp abas ciskas kā militāri rūpnieciskas

Jūtos mazs kā nopūta vaids

jūtos liels kā atskaišu skaits

Bet gribu būt mīļš kā primārā aprūpe valstī

Es gribu ikvienu radību celt un balstīt

Gribu es būt kā pareizais signāls raidīts

Kā neapliekamais minimums allaž gaidīts

Jūtos fiskāli iztukšots

Noplīsis jūtos kā nogāzts pods

Bet gribu tiekties uz neaizsniedzamo tāli

Es gribu būt vēlams kā kompensējamās zāles

Es gribu būt lauku skoliņa kur prioritāra ir latene

Kur cieņā fizene un futene un matene

Zemē kur nākotni neziņa māc

Gribu būt aprūpēts pasargāts

Es gribu lai arī es esmu tas kam tika

Es gribu būt trešā bērna politika

Es gribu nejusties savā zemē kā mērglis

Es gribu te justies prioritārs kā bēglis

*  *  *

tūdaliņ tāgadiņ jādzīvo

visām maņām un porām

gatves deja re sastājas

tranzīta koridorā

aizrautīgs nākotnē saucējs

klusītiņš projām braucējs

tikai bez vārīšanās liekas

kādēļ vēl nolaist tvaiku

dienaszagļi te dienas zog

sološie nosit laiku

rosīga gaita uz nākotni

pārpilni ceļi un ejas

stadionos paliek un estrādēs

koris un tautiņdejas

 

*  *  *

tu esi mana uzgaidāmā telpa

man kauns ka nepārsaucu tevi cerīgāk

es tevī kavējos

es tevi kavēju

bet es kā visi šeit kas iet un nāk

tu esi noliktava

kurā noliekos

un kaut viss notiekas

te mūžus neatstāj vien mirkli glabā tos

man jāatzīst tu esi pieliekamais kambaris

cik nežēlīgi skan tas viss

bet kalpo tu vien manām iegribām

tu esi salmiņš pēdējais

tāds it nekas tāds sīcis

pie kura turos es joprojām nenoslīcis

*  *  *

neder vairs vakar rakstītā liste

šodien aust jauna karaliste

gribēti smaidīgi ērcīgi lieki

pretī nāk šīrīta pavalstnieki

kā lai to puzli saliek pa vietām

uzbūvē dienu no ausmas līdz rietam

ceļmalās rindojas stutēti sia

pagaidu valdāmā teritorijā

un kad tā diena ir sabūvēta

un kad tā bijusi ir tā vērta

atkal bez karalistes un vieni

apsedzam karali karalieni

*  *  *

mirklī kad sūno viss glumē un trupē

iekāpju stāvošā mašīnu upē

dodos šai paklupinātā skrejā

tilti kur sabrūk ik ejā ik sejā

upe kur upuri grimšanai ļaujas

slīkstošie uzmet sev trejas saujas 

kamēr es pāri jau teju teju

kamēr pār ūdens virsu es eju

mirklī kad upe tik vareni gara

straumē tik liela ir mana vara

iestādu ūdensrozi no prieka

līdzās uz tuvākā bagāžnieka

*  *  *

mēs ēdām kārtējās pusdienas

ne īsti peklē ne debesīs

mēs grauzām viens otru uz šķīvīša

lai noēsts lai jūt un lai nebesī

cik grūti gan otru sagremot

mēs kafijai ģifti klāt bērām

bet izmaisījām jo kur tad sprukt

un rimti vien tālāk dzērām

nu it kā nekā jau tur īpaša

bet rušinot kopiņas zemi

joprojām deserta pudiņš noļum

kas iekalts to dienu kapakmenī

 

*  *  *

istaba pilna piedzīvota

ļimsti bet nav kur nokrist

pielabot visu kas noticis visu kas noris

izmēzt

lai izčib savairojušies sīksīku kļūdu klani

nomodu pielabot

pielabot tevi mani

citādi nav te kur soli spert nav te kur tālāk doties

celiņu ieskrējienam ka biezs lūdzu lido

toties

spārni kā apzvērējušies mūžam nelaboties

ko lai te aiznes uz ateljē

apnikumu un visus nē

viss te ir jāpielabo

maķenītiņ un ļoti

lai restaurēti tiek skatieni lai glāsti ir apdeitoti

lai mirkļos kad pienāk rīti

mēs abi kā ielāps uz ielāpa  

kopā salāpīti

ko var salabot nolāpīts

glāzi no smalkām lauskām

tas būtu viens varens tosts

ar glāzēm augšāmceltām no šķēpelēm

par restaurētu tuvumu starp divām līdzās esošām mēbelēm

 

seja dvēsle vārnu kājiņas ko paļā                

krustceles kas allaž visiem vaļā           

seja diennakts mijas lēkti rieti              

puķu dobe sūri kopti ziedi              

papēžos kad saskrējusi dūša            

paglābj feislifti un meikapi un rūža                   

smieklu krunciņas kas mūžam nesavecē  

asaru un sviedru grauztās tecēs        

mīkla neatminama kaut visi zina  

šorīt uzplaukušu vakar nepazina              

sejas panti redz un dzird un klusē

augu mūžu tie ir mūsu pusē

 

*  *  *

kafijas putniņi čivina galvā

kaklasaiti iztaisno smadzeņu kanceleja

un sekundes šurpu turpu tipina

kā palīdzēt gatavas sekretāres

kas aizsvilstas izplēn un nozūd

kā pačibējuši degoši aktuvāki

bet kārtību pastāvošo un dibināto

ik mirkli aizskalo noteku teknes

un roku trīcina tracina knibina

citu uzbužinātās sekmes

pa savu nostiepto dienu

ar savākto graudu birumu plecos

nesašujami caurdurtā maisā

pa gaisa bedrēm līdzsvaru taustot

pa pavedienu tik tikko jaušamu

spīdinot luktura gaismu vāru

es kuļos uz vakara miega dzirnām

un varu un nevaru nevaru varu