DZEJA

kā domas izgaiņāt kas dzeļ un spieto

*  *  *

 

kā domas izgaiņāt kas dzeļ un spieto

tās visas vēl arvien par tevi piedod      

 

es aizsviestu es atvadītos rimti  

bet tu man šalle mētelis un cimdi  

 

ak kaut tu aizvāktos uz pekli sapūt

lai gan i tur es alktu līdzās sabūt

 

es solos šodien tevi aizmirsīšu          

lai brūces apvelkas es šodien dzīšu       

 

nu re guns izdziest pelni pamāj sveikas 

šķiet izbijis viss pasakas un teikas    

 

bet katrurīt no tevis pienāk ziņa   

pie plīts kad uzzied gāzes margrietiņa

 

kāds nopakaļ lavās pa taciņu 

*  *  *

 

kāds nopakaļ lavās pa taciņu             

mūžs saķer un prasa man maciņu          

lai nebeigtu senseno sakaru

es atdodu grašus ik vakaru

 

ne pienīgās upes reiz cerētās

ne zeltītās oliņas perētās

mūžs vecgadā dāvā vien mantiņu              

ja norunāju es pantiņu         

         

ko skaitīt ik reizi es gudroju

bet jaucos ik gadu un putroju

mūžs nepielabo sniedz mantiņu

vien palabo sejas pantiņu

 

 

kā tipinot zagšus gar maliņu

*** 

kā tipinot zagšus gar maliņu

ar tausti ar uguns skaliņu

uz rītdienu drošāku saliņu

uz nākotni savu aliņu

 

un tur tad ar dzesētu aliņu

var gaidīt kaut pasaules galiņu

un sīciņu smadzeņu daļiņu

klāt piedomāt balto gaļiņu

 

tik ātrāk lai aiztinas šodiena

tā ievelkas kā pēc kodiena

nāc rītdiena gaiša un pulēta

un šķīsta un nepiegulēta

 

 

lai kā lēsām garām ko darām

*   *   *

lai kā lēsām garām ko darām

pa tukšo plēsām arām ne grama garam

vien liesā miesas tiesa kā laicīgs viesis

dēka ar garu

šo rēgu

jēgu neieviesa

sīka apskaidrības marcipāna tece

nolīst pār būtības apgrauzto serdi kā svece

apsedzošā zelta trese

nolaizāma delikatese

tūdaļ tūdaļ būs jēga jau klāt glaužas

norauj vien smukās kreses

bet izkūp laužas

ķer ķer izslīd

notvert mūžīgas klaušas

nespīd

tik vien kā uzpīpot pasērst

bet neizpīpēt

būtība knapa kā pasēs

 

 

sit pa bungādiņām dobja milna

*  *  *

 

sit pa bungādiņām dobja milna

pasaule ir pierunāta pilna

tomēr nelīdz kārties nelīdz bārties

atkal gribas drusku parunāties

 

pasaule ir pierakstīta pilna

tāda liela brēka maza vilna

recepte ko saburtot ir grūti

tomēr raksta vēl ar pilnu krūti

 

pasaule ir piedomāta pilna

lido doma ērglis dūja dzilna

lido grūši vēzē spārniem vāriem

ceļi jāizlauž ar zelta spārniem

 

šī pasaule man nepakļaujas

*  *  *

 

kaut daudzas slēdzenes še ļaujas

šī pasaule man nepakļaujas

es saujās saspļauju aiziet

 

šī pasaule man nepakļaujas

ik rītu baltu sauli aujas

bet priekšā durvis dziras sliet

 

būt balts es melnās miesās raujos

vēl vakarā ar slēdzēm kaujos

jau nakts uz ausmas pusi iet

 

šī pasaule man nepakļaujas

vien laikam kad birs trejas saujas

būs vaļā viss un viss būs ciet

 

 

notrīs pakši un nodun

*  *  *

 

notrīs pakši un nodun

ātrgaitas mirkļi aiz sienas

nedēļas pletnei aiz ādas

vienvienīgas pirmdienas

tavējās aprises miglā

pulsē un nedodas rokā

netverti iztvaiko mati  

skatieni paslēpjas jokā

nebīsties tagad mēs varam

kad esam jau viens uz pusēm

atstutēties kā koki zārdā

uzsegt sev sienu un klusēt

 

gaisa skūpsti

*  *  *

 

vien gaisa skūpsti pār visu starp mums

kas plivinās šaudās un traucas

vien gaisa skūpsti kas tālumus klimst

par mūsu tuvību saucas

 

kopš uzspurdzi vējā man rokās tik vien

kā palaista pūķa diedziņš

tāds nieciņš kas mani ar tevi sien

vienalga mazs prieks mazs prieciņš

 

es sūtu vēl vienu re gaisa skūpsts

ne vētras ne brāzmas to nomāks

un pat ja pa ceļam tas bojā ies

vienalga tas debesīs nonāks

 

vairs neesmu akls šai miglā

*  *  *

 

vairs neesmu akls šai miglā         

es manu kad bezjēgā klīstu          

tās žuvušās asaras miklās     

kā mājas es atpazīstu               

 

tās zīlītes badā kad arkās    

zem skropstām dej maldugunis   

tos vaibstus kas cieti kā sēta        

kas uzrīda sargusuni          

 

zib skatieni pazūd un noklīst      

ko paglābt vai notvert par vēlu    

bet replikas neizsacītās  

ik ļautiņu grimē kā tēlu          

 

kad veros tos skatienus ielaist         

šo ielas visdārgāko mantu

es saceru ditirambus

es saceru sejas pantus

 

MIGLA

 

klīst migla kas neklīst tik noklīst man spīd

vien nojausmas brīsniņos retos

krīt rekordi zaldāti priekškari krīt

kā lūdzējs uz ceļiem es metos

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

kā Tevis nemaz i še nebūtu

galds neklāts mēms pavards tukšs skapis

Dievs lūdzu ar mani jel parunā Tu

ja reiz es no Tevis tapis

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

rit vienādi dienas kā tiesa nudien

kur pats visus amatus pildu

pats aizstāvos apsūdzu prasu ik dien

pats ceļu pats dedzinu tiltus

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

nu jā Dievs dažkārt kad jautā tu man

es arī Tev neatbildu

 

Dievs pačuksti kas īsti nesaskan

ne lūgšus ne izvilt ar viltu

Tu klusē Dievs atkal kā neaizskarts zvans

un sūti man sveicienus siltus