DZEJA

istaba pilna piedzīvota

*  *  *

istaba pilna piedzīvota

ļimsti bet nav kur nokrist

pielabot visu kas noticis visu kas noris

izmēzt

lai izčib savairojušies sīksīku kļūdu klani

nomodu pielabot

pielabot tevi mani

citādi nav te kur soli spert nav te kur tālāk doties

celiņu ieskrējienam ka biezs lūdzu lido

toties

spārni kā apzvērējušies mūžam nelaboties

ko lai te aiznes uz ateljē

apnikumu un visus nē

viss te ir jāpielabo

maķenītiņ un ļoti

lai restaurēti tiek skatieni lai glāsti ir apdeitoti

lai mirkļos kad pienāk rīti

mēs abi kā ielāps uz ielāpa  

kopā salāpīti

ko var salabot nolāpīts

glāzi no smalkām lauskām

tas būtu viens varens tosts

ar glāzēm augšāmceltām no šķēpelēm

par restaurētu tuvumu starp divām līdzās esošām mēbelēm

 

ZIŅĢE PAR SEJAS PANTIEM

seja dvēsle vārnu kājiņas ko paļā                

krustceles kas allaž visiem vaļā           

seja diennakts mijas lēkti rieti              

puķu dobe sūri kopti ziedi              

papēžos kad saskrējusi dūša            

paglābj feislifti un meikapi un rūža                   

smieklu krunciņas kas mūžam nesavecē  

asaru un sviedru grauztās tecēs        

mīkla neatminama kaut visi zina  

šorīt uzplaukušu vakar nepazina              

sejas panti redz un dzird un klusē

augu mūžu tie ir mūsu pusē

 

kafijas putniņi čivina galvā

*  *  *

kafijas putniņi čivina galvā

kaklasaiti iztaisno smadzeņu kanceleja

un sekundes šurpu turpu tipina

kā palīdzēt gatavas sekretāres

kas aizsvilstas izplēn un nozūd

kā pačibējuši degoši aktuvāki

bet kārtību pastāvošo un dibināto

ik mirkli aizskalo noteku teknes

un roku trīcina tracina knibina

citu uzbužinātās sekmes

pa savu nostiepto dienu

ar savākto graudu birumu plecos

nesašujami caurdurtā maisā

pa gaisa bedrēm līdzsvaru taustot

pa pavedienu tik tikko jaušamu

spīdinot luktura gaismu vāru

es kuļos uz vakara miega dzirnām

un varu un nevaru nevaru varu

 

 

ziņģe par niekiem

par kusaciņām par priekiem

par vārdiem kas izmesti siekiem

par omām kas nav vairs no svara

par domām no guruša gara

par bezgala sīkumu jūru

kas noslīkst ar sūtību sūru

par visu ko acs vairs neredz

par visu kas kaisli vairs nededz

par cerībām aumaļām sētām

par paaudzēm pazaudētām

par svētkiem lieliem un liekiem

par sīksīkiem šīsdienas priekiem

par nenoskaitītām mantrām

mums pašiem un citām mantām

par pussagruvušiem namiem

par cilvēkiem uzmetamiem

es lūdzos par neizmetamu

šo pasauli Dieva namu

 

lēnītēm novējo lūpas

*  *  *

 

lēnītēm novējo lūpas

kā ezers rāmi vizot

viegli čabata maisiņš uzspurdz

smieklu urdze pagaist pa vējam papluinīta

garām aizlido atvadas ašas pa burtam

gausi negaiss tālumā savelkas

tumsnē gaiss sakaist tu pagaisti

neizturami skaisti

tukšums rāms un baiss

laiks laiskojas laiks ilgst

gliemezis nesaraujas

savā mājā lēnītēm aujas

pasākt neko vairs nepieklājas

es esmu gliemeža pašcieņas pilna ietraušanās mājās

pošos

apjauta sastingst kā kauta kā rēta kā sarauta

uz neatgriešanos došos

dzīve nostājas kaktā kā

nosodīta kā rāta

dzīve izcieš sodu

kā filma palēnināta

miglā un rasā un dūmakā

*  *  *

 

miglā un rasā un dūmakā

allaž kad garām man slīdi  

tev kas vēl neesi tapusi

veltu šo dzejolīti

 

viena par abiem mums dzīvība

ne tev kur sprukt ne dēties

tikai ar mani tev uzrasties

jūties kā mājās sēdies

 

mīļošu skaušu un turēšu

kas to lai zina vai būs tā

kairi ir allažiņ veldzēties

gūstamas vārsmas gūstā

 

 

ikdiena

vilciņš griežas uz šķīvja kūpot

brokastīm uznākuši karstumi

mēle izlokās ikdienai kustību traucējumi

prāta izlolotais plāns sabrūk plāna vidū

dažas dižas nākotnes pakrīt rokas atkrīt

lietas atkrīt

ceļi atceļas

pēdējie brīži tekošie momenti atliekas

uz parīt

sekunžu paklupinājums sekunžu noraidījums

es nenoklunkšķu vajadzīgajā biezo krējumā

es nenoburzguļoju apritē bet tupstu uz rezerves soliņa

kā pats sev blakne kā pats sev nelaimes sakne

kāri gribas ne vien parīt bet visu pārējo neatliekamo arī

taču neko nevar darīt viss sakrīt viss čupā

sirds dauzās laiks auzās

cik viegli es rīdu savu esmi

skaitu līdz desmit

rīt

cik grūti esību sabīdīt

smadzene noļukusi prāts nenesas

diena panesas

vakarā skaties vien sanesas

iepeldu kanālos kairi pagrābis pults airi

negribas nekniešas paribē

ikdiena pielido žēli čiepstoša pūlas ko izčivināt no rokas

gribas nosvīst

man plauksta savilkta it kā es pats še diedelētu

ikdienas zīlīte izdzīvo esmu to pabarojis

kam te diez kuru vajag kurš raujas ņemas un sitas

ikdiena laižas prom bez pēdām bez spārniem

bez mitas

viens dienu plosts ir kodiens šis

*  *  *

viens dienu plosts ir kodiens šis

ja mūžs ar dienām cienā

es rūdīts dienuholiķis

i salāpos ar dienām

kad atplūst rīts kā putna piens

es dzeru miklām lūpām  

ir dzīvot ideāls pasāciens   

mums dienu kāriem žūpām    

man vēl pa vienai oberīt

klāt nakts ar platām gūžām  

bet lūdzu atkal dienu rīt

un vēl un dzīvot mūžam

viens dienu plosts ir kodiens šis…

kā tranšeja smadzenēs

*   *   *

kā tranšeja smadzenēs

kā mūžīgs gruzis radzenēs

nebeidzas un neatminams kad sākās

vēstule kura mostas no agra rīta un

ik vakaru iesnaužas neuzrakstīta 

kad sastrēgumos iestigts

kad brīvībā ietikts

kad iemigts

tev protams

kaut adresāts mūžīgi nesasniedzams un adrese nepas

tāds mūžīgs spama pārlādēts e-pasts

garaiņu telegrāfs pirkstu spiedogu labirints

soļu rindiņas pēdotu celiņu rakstā

diez kad šī vēstule pabeigta būs

burti drūzmējas stumdās vārdu diarejā un ņirdz

kad pieklabinās pēdīgo pukstu tai sirds

 

kāds vējasuns tenterē līdzās

*  *  *

 

kāds vējasuns tenterē līdzās

kad raugos uz plūstošo ēnu

pa rokai pa ceļam pa vējam

par vēlu par ātru par lēnu

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

nekādi vairs nesaplūst kopā

kaut dzīros es neiespēju

būt vējiem bet nesavējot

vien vējā vien vēju es sēju

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

viens otru vairs neķersim bezvējš

nu ielas šķiet staignāja rāva

vien ja tu kur uzplaiksnīsi

tu ķersi mani kā strāva

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek