uz stūru stūriem
kur ir tur rodas
par katru cenu
ir jāpārdodas
nebūt ne visi
mēs prostitūtas
nebūt ne visiem
mums skūtas jūtas
kaut arī vakar
kāds tevi pirka
jau šorīt atkal
klāt cenu birka
šī dzīve rebe
ir senu senā
vien derīgs esi
ja turies cenā
es visu saprotu
visu redzu
vairs savu vērtību
nepiesedzu
mirkļu pastkartes nogulst vai īstas man nav ne miņas
mirkļu pastkartes paliek kā zibšņi kā zibatmiņas
sajauktas liktas kā kārtis atmiņu vējos un lietū
tiekamies pastkastītēs lai kā es pie tevis ietu
ainavas ģīmetnes meti cik ceļā man Dievs ir devis
pastkartes ir mana karte ceļā joprojām pie tevis
* * *
nu laterna dekorē nakti
nu laterna nakti grib post
no spuldzes krīt koša gaisma
no spuldzes tumsa krīt nost
un kritusī tumsa ver acis
zem melnajām skropstu ēnām
man garaiņus piesmēķēt palūdz
man pieglaužas kustībām rēnām
tik notriektu gurušu trauslu
kad skauju šo palaistuvi
man iesmeldz ka nespēj būt citi
tik tuvu man tie kas tik tuvi
nu vedu no stacijas mājup
cik varena tumsa cik mēma
it viss kas nav laterna šonakt
it viss kas nav mana ēna
* * *
viegli trīsuļo vējā
drāšu žoga vijums
kurā pusē ir patvērums
kurā izraidījums
vakaros salikti upuri mani
dienas upuru traukos
spirinās negrib tie izlaist garu
prasās atpakaļ draugos
vai tur ir sēklas vai sēnalas
kas īsti izlaiž dvašu
mūžīgais cietējs un upuris manī
upurēt grib mani pašu
spiedīga nasta vai mierinājums
pārnēsāt debesu vāku
taustoties iestiegot soļiem
sanāku nesanāku
pametumi un atgriezumi
sasviesti komposta kaudzēs
tur tie pa kluso kabačus
ķirbjus un mani audzē
* * *
es šonakt ilgi laizu brūces
kad jūdžu jūdzēm nenojūdzos
kad nerimis es miera lūdzos
es pārāk ilgi laizu brūces
žņaudz šaubu sīkie pavedieni
ko dzenos pušu raujos pelnos
tos strēķus sabirzušus pelnos
skauj sapņu dīkie pavedieni
kad avis prom jau kuplā skaitā
kad aizdipinu līdzi aitām
kad snauda atklīst rimtā gaitā
vēl auni nebeidz lēkšot maitas
* * *
tāda kārtība pavasaris nu valdīs pār pilsoņiem Visumā
varas maiņa stāv apjucis robežsargs deputāts ments
viss notiek bez viņu līdzdalības tā teikt ne no šī ne no tā
likteņa pirksts tā sacīt Dieva menedžments
Es negribu šorīt klīst kā baigās štukas pa ofšoriem tāliem
Es gribu pabrist kā budžeta ēna pa dzimtajiem māliem
Es gribu celties un iedzert kefīru kas vēl nav baudīts
Es gribu lai mani nekavē partneres audits
Kamēr jūtos ne miris ne dzīvs
Jūtos energoneefektīvs
Es jūtos kā sabiedriskie līdzekļi nelietderīgi izšķērdēts
Es jūtos kā statistikas dati nepārliecinošs pievilkts aiz matiem un lēts
Es jūtos noniecināts kā tautas kalpa piemaksa
Es jūtos nepietiekams kā bankai pirmā iemaksa
Jūtos šorīt kā nepelnīti rāts
Prāts man kā nedzijusi vāts
Cik sparīgi no šejienes aizbraukts un mukts
Drastiski klupis iekšzemes kopprodukts
Palikušas no nācijas vairs tikai driskas
Sāp abas ciskas kā militāri rūpnieciskas
Jūtos mazs kā nopūta vaids
jūtos liels kā atskaišu skaits
Bet gribu būt mīļš kā primārā aprūpe valstī
Es gribu ikvienu radību celt un balstīt
Gribu es būt kā pareizais signāls raidīts
Kā neapliekamais minimums allaž gaidīts
Jūtos fiskāli iztukšots
Noplīsis jūtos kā nogāzts pods
Bet gribu tiekties uz neaizsniedzamo tāli
Es gribu būt vēlams kā kompensējamās zāles
Es gribu būt lauku skoliņa kur prioritāra ir latene
Kur cieņā fizene un futene un matene
Zemē kur nākotni neziņa māc
Gribu būt aprūpēts pasargāts
Es gribu lai arī es esmu tas kam tika
Es gribu būt trešā bērna politika
Es gribu nejusties savā zemē kā mērglis
Es gribu te justies prioritārs kā bēglis
* * *
tūdaliņ tāgadiņ jādzīvo
visām maņām un porām
gatves deja re sastājas
tranzīta koridorā
aizrautīgs nākotnē saucējs
klusītiņš projām braucējs
tikai bez vārīšanās liekas
kādēļ vēl nolaist tvaiku
dienaszagļi te dienas zog
sološie nosit laiku
rosīga gaita uz nākotni
pārpilni ceļi un ejas
stadionos paliek un estrādēs
koris un tautiņdejas