DZEJA

x   x   x

nospicē frāzi kā nolauztu zīmuli

posto ko čolē un spridzini tīmekli

saturi purnu ja nav tev ko sacīt

gana tās drazas nevienā acī

varbūt tas vezums ir jāapgāž cinīt

bujānīt pietiek un pēcāk činīt

apgreidot garīgo gribas pa fiksam

nočekot kā iet kēksiem un čiksām

ja vien tu neesi sumpurnim līdzīgs

ieķer napiņu neesi īdzīgs

cīgas un botes un cope kā ļipa

rajonā izej kā varonis ķipa

atmest pedāļus zārkā glītā

paspēsi tagad mauc gāzi grīdā

visu te gribas pa riktīgo aizmirst

sapakot pekeles kaut kur aizpirst

zīmulis būsi ja nikna tev priča

maciņā piķis un kaklā giča

pačilot gribas tik filtrē ko dari

nepļurksti ilgi un nemīz gari

x   x   x

iedomājies ka esi vienīgais palikušais

uz pasaules

un tu esi latvietis

vienīgais kas var pateikt kaut ko pasaulei

un tā sadzird un saprot

kaut dzirdes un saprašanas nav kā tādas

jo nekā cita jau nav nevienam ko darīt jo neviena nav

tu runā vienīgajā kādam izdzirdamajā valodā

un tu vēl saproti un tātad kāds pasauli saprot

kad tā ceļas un kad tā pakrīt

ir vispasaules mans kaktiņš mans stūrītis beidzot iekārtojams

kad viņi visi atkrīt

kad viņu nav kad izčib

pabūt vienam bišķi

visas norādes ir rādītājpirksts

viens kā pirksts

pat ne vienas puķes nav latīniski

pat neviena lama nav krieviska

nav ar ko parunāt bet vismaz var latviski paklusēt

un viss kļūst internacionāls un nacionāls reizē

un neviens nav maita

un katrs ir labs jo nav

un joprojām neviens nav labs diezgan

ar tevi vien pasaule pieskan

bet vismaz nejēgu nav

jo tu taču tas nevari būt neviens to nesaka

un būt vienam nav pasaules gals

un pasaulei tas nav gals

un jebkura ainava ir tāda latviska

šodiena izlieta

tariņa nodota

mierina mieriņi

kāruma sieriņi

uz katra zariņa                      

kariņu karina                  

pacilā padala

kritušu variņu

visi tie gaļīgie

ejiet jūs galīgi

mostieties sparīgi

palīgi garīgi

asakas asākās

vērtīsim pasakās

ietērpsim basiņas

gaistošās masiņas

miers lai ar kariņu

ar jaunu spariņu

mērdēsim resnajos

barosim tievajos

diena vēl pietaupa lēktu

gaismai vēl jāpaciešas

bet ausma kniešas

gražīgs stars iesāk palodzi skribināt

kaut brīžiem šķiet esība dibenā jāsāk atkal dienu dibināt

ķiseņa ķīselis gumzās ap galvu

kā mūža mīlestība kas nenodod pieglaužas deķis

bet pamazām noirst tumsas striptīza zeķes

uzbāzīgs laiks rauj kājās

noknakšķ slēdža nospiežamā blakts

cīnies nu kā māki

ardievu nakts

uz stūru stūriem

kur ir tur rodas

par katru cenu

ir jāpārdodas

nebūt ne visi

mēs prostitūtas

nebūt ne visiem

mums skūtas jūtas

kaut arī vakar

kāds tevi pirka

jau šorīt atkal

klāt cenu birka

šī dzīve rebe

ir senu senā

vien derīgs esi

ja turies cenā

es visu saprotu

visu redzu

vairs savu vērtību

nepiesedzu

mirkļu pastkartes nogulst vai īstas man nav ne miņas

mirkļu pastkartes paliek kā zibšņi kā zibatmiņas

sajauktas liktas kā kārtis atmiņu vējos un lietū

tiekamies pastkastītēs lai kā es pie tevis ietu

ainavas ģīmetnes meti cik ceļā man Dievs ir devis

pastkartes ir mana karte ceļā joprojām pie tevis

*  *  *

nu laterna dekorē nakti

nu laterna nakti grib post             

no spuldzes krīt koša gaisma             

no spuldzes tumsa krīt nost             

un kritusī tumsa ver acis

zem melnajām skropstu ēnām

man garaiņus piesmēķēt palūdz

man pieglaužas kustībām rēnām

tik notriektu gurušu trauslu

kad skauju šo palaistuvi

man iesmeldz ka nespēj būt citi

tik tuvu man tie kas tik tuvi

nu vedu no stacijas mājup

cik varena tumsa cik mēma

it viss kas nav laterna šonakt

it viss kas nav mana ēna

*  *  *

viegli trīsuļo vējā

drāšu žoga vijums

kurā pusē ir patvērums

kurā izraidījums

vakaros salikti upuri mani

dienas upuru traukos

spirinās negrib tie izlaist garu

prasās atpakaļ draugos

vai tur ir sēklas vai sēnalas

kas īsti izlaiž dvašu

mūžīgais cietējs un upuris manī

upurēt grib mani pašu

spiedīga nasta vai mierinājums

pārnēsāt debesu vāku

taustoties iestiegot soļiem

sanāku nesanāku

pametumi un atgriezumi

sasviesti komposta kaudzēs

tur tie pa kluso kabačus

ķirbjus un mani audzē