*  *  *

es vecīt tevi nesaprotu

tu iegrāmatots sīkāks es

uz galda manas rokas rakstīts

bet kā no citas pasaules

tev sekoju sev svešam pašam

velk iekšup burtu labirints 

bet apmaldījies sēžu sevī

kaut tu še sēdi drošs un rimts

ja mūs še tagad kopā sastaps

tad abus vienā vārdā sauks

bet tur kur sēju tagad plaucis

stāv manis nenopļaujams lauks

un arī cits neviens to nepļaus

un manu sēklu neatsauks

svešs es kas vieglu roku iesēts

nu mūžam plauks un mūžam augs

nu laiks ir iet pa burtiem klūpot

varbūt kur iziešu mans draugs

čau un atā mēs te deguns pie deguna

jauki nekā un riebums un silti

vēdināts nav te vai ož pēc deguma

smēķis vai nodedzināti tilti

nespējot piebraukt es atkal tev uzbraucu

notrīs nāsis un skropstas kā apses

labdienas uzsaucu nākotni uzsaucu

kura mūs modinās kura mūs apsegs

tuvojos atkāpjos tuvojos saausos

ceļš te ir galā vai tikai vēl pusē

klauvēju padauzos klauvēju sadauzos

durvis spītīgi sakniebtas klusē

x   x   x

drupačas pilieni cigāru smārds

skūpstītu lūpu aromāts

vējo vēl viss kas še neizrunāts

čuksti un ienaids kas taupīts un krāts

skatieni glāsti neprāts un prāts

viss ticis likts uz vienas kārts

viens tikai palicis nenoskārsts

jā vai nē… viens vārds

*   *   *

mīli vai rodies

šņāc tu vai šņauc

čilo vai spļaudies 

viss tev ir ļauts

iesēts un dīdzis

ne jau kāds rēgs

mēs esam dzīvi

vai tas kāds grēks     

ne jau mēs sākām

laime vai posts

ne jau mēs beigsim

ņammāt un kost

kāds tevi piekāš

kāds tevi slauc

bet tevi vien par

grēkāzi sauc

ļautiņš kā iemiets

kur gan tam sprukt

palikt ir grūši

grūši ir mukt

grēkāži gaida               

nāks viņus kaut               

grēkāži gaida              

aploka nav                 

gana jau gānīt

gana mums spļaut

godātie dārgie

gana mūs kaut

grēkā tu dzimis

mīlēts un skauts

lai man no jauna

sagrēkot ļauts                      

dzīvību piešķilt

vai tas kāds grēks

lai mums reiz atkal

grēkot ir spēks

DISPEČERES SONGS  

ir mūsu dzīve bīstama kā datorā ik spēle

pat bisi nevajag ja ceļā trāpās asa mēle

jo labu tevi apēdīs jo smuku tavi apries

ja tev būs nauda uzzinās un bļaus ko tu tur daries

ja esi skaista gudra laba brīnum feina arī

ja seksapīli izskaties tad vispār mūc ko vari

ja bagāts esi pārticis tad laikus laidies lapās

jo aptīrīs bez panckām tevi pirms vēl liksies kapā

bet ja vien tevi vajag glābt cel klausuli un zvani

ja pilna sirds ja galva kūp tad droši prasi mani

jo lai cik būtu mudīga lai cik tu būtu aša

no visa spēsi aizmukt tu bet ne no sevis pašas

x   x   x

iekrītu ugunskurā

kur katrs uz nebēdu sprēgā

kur liesmot

būt gaišam sadegt

aicinājums vai sērga

vai vajag lai dzirkstelēs skatās

lai raudātu

bītos

lai smietu

vai sadegam tikai tāpatās

par taisnu kā pagale lietu

x   x   x

viens pret kailsalu šonakt

ziemas kareivis sniegs

visus kas nespēj būt balti

piesegs viens stiprinieks

lēni kā padodoties

vicinot karogu baltu

mēmi kā piedošana

bildīs es šonakt valdu

apskaus un mīļos un kusīs

pieķeršanās tāds nieks

mūžam zūdošos glāstus

aizgūtnēm pārslojot sniegs

spēkpilns un mīļojošs šonakt

Debesu postenī stāvēs

sargājot visus mūs sniegs 

kritīs varoņa nāvē

*  *  *

istaba piekņud tavas klātbūtnes burbulīšiem

kas uzsprāgst kad projām dodies

ne tu palikt ne nepalikt nesaplīstoši proties

tūkstošiem pušu pūslīšu saplok ievainoti

uzlaizīt brūces

apsaitēt burbulīšu trūces

bet marlēs tīstot tavas klātbūtnes uzberztās tulznas

bez jebkāda goda un kauna

durvis atvērt tev traucos atkal no jauna

speru soļus kas ietērpti plandoši garās

Dieva un sātana kopīgo bikšu starās

x   x   x

nospicē frāzi kā nolauztu zīmuli

posto ko čolē un spridzini tīmekli

saturi purnu ja nav tev ko sacīt

gana tās drazas nevienā acī

varbūt tas vezums ir jāapgāž cinīt

bujānīt pietiek un pēcāk činīt

apgreidot garīgo gribas pa fiksam

nočekot kā iet kēksiem un čiksām

ja vien tu neesi sumpurnim līdzīgs

ieķer napiņu neesi īdzīgs

cīgas un botes un cope kā ļipa

rajonā izej kā varonis ķipa

atmest pedāļus zārkā glītā

paspēsi tagad mauc gāzi grīdā

visu te gribas pa riktīgo aizmirst

sapakot pekeles kaut kur aizpirst

zīmulis būsi ja nikna tev priča

maciņā piķis un kaklā giča

pačilot gribas tik filtrē ko dari

nepļurksti ilgi un nemīz gari

x   x   x

iedomājies ka esi vienīgais palikušais

uz pasaules

un tu esi latvietis

vienīgais kas var pateikt kaut ko pasaulei

un tā sadzird un saprot

kaut dzirdes un saprašanas nav kā tādas

jo nekā cita jau nav nevienam ko darīt jo neviena nav

tu runā vienīgajā kādam izdzirdamajā valodā

un tu vēl saproti un tātad kāds pasauli saprot

kad tā ceļas un kad tā pakrīt

ir vispasaules mans kaktiņš mans stūrītis beidzot iekārtojams

kad viņi visi atkrīt

kad viņu nav kad izčib

pabūt vienam bišķi

visas norādes ir rādītājpirksts

viens kā pirksts

pat ne vienas puķes nav latīniski

pat neviena lama nav krieviska

nav ar ko parunāt bet vismaz var latviski paklusēt

un viss kļūst internacionāls un nacionāls reizē

un neviens nav maita

un katrs ir labs jo nav

un joprojām neviens nav labs diezgan

ar tevi vien pasaule pieskan

bet vismaz nejēgu nav

jo tu taču tas nevari būt neviens to nesaka

un būt vienam nav pasaules gals

un pasaulei tas nav gals

un jebkura ainava ir tāda latviska