AKTUALITĀTES

PSIHODRĀMAS NODARBĪBAS 2021/22 “DVĒSELES KUSTĪBAS”

Ja vēlaties

* labāk izprast un iepazīt sevi;

* veidot saskanīgākas attiecības ar citiem cilvēkiem;

* pārvarēt nomāktību…,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam, konfidencialitāte,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Nodarbības notiek

pirmdienās reizi nedēļā 18:30 – 21:00 līdz aprīļa beigām.

(Piedalīšanās – atbilstoši vakcinācijas noteikumiem valstī.)

           Vada Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

            Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

            Maksa – 20 € par nodarbību.

MONODRĀMAS NODARBĪBAS

Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes.

Turklāt šobrīd atkal varam tikties klātienē!

  • Kā labāk sevi iepazīt?
  • Kā attīstīt sevī spontanitāti?
  • Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vadīs sertificēts psihodrāmas praktiķis Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

Teātris ārpus teātra

   Kad dzirdam vārdu “monodrāma”, tas vispirms nāk prātā “viena aktiera teātris”.

  Kad vārdu “monodrāma” lieto psihodrāmas sakarā, tad tas nozīmē “psihodrāma ar vienu nodarbības dalībnieku” (iepretim grupas nodarbībām). Psihodrāma ir psihoterapijas un personības izaugsmes metode.

  Vai Jūs zināt, ka savas dzīves problēmas, sāpīgos, neskaidros jautājumus var risināt, ne tikai izrunājot, bet arī izspēlējot? Lūk, radniecība starp personības izaugsmi un teātri.

   Šis ir grūts laiks dažādās nozīmēs – tumsa, pandēmija, drūms garastāvoklis -, tas liek meklēt palīdzību. Var meklēt psihologu, var sportot, var gatavot garšīgas maltītes, bet var arī doties uz psihodrāmas nodarbībām.

   Kamēr vēl ir liegts pulcēties, monodrāma ir labs risinājums tiem, kam palīdzība ir nepieciešama un tuva ir teātra spēle.

   Savas dzīves teātris… kāds tas ir?

   To Jūs varat uzzināt, ja pieteiksieties uz monodrāmas nodarbībām.

  Tās vadu es – Uģis Segliņš (sertificēts psihodrāmas speciālists). Telefons – 29215360, e-pasts: ugis_s@inbox.lv

Inārai Erdmanei – 80

   Inārai Erdmanei – 80. Ināra ir īpašs cilvēks mūsu valstij. Piedzimusi Latvijā, viņa jau drīz vien tika vesta bēgļu gaitās un visu mūžu nodzīvoja Zviedrijā.

   Taču tieši I.Erdmane savulaik atveda uz Latviju psihodrāmu.

   Mēs, psihodrāmas speciālisti, par to esam ļoti pateicīgi viņai. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kas ir iepazinušas lomu maiņu, spoguļošanu, dubultošaanu un pārējās tehnikas, lai šobrīd jau paši veidotu psihodrāmas grupas un popularizētu šo pirms gadsimta izloloto  psihoterapijas un personības izaugsmes metodi.

  Ināra Erdmane psihodrāmu apguva pie Zerkas Moreno, kas bija psihodrāmas radītāja Jakoba Levī Moreno līdzgaitniece darbā un kas sava dzīvesbiedra darbu un mantojumu turpināja apkopot un pilnveidot. Tāpēc mēs, Latvijā, varam būt lepni un pašapzinīgi, ka stāvam ļoti tuvu psihodrāmas pirmsākumiem un skolas pamatiem. Mūsdienās pasaulē notiek daudz psihodramatistu saietu, konferenču, un allaž centrā ir arī Ināra Erdmane – mūsu skolotāja un, iespējams, pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes psihoterapeite.

  Kas raksturo Ināru? Spilgtums, talants, spēcīga personība un liela labvēlība pret saviem amata brāļiem un māsām.

   Veselību, prieku un mīlestību! Sveiciens no Latvijas!

                                                                                            Uģis

Virtuāla atbalsta grupa “DVĒSELE DARBĪBĀ”

   Šis ir laiks, kad cilvēki nevar tikties. Taču vajadzība pēc cilvēciskas tuvināšanās pieaug. 

  Esmu psihodrāmas grupu vadītājs un šobrīd veidoju virtuālu atbalsta grupu ar psihodrāmas elementiem. Ir iespēja pieteikties tiem, kam ir interese un izpratne par grupu darbu un ir vajadzība pēc atbalsta.

   Būs iespēja tikties reizi nedēļā, būt uzklausītiem, iesaistīties psihodrāmas vingrinājumos un būt par iedrošinājumu cits citam.

   Laiks – trešdienu vakari no 18:30 līdz 20:00. Vieta – ZOOM virtuālā vide.

  Nodarbības sāksies tad, kad būs pieteikušies 6 interesenti.

  Atrakstiet, ja ir interese!

 Mana e-pasta adrese: ugis_s@inbox.lv

  Tiem, kas būs gatavi piedalīties nodarbībā, nosūtīšu virtuālo saiti ZOOM vidē uz e-pastu.

                                                   Ar cieņu, Uģis Segliņš

                                                    (psihodrāmas speciālists)

Es jūtos… OPTIMISTS

"Es jūtos" – reps dzejā un otrādi

Kā labāk? Poēzijā vai repā izstāstīt kā "Es jūtos"?Gints Gints Grāvelis ir #OPTIMISTS un Uģa Segliņa Ugis Seglins dzejoli var atskaņot abējādi!Zināšanai*Reps ir vokālā izpildījuma veids un no parastās poēzijas atšķiras ar to, ka reps tiek lasīts ar muzikāli – instrumentālu pavadījumu./Vikipēdija/Un vēl**Izrāde "Optimists" sastopama uz kultūras centru skatuvēm joprojām.Te būs: https://www.bilesuparadize.lv/performances/performance/15028#pannasteatris #Ādaži #Valmiera #Rīga #Jelgava #Cēsis

Posted by Izrāžu apvienība "Panna" on Ceturtdiena, 2018. gada 27. septembris

10 individuālu nodarbību cikls personības izaugsmei

VAI VĒLIES BŪT SAVAS DZĪVES CENTRĀ!?

   Kā ieraudzīt mazās ikdienas uzvaras?

   Kā iemantot pašapziņu, pārliecību par sevi?

   Tev veltīta uzmanība – kā savas dzīves galvenās lomas atveidotājam!

Temati:

  1. Dzīves līnija
  2. Vecāki
  3. Jūtas
  4. Attiecības
  5. Robežas
  6. Mūsu lomas
  7. Iekšējie konflikti
  8. Pašapziņa
  9. Sievišķais / vīrišķais
  10. Iespējamie attīstības scenāriji

Zvaniet: 29215360 vai rakstiet: ugis_s@inbox.lv

Nodarbības vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas praktiķis).

 

Novembra žurnālā “36,6° C”

Novembra žurnālā “36,6° C” izsakos par lomām dzīvē. Piesaucot psihodrāmas lomu teoriju.

Paldies žurnālistei Guntai Taborei un fotogrāfam Matīsam Markovskim par sadarbību!

No raksta “LOMAS DZĪVĒ”

   “Arī ikdienā – mēs taču nemitīgi noņemamies ar savas dzīves bildes apstrādi un rediģēšanu. Vai nu iekrāsojam to melnbaltu, nedo’ Dies, mellu. Vai tieši otrādi – pindzelējam to rozīgos toņos.

   Vai arī sparīgi noņemamies ar sava mūža gājuma pārrakstīšanu, nemitīgi tajā izceļot vai notušējot notikumus un detaļas. Atbilstoši sava laika ritam, briedumam, viedumam vai vienkārši – sirdsmieram.

   Vismaz tik daudz ir mūsu varā – apstrādāt un rediģēt – arī tad, kad bilde šķiet jau nemainīgi gatava un āmen. Starp citu, tieši to arī palīdz veikt dvēseles dziedinātāji – cenšas samierināt mūs ar mums pašiem.”

Intervija žurnālā “Mezgls”, 2015, 4.

Uģis Segliņš intervijā Leldei Stumbrei žurnālam “Mezgls”, 2015, 4

Studējis Latvijas Universitātē žurnalistiku, dramaturgs, Rakstnieku savienības biedrs, sarakstījis un tulkojis lugas, dziesmu tekstus, strādājis Dailes teātrī par Literārās daļas vadītāju, tagad – lektors, beidzis “Moreno institūtu Latvijā”, vada  psihodrāmas grupas.

VAKAR, ŠODIEN, RĪT…

    Kāpēc Tu devies studēt psihodrāmas terapiju un, galvenais, – kāpēc nolēmi nodarboties ar to profesionāli? Vai tas tomēr nav saistīts ar to, ka tu ļoti ilgus gadus strādāji Dailes teātrī par literāro daļu, pats esi rakstījis lugas un, saprotams, par drāmu teātra mākslas nozīmē tev ir konkrēts viedoklis un zināšanas.

Ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīži, kad pastiprināti nākas meklēt atbildes uz grūtiem dzīves jautājumiem. Bieži vien tie saistīti ar krīzēm, strupceļiem, vajadzību pārsijāt vērtības…Arī man, protams, ir bijuši šādi periodi. Vieni cilvēki meklē palīdzību, citi turpina izlikties, ka viss kārtībā. Es pirms 8 gadiem sāku apmeklēt “psihodrāmas grupu”, jo kāds labs cilvēks viedā kārtā teica, ka šī psihoterapijas metode man būs pati piemērotākā. Iespējams, tik tiešām – tolaik strādāju teātrī par literārās daļas vadītāju un psihodrāma stipri vien ir saistīta ar drāmu un teātri. Tas nudien izrādījās liktenīgi. Es ne tikai samērā ātri pats atguvos no depresijas, bet nolēmu psihodrāmu apgūt profesionāli un palīdzēt citiem. Iestājos “Moreno institūtā Latvijā” un vairāk kā 5 gadus mācījos. Tagad esmu ieguvis diplomu un praktizēju.

Kas tad man patīk psihodrāmā? Tas, ka cilvēks var ieraudzīt savu dzīvi no cita rakursa: iejusties dažādās lomās, paskatīties uz sevi no malas, izprast daudzu savu problēmu saknes, tikt klāt zemapziņā slēptiem procesiem, kas traucē pilnvērtīgai eksistencei te un tagad.

   Mūsu valstī psihoterapeiti, man šķiet, nav pārāk populāri vai… pieprasīti. Cilvēki ar savām iekšējām depresijām un problēmām tiek galā kaut kā paši. Jeb tas ir mīts, un cilvēkiem psihoterapija ir nepieciešama?

Manuprāt, psihoterapeiti ir ļoti pieprasīti. Un, paldies Dievam, ir gana daudz cilvēku, kas ne tikai apjauš savas problēmas, bet arī tās risina. Taču diemžēl daudz vairāk ir to, kas labāk cieš vai “saņemas” vai aizmirstas – alkoholā, darbā, lai tikai nebūtu jādzīvo pašam sava dzīve. Tāpēc dažkārt gribas teikt: ja jūtaties garīgi un emocionāli slikti, meklējiet palīdzību – redzēsit, kā mainīsies jūsu ieskati un dzīves kvalitāte.

   Man liekas, ka psihoterapeits ir tāds  „dīvāniņa” sarunu biedrs, no kura lielas jēgas nav. Vismaz mums, sievietēm, tāds it kā nav vajadzīgs, jo mēs izkratām viena otrai sirdis un ejam atkal tālāk.

Nu, runājot par dīvāniņiem, psihodrāma ir ļoti kustīga psihoterapijas metode, tur nav nekādas “sēdēšanas uz dīvāniņiem” – lietas tiek skatītas darbībā, lomās, un ne tikai vienā, bet pat vairākos cēlienos…  No vienas puses, kratīt sirdi draugiem un paziņām ir labi, taču ne par visiem jautājumiem esam gatavi runāt ar sev tuvajiem. Bieži vien, iespējams, arī nevajadzētu uzkraut viņiem nastas, kas draudzību var arī krietni padeldēt. Turklāt, ja būsim godīgi, tad daudzu problēmu saknes slēpjas tieši vistuvākajos cilvēkos. Bet es piekrītu, ka draudzīgu cilvēku loks un atbalsts ir milzīga, neaizstājama vērtība.

   Vai tas ir saistīts ar to, ka teātrī, uz skatuves, lugā arī savā ziņā notiek šī drāmas terapija, kurā skatītājs taču ierauga kaut kādu, parasti psiholoģisku, problēmu un viņam ir iespēja attiecināt to uz savu dzīvi un pēc tam domāt un vērtēt arī no sava skatupunkta. Varbūt tieši tādēļ teātra māksla joprojām ir tik populāra, jo skatītājs redz uz skatuves dzīvus cilvēkus te un tagad, ar viņu problēmām…

Jā, šī vēlme izdzīvot neizdzīvotās dzīves, pabūt tur, kur nav būts, ieskatīties tajā, ko pašam nav lemts piedzīvot… Psihodrāmā notiek līdzīgi procesi. Jaunas apjausmas par sevi, emocionāla katarse… Viens no atklājumiem psihodrāmas grupā parasti ir tas, ka viena cilvēka problēma, izrādās, ir aktuāla arī citiem. Bieži vien cilvēkam liekas, ka viņa sāpe ir smagākā un trakākā un, dzirdot par citu pieredzi, nāk atskārsme, ka citiem mēdz būt vēl daudz smagāk un ka sava problēma salīdzinot, iespējams, vēl ir ļoti maiga.

Tu teici, ka psihodrāmas terapija ir kaut kas dziļāks. Kādā nozīmē?

Psihodrāma ir dziļa metode tāpēc, ka tā tiecas skatīt cilvēka uzdotos jautājumus ne tikai tagadnē, bet pētīt tos arī pagātnē un kopsakarībās. Bieži vien, izceļot no zemapziņas kādus dziļus nospiedumus, tie zaudē savu ārdošo spēku. Apzināti procesi vairs nav tik bīstami kā neapzināti. Un psihodrāmā dota iespēja izspēlēt “senu dziesmu jaunās skaņās”. Tad arī agrākie nospiedumi pamainās.

Vai „lomu spēles”, kas notiek šajā terapijā nav kaut kas līdzīgs „dzīve ir teātris”? Mēs taču sākam spēlēt lomas, tikko izejam no mājas – uz ielas, tramvajā, veikalā, ar draugiem, ar nepazīstamiem cilvēkiem – katrā vietā atkal cita „loma”.

Tieši tā – cilvēks sastāv no daudzām lomām. Un bieži vien konflikti veidojas tieši starp lomām – gan iekšējie, gan ārējie. Ja to apjauš, tos var iemācīties risināt. Visbiežāk pieauguša cilvēka uzvedība ir cieši saistīta ar viņa audzināšanu bērnībā. Tagadne ir senāk piedzīvotā atblāzma. Ja mēs izspēlējam sev emocionāli būtiskus pagātnes notikumus, mainās mūsu skatupunkts uz tagadnes notikumiem. Cilvēki kļūst spontānāki, radošāki, viņi ir atbrīvojušies no liekām pagātnes nastām, vairāk saprot savas jūtas, labāk komunicē ar citiem…

Vai tu šajās nodarbībās nejūties mazliet gan kā režisors, gan kā dramaturgs? Tās „lomu spēles” ir tādi mazi iestudējumi? Tas varētu būt ļoti radošs process, vai ne?

Un es par to ļoti priecājos. Psihodrāmas sesijā mēs izspēlējam lugu, kas top tajā brīdī, radām iestudējumu, kura mizanscēnas, tēlotāju sastāvs un noformējums rodas mirklī, kad iestudējums tiek rādīts. Tas ir neiedomājami aizraujoši!