Author Archives: Uģis Segliņš

Septembris

Septembris. Nevis zeltains, bet spoži dzeltens – nevis koki iekrāso, bet saule to apspīdējusi necerēti krāšņi. Tas tiešām atgādināja, ka astronomiskais rudens taču sākas tikai pašās septembra beigās. Ka šis mēnesi taču pēc dokumentiem arī ir vasaras daļa. Tāds drēgni svaigs gaiss un atvērti zilas debesis slinka un rimta izstaipīšanās parukušās dienas viducī. Latvijas dāsnā atvasara!
Pilni meži sēņu teroristu ar maziem dūcīšiem! Ieraugot šos apņēmīgos griezējus, allaž nopriecājos, ka neesmu nekāda beka! Kustos!
Kultūrā šomēnes uzrunāja divas animācijas filmas.
“Akmeņi manās kabatās” – Signes Baumanes solostāsts par latviešu kultūrā līdz šim īsti neapskatītu tēmu: kā sadzīvot ar paša cilvēka garīgās veselības slēptajiem dēmoniem un arī tautas piedzīvotajiem pagātnes vilkačiem, kas nemitīgi postījuši mūsu ļautiņu sūri, grūti koptos “savus kaktiņus un stūrīšus”. Sākot skatīties, sastopot tik plašu dzimtas panorāmu, sākumā nebūt nešķiet, ka drusku kaitinošais dzīves pabērnu likstu izsekojums kļūs par vispārinātu mūsdienu neirotiskā cilvēka būtisku ēnaspušu atveidu. Un atgādina, ka ēnas – tādas vai citādas – iezīmējas katra šai saulītē celtā cilvēka ikdienā. Sūri, skarbi, bet arī iedvesmojoši, jo pārzināt savu dēmonu karti mūsdienās izvairās pat tie cilvēki, kas ir krietni veselīgākās dzīves situācijās, taču nebūt nejūt vajadzību parūpēties par savas patības izpratni.
“Zelta zirgs” – prieks, ka latviski klasiskā pasaka ieguvusi pilnmetrāžas animācijas filmas statusu – ar daudziem citu valstu līdzveidotājiem. Un jauki, ka kultūras kontekstā vienlaicīgi notiek “Gaismas pils” atklāšana un “Zelta zirga” animācijas pirmizrāde jaunajai paaudzei – kopumā tāds cerīgs, uz nākotni orientēts salikums. Filmiņas pārsteigums ir Laimas Vaikules pārliecinoši ierunātā Ragana ar visai griezīgām intonācijām. Spriedzi rada pats stāvais kalns, kuru grūti iekarot gan ar brūkošajām stalažām, gan bez tām. Antiņa tēlā (jauneklīgā Edgara Kaufelda balss) jaušams tas tīrais, sirdsšķīstais, pusaizmirstais ideālisms, kas algas vietā “domā tik uz augsto tāli” – un pārliecina. Muzikāli gan mulsināja visai mazlipīgie meldiņi. Toties režisors Reinis Kalnaellis kopā ar citiem animācijas speciālistiem sarūpējis iespaidīgu tēlu galeriju – kā labos, tā nelabos. Jauki, ka ir tādi Rainis un Reinis, kas pasaulei atklāj mūsu “Zelta zirgu”.

Mašīna, kura saražo vienu un to pašu daudzumu uz pusi īsākā laikā

Kriksis no E.Fromma: “Mašīna, kura saražo vienu un to pašu daudzumu uz pusi īsākā laikā, ir divtik laba kā vecā un lēnākā mašīna. Protams, tam ir svarīgi ekonomiski iemesli. Taču jau daudzos aspektos ekono­miskās vērtības sākušas valdīt pār cilvēciskajām vērtībām. Tam, kas ir labs mašīnām, jābūt labam arī cilvēkam — tāda ir loģika. Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka viņš kaut ko pazaudē — piemē­ram, laiku —, ja nerīkojas ātri; taču viņš nezina, ko lai dara ar šo ietaupīto laiku — viņš to nosit.”

Kriksis no E.Fromma

Kriksis no E.Fromma: “…dzīvei nav jēgas, izņemot to jēgu, ko cilvēks pats tai piešķir…”

Resursi – kāds spēkpilns vārds, vai ne?

Resursi – kāds spēkpilns vārds, vai ne? Taču bieži vien mums to pietrūkst, aptrūkstas. Šķiet, ka kāds tos vampirizē, atņem, nedod, nepiešķir… Mēs tos meklējam – fondos, briselēs, pie kaimiņiem, draugiem, bet allaž ir par maz. Un dažkārt izskatās, ka līdzcilvēkiem ir vairāk.
Taču visbagātākās resursu krātuves ir mūsos pašos. Dabiskās iegulas, dzīslas, atradnes… Atliek tikai zināt, kur īsti tās ir un kā pie tām tikt klāt.
Psihodrāmas grupa ir viens no veidiem, kā tikt sev klāt!

Ir beigušās “Baltijas Moreno dienas”

Ir beigušās “Baltijas Moreno dienas”. Un gandarījums ir liels. Jo Latvijas psihodramatisti paveica milzu darbu, lai Rīgā notiktu starptautiska konference ar aptuveni 100 dalībniekiem no 16 valstīm.
Arī Rīgas svētku kontekstā šis bija nozīmīgs akcents. Viesi no daudzām Eiropas valstīm, kā arī Amerikas un Jaunzēlandes labāk iepazina gan Rīgas arhitektūru, gan tā brīža kultūras piedāvājumu.
Kādi ir secinājumi?
1. Psihodrāma kā psihoterapijas metode pasaulē ir ne tikai attīstīta, dziļa un tiek sekmīgi pielietota, bet ar tās iespējām un sasniegumiem pasaules speciālisti arī regulāri apmainās. Tādējādi ir izveidojusies noturīga starptautiska psihodrāmas kopiena, kas atrodas nemitīgā sasaistē, mijiedarbībā un attīstībā.
2. Konferences laikā notika daudzas izcilu meistaru darbnīcas. Īpaši aktuāli likās jautājumi par tām psiholoģiskajām traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, radot un uzturot dzimtas ievainojumus un rētas kā noslēpumainu, neizrunātu vai neizrunājamu likteņa sastāvdaļu, ar ko katram indivīdam nākas tikt galā.
3. Svarīgi bija apzināties, ka psihodrāma ir sazarota. Līdzās grupu terapijai, pāru terapijai un monodrāmai plaši attīstās sociodrāma – konfliktu apzināšanās un risināšana lielākās sociālās grupās – darba kolektīvos, mācību iestādēs, pat starpnacionālo jautājumu kontekstā.
“Baltijas Moreno dienas” ir beigušās. Nākamās notiks Lietuvā pēc 2 gadiem. Taču būtu svarīgi apjaust un izmantot psihodrāmas iespējas, palīdzot Latvijas cilvēkiem daudzo samilzušo problēmu risināšanā. Jo arī šī konference pierādīja, ka Latvija ir bagāta ar labi sagatavoties un ražīgi strādājošiem psihodrāmas speciālistiem. Neaizmirstiet par to, labākas Latvijas cēlēji!

Noskatījos filmu “Guļošā skaistule”

Noskatījos filmu “Guļošā skaistule”. Lai gan “Sleeping Beauty” citkārt tulkotu kā pasakaino “Apburto princesi”, tomēr Austrāliešu filma stāsta par skaistu meiteni, kas nodarbojas ar neparastiem seksuāliem pakalpojumiem – piespiedu kārtā iedzērusi aizmidzinošas zāles, viņa tiek nodota padzīvojušu izvirtuļu apgramstīšanai. Šo 2011. g. veidoto, nu jau arī šur tur godalgoto vai vismaz pamanīto filmu ir noderīgi paskatīties, lai atpazītu, kādas ir “šizoīda rakstura” iezīmes.
Manuprāt, filma nav izcili veiksmīga. Lai gan sievietes portrets ir radīts, dažas sižeta līnijas paliek gaisā karājoties, apraujas tā arī diez ko neatklātas un īsti nebalsta filmas nolūkus.  Paliek iespaids, ka tās būtu varēts savīt kopā mērķtiecīgāk.
Taču vienu gan šī filma atgādina – ka iedalīt cilvēku slēptās vēlmes visiem saprotamās kastiņās ir drusku naivi. Cilvēku dziņu izpausmes ir krietni plašākas, nepieklājīgākas un nepieradināmākas, nekā vairumam cilvēku patīk tās iedalīt un klasificēt. Cilvēks ir normāls radījums pat tad, ja šķiet galīgi nenormāls. Tas jāpieņem un jārespektē. Un – par to dažkārt der aizdomāties.

Sen nebiju redzējis, cik cilvēciski saimnieks apietas gan ar suni

Sen nebiju redzējis, cik cilvēciski saimnieks apietas gan ar suni, gan ar tā upuri!
Kad sunene kādu mirkli bija mani aprējusi, saimnieks mierīgā tonī paaicināja Pogu pie sevis, apsēdināja un spieda sunenei uz pašapziņu, vienlaikus norādot uz zināmu atzinību man.
Proti: “Kāpēc tev uz labu cilvēku jārej! Kas tu, – kāda muļķe esi, vai?!”

Cik jauki ir justies vecam un sentimentālam!

Cik jauki ir justies vecam un sentimentālam! Jo tad sirds var uzgavilēt par pilnvērtīgi pavadītu piektdienas vakaru!
Izvēlējos noskatīties filmu “Filomena” – par sievieti, kas dēla 50. dzimšanas dienā nolemj atklāt tuviniekiem, ka viņai vispār šāds bērns ir bijis. Tālākā filma stāsta par to, kā Filomena kopā ar žurnālistu Mārtinu dodas meklēt šo – reiz jaunībā viņai atņemto un uz Ameriku adoptēto – bērnu.
Ap filmas vidu iestājas mulsuma brīdis, jo viss par dēla likteni jau it kā tiek uzzināts. Liekas, kurp tad tālāk filma vēl var vest? Taču sižets savērpjas aizvien gudrāk un aizkustinošāk – režisors Stīvens Frīrs kopā ar aktieriem Džūdiju Denču un Stīvu Kūganu uzbur gudru, smeldzīgu, dramaturģiski grodu skatāmgabalu.
Derēs visiem, kam asaras sakrājušās aiz plakstiņiem un nezina, kur likties.

Sagaidot Ziemassvētkus un Jauno gadu, es Jums novēlu

Mīļie!
Sagaidot Ziemassvētkus un Jauno gadu, es Jums novēlu padomāt, kāda ir Jūsu dzīves devīze! Cilvēkiem un valstīm tās ir bijušas dažādas: “Par Dievu, Firstu un Tēvzemi!” (Lihtenšteina), “Vienotība dod spēku!” (Andora), “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība!” (Francija), “Labs darbiņš, kas padarīts!” (Annas tante)…
Piemēram, man ilgus gadus devīze ir bijusi jauka, patiesa un sirsnīga: “Vai, cik grūts mūžs!’
Tā ir mani apmierinājusi un nomierinājusi jebkurā dzīves brīdī, jo tajā nav nekā pompoza, liekulīga un stulba.
Taču pat šo jauko devīzi es nesen apmainīju pret jaunu.
Proti, “Zaļā zīda apakšveļa ir jāvelk šodien!”
Pirmajā brīdī izklausās ekstravaganti, taču savā būtībā – lieliska devīze!
Lai Jūs labāk saprastu, citēšu kontekstu (Solvitas proponētu):
“Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti.
Tā nebija…
…neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu, zaļu zīda veļu. “To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.”
Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.
Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica: “Neko taupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums”.
Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag, uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā “gan jau kādreiz” vai “kādā no dienām”, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad.”
Priecīgus Ziemassvētkus un ļoti laimīgu Jauno gadu!!!
Sirsnībā – Uģis

klusums – mazā nakts mūzika sākas

klusums – mazā nakts mūzika sākas – un sapņu mūza vīkšīs pa kādam murdziņam – tādam murr murr – vēl klusuma spiedogi – mats nokrīt kā skaņa