Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

Ja iznāk retumis un nejauši satikt cienījamo Mudīti Šneideri, tad pēc tam allaž uz ilgu laiku paliek prātā kāda viņas izteika. Piemēram, savulaik viņa it kā garāmejot vērsa uzmanību uz to, ka mūsu sabiedrības interese vairāk ir vērsta uz to, cik zemu cilvēks var krist, bet krietni retāk uz to, cik augstu cilvēks var celties. Bija par ko domāt šajā sakarā.
Tad citu reizi mani pārsteidza viņas doma, ka savulaik savos apmēram 60 gados M.Šneidere vienkārši, bet pārliecinoši noteica: “Es negribētu būt nevienu dienu jaunāka, man patīk būt tieši tajā dzīves periodā, kurā es tobrīd esmu!”
Jo tālāk man dzīve rit, jo vairāk viņai varu piekrist.
Pirms pāris dienām satiekot, es to viņai atgādināju. Un viņa teica: “Tā es saku arī joprojām”.  Un piebilda: “Es gan tomēr nesaku cilvēkiem savu gadu skaitli. Ne tāpēc, ka man būtu grūti to izdarīt, bet tāpēc, lai cilvēki neizbītos, ka vispār kāds šādā vecumā vēl eksistē”.

“Izlaiduma gads” ir vērtīga, jauna un spēcīga filma. Par kādu krievu valodas skolotāju, kura vēlas ar sirdi un dvēseli darīt savu darbu, bet kuras sirdij un dvēselei jāiztur pamatīgi pārbaudījumi sociāli un privāti sakaitētā atmosfērā – izlaiduma klasē un skolā kopumā.
Scenārijā ir prasmīgi un daudzslāņaini savērpta intriga. Kas ironiskā kārtā atgādina, cik maz ir atkarīgs no labiem nodomiem un cik daudz ko nosaka zemapziņā iespundētas cerības. Un kopumā – cik ļoti privāti motīvi iespraucas darba vidē. Ar visām nenokārtotajām dzīvēm uz izdegšanas sindroma gruzdošajām oglēm. Drusku pārsteidza tas, cik liela visatļautība eksponēta klases attieksmē pret učeni. Un skolotājas pārlieku centīgā apņemšanās būt savējai. Vai nav tā kā drusku pārsālīts? Taču dramaturģiskajā uzbūvē tam visam tomēr ir grods pamats. Un, galu galā, dramaturģija jau ir iespējami saasinātu konfliktu cīņas lauks.
Īpaši izcils man likās kadrs, kurā mūzikas skolotāja mazais dēlēns skatās uz to, kā vidusskolēni nekautrīgi izrīko viņa tēti pareizi nospēlēt Šopēnu. Ja neliktos par skaļu, gribētos teikt – ģeniāli blīvi notverts brīdis.
Protams, bērna klātbūtne uzmanību piesaistīja absolūti, un mazais aktieris ne brīdi neizkriti no perfekti uzbūvētās lomas. Arī kopumā gribas uzteikt režisora A.Gaujas darbu ar aktieriem – ticamība, lakonisms, precīzi atrasti tipāži…
Īpašs tēls man šķita galvenās lomas atveidotājas I.Alsiņas – Lasmanes smaids, kas centās noturēt uz saviem lūpu kaktiņiem ne tikai pašas trauslo jaunās, skaistās sievietes dzīvi, bet patiesībā visu apkārtējo cerības uz… miglā tīto nākotni.
Ar garšu varēja sekot visu tēlu motivācijām – iekarot, atriebt, panākt, pagrūst malā, bet pāri visam – nokārtot savas dzīves, piepildīt brīžiem pagalam nereālos sapņus – iespējams, upurējot citu dzīves uz savu vēlmju altāra…
Pieaugušie un nepieaugušie – kurš tur bija kurš?
Sākumā mulsināja pašas filmas beigas. Tik atvērts fināls varētu arī likties tāds kā dikti didaktisks – Tev nebūs šitā darīt, un tev būs šeit, no kā mācīties. Bet varbūt – labi vien, ka tas pagarināja visai ilgstošu pēcgaršu ar iespējām minēt – ko tad aiz tā acīmredzamā īsti ir gribēts pateikt. Un varbūt tas bija kā jautājums – ko tad tas viss nozīmē tev, skatītāj, – no tava pieredzes skatapunkta?

Ir kāds režisors, kura jauno filmu ik gadu gaidu kā svētkus. Arī nu šie svētki ir pienākuši – “Burvestība mēnessgaismā”.
Protams, ka režisors ir Vudijs Allens! Un nav pat jābrīnās, ka dramaturģiski stāsts kārtējo reizi ir tik šarmanti izstāstīts! – šis ir viens no nedaudzajiem scenāristiem, (ja ne vienīgais?) kuram ir vairāk “Oskaru” par scenārista nekā par režisora darbu.
Arī jaunais magu gabaliņš uzjautrina un reizē intrigu neatklāj gandrīz līdz beigām – kur slēpjas maģija: cilvēka patiesas burvības spējās vai mākā cilvēkus apčakarēt, vienkārši iznesot cauri?
Nu, un Franijas dienvidi! V.Allens laikam allaž piepilda to skatītāju gaidas, kam, siekalai tekot, gribas, lai arī bagātie raud… vai smejas. Kā šoreiz. Jūras krastā, greznā savrupmājā kā Vilandrī dārzā…
Iesaku! Ja vien ātri beigsit šausmināties, ka kino biļetes uzlēkušas jau pāri 6 eiro barjerai, un ātri aiztīsieties patālāk no blakus sēdošiem krakšķinošiem popkorna barokļiem, varu garantēt – būsit jauki pavadījuši vakaru!
Starp citu, mudinu “Forum cinemas” vadību veidot kino zālēs no popkorna terora brīvu zonu. Kafejnīcās taču ir nesmēķētāju teritorija?! Kālab gan popkorna neēdāji nebūtu jāciena!?

Noskatījos režisora Pētera Krilova veidoto filmu “Uz spēles Latvija”. Zālē gan nebija daudz ļaužu, tāds arī nav filmas patoss – par varēm ievilināt. Toties tie bija jauni, ieinteresēti cilvēki, un tas priecē, – ka ir latviešu paaudze, kas vispār veido šo Latvijas tautas vēstures posmu un kam interesē iepriekšējo periodu darbi un nedarbi.
Un neba nu statistika būtu mainījusies, taču nez kāpēc šķiet, ka latviešu valodu šoruden Rīgā dzird vairāk. Varbūt sajūtas ir saasinātas starptautisko notikumu kontekstā, tomēr latvisku paaudzi dzird un mana. Nav tikai štampos iedzītās “krieviskas Rīgas” vai spilgti pamanāmās ušakoviski ždanoviskās krieveklības uz smaidošiem plakātiem un mūsu pastkastītēs.
“Uz spēles dzīvība” rada uzticību – caur ļoti privātu dzimtas pieredzi skatoties uz pēckara laiku – gan uz to, kāds tas tika atspoguļots A.Griguļa romānā, A.Brenča filmā un čekas pašslavinošā TV raidījumā, bet izdzirdot arī tā laika dalībnieku personiskās atmiņās un redzot oficiālo nostādņu aizkadrus. Interesanti, ka daļa patiesības ienāk caur “dokumentālu animāciju”, kas pauž īstenību izmisīgā, skrupulozi no pagātnes ārā vilinātā īstenībā, kas reizē patiesības meklējumos brēc par neiespēju izkļūt no nosacītības.
Visvairāk mani uzrunāja nodevības tēma. Režisora jautājums – kā tas varēja gadīties, ka vesela rinda “savējo”, jauni cilvēki kļuva nodevīgi pret saviem tautas brāļiem. Un laikam – līdzīgi S.Baumanes “Akmeņiem manās kabatās” – latviešu kino šobrīd spilgti iestīdz latviskā gēna izpētes jautājums. Cauri laikiem, personiskās pieredzes un garīgās veselības līkločiem – “kā tas varēja gadīties, kas ir tā pamatā?”.
No šī viedokļa īpaši interesants man liktos pētījums – kā tad mūsdienās uzvedas latviskais spiega, dubultaģenta, nodevēja, ziņotāja, informatora utt. gēns. Diezin vai tas snauž… Tā būtu vesela mūsdienu dzīves ziedošu norišu buķete! Par kuru tik reti mēs saprotam, “kā tas varēja gadīties?”. P.Krilovs ir uzjundījis jautājumus, par kuriem mūsdienu atbilžu joprojām nav. Autori beigās ļoti uzskatāmi to atgādina, skatam no augšas pārslīdot pāri stūra mājai kā garāmejot ar latvisku dziemiņu fonā.

Septembris. Nevis zeltains, bet spoži dzeltens – nevis koki iekrāso, bet saule to apspīdējusi necerēti krāšņi. Tas tiešām atgādināja, ka astronomiskais rudens taču sākas tikai pašās septembra beigās. Ka šis mēnesi taču pēc dokumentiem arī ir vasaras daļa. Tāds drēgni svaigs gaiss un atvērti zilas debesis slinka un rimta izstaipīšanās parukušās dienas viducī. Latvijas dāsnā atvasara!
Pilni meži sēņu teroristu ar maziem dūcīšiem! Ieraugot šos apņēmīgos griezējus, allaž nopriecājos, ka neesmu nekāda beka! Kustos!
Kultūrā šomēnes uzrunāja divas animācijas filmas.
“Akmeņi manās kabatās” – Signes Baumanes solostāsts par latviešu kultūrā līdz šim īsti neapskatītu tēmu: kā sadzīvot ar paša cilvēka garīgās veselības slēptajiem dēmoniem un arī tautas piedzīvotajiem pagātnes vilkačiem, kas nemitīgi postījuši mūsu ļautiņu sūri, grūti koptos “savus kaktiņus un stūrīšus”. Sākot skatīties, sastopot tik plašu dzimtas panorāmu, sākumā nebūt nešķiet, ka drusku kaitinošais dzīves pabērnu likstu izsekojums kļūs par vispārinātu mūsdienu neirotiskā cilvēka būtisku ēnaspušu atveidu. Un atgādina, ka ēnas – tādas vai citādas – iezīmējas katra šai saulītē celtā cilvēka ikdienā. Sūri, skarbi, bet arī iedvesmojoši, jo pārzināt savu dēmonu karti mūsdienās izvairās pat tie cilvēki, kas ir krietni veselīgākās dzīves situācijās, taču nebūt nejūt vajadzību parūpēties par savas patības izpratni.
“Zelta zirgs” – prieks, ka latviski klasiskā pasaka ieguvusi pilnmetrāžas animācijas filmas statusu – ar daudziem citu valstu līdzveidotājiem. Un jauki, ka kultūras kontekstā vienlaicīgi notiek “Gaismas pils” atklāšana un “Zelta zirga” animācijas pirmizrāde jaunajai paaudzei – kopumā tāds cerīgs, uz nākotni orientēts salikums. Filmiņas pārsteigums ir Laimas Vaikules pārliecinoši ierunātā Ragana ar visai griezīgām intonācijām. Spriedzi rada pats stāvais kalns, kuru grūti iekarot gan ar brūkošajām stalažām, gan bez tām. Antiņa tēlā (jauneklīgā Edgara Kaufelda balss) jaušams tas tīrais, sirdsšķīstais, pusaizmirstais ideālisms, kas algas vietā “domā tik uz augsto tāli” – un pārliecina. Muzikāli gan mulsināja visai mazlipīgie meldiņi. Toties režisors Reinis Kalnaellis kopā ar citiem animācijas speciālistiem sarūpējis iespaidīgu tēlu galeriju – kā labos, tā nelabos. Jauki, ka ir tādi Rainis un Reinis, kas pasaulei atklāj mūsu “Zelta zirgu”.

Kriksis no E.Fromma: “Mašīna, kura saražo vienu un to pašu daudzumu uz pusi īsākā laikā, ir divtik laba kā vecā un lēnākā mašīna. Protams, tam ir svarīgi ekonomiski iemesli. Taču jau daudzos aspektos ekono­miskās vērtības sākušas valdīt pār cilvēciskajām vērtībām. Tam, kas ir labs mašīnām, jābūt labam arī cilvēkam — tāda ir loģika. Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka viņš kaut ko pazaudē — piemē­ram, laiku —, ja nerīkojas ātri; taču viņš nezina, ko lai dara ar šo ietaupīto laiku — viņš to nosit.”

Kriksis no E.Fromma: “…dzīvei nav jēgas, izņemot to jēgu, ko cilvēks pats tai piešķir…”

Resursi – kāds spēkpilns vārds, vai ne? Taču bieži vien mums to pietrūkst, aptrūkstas. Šķiet, ka kāds tos vampirizē, atņem, nedod, nepiešķir… Mēs tos meklējam – fondos, briselēs, pie kaimiņiem, draugiem, bet allaž ir par maz. Un dažkārt izskatās, ka līdzcilvēkiem ir vairāk.
Taču visbagātākās resursu krātuves ir mūsos pašos. Dabiskās iegulas, dzīslas, atradnes… Atliek tikai zināt, kur īsti tās ir un kā pie tām tikt klāt.
Psihodrāmas grupa ir viens no veidiem, kā tikt sev klāt!

Ir beigušās “Baltijas Moreno dienas”. Un gandarījums ir liels. Jo Latvijas psihodramatisti paveica milzu darbu, lai Rīgā notiktu starptautiska konference ar aptuveni 100 dalībniekiem no 16 valstīm.
Arī Rīgas svētku kontekstā šis bija nozīmīgs akcents. Viesi no daudzām Eiropas valstīm, kā arī Amerikas un Jaunzēlandes labāk iepazina gan Rīgas arhitektūru, gan tā brīža kultūras piedāvājumu.
Kādi ir secinājumi?
1. Psihodrāma kā psihoterapijas metode pasaulē ir ne tikai attīstīta, dziļa un tiek sekmīgi pielietota, bet ar tās iespējām un sasniegumiem pasaules speciālisti arī regulāri apmainās. Tādējādi ir izveidojusies noturīga starptautiska psihodrāmas kopiena, kas atrodas nemitīgā sasaistē, mijiedarbībā un attīstībā.
2. Konferences laikā notika daudzas izcilu meistaru darbnīcas. Īpaši aktuāli likās jautājumi par tām psiholoģiskajām traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, radot un uzturot dzimtas ievainojumus un rētas kā noslēpumainu, neizrunātu vai neizrunājamu likteņa sastāvdaļu, ar ko katram indivīdam nākas tikt galā.
3. Svarīgi bija apzināties, ka psihodrāma ir sazarota. Līdzās grupu terapijai, pāru terapijai un monodrāmai plaši attīstās sociodrāma – konfliktu apzināšanās un risināšana lielākās sociālās grupās – darba kolektīvos, mācību iestādēs, pat starpnacionālo jautājumu kontekstā.
“Baltijas Moreno dienas” ir beigušās. Nākamās notiks Lietuvā pēc 2 gadiem. Taču būtu svarīgi apjaust un izmantot psihodrāmas iespējas, palīdzot Latvijas cilvēkiem daudzo samilzušo problēmu risināšanā. Jo arī šī konference pierādīja, ka Latvija ir bagāta ar labi sagatavoties un ražīgi strādājošiem psihodrāmas speciālistiem. Neaizmirstiet par to, labākas Latvijas cēlēji!

Noskatījos filmu “Guļošā skaistule”. Lai gan “Sleeping Beauty” citkārt tulkotu kā pasakaino “Apburto princesi”, tomēr Austrāliešu filma stāsta par skaistu meiteni, kas nodarbojas ar neparastiem seksuāliem pakalpojumiem – piespiedu kārtā iedzērusi aizmidzinošas zāles, viņa tiek nodota padzīvojušu izvirtuļu apgramstīšanai. Šo 2011. g. veidoto, nu jau arī šur tur godalgoto vai vismaz pamanīto filmu ir noderīgi paskatīties, lai atpazītu, kādas ir “šizoīda rakstura” iezīmes.
Manuprāt, filma nav izcili veiksmīga. Lai gan sievietes portrets ir radīts, dažas sižeta līnijas paliek gaisā karājoties, apraujas tā arī diez ko neatklātas un īsti nebalsta filmas nolūkus.  Paliek iespaids, ka tās būtu varēts savīt kopā mērķtiecīgāk.
Taču vienu gan šī filma atgādina – ka iedalīt cilvēku slēptās vēlmes visiem saprotamās kastiņās ir drusku naivi. Cilvēku dziņu izpausmes ir krietni plašākas, nepieklājīgākas un nepieradināmākas, nekā vairumam cilvēku patīk tās iedalīt un klasificēt. Cilvēks ir normāls radījums pat tad, ja šķiet galīgi nenormāls. Tas jāpieņem un jārespektē. Un – par to dažkārt der aizdomāties.