Author Archives: Uģis Segliņš

Vakar apskatīju jauno Nacionālā teātra izrādi “Svētku laika pārpratumi”

Vakar apskatīju jauno Nacionālā teātra izrādi “Svētku laika pārpratumi”.
Kas priecēja? Daiga Kažociņas patiesums un niansētība, virpinot tēla dramatisko gaidu un nesagaidu mežģīnes. Ģirta Liuizinika skatuviskais šarms, kura starojums lidinājās virs skatuves līdz ar blakus lidojošajiem baloniņiem. Ulda Anžes nepārejoša optimisma uzlādētais smaids savai skatuves sievai Belindai. Madaras Botmanes pievilcīgais augums, kura miesiskās vēlmes plandījās ap iekārojamo Klaivu gluži kā neapdzēšamas Ziemsvētku svecītes… Jura Lisnera skatīta filma televizorā, kurā spēlējošie aktieri visi jau esot zem zemes, kā arī atsauce uz Normunda Laizāna leļļu teātra iepriekšējā gada veikumu, kurā Ali Babas 40 laupītāji esot uznākuši katrs ar 10 minūšu intervālu.
Un atcerējos… lugas autora Alana Eikborna dramaturģiskās bonbongas “Kā mīl tā otra puse mīl” un “Tās sasodītās mīlestības dēļ”.

Kas ir labs demokrātijas sakarā?

Kas ir labs demokrātijas sakarā? Ne jau tas, ka taisnība ir vairākumam. Manuprāt, demokrātijas lielākais pluss ir iespēja un tiesības būt mazākumā.
Arī personības briedums izpaužas ne jau dūdošanā līdzi vispārpieņemtiem vai moderniem, vai “tā taču ir” viedokļiem, bet apziņā, ka cilvēka uztverei ir tiesības būt pašai un justies pilnvērtīgai neatkarīgi no trendiem, meinstrīmiem un topiem.
Demokrātija un briedums ir smaids par nepieciešamību taisīt revolūcijas, sakārtot lietas un beidzot ieviest kārtību.
Lai dzīvo demokrātija!

Dažkārt brīvā brīdī gribas iespēt neapgūto

Dažkārt brīvā brīdī gribas iespēt neapgūto, un filmu skatīšanās šajā ziņā ir mūžam neapkopjams lauks, kuru rušini kā gribi, tik un tā paliks neaprušināts.
Jau sen vēlējos saprast, kāpēc tik slavens ir Tintiņš. Līdzās Puaro tas ir otrs beļģu izdomājumu dārgums (ja runājam par cilvēkresursiem). Noskatījos “Tintiņa piedzīvojumus: Vienradža noslēpumu” (2011). Ņemšanās sparīga, un, ja vien es būtu bērns, tad droši vien mani tas viss itin brangi pat iejūsminātu!
Bet arī šajā pieauguša indivīda briedumā jāsecina – apbrīnojami, cik dzīvi komikss spēj atdzīvoties animācijā! Un tikai drusku pamainītās galvu un ķermeņu proporcijas norāda uz to, ka notiekošais nav īsta manta kā cilvēkresurss, taču – ir īsta manta kā animācija.
Šī filma ir sava iedvesmotāja – komiksa – slavas cienīga! Un kaut arī abi ir “mākslīgais intelekts” (S.Spīlberga terminos izsakoties), tomēr – daiļradīts daiļradītu nemaitā!

Šovakar Torņakalna baznīcā Indulim Paičam bija skaists sprediķis

Šovakar Torņakalna baznīcā Indulim Paičam bija skaists sprediķis.
Viena no atziņām: “Dieva miers ir pasaules lielākais spēks”. Ar to vien jau vakars ir kļuvis miera piepildītāks un papleties varenāks.

Noskatījos filmu “Modris”

Noskatījos filmu “Modris”.
Hm. Savīlos. Manuprāt, autori vairāk nodarbojas ar stāvokļu eksponēšanu, nekā uzjundī interesi raisošu notikumu attīstību un līdzpārdzīvojumu. Ja daudz un dikti Modris klimst pa azartspēļu saloniem un apzog savu māti, bet autori nedod skatītājam arī kādu kripatiņu pabaudīt šī varoņa citus personības aspektus (nē, nu labi, ir, jau šis tas – viņam ir attiecības ar jauku meiteni, un ir jau, protams, arī raksturā kaut kāds gandrīz neizteikts maigums, vēlēšanās izprast šo un to), taču līdzi jušanu ir grūti kāpināt. Ir daudzas seku demonstrācijas. Bet ja man pusotru stundu paģērē just līdzi cietējam, tad, piedodiet, kāpēc tieši šim? Turklāt ar tik neobligāti filmējošu, trīcelīgu kameru, ka ātri vien sāk mākt šaubas par šāda izteiksmes veida lietderību.
Varbūt jaunākai paaudzei filmā ir vairāk āķīšu, kur interesei aizķerties…?
Tas, protams, neizslēdz to, ka Modra lomas attēlotājs ir patiess, Mātes lomā R.Kalniņas atveidojums, kā allaž, izcils… Tomēr pat tēlu motivāciju līmenī rodas jautājumi, kas nevis urda, bet kaitina. Nu, labi – tēvs nav cietumā, dzīvs, bet ja šāda intriga tiek pieteikta, tad taču gribas zināt motīvus Modra mātes rīcībai, ne tikai trafareti nolasīt atziņu: ja kādam teiksi, ka viņš izaugs kā cietumnieks, nu tad, protams, izaugs jau arī. Un, ja tik viegli var atvilktnē atrast īsto tēva vārdu, tad kādi fatāli apstākļi gandrīz 18 gadīgam puisim to līdz tam ir traucējuši atrast?
Tāpat tiesas darbības. Nu, skaidrs, ka tiesneses piedraudējums Modrim nepārkāpt likumu tiks pārkāpts. Tas taču intrigu nokauj, nevis raisa. Un ko izmaina atziņa filmas beigās, ka tikai cietums sāk likt interesēties par pašu bērnu, ja mēs neko tā īsti neuzzinām par mātes un dēla attiecībām līdz filmas sižeta sākumam? Tad Modra pārmetumi, ka mātei viņa dzīve neinteresē, ir tikai tukšas atkarīga cilvēka atrunas… Un pasmucinātā advokāta labdabība pret, galu galā, tikai klientu, aizdodot naudu, arī, maigi izsakoties, nevieš ticamības auru. Tāpat “it kā izvarotās” “bēdu māsas” atriebība, uzrīdot Modrim čaļus, kas to piekauj…
Ai, nu labi, uzskatīsim, ka es tomēr apņemos šodien pēc filmas vēl kādu laiku just līdzi Modrim – aiz cieņas pret autoru labo gribu, jo patiesībā ir lieliski, ka ir tapusi jauna latviešu filma, daudz tajā ieguldīts pūļu un, jā, talanta, mīlestības pret jauna, sargājama cilvēka likteni… kuram pašam pietrūkst iespēju sevi pasargāt…
Un, neskatoties uz maniem iespaidiem, gan jau būs gana daudz skatītāju, kas būs saņēmuši no šīs filmas krietni bagātākus mākslas impulsus.
Un galu galā – šodien taču ir svētki – Helovīns. Lūk, kādi paradoksāli svētki šodien tiek svinēti…

Ja iznāk retumis un nejauši satikt cienījamo Mudīti Šneideri

Ja iznāk retumis un nejauši satikt cienījamo Mudīti Šneideri, tad pēc tam allaž uz ilgu laiku paliek prātā kāda viņas izteika. Piemēram, savulaik viņa it kā garāmejot vērsa uzmanību uz to, ka mūsu sabiedrības interese vairāk ir vērsta uz to, cik zemu cilvēks var krist, bet krietni retāk uz to, cik augstu cilvēks var celties. Bija par ko domāt šajā sakarā.
Tad citu reizi mani pārsteidza viņas doma, ka savulaik savos apmēram 60 gados M.Šneidere vienkārši, bet pārliecinoši noteica: “Es negribētu būt nevienu dienu jaunāka, man patīk būt tieši tajā dzīves periodā, kurā es tobrīd esmu!”
Jo tālāk man dzīve rit, jo vairāk viņai varu piekrist.
Pirms pāris dienām satiekot, es to viņai atgādināju. Un viņa teica: “Tā es saku arī joprojām”.  Un piebilda: “Es gan tomēr nesaku cilvēkiem savu gadu skaitli. Ne tāpēc, ka man būtu grūti to izdarīt, bet tāpēc, lai cilvēki neizbītos, ka vispār kāds šādā vecumā vēl eksistē”.

“Izlaiduma gads” ir vērtīga, jauna un spēcīga filma

“Izlaiduma gads” ir vērtīga, jauna un spēcīga filma. Par kādu krievu valodas skolotāju, kura vēlas ar sirdi un dvēseli darīt savu darbu, bet kuras sirdij un dvēselei jāiztur pamatīgi pārbaudījumi sociāli un privāti sakaitētā atmosfērā – izlaiduma klasē un skolā kopumā.
Scenārijā ir prasmīgi un daudzslāņaini savērpta intriga. Kas ironiskā kārtā atgādina, cik maz ir atkarīgs no labiem nodomiem un cik daudz ko nosaka zemapziņā iespundētas cerības. Un kopumā – cik ļoti privāti motīvi iespraucas darba vidē. Ar visām nenokārtotajām dzīvēm uz izdegšanas sindroma gruzdošajām oglēm. Drusku pārsteidza tas, cik liela visatļautība eksponēta klases attieksmē pret učeni. Un skolotājas pārlieku centīgā apņemšanās būt savējai. Vai nav tā kā drusku pārsālīts? Taču dramaturģiskajā uzbūvē tam visam tomēr ir grods pamats. Un, galu galā, dramaturģija jau ir iespējami saasinātu konfliktu cīņas lauks.
Īpaši izcils man likās kadrs, kurā mūzikas skolotāja mazais dēlēns skatās uz to, kā vidusskolēni nekautrīgi izrīko viņa tēti pareizi nospēlēt Šopēnu. Ja neliktos par skaļu, gribētos teikt – ģeniāli blīvi notverts brīdis.
Protams, bērna klātbūtne uzmanību piesaistīja absolūti, un mazais aktieris ne brīdi neizkriti no perfekti uzbūvētās lomas. Arī kopumā gribas uzteikt režisora A.Gaujas darbu ar aktieriem – ticamība, lakonisms, precīzi atrasti tipāži…
Īpašs tēls man šķita galvenās lomas atveidotājas I.Alsiņas – Lasmanes smaids, kas centās noturēt uz saviem lūpu kaktiņiem ne tikai pašas trauslo jaunās, skaistās sievietes dzīvi, bet patiesībā visu apkārtējo cerības uz… miglā tīto nākotni.
Ar garšu varēja sekot visu tēlu motivācijām – iekarot, atriebt, panākt, pagrūst malā, bet pāri visam – nokārtot savas dzīves, piepildīt brīžiem pagalam nereālos sapņus – iespējams, upurējot citu dzīves uz savu vēlmju altāra…
Pieaugušie un nepieaugušie – kurš tur bija kurš?
Sākumā mulsināja pašas filmas beigas. Tik atvērts fināls varētu arī likties tāds kā dikti didaktisks – Tev nebūs šitā darīt, un tev būs šeit, no kā mācīties. Bet varbūt – labi vien, ka tas pagarināja visai ilgstošu pēcgaršu ar iespējām minēt – ko tad aiz tā acīmredzamā īsti ir gribēts pateikt. Un varbūt tas bija kā jautājums – ko tad tas viss nozīmē tev, skatītāj, – no tava pieredzes skatapunkta?

Ir kāds režisors, kura jauno filmu ik gadu gaidu kā svētkus

Ir kāds režisors, kura jauno filmu ik gadu gaidu kā svētkus. Arī nu šie svētki ir pienākuši – “Burvestība mēnessgaismā”.
Protams, ka režisors ir Vudijs Allens! Un nav pat jābrīnās, ka dramaturģiski stāsts kārtējo reizi ir tik šarmanti izstāstīts! – šis ir viens no nedaudzajiem scenāristiem, (ja ne vienīgais?) kuram ir vairāk “Oskaru” par scenārista nekā par režisora darbu.
Arī jaunais magu gabaliņš uzjautrina un reizē intrigu neatklāj gandrīz līdz beigām – kur slēpjas maģija: cilvēka patiesas burvības spējās vai mākā cilvēkus apčakarēt, vienkārši iznesot cauri?
Nu, un Franijas dienvidi! V.Allens laikam allaž piepilda to skatītāju gaidas, kam, siekalai tekot, gribas, lai arī bagātie raud… vai smejas. Kā šoreiz. Jūras krastā, greznā savrupmājā kā Vilandrī dārzā…
Iesaku! Ja vien ātri beigsit šausmināties, ka kino biļetes uzlēkušas jau pāri 6 eiro barjerai, un ātri aiztīsieties patālāk no blakus sēdošiem krakšķinošiem popkorna barokļiem, varu garantēt – būsit jauki pavadījuši vakaru!
Starp citu, mudinu “Forum cinemas” vadību veidot kino zālēs no popkorna terora brīvu zonu. Kafejnīcās taču ir nesmēķētāju teritorija?! Kālab gan popkorna neēdāji nebūtu jāciena!?

Noskatījos režisora Pētera Krilova veidoto filmu “Uz spēles Latvija”

Noskatījos režisora Pētera Krilova veidoto filmu “Uz spēles Latvija”. Zālē gan nebija daudz ļaužu, tāds arī nav filmas patoss – par varēm ievilināt. Toties tie bija jauni, ieinteresēti cilvēki, un tas priecē, – ka ir latviešu paaudze, kas vispār veido šo Latvijas tautas vēstures posmu un kam interesē iepriekšējo periodu darbi un nedarbi.
Un neba nu statistika būtu mainījusies, taču nez kāpēc šķiet, ka latviešu valodu šoruden Rīgā dzird vairāk. Varbūt sajūtas ir saasinātas starptautisko notikumu kontekstā, tomēr latvisku paaudzi dzird un mana. Nav tikai štampos iedzītās “krieviskas Rīgas” vai spilgti pamanāmās ušakoviski ždanoviskās krieveklības uz smaidošiem plakātiem un mūsu pastkastītēs.
“Uz spēles dzīvība” rada uzticību – caur ļoti privātu dzimtas pieredzi skatoties uz pēckara laiku – gan uz to, kāds tas tika atspoguļots A.Griguļa romānā, A.Brenča filmā un čekas pašslavinošā TV raidījumā, bet izdzirdot arī tā laika dalībnieku personiskās atmiņās un redzot oficiālo nostādņu aizkadrus. Interesanti, ka daļa patiesības ienāk caur “dokumentālu animāciju”, kas pauž īstenību izmisīgā, skrupulozi no pagātnes ārā vilinātā īstenībā, kas reizē patiesības meklējumos brēc par neiespēju izkļūt no nosacītības.
Visvairāk mani uzrunāja nodevības tēma. Režisora jautājums – kā tas varēja gadīties, ka vesela rinda “savējo”, jauni cilvēki kļuva nodevīgi pret saviem tautas brāļiem. Un laikam – līdzīgi S.Baumanes “Akmeņiem manās kabatās” – latviešu kino šobrīd spilgti iestīdz latviskā gēna izpētes jautājums. Cauri laikiem, personiskās pieredzes un garīgās veselības līkločiem – “kā tas varēja gadīties, kas ir tā pamatā?”.
No šī viedokļa īpaši interesants man liktos pētījums – kā tad mūsdienās uzvedas latviskais spiega, dubultaģenta, nodevēja, ziņotāja, informatora utt. gēns. Diezin vai tas snauž… Tā būtu vesela mūsdienu dzīves ziedošu norišu buķete! Par kuru tik reti mēs saprotam, “kā tas varēja gadīties?”. P.Krilovs ir uzjundījis jautājumus, par kuriem mūsdienu atbilžu joprojām nav. Autori beigās ļoti uzskatāmi to atgādina, skatam no augšas pārslīdot pāri stūra mājai kā garāmejot ar latvisku dziemiņu fonā.

Septembris

Septembris. Nevis zeltains, bet spoži dzeltens – nevis koki iekrāso, bet saule to apspīdējusi necerēti krāšņi. Tas tiešām atgādināja, ka astronomiskais rudens taču sākas tikai pašās septembra beigās. Ka šis mēnesi taču pēc dokumentiem arī ir vasaras daļa. Tāds drēgni svaigs gaiss un atvērti zilas debesis slinka un rimta izstaipīšanās parukušās dienas viducī. Latvijas dāsnā atvasara!
Pilni meži sēņu teroristu ar maziem dūcīšiem! Ieraugot šos apņēmīgos griezējus, allaž nopriecājos, ka neesmu nekāda beka! Kustos!
Kultūrā šomēnes uzrunāja divas animācijas filmas.
“Akmeņi manās kabatās” – Signes Baumanes solostāsts par latviešu kultūrā līdz šim īsti neapskatītu tēmu: kā sadzīvot ar paša cilvēka garīgās veselības slēptajiem dēmoniem un arī tautas piedzīvotajiem pagātnes vilkačiem, kas nemitīgi postījuši mūsu ļautiņu sūri, grūti koptos “savus kaktiņus un stūrīšus”. Sākot skatīties, sastopot tik plašu dzimtas panorāmu, sākumā nebūt nešķiet, ka drusku kaitinošais dzīves pabērnu likstu izsekojums kļūs par vispārinātu mūsdienu neirotiskā cilvēka būtisku ēnaspušu atveidu. Un atgādina, ka ēnas – tādas vai citādas – iezīmējas katra šai saulītē celtā cilvēka ikdienā. Sūri, skarbi, bet arī iedvesmojoši, jo pārzināt savu dēmonu karti mūsdienās izvairās pat tie cilvēki, kas ir krietni veselīgākās dzīves situācijās, taču nebūt nejūt vajadzību parūpēties par savas patības izpratni.
“Zelta zirgs” – prieks, ka latviski klasiskā pasaka ieguvusi pilnmetrāžas animācijas filmas statusu – ar daudziem citu valstu līdzveidotājiem. Un jauki, ka kultūras kontekstā vienlaicīgi notiek “Gaismas pils” atklāšana un “Zelta zirga” animācijas pirmizrāde jaunajai paaudzei – kopumā tāds cerīgs, uz nākotni orientēts salikums. Filmiņas pārsteigums ir Laimas Vaikules pārliecinoši ierunātā Ragana ar visai griezīgām intonācijām. Spriedzi rada pats stāvais kalns, kuru grūti iekarot gan ar brūkošajām stalažām, gan bez tām. Antiņa tēlā (jauneklīgā Edgara Kaufelda balss) jaušams tas tīrais, sirdsšķīstais, pusaizmirstais ideālisms, kas algas vietā “domā tik uz augsto tāli” – un pārliecina. Muzikāli gan mulsināja visai mazlipīgie meldiņi. Toties režisors Reinis Kalnaellis kopā ar citiem animācijas speciālistiem sarūpējis iespaidīgu tēlu galeriju – kā labos, tā nelabos. Jauki, ka ir tādi Rainis un Reinis, kas pasaulei atklāj mūsu “Zelta zirgu”.