Author Archives: Uģis Segliņš

Anekdote par to, kāpēc Krievija nekad netiks galā ar gejiem

Anekdote par to, kāpēc Krievija nekad netiks galā ar gejiem.
Maskavā Sarkanajā laukumā neticamā kārtā geji uzrīko praidu. Miliči tvarsta dalībniekus, pēkšņi ierauga, ka Mauzoleja priekšā stāv kāds vecs, iedzeltējis vīriņš ar bārdiņu. Miliči pieiet un prasa: “Ko tu te dari!?”
“Neko. Tikko iznācu no skapja!”
“A nu ka rāpies gruzovikā, brauksim uz miliciju vai arī es tevi nositīšu tepat uz vietas!”
“Nenositīsi! Kas Krievijā noticis ar morāli!? Vai tiešām jaunajai paaudzei nav iedalbīts, ka Ļeņins ta mūžam dzīvs?!”

Vakar bija labs sprediķis L.Rozentālam

Vakar bija labs sprediķis L.Rozentālam. Par to, cik daudz spēka mēs tērējam, nepiedodami un kritizēdami – citus un sevi. Faktiski mēs nez kāpēc uzskatām, ka citiem ir jāatbilst mūsu standartiem un ka mums pašiem ir jāatbilst citu standartiem. Un – ka kārtības ieviešana kaut kādu latiņu sasniegšanas dēļ būtiski uzlabos mūsu dzīvi. Nosacīti, ļoti nosacīti… Saule spīd un lietus līst pār labiem un ļauniem vienādi – Dieva pirksts… Kamēr mēs kratām pirkstu… kaut kam nezin kam…

Pat ja esat mājās viens pats

Pat ja esat mājās viens pats, ejot uz labierīcībām, tomēr vajag cieši aizvērt aiz sevis durvis. Citādi, pilnīgi negaidot, ielavās iRobots. Ir pienācis padomāt par jekādiem mājas kustoņiem!

Noskatījos A.Zvjaginceva filmu “Leviatāns”

Noskatījos A.Zvjaginceva filmu “Leviatāns”. Atceroties viņa filmu “Atgriešanās”, tā jau likās, ka galveno jēgu paudīs paši beigu kadri. Un tā arī ir.
Labi, ka vismaz kāds pašā Krievijā pauž patieso morālās degradācijas līmeni mūsu kaimiņvalstī. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc Rietumeiropā šobrīd šī filma gūst tik lielu atzinību – Zvjaginceva filmā kā ūdens pilienā var ieraudzīt visu to amorālo varas puvumu ar hibrīdkaru stratēģiju, gebelscienīgas propagandas taktiku un reālu savas krievu tautas iznīcināšanas bezjēdzību.
Protams, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Reiz aktieris Kārlis Sebris izteicās

Reiz aktieris Kārlis Sebris izteicās: “Ja cilvēks grib padzerties krūziņu piena, vai tad tāpēc viņam jāpērk visa govs?!”
Šovakar aizdomājos par šo dilemmu un nonācu pie secinājuma, ka tas ir gana filozofisks jautājums – cik daudz mēs gribam un ko esam gatavi dot pretī par savu vēlmju piepildījumu? Ziedoties, tā teikt… Dažādos līmeņos. Privātā, valstiskā, globālā…
Vēlmes un vajadzības. Mūsu vēlmes ir nonākušas līdz bišķītim – krūziņas piena -, kamēr vajadzība domāt par kopgovi tīk aizvien mazāk un arvien retāk.
Kā psiholoģijā saka: “dzīvosim te un tagad”… Tas tā – drusku arī vulgarizējot…
Lai gan, patiesību sakot gan, arī aktieris toreiz to teici ar komisku piešprici – par viena aktiera aizraušanos ar vienu aktrisi…

Noskatījos filmu “Puikas gadi”

Noskatījos filmu “Puikas gadi” (rež. R. Linkleiters) – filmu, kas šogad pretendē uz visaugstāko novērtējumu pasaules mērogā. Tā jau ir saņēmusi un noteikti vēl saņems daudzas balvas.
Tas, ka filmēta viena zēna pieaugšana 12 gadu garumā, protams, ir komplicēts paņēmiens, tomēr žilbinošu sižetisku virāžu tajā nav. Lielākais panākums, manuprāt, nav pašas filmas saturiskās kvalitātes vai kompozīcijas struktūra, pat ne personāžu izveide…
Manuprāt, tās panākumu pamatā ir pati dotā iespēja psiholoģiski līdzdzīvot pieaugšanas procesam. Skatītājs var iejusties galvenā varoņa dažādajos vecumos un tīstīt savu iekšējo filmu par paša pieaugšanas procesu. Un, “noskatoties abas šīs filmas”, veidojas spēcīga emocionāla pēcgarša.
Tad arī filmas beigu atgādinājums par nepieciešamību dzīvot “te un tagad” skan gana nozīmīgi – nekas TĀDS jau dzīvē nenotiek, vienkārši rit mirkļi un tas ir cilvēka dzīves laiks, ko uzskatāmā veidā iemieso pieaugšana, nobriešana un citi “sīkumi”, kas dzīvošanu vērš nozīmīgu… Kā Austra Skujiņa teiktu: “Tik vien”…

Sveiciens, uzsākot Jaunu Gadu!

Sveiciens, uzsākot Jaunu Gadu!

ikvienam ir kāda vēlēšanās
ko vēlēties nākamās vēlēšanās
gads izskan no nākamā izbēgt par vēlu
būt vēlīgam vēlamam to es vēlu
jo ko gan mums nākamam Dieviņš ir devis
viņš ievēlē mani viņš ievēlē tevi

Lai veicas! Visā!
Uģis

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS UN LAIMĪGU JAUNO GADU!

sprīdi pa sprīdim krīt balti rīti
spulganu aizejam redzi ik brīdi
sniegs vēl nav velis kas projām veļas
sniegs vēl nav ķepuma netīrā veļa
ziema kad aizies vien paliks sāls
svētki ir šobaltdien tur ir tā sāls

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS UN LAIMĪGU JAUNO GADU!

Lai garantētu sev ceturtdienu-zivju dienu

Lai garantētu sev ceturtdienu-zivju dienu, devos uz Centrālo tirgu iepirkties. Daži secinājumi un ieteikumi.
Lai gan tirgus vairs nav lētāks nekā lielveikali, tomēr zivju tur joprojām ir vairāk. Priecē reņģu liemeņi pieņemamā cenā. Lašu vēderiņiem arī nav ne vainas. Un, ja ir vēlēšanās likt laša šķēlītes uz maizes, tad var atrast nevis dārgos lašu gabalus, bet lētākus atgriezumus.
Ja meklējat ābolus, garantēti laba garša ir šķirnei “Tīna” dārzeņu paviljonā.
Savukārt labas kafijas baudītājiem iesaku pirkt to pašu “Kingston – Espresso – Premium”. Salīdzinoši aromātiska garša par dikti pieņemamām naudiņām. Laime ne vienmēr ir augstā cenā!

Tikko noskatījos jauno latviešu operu – Artura Maskata “Valentīnu”

Tikko noskatījos jauno latviešu operu – Artura Maskata “Valentīnu”. Kāds milzu darbs ieguldīts! Skatītāji beigās piecēlās kājās, apliecinot cieņu un apbrīnu.
Skaisti, ka viss kopumā emocionāli sildīja. Vijīgas, pārsteigumiem pilnas melodijas ar negaidītiem līkločiem kā braucieniem pa augšup, lejup vedošiem, tomēr rūpīgi nogludinātiem ceļiem nepazīstamā, tomēr elpu aizraujošā apkārtnē.
Dīvaini kņudinošas jūtas raisīja kara tēma. Ja vēl pirms kāda laika tas liktos gauži nozelēts temats, tad tagad visi sensenajā karā skanošie jautājumi atbalsojās ar jaunu jēgu. Vai tiešām karš gaidāms, ja reiz pasaules veselais saprāts liek justies drošiem? Intonācijas kā no mūsdienu ekspertu un analītiķu mierinājumiem. Un – kas būs pēc tam? Kas tie būs par ļautiņiem, kas turpinās slīpēt skaistās Rīgas bruģi? Rīgas un laikmeta griežu tēls šajā operā kļūst varbūt pat reljefāks nekā pašas Valentīnas tēla attīstības līkloči.
Dažs režisora V.Kairiša risinājums uzrunāja īpaši. Piemēram, ebrejus iezīmējošās dzeltenās zvaigznes, kas parādījās pie koristu mūsdienīgajiem tērpiem kā biedinājuma zīme: vai mums – latviešiem – šobrīd nedraud tāds pats – citu iezīmēts – ceļš? Kā akās krītošām zvaigznēm – bez ceļa atpakaļ.
Divu vīriešu – Alekseja un Valda – attiecībās pazibēja kaut kas no… jocīgi skanēs, bet – Romeo un Džuljetas traģikas.
Ir svarīgi, ka šis darbs ir ieaicināts starptautiskā apritē. Šī opera var iepazīstināt citus ne vien ar A.Maskata brīnišķīgo mūziku, bet arī ar Latvijas kara stāstu, ko izstāsta ebrejiete Valentīna.