Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

20. gadsimta sākumā psihiatrs Jakobs Levi Moreno (1889-1974), liekot lietā jau Aristoteļa apjaustos katarses principus, Tuvo Austrumu reliģiskos rituālus, kā arī D.Didro, G.E.Lesinga, J.V.Gētes un arī K.Staņislavska drāmas teorijas, izveidoja “spontānās drāmas” metodi, kas vēlāk attīstījās par psihodrāmu.

Jau dižākais pasaules dramaturgs Viljams Šekspīrs reiz teica: „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”.

Psihodrāmā protagonistiem tiek dota iespēja atbrīvoties no savas dzīves “iekonservētajām” lomām un uzrakstītajiem manuskriptiem, lai iemantotu jaunu pieredzi. Psihodrāma ir izrādījusies gan rosinošs meklējumu ceļš, gan dziedinoša iespēja mainīt savu dzīvi.

Psihodrāmas pētnieks Nātans Pēters Felikss Kellermans raksta, ka daudz kas psihodrāmā nepadodas shematizācijai.

Tomēr nu jau teju gadsimtu garajā psihodrāmas pastāvēšanas laikā ir tapuši teorētiski apcerējumi, kas psihodrāmu padara ne vien saviļņojošu un efemeru, bet arī gana apkopotu un aprakstītu.

Arī pirms tam, kad psihodrāma tika izveidota par noteiktu metodi, tās iedīgļus varētu saskatīt gan Sokrata atstātajā mantojumā (dialogi, “darbības cilvēks”), gan sengrieķu drāmās (uz skatuves tiek atveidotas varoņu cīņas, tautas cerības un bažas, kas kulminē kora dziedājumos, sasniedzot katarsi – gan uz skatuves, gan publikā). Pravieši un sludinātāji ļaudīm saprotamā veidā izklāstīja savus ētiski filozofiskos priekšstatus. Psihodrāmai būtiskus aspektus varētu samanīt gan Jēzus, gan Budas dzīves gājumā, Ebreju vēsturē, “Vecajā derībā” (stāsti par izraidītajiem). Arī pirmās Moreno aktivitātes kā grupu terapeitam un sociometristam sākās ar izraidītajiem – bēgļiem.

Jakobs Levi Moreno

*   Resursi – kāds spēkpilns vārds, vai ne? Taču bieži vien mums to pietrūkst, aptrūkstas. Šķiet, ka kāds tos vampirizē, atņem, nedod, nepiešķir… Mēs tos meklējam – fondos, briselēs, pie kaimiņiem, draugiem, bet allaž ir par maz. Un dažkārt izskatās, ka līdzcilvēkiem ir vairāk.
Taču visbagātākās resursu krātuves ir mūsos pašos. Dabiskās iegulas, dzīslas, atradnes… Atliek tikai zināt, kur īsti tās ir un kā pie tām tikt klāt.
Psihodrāmas grupa ir viens no veidiem, kā tikt sev klāt!

Veidodams “Spontanitātes teātri”, J.L. Moreno rakstīja: “Dzīvošanas laikā daudz vairāk citi darbojas ar mums, nekā darbojamies mēs paši. Tā ir atšķirība starp radījumu un radītāju.”
Interesants novērojums. Tik tiešām – tas šķiet biežs šķērslis daudzu cilvēku dzīvēs – vēlme vairāk būt radījumiem, nevis radītājiem.

Uģis Segliņš intervijā Leldei Stumbrei žurnālam “Mezgls”, 2015, 4

Studējis Latvijas Universitātē žurnalistiku, dramaturgs, Rakstnieku savienības biedrs, sarakstījis un tulkojis lugas, dziesmu tekstus, strādājis Dailes teātrī par Literārās daļas vadītāju, tagad – lektors, beidzis “Moreno institūtu Latvijā”, vada  psihodrāmas grupas.

VAKAR, ŠODIEN, RĪT…

    Kāpēc Tu devies studēt psihodrāmas terapiju un, galvenais, – kāpēc nolēmi nodarboties ar to profesionāli? Vai tas tomēr nav saistīts ar to, ka tu ļoti ilgus gadus strādāji Dailes teātrī par literāro daļu, pats esi rakstījis lugas un, saprotams, par drāmu teātra mākslas nozīmē tev ir konkrēts viedoklis un zināšanas.

Ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīži, kad pastiprināti nākas meklēt atbildes uz grūtiem dzīves jautājumiem. Bieži vien tie saistīti ar krīzēm, strupceļiem, vajadzību pārsijāt vērtības…Arī man, protams, ir bijuši šādi periodi. Vieni cilvēki meklē palīdzību, citi turpina izlikties, ka viss kārtībā. Es pirms 8 gadiem sāku apmeklēt “psihodrāmas grupu”, jo kāds labs cilvēks viedā kārtā teica, ka šī psihoterapijas metode man būs pati piemērotākā. Iespējams, tik tiešām – tolaik strādāju teātrī par literārās daļas vadītāju un psihodrāma stipri vien ir saistīta ar drāmu un teātri. Tas nudien izrādījās liktenīgi. Es ne tikai samērā ātri pats atguvos no depresijas, bet nolēmu psihodrāmu apgūt profesionāli un palīdzēt citiem. Iestājos “Moreno institūtā Latvijā” un vairāk kā 5 gadus mācījos. Tagad esmu ieguvis diplomu un praktizēju.

Kas tad man patīk psihodrāmā? Tas, ka cilvēks var ieraudzīt savu dzīvi no cita rakursa: iejusties dažādās lomās, paskatīties uz sevi no malas, izprast daudzu savu problēmu saknes, tikt klāt zemapziņā slēptiem procesiem, kas traucē pilnvērtīgai eksistencei te un tagad.

   Mūsu valstī psihoterapeiti, man šķiet, nav pārāk populāri vai… pieprasīti. Cilvēki ar savām iekšējām depresijām un problēmām tiek galā kaut kā paši. Jeb tas ir mīts, un cilvēkiem psihoterapija ir nepieciešama?

Manuprāt, psihoterapeiti ir ļoti pieprasīti. Un, paldies Dievam, ir gana daudz cilvēku, kas ne tikai apjauš savas problēmas, bet arī tās risina. Taču diemžēl daudz vairāk ir to, kas labāk cieš vai “saņemas” vai aizmirstas – alkoholā, darbā, lai tikai nebūtu jādzīvo pašam sava dzīve. Tāpēc dažkārt gribas teikt: ja jūtaties garīgi un emocionāli slikti, meklējiet palīdzību – redzēsit, kā mainīsies jūsu ieskati un dzīves kvalitāte.

   Man liekas, ka psihoterapeits ir tāds  „dīvāniņa” sarunu biedrs, no kura lielas jēgas nav. Vismaz mums, sievietēm, tāds it kā nav vajadzīgs, jo mēs izkratām viena otrai sirdis un ejam atkal tālāk.

Nu, runājot par dīvāniņiem, psihodrāma ir ļoti kustīga psihoterapijas metode, tur nav nekādas “sēdēšanas uz dīvāniņiem” – lietas tiek skatītas darbībā, lomās, un ne tikai vienā, bet pat vairākos cēlienos…  No vienas puses, kratīt sirdi draugiem un paziņām ir labi, taču ne par visiem jautājumiem esam gatavi runāt ar sev tuvajiem. Bieži vien, iespējams, arī nevajadzētu uzkraut viņiem nastas, kas draudzību var arī krietni padeldēt. Turklāt, ja būsim godīgi, tad daudzu problēmu saknes slēpjas tieši vistuvākajos cilvēkos. Bet es piekrītu, ka draudzīgu cilvēku loks un atbalsts ir milzīga, neaizstājama vērtība.

   Vai tas ir saistīts ar to, ka teātrī, uz skatuves, lugā arī savā ziņā notiek šī drāmas terapija, kurā skatītājs taču ierauga kaut kādu, parasti psiholoģisku, problēmu un viņam ir iespēja attiecināt to uz savu dzīvi un pēc tam domāt un vērtēt arī no sava skatupunkta. Varbūt tieši tādēļ teātra māksla joprojām ir tik populāra, jo skatītājs redz uz skatuves dzīvus cilvēkus te un tagad, ar viņu problēmām…

Jā, šī vēlme izdzīvot neizdzīvotās dzīves, pabūt tur, kur nav būts, ieskatīties tajā, ko pašam nav lemts piedzīvot… Psihodrāmā notiek līdzīgi procesi. Jaunas apjausmas par sevi, emocionāla katarse… Viens no atklājumiem psihodrāmas grupā parasti ir tas, ka viena cilvēka problēma, izrādās, ir aktuāla arī citiem. Bieži vien cilvēkam liekas, ka viņa sāpe ir smagākā un trakākā un, dzirdot par citu pieredzi, nāk atskārsme, ka citiem mēdz būt vēl daudz smagāk un ka sava problēma salīdzinot, iespējams, vēl ir ļoti maiga.

Tu teici, ka psihodrāmas terapija ir kaut kas dziļāks. Kādā nozīmē?

Psihodrāma ir dziļa metode tāpēc, ka tā tiecas skatīt cilvēka uzdotos jautājumus ne tikai tagadnē, bet pētīt tos arī pagātnē un kopsakarībās. Bieži vien, izceļot no zemapziņas kādus dziļus nospiedumus, tie zaudē savu ārdošo spēku. Apzināti procesi vairs nav tik bīstami kā neapzināti. Un psihodrāmā dota iespēja izspēlēt “senu dziesmu jaunās skaņās”. Tad arī agrākie nospiedumi pamainās.

Vai „lomu spēles”, kas notiek šajā terapijā nav kaut kas līdzīgs „dzīve ir teātris”? Mēs taču sākam spēlēt lomas, tikko izejam no mājas – uz ielas, tramvajā, veikalā, ar draugiem, ar nepazīstamiem cilvēkiem – katrā vietā atkal cita „loma”.

Tieši tā – cilvēks sastāv no daudzām lomām. Un bieži vien konflikti veidojas tieši starp lomām – gan iekšējie, gan ārējie. Ja to apjauš, tos var iemācīties risināt. Visbiežāk pieauguša cilvēka uzvedība ir cieši saistīta ar viņa audzināšanu bērnībā. Tagadne ir senāk piedzīvotā atblāzma. Ja mēs izspēlējam sev emocionāli būtiskus pagātnes notikumus, mainās mūsu skatupunkts uz tagadnes notikumiem. Cilvēki kļūst spontānāki, radošāki, viņi ir atbrīvojušies no liekām pagātnes nastām, vairāk saprot savas jūtas, labāk komunicē ar citiem…

Vai tu šajās nodarbībās nejūties mazliet gan kā režisors, gan kā dramaturgs? Tās „lomu spēles” ir tādi mazi iestudējumi? Tas varētu būt ļoti radošs process, vai ne?

Un es par to ļoti priecājos. Psihodrāmas sesijā mēs izspēlējam lugu, kas top tajā brīdī, radām iestudējumu, kura mizanscēnas, tēlotāju sastāvs un noformējums rodas mirklī, kad iestudējums tiek rādīts. Tas ir neiedomājami aizraujoši!

Interesanti, ka šis seriāls plašākā kontekstā iemieso būtiskāko seriālu popularitātes fenomenu, kas balsta skatītāju interesi. Proti, skatītājs vēlas salikt puzli vai izveidot mozaīku, kur katra sērija paplašina viņa izpratni par kopīgo ainu un personāžu būtību. Tikai šeit tēla atklāsme balstās ne tikai vairāku sēriju kopainā, bet pat atšķirīgu seriālu savietojumā.

Un šajā gadījumā plašu popularitāti ieguvušais seriāls „Pārkāpt robežu” (Breaking Bad) iepazīstināja ar otrā plāna lomu – advokātu Solu (Bob Odenkirk). Bet tagad, kad minētais seriāls ir beidzis savas gaitas, mēs tiekam aplaimoti ar šī tēla priekšvēsturi atsevišķā seriālā. Prīkvils – skaists vārds. (Starp citu, latviešu kinematogrāfijā spilgts šī vārda iemiesojums ir J.Streiča „Rūdolfa mantojums”, proti, režisors un scenārists zināmā mērā piedāvā priekšvēsturi tādam latviešu dramatiskā teātra fenomenam kā „Skroderdienas Silmačos”.)

„Labāk zvaniet Solam” atraktīvo advokātu Solu atklāj it kā no jauna. Ja „Pārkāpt robežu” mēs iepazinām viņu kā apsviedīgu žuļiku, tad jaunajā darinājumā uzzinām, kādas trakulības ir veidojušas Sola personību. Īpaši interesanti atklājas Sola attiecības ar brāli Čaku (Michael McKean) – ievērojamu advokātu, kurš nez kādu psiholoģisku kolīziju rezultātā slēpjas tumsā un bīstas no elektriskiem un uzlādētiem aparātiem. Abi brāļi apzinās savu radniecīgo pieķeršanos, tajā pašā laikā psiholoģiski interesantākā ir priekšpēdējā sērija, kurā uzzinām, kāpēc Sols un Čaks nevar strādāt kopā kā advokāti.

Vērā ņemams un skatītāju augsti vērtēts seriāls – bez izteiktas spriedzes, cilvēcīgs, gana aizkustinošs.

Tikko noskatījos RSEBAA bakalaura darbu skati “Forum Cinemas”.
Kas priecē? Kopumā augsts izpratnes līmenis, vērā ņemamas dotības un apgūto profesiju prasmes.
Īpaši patika tas, ka Dzintars Neimanis ar savu filmu raisīja emocionālu līdzpārdzīvojumu un mācēja vizuāli izstāstīt stāstu par narkotiku “atgriezenisko iedarbību”. Dinamiski veidots gabaliņš, kas ierauj iekšā.
Kārlis Strautiņš ar filmu “Ēriks F.” raisīja pārdomas par mūsu jaunās paaudzes ļautiņu sūro pierīvēšanos ikdienas rutīnai. Filmas autors ir talantīgs puisis, viņa vārdu der iegaumēt. Galvenais varonis Ēriks F. – tēls – mīkla. No vienas puses – narcistisks autsaiders ar lielām alkām pēc atzīšanas un sapratnes, no otras puses – psiholoģisku problēmu mākts, iekšēji nepieaudzis, no pusaudža vecuma neiztīstījies dīvainis. Autors portretē atšķirīgas personības pretstatu sabiedrības “normālajai” ikdienībai. Un vienlaikus uzdod jautājumu – kāda tipa cilvēku tad šis laiks prasa? Ko šobrīd jaunam cilvēkam nozīmē ierakstīties konkrētā laikā un vidē un kļūt par personību?
Valters Novožilovs bija izmēģinājis roku komēdijas nebūt ne vieglajā lauciņā. Mans “Oskars” gaismotāja lomas atveidotājam par lakoniski, tomēr trāpīgi atklātu lomiņu. Ja vēl filmiņas nosaukums būtu nevis “Veidotāji”, bet, piemēram, “Amatieri” un jau sākotnēji šis skatapunkts tiktu ņemts vērā, skatītais iegūtu vēl vairāk. Bet tā, protams, no manas puses ir ļoti subjektīva iegriba.
Elīna Lieljukse ir drosmīgi realizējusi animācijas filmu, rēķinoties ar samērā ierobežotiem resursiem, ko viņa centusies kompensēt ar stilīgu un viegli uztveramu tēlu atveides palīdzību.
Bija arī citi jauki darbi, prasītos vēl kāds seanss… Jo, manuprāt, daudz kas labs “palika aiz kadra”. Piemēram, Lauras Pastares filma “Stīna”, droši vien vēl daudz interesanta… Gaidīsim jaunus darbus, un… iespējas tos redzēt!

Tikko LTV noskatījos brīnišķīgu filmu par latviešiem Sibīrijā. Ļoti aizkustinoši. Un svētīgi. Un domāju, ka tādas pat sibīrijas un īrijas daudzi ir iznēsājuši sevī, dzīvojot arī Latvijā – kā iekšēju izsūtījumu, kā sevis aizsūtījumu uz kādām perifērijām, par kurām katrs pats vien tikai zina. Ak, šis – pa visu Latviju izpleties 17. jūnija laukums!

Dialogs:
– Kā tu vari būt tik mierīga?!
– Nervi beigušies.

Anekdote par to, kāpēc Krievija nekad netiks galā ar gejiem.
Maskavā Sarkanajā laukumā neticamā kārtā geji uzrīko praidu. Miliči tvarsta dalībniekus, pēkšņi ierauga, ka Mauzoleja priekšā stāv kāds vecs, iedzeltējis vīriņš ar bārdiņu. Miliči pieiet un prasa: “Ko tu te dari!?”
“Neko. Tikko iznācu no skapja!”
“A nu ka rāpies gruzovikā, brauksim uz miliciju vai arī es tevi nositīšu tepat uz vietas!”
“Nenositīsi! Kas Krievijā noticis ar morāli!? Vai tiešām jaunajai paaudzei nav iedalbīts, ka Ļeņins ta mūžam dzīvs?!”