Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

Pat ja esat mājās viens pats, ejot uz labierīcībām, tomēr vajag cieši aizvērt aiz sevis durvis. Citādi, pilnīgi negaidot, ielavās iRobots. Ir pienācis padomāt par jekādiem mājas kustoņiem!

Noskatījos A.Zvjaginceva filmu “Leviatāns”. Atceroties viņa filmu “Atgriešanās”, tā jau likās, ka galveno jēgu paudīs paši beigu kadri. Un tā arī ir.
Labi, ka vismaz kāds pašā Krievijā pauž patieso morālās degradācijas līmeni mūsu kaimiņvalstī. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc Rietumeiropā šobrīd šī filma gūst tik lielu atzinību – Zvjaginceva filmā kā ūdens pilienā var ieraudzīt visu to amorālo varas puvumu ar hibrīdkaru stratēģiju, gebelscienīgas propagandas taktiku un reālu savas krievu tautas iznīcināšanas bezjēdzību.
Protams, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Reiz aktieris Kārlis Sebris izteicās: “Ja cilvēks grib padzerties krūziņu piena, vai tad tāpēc viņam jāpērk visa govs?!”
Šovakar aizdomājos par šo dilemmu un nonācu pie secinājuma, ka tas ir gana filozofisks jautājums – cik daudz mēs gribam un ko esam gatavi dot pretī par savu vēlmju piepildījumu? Ziedoties, tā teikt… Dažādos līmeņos. Privātā, valstiskā, globālā…
Vēlmes un vajadzības. Mūsu vēlmes ir nonākušas līdz bišķītim – krūziņas piena -, kamēr vajadzība domāt par kopgovi tīk aizvien mazāk un arvien retāk.
Kā psiholoģijā saka: “dzīvosim te un tagad”… Tas tā – drusku arī vulgarizējot…
Lai gan, patiesību sakot gan, arī aktieris toreiz to teici ar komisku piešprici – par viena aktiera aizraušanos ar vienu aktrisi…

Noskatījos filmu “Puikas gadi” (rež. R. Linkleiters) – filmu, kas šogad pretendē uz visaugstāko novērtējumu pasaules mērogā. Tā jau ir saņēmusi un noteikti vēl saņems daudzas balvas.
Tas, ka filmēta viena zēna pieaugšana 12 gadu garumā, protams, ir komplicēts paņēmiens, tomēr žilbinošu sižetisku virāžu tajā nav. Lielākais panākums, manuprāt, nav pašas filmas saturiskās kvalitātes vai kompozīcijas struktūra, pat ne personāžu izveide…
Manuprāt, tās panākumu pamatā ir pati dotā iespēja psiholoģiski līdzdzīvot pieaugšanas procesam. Skatītājs var iejusties galvenā varoņa dažādajos vecumos un tīstīt savu iekšējo filmu par paša pieaugšanas procesu. Un, “noskatoties abas šīs filmas”, veidojas spēcīga emocionāla pēcgarša.
Tad arī filmas beigu atgādinājums par nepieciešamību dzīvot “te un tagad” skan gana nozīmīgi – nekas TĀDS jau dzīvē nenotiek, vienkārši rit mirkļi un tas ir cilvēka dzīves laiks, ko uzskatāmā veidā iemieso pieaugšana, nobriešana un citi “sīkumi”, kas dzīvošanu vērš nozīmīgu… Kā Austra Skujiņa teiktu: “Tik vien”…

Sveiciens, uzsākot Jaunu Gadu!

ikvienam ir kāda vēlēšanās
ko vēlēties nākamās vēlēšanās
gads izskan no nākamā izbēgt par vēlu
būt vēlīgam vēlamam to es vēlu
jo ko gan mums nākamam Dieviņš ir devis
viņš ievēlē mani viņš ievēlē tevi

Lai veicas! Visā!
Uģis

sprīdi pa sprīdim krīt balti rīti
spulganu aizejam redzi ik brīdi
sniegs vēl nav velis kas projām veļas
sniegs vēl nav ķepuma netīrā veļa
ziema kad aizies vien paliks sāls
svētki ir šobaltdien tur ir tā sāls

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS UN LAIMĪGU JAUNO GADU!

Lai garantētu sev ceturtdienu-zivju dienu, devos uz Centrālo tirgu iepirkties. Daži secinājumi un ieteikumi.
Lai gan tirgus vairs nav lētāks nekā lielveikali, tomēr zivju tur joprojām ir vairāk. Priecē reņģu liemeņi pieņemamā cenā. Lašu vēderiņiem arī nav ne vainas. Un, ja ir vēlēšanās likt laša šķēlītes uz maizes, tad var atrast nevis dārgos lašu gabalus, bet lētākus atgriezumus.
Ja meklējat ābolus, garantēti laba garša ir šķirnei “Tīna” dārzeņu paviljonā.
Savukārt labas kafijas baudītājiem iesaku pirkt to pašu “Kingston – Espresso – Premium”. Salīdzinoši aromātiska garša par dikti pieņemamām naudiņām. Laime ne vienmēr ir augstā cenā!

Tikko noskatījos jauno latviešu operu – Artura Maskata “Valentīnu”. Kāds milzu darbs ieguldīts! Skatītāji beigās piecēlās kājās, apliecinot cieņu un apbrīnu.
Skaisti, ka viss kopumā emocionāli sildīja. Vijīgas, pārsteigumiem pilnas melodijas ar negaidītiem līkločiem kā braucieniem pa augšup, lejup vedošiem, tomēr rūpīgi nogludinātiem ceļiem nepazīstamā, tomēr elpu aizraujošā apkārtnē.
Dīvaini kņudinošas jūtas raisīja kara tēma. Ja vēl pirms kāda laika tas liktos gauži nozelēts temats, tad tagad visi sensenajā karā skanošie jautājumi atbalsojās ar jaunu jēgu. Vai tiešām karš gaidāms, ja reiz pasaules veselais saprāts liek justies drošiem? Intonācijas kā no mūsdienu ekspertu un analītiķu mierinājumiem. Un – kas būs pēc tam? Kas tie būs par ļautiņiem, kas turpinās slīpēt skaistās Rīgas bruģi? Rīgas un laikmeta griežu tēls šajā operā kļūst varbūt pat reljefāks nekā pašas Valentīnas tēla attīstības līkloči.
Dažs režisora V.Kairiša risinājums uzrunāja īpaši. Piemēram, ebrejus iezīmējošās dzeltenās zvaigznes, kas parādījās pie koristu mūsdienīgajiem tērpiem kā biedinājuma zīme: vai mums – latviešiem – šobrīd nedraud tāds pats – citu iezīmēts – ceļš? Kā akās krītošām zvaigznēm – bez ceļa atpakaļ.
Divu vīriešu – Alekseja un Valda – attiecībās pazibēja kaut kas no… jocīgi skanēs, bet – Romeo un Džuljetas traģikas.
Ir svarīgi, ka šis darbs ir ieaicināts starptautiskā apritē. Šī opera var iepazīstināt citus ne vien ar A.Maskata brīnišķīgo mūziku, bet arī ar Latvijas kara stāstu, ko izstāsta ebrejiete Valentīna.

Vakar apskatīju jauno Nacionālā teātra izrādi “Svētku laika pārpratumi”.
Kas priecēja? Daiga Kažociņas patiesums un niansētība, virpinot tēla dramatisko gaidu un nesagaidu mežģīnes. Ģirta Liuizinika skatuviskais šarms, kura starojums lidinājās virs skatuves līdz ar blakus lidojošajiem baloniņiem. Ulda Anžes nepārejoša optimisma uzlādētais smaids savai skatuves sievai Belindai. Madaras Botmanes pievilcīgais augums, kura miesiskās vēlmes plandījās ap iekārojamo Klaivu gluži kā neapdzēšamas Ziemsvētku svecītes… Jura Lisnera skatīta filma televizorā, kurā spēlējošie aktieri visi jau esot zem zemes, kā arī atsauce uz Normunda Laizāna leļļu teātra iepriekšējā gada veikumu, kurā Ali Babas 40 laupītāji esot uznākuši katrs ar 10 minūšu intervālu.
Un atcerējos… lugas autora Alana Eikborna dramaturģiskās bonbongas “Kā mīl tā otra puse mīl” un “Tās sasodītās mīlestības dēļ”.

Kas ir labs demokrātijas sakarā? Ne jau tas, ka taisnība ir vairākumam. Manuprāt, demokrātijas lielākais pluss ir iespēja un tiesības būt mazākumā.
Arī personības briedums izpaužas ne jau dūdošanā līdzi vispārpieņemtiem vai moderniem, vai “tā taču ir” viedokļiem, bet apziņā, ka cilvēka uztverei ir tiesības būt pašai un justies pilnvērtīgai neatkarīgi no trendiem, meinstrīmiem un topiem.
Demokrātija un briedums ir smaids par nepieciešamību taisīt revolūcijas, sakārtot lietas un beidzot ieviest kārtību.
Lai dzīvo demokrātija!