“Mīlestību baro vienīgi labais un tas, kas labi domāts. Naidu baro viss.”

Oskars Vailds

“Bauda, kas rodas no savstarpējās saskarsmes – galvenā draudzības pazīme.”

Aristotelis

“Neviens nav tik nelaimīgs, kā viņš iedomājas, ne arī tik laimīgs, kā viņš iecerējis.”

Fransuā VI de Larošfuko

Filma „Jaunība” ir režisora Paolo Sorrentīno spožs meistardarbs, kam izdodas cilvēka vecuma norietu parādīt kā izsmalcinātu gleznu galeriju, kurā mūža noriets iegūst jaunu, dzejisku skaistumu. Kuru iekrāso to atmiņu drumslas, kas ikdienu vērš par paciešamu dzīves periodu.

Jau šī paša režisora „Dižais skaistums” bangoja no senatnīguma izgaršošanas, arī personības pilnbrieda glorifikācijas.

„Jaunības” sižets galvenokārt stāsta par diviem sirmiem kungiem dzīves nogalē, kas ir draugi un, kā paši saka, dalās galvenokārt tikai ar labajām ziņām par savu dzīvi. Komponists un Režisors.

Kas par dialogiem! Varētu likties, ka personāži runā vien sentencēs vai aforismus, taču dramaturģiju rada tieši negaidītais to salikums. Un dzīves izsāpētās gudrības šķiet izsmalcinātas pat savā vienkāršībā.

Piemēram, metafora par mācīšanos braukt ar riteni, kam neizbēgami seko krišana no tā. Izrādās, filmas tēla – režisora – apziņā tā ir iegravējusies kā pirmā iekāre pret meiteni, kas arī vecumā tiek atkārtota – jau pērkama piedzīvojuma paskatā.

Un kur nu vēl Džeina Fonda. Ar spožu skatienu, milzumsmalkām krunciņām nežēlīgos tuvplānos un visiem saviem neskaitāmajiem gadiem, kuru cipars parīt būs jau pilni 78.

Paradoksi kompozīcijā – komponists, kurš atsakās Anglijas Karalienei diriģēt savu slavenāko skaņdarbu „Vienkāršās dziesmas”, beigās to tomēr dara. Nu jā, Šveices viesnīcas / sanatorijas ārsts viņam saka: kad Jūs iziesiet no šejienes, jūs sastapsit jaunību. Varbūt jaunības satveršana ir vien mirkļi, aizķērušās jūtas un iekāres pilnas ilūzijas par varbūtībām. Un vecums tā pati jaunība vien ir, tikai citā formā?

Gleznas. Tā var saukt ik kadru, un priecāties, ka mirkļi tik tiešām pieder nevis jaunībai vai vecumam, bet mūžībai. Paulo Sarontīno to saredz un spēj mums parādīt.

“Neraizējies par to, ko citi cilvēki domā par tevi. Viņi ir pārāk noraizējušies par to, ko tu domā par viņiem.”
Arturs Blohs

“Mīlestība ir līdzīga kokam: tā aug pati no sevis, laiž dziļi saknes visā mūsu būtnē un joprojām zaļo, kad sirds jau ir salauzta.”

Viktors Igo

“Ja tu vēlies, lai tavi sapņi īstenotos, tev jāpamostas.”

Juris Rubenis

“Man, personīgi, garšo zemenes ar putukrējumu, bet zivij nez kāpēc labāk patīk tārpi. Lūk, tāpēc, kad es eju makšķerēt, es domāju par to, kas garšo zivij, nevis par to, kas garšo man.”

Deils Kārnegijs

*  *  *

aust spuldžu gaisma naktī vai man vienam              

logs paver ceļu pasaulē trim sienām                  

mans skatiens piekalts milzu tumšam āram

es pamāju sev laukā tur tik vāram  

kur dzirkstī ugunis kas ārā izskrējušas    

kur gleznas plīvo zivtiņas un mušas   

kur nāvē dodas mani grāmatskapji  

kur grīdceliņi tūdaļ samirks slapji  

nē gaisā trīsuļo viss nenokritis  

bet spītā ārpus stāv kas iekšā mitis 

no mājām te es mājām stiklā māju                       

nākt atpakaļ tās pierunāju rāju                        

kaut vējā viss kaut vējš pa kājām maisās  

mans paklājs saspringst noturēt mūs gaisā

un kaktuss brāļojas ar kaktusu aiz loga

un maza meksika starp tiem tiek izdzīvota

kad ārā balts neviena zaļa laksta          

tur sniegs ar mani vienā rokā raksta      

man atliek palikt vien un iekšup vērties

un vienu vārdu rakstīt noturēties

Iesaku Jums noskatītie filmu Nightcrawler (2014)
Nu – kaut vai šeit: http://www.onlyonline.ru/fi…/stringer-nightcrawler-2014.html
Īpaši – audiovizuālo mākslu studentiem. Ja neskaita vienu otru grēku pret vērā neņemtajiem realitātes šķēršļiem, tomēr labs scenārijs (arī nominēts dažādām svarīgām balvām), bet galvenais – kūlenis no protagonista kā “labā puiša” par savu pretmetu ir gana šausminošs. Kaut kas līdzīgs bija arī “Breaking Bad” seriāla trauksmainajos attīstības joņos. TV un kino mīļotāji te var gauži pasmaidīt (patiesībā – izsamist) par to, kā realitāte nonāk līdz “zilajiem ekrāniem” – visai melnā ceļā. Problēma, kas saistās ar realitātes “uzprišināšanu” atspoguļotāju vajadzībām, ir gana moderna arī jaunāko laiku dramaturģijā – par to, kā līķi tiek piepucēti pasaulslavenu fotogrāfu kārē pēc godalgām. Morāles dilemma: palīdzēt kādam vai viņa ciešanas fotografēt/filmēt un iegūto materiālu izdevīgi notirgot. Tāda vispārēja empātijas nivelēšanās pret pasaules arvien biežākajām ciešanām. “Mūsu Sīrijas krīze” arī ir laba ēsma atspoguļotāju potenciālai ēdelībai… Ko mēs no tā varam izsecināt?