Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

“Apsoli man, ka vienmēr atcerēsies: Tu esi drosmīgāks nekā Tu tam tici, un stiprāks nekā izskaties, un gudrāks nekā Tu domā.”

Alans Aleksandrs Milns

“Es esmu kā olas – piedalos, bet neesmu iekšā.”

Faina Raņevska

“Būt gudram ir tik viegli! Vienkārši iedomājies kaut ko stulbu, un tad to nepasaki!”

Sems Levensons

“Visi šīs pasaules pagodinājumi nav viena laba drauga vērti.”

Voltērs

“Dzīva ir īsa. Jo ātrāk cilvēks sāks baudīt savu bagātību, jo labāk.”

Semjuels Džonsons

Laila Pakalniņa ir stilīga. Ik filmā.

Tāpēc uz viņas jaunās filmas „Ausma” seansu gāju, sasparojies un uzprišinājis visas savas gaidas un cerības.

Jau no pirmā mirkļa monumentālās kadru gleznas apbur (operators Wojciech Staron, mākslinieks Jurģis Krāsons). Melnbalta izsmalcinātība. Izgudri veidotu bilžu kustība vienā elpā saplūst ar gana sarežģītu inscenējumu, kurā gluži kā milzu parādē tēls nomaina tēlu. Pēckara laiks, kolhozs „Ausma” – ar nabadzībā grimstošu ikdienu un pāri laikam žvadzošiem lozungiem par komunisma celtniecību.

Sižets iezīmējas ar mirkli, kad kopā ar vecu vīru Jaņčuks pajūgā ved pie ārsta savu mammu, kuru sasitis viņa tēvs. Un, kā pēc brīža uzzinām, šī sieviete ceļā mirst, savukārt tēvs apvaino savu dēlu Jaņčuku nodevībā, jo tas par mātes nāves cēloni izstāstījis vietējiem padomju dzīves vadītājiem (A.Keišs un L.Šmukste). Kā rezultātā tēvs tiek apcietināts, bet Jaņčuks (A.G.Grauds) turpina ieaugt jaunās padomju dzīves celtniecībā, ar visām no pioniera gaitām izrietošajām sekām. Tēvs, Bībeli citēdams, brīdina, ka nodevībai sekos atriebība. Un šajā mirklī šī sižeta līnija drusku pairst līdz pat filmas beigu daļai.

Tēvu atveido V.Daudziņš. Ja runājam par alūzijām – mirklī, kad šis Tēvs parādās, nepamet sajūta, ka te ir kaut kas no U.Pūcīša vaibstiem un – pārcilājot atmiņā – uzplaiksnī arī šī leģendārā aktiera kino tēli ar to skaudrajām ilgām un fatālismu. Tomēr V.Daudziņa atveidotajā tēlā tā visa nav. Vērojot šī tēvaiņa pēckara eksistences grūtības, pret šo latvieti tomēr nekāda līdzjūtība nerodas.

Taču pirmais izbrīns uzmaldās jau pirms tam – kad parādās P.Liepiņa atveidotā vecā vīra tuvplāns, – uz samērā dabiska fona viņa seja stingst drusku nedabiskas grimases maskā. Un tad arī rodas jautājums – kas īsti ir tas, ko mēs redzam – metaforiska gleznu parāde, melna humora piesātināta drāma vai satīriska iesmiešana par nu jau neatminamo pēckara laiku.

Kāpēc šis izbrīns nepagaist? Tālab, ka pieteikto sižeta līniju sāk aizstāt vispārīgas, alegoriskas kolhoza „Ausma” nedienas – tiek demolēta baznīca, cilvēku ikdienā vienotā murskulī sajaucas tautas dziesmas, kristietības nievāšana, nabadzības un ideoloģijas raisīts marodierisms utt. Ja, piemēram, Tarkovska „Andrejā Rubļovā” šādas batālijas izauga līdz traģiskai šķidra svina liešanai komiķa J.Ņikuļina rīklē, tad „Ausmā” notiekošais brīžiem atsauc atmiņā vienu no pirmajiem mūzikas filmu „klipiem” – L.Utjusova dziesmai „Kuģis” – plaša operatora panorāma ar izstrādātu režiju, taču jautru attieksmi pret pašu padomjlaiku izpratni par lietām).

Līdz beigās sižeta līnija atgriežas, un Tēvs tik tiešām atriebjoties sašauj dēlu. Ierodas ārsts (I.Brakovsksi), kas knibinās ap dažādiem medicīniskiem štrumentiem. (Tajā mirklī acu priekšā uzpeld visi tie nakts sapņi, kad mēs kaut ko it kā izmisīgi darām, bet tā arī nesaprotamu iemeslu dēļ nedarām). Jo Jaņčuku glābt viņš pat necenšas, tā vietā ideoloģiski ietonētās frāzēs komunicē ar apkārt stāvošajiem padomju bērniem. Līdz beigās mirušais Jaņčuks kā padomju laiku varonis tiek nests parādes priekšgalā, un, protams, viņu nes poļitruks (šķiet, aktiera Wiktor Zborwski atveidā ar Ā.Rozentāla balsi).

Kāpēc rodas daudz mulsuma? Tāpēc, ka emocionālā kompasa adata visu laiku švunkājas un nevar atrast īsto jūtu virzienu – ko mums, skatītājiem, darīt: smieties, raudāt, līdzpārdzīvot vai nesapratnē atmest ar roku un gaidīt beigas? Šķiet, ka šie jautājumi uzrodas drīzāk L.Pakalniņai kā scenāristei, nevis kā režisorei. Jo režisores filmas mašinērija darbojas eleganti, taču filmas stāsts un kompozīcija sauc pēc lielākas konsekvences. Ja filmas anotācijā lasām atsauci uz mītu par padomjlaiku varoņa Pavļika Morozova nodevību attiecībā pret paša ģimeni, tad „Ausmā” šis „arhetips” paliek tikai kādā iedīglī, la neteiktu, ka „filma nav par to”. Tad nu – anotācija par sevi, iecere par sevi, filma par sevi…

Tomēr Padomju Latvijas himna beigās atsviež atpakaļ pavisam nesenā realitātē un, neskatoties uz savu zudību, krata ar pirkstu: „Skatieties jūs man, es jums vēl esmu pārāk svaigā atmiņā, ka tik jūs vēl nedabūnat dziedāt mani atkal!”

“Ikviena cilvēka dzīve ir pasaka, rakstīta ar Dieva roku.”

Hanss Kristians Andersens

“Lai iet kā iedams – dzīvs jau zemē nelīdīsi.”

Sakāmvārds iz tautas

Palasīju laikrakstus un sapratu, ka pēdējā laika situācijas vairs nav situācijas, bet kļūst par daļu no karātavu humora. Piemēram, Ķelnes mēre ir sapratusi, ka jaunajā bēgļu situācijā kaut kas ir jādara un ir sākusi izstrādāt “sieviešu uzvedības kodeksu”.

Mēs varētu palīdzēt to pilnveidot – varbūt tas noder arī Rīgas mēram, kad notikumi turpinās attīstīties.

Tātad, „ieteikumi” sievietēm:

1. Ieraugot pretī nākam tumsnēju vīrieti, sievietei nekādā gadījumā nevajadzētu izaicinoši skatīties viņam acīs, bet kautri nolaist acis līdz pretimnācēja šekuma līmenim un preventīvas aizsardzības nolūkos nemitīgi paturēt to savā redzelokā.
2. Ja tomēr nepatīkamais varošanas process neiet secen, tad sievietei būtu vēlams paturēt prātā, ka šis ir atsevišķs, individuāls gadījums un ka vairums pārējo tumsnējo vīriešu nebūt tādi nav.
3. Turklāt sievietei to vispār nevajadzētu uztvert personiski, bet mierināt sevi, ka tā ir daļa no sen vēsturē pazīstamas cīņu stratēģijas, kas jau sen tiek izmantota citu tauru iekarošanai kopumā, tā teikt, „nothing personal, just business”, nav runa par indivīdēm, bet runa ir par plašām tautas masām un lielo politiku, tātad, tas nav indivīžu iespaidojams.
4. Tāpat – sievietei vajadzētu paturēt prātā, ka varbūt tas, kas notiek, nav vēlme ieriebt kādai konkrētai sievietei, bet atriebties Alvim Hermanim par politiski nekorektiem izteikumiem.

Par seriāla „Kāršu namiņš” (House of Cards) popularitātes 3 vaļiem varētu nosaukt šādus.

• Tas ņammīgi apmierina publikas interesi ieglūnēt prezidentu dzīves virtuvē un patīksmināties par augsti stāvošu personu glancēti sačakarēto esību;
• „Kāršu namiņam”, neskatoties uz trauslo nosaukumu, ir stipra dramaturģiskā uzbūve. Tā spēj noturēt uzmanību 3 sezonu garumā, turklāt tik rafinēti, ka, sagaidot 4. sezonu, mēs patiesībā joprojām neesam tikuši klāt skaudrajai patiesībai, kas īsti notur stindzinoši ciešā laulībā prezidentu (Kevins Speisijs) un viņa apburošo sievu (Robina Raita). Abu mākslinieku harizma un glance ļauj sekot līdzi plēsonīgam un reizē maigam attiecību dzīvnieciskumam ar neatslābstošu interesi. Starp citu, visu trīs sezonu kopumā piedāvātajās 39 sērijas ir tikai 2 mājieni par šī laulātā pāra intimitāti – viens seksuāls mierinājuma akts pēc politiskām neveiksmēm starptautiskā frontē un viens biseksuāla seksiņa sākums prezidentam, viņa sievai un abu miesassargam. Tāda, lūk, pieticīga seksa bilance.
• Neskatoties uz izgudro sižetu un smalki noausto attiecību deķi, tā saucamajai „tantei no Bauskas” (amerikāniskāk gan laikam būtu – kādai „mem no Oklendas”) ir iespēja identificēties. Turklāt – ne tik daudz ar varas eliti, cik ar varas mehānismiem, kas nav sveši jebkuram no mums. Proti, katram dzīve ir kā Baltais nams ar visiem vadoņiem, izpildītājiem, aptecētājiem, šaubu sējējiem, mierinātājiem, baltām un nebaltām dienām. Bet galā jātiek – vien pašam.

Seriāls ir aizraujošs, to var noskatīties vienā elpas vilcienā (ja skatās internetā).

Kas visvairāk uzrunāja? Skaidrs skats uz to, ka attiecības mūsu dzīvē neiedalās tikai draudzīgās vai nedraudzīgās. Pa starpu ir ļoti daudz kā neitrāla, formāla, lietišķa, sāja – un tas viss sajaucas ķīmiski spridzīgā kokteilī, kuru baudot vai, pareizāk sakot, vienkārši nemitīgi strebjot, ir jādzīvo vien tālāk. Vienalga – vai tu noreibsti, vai vem, vai tomēr paliec skaidrā.

Te ir dzīve ar visu tās draņķību un nenomērdējamām cerībām uz spozmi.

Filmā starp Baltā nama aptecētājiem nevalda tikai sterili lietišķas darba attiecības, nē, tās vijīgi turpinās gultā, pēc tam noved pie slepkavības mēģinājumiem un tad atkal uzcerētu labumu dēļ – pie kaismīgas salabšanas; pēc pretīgām nodevībām seko… pat ne draudzība, bet darba dēļ paģērēta apkampšanās un cīnīšanās vienos ierakumos.

Manuprāt, mūsdienu cilvēkam tieši tas sagādā daudz mīklu – kā pieņemt, ka pat pēc attiecību lēktiem, atslābumiem, agonijām un atkal atdzimšanas dzīve turpinās un – tajā pašā paziņu, līdzdarboņu, draugu un ienaidnieku lokā, ne jau kaut kur citur. Un – nākas to norīt. Un – ja nav spēju piedot, tad tomēr jāsagrābsta sevī vismaz tik daudz spēku, lai samierinātos un dzīvotu tālāk.

Negaidītākais no visiem turpinājumiem ir 3. sezonas 6. sērija – brīdis, kad Amerikāņu prezidenta sieva nespēj izpildīt savu misiju – aizvest no Krievijas atpakaļ uz Ameriku geju aktīvistu. Jo viņš vienkārši atsakās atstāt Krievijas cietumu. Un Pirmajai lēdijai neienāk prātā nekas cits, kā palikt ar viņu cietumā tik ilgi, kamēr Krievija neizpildīs viņa prasības. Kādas tās ir, par to uzzināsit seriālā, taču skaidrs, ka Krievija tās var piepildīt vien tad, kad pūcei aste ziedēs. Tomēr zīmīgi, ka filmas krievu prezidents Petrovs (ļoti jau nu uztaisīts kā Putins) parādās ne vien kā amerikāņu prezidenta Andervuda pretinieks, bet arī… kā viņa domu, rīcības un loģikas dvīnis. Tāds ar tādu… pastāv uz savstarpējas paritātes pamata.

Varbūt tā ir šī seriāla biedējošākā ziņa – veca kā pasaule un tomēr ikreiz elpu aizklapējoša – mēs dzīvojam gaistošā, viegli uzliesmojošā pasaulē ar neskaidriem mērķiem, apšaubāmiem to sasniegšanas ceļiem, nejaušībām un personisku motīvu diktētiem globālu notikumu risinājumiem.

„Kāršu namiņš” nav vien metafora Baltā nama intrigu pīšanas virtuozitātei un trauslumam, bet arī tramīgs atgādinājums par mūsu katra dzīves mērķu, centienu un motīvu vārajām būvēm.