“Pasmaidi – smaids un prieks ārstē ātrāk nekā laiks!”

/Autors – jebkurš, kas smaida/

*  *  *

diena vēl pietaupa lēktu

gaismai vēl jāpaciešas

bet ausma kniešas

gražīgs stars iesāk palodzi skribināt

kaut brīžiem šķiet esība dibenā jāsāk atkal dienu dibināt

ķiseņa ķīselis gumzās ap galvu

kā mūža mīlestība kas nenodod pieglaužas deķis

bet pamazām noirst tumsas striptīza zeķes

uzbāzīgs laiks rauj kājās

noknakšķ slēdža nospiežamā blakts

cīnies nu kā māki

ardievu nakts

“Apsoli man, ka vienmēr atcerēsies: Tu esi drosmīgāks nekā Tu tam tici, un stiprāks nekā izskaties, un gudrāks nekā Tu domā.”

Alans Aleksandrs Milns

“Es esmu kā olas – piedalos, bet neesmu iekšā.”

Faina Raņevska

“Būt gudram ir tik viegli! Vienkārši iedomājies kaut ko stulbu, un tad to nepasaki!”

Sems Levensons

“Visi šīs pasaules pagodinājumi nav viena laba drauga vērti.”

Voltērs

“Dzīva ir īsa. Jo ātrāk cilvēks sāks baudīt savu bagātību, jo labāk.”

Semjuels Džonsons

Laila Pakalniņa ir stilīga. Ik filmā.

Tāpēc uz viņas jaunās filmas „Ausma” seansu gāju, sasparojies un uzprišinājis visas savas gaidas un cerības.

Jau no pirmā mirkļa monumentālās kadru gleznas apbur (operators Wojciech Staron, mākslinieks Jurģis Krāsons). Melnbalta izsmalcinātība. Izgudri veidotu bilžu kustība vienā elpā saplūst ar gana sarežģītu inscenējumu, kurā gluži kā milzu parādē tēls nomaina tēlu. Pēckara laiks, kolhozs „Ausma” – ar nabadzībā grimstošu ikdienu un pāri laikam žvadzošiem lozungiem par komunisma celtniecību.

Sižets iezīmējas ar mirkli, kad kopā ar vecu vīru Jaņčuks pajūgā ved pie ārsta savu mammu, kuru sasitis viņa tēvs. Un, kā pēc brīža uzzinām, šī sieviete ceļā mirst, savukārt tēvs apvaino savu dēlu Jaņčuku nodevībā, jo tas par mātes nāves cēloni izstāstījis vietējiem padomju dzīves vadītājiem (A.Keišs un L.Šmukste). Kā rezultātā tēvs tiek apcietināts, bet Jaņčuks (A.G.Grauds) turpina ieaugt jaunās padomju dzīves celtniecībā, ar visām no pioniera gaitām izrietošajām sekām. Tēvs, Bībeli citēdams, brīdina, ka nodevībai sekos atriebība. Un šajā mirklī šī sižeta līnija drusku pairst līdz pat filmas beigu daļai.

Tēvu atveido V.Daudziņš. Ja runājam pat alūzijām – mirklī, kad šis Tēvs parādās, nepamet sajūta, ka te ir kaut kas no U.Pūcīša vaibstiem un – pārcilājot atmiņā – uzplaiksnī arī šī leģendārā aktiera kino tēli ar to skaudrajām ilgām un fatālismu. Tomēr V.Daudziņa atveidotajā tēlā tā visa nav. Vērojot šī tēvaiņa pēckara eksistences grūtības, pret šo latvieti tomēr nekāda līdzjūtība nerodas.

Taču pirmais izbrīns uzmaldās jau pirms tam – kad parādās P.Liepiņa atveidotā vecā vīra tuvplāns, – uz samērā dabiska fona viņa seja stingst drusku nedabiskas grimases maskā. Un tad arī rodas jautājums – kas īsti ir tas, ko mēs redzam – metaforiska gleznu parāde, melna humora piesātināta drāma vai satīriska iesmiešana par nu jau neatminamo pēckara laiku.

Kāpēc šis izbrīns nepagaist? Tālab, ka pieteikto sižeta līniju sāk aizstāt vispārīgas, alegoriskas kolhoza „Ausma” nedienas – tiek demolēta baznīca, cilvēku ikdienā vienotā murskulī sajaucas tautas dziesmas, kristietības nievāšana, nabadzības un ideoloģijas raisīts marodierisms utt. Ja, piemēram, Tarkovska „Andrejā Rubļovā” šādas batālijas izauga līdz traģiskai šķidra svina liešanai komiķa J.Ņikuļina rīklē, tad „Ausmā” notiekošais brīžiem atsauc atmiņā vienu no pirmajiem mūzikas filmu „klipiem” – L.Utjusova dziesmai „Kuģis” – plaša operatora panorāma ar izstrādātu režiju, taču jautru attieksmi pret pašu padomjlaiku izpratni par lietām).

Līdz beigās sižeta līnija atgriežas, un Tēvs tik tiešām atriebjoties sašauj dēlu. Ierodas ārsts (I.Brakovsksi), kas knibinās ap dažādiem medicīniskiem štrumentiem. (Tajā mirklī acu priekšā uzpeld visi tie nakts sapņi, kad mēs kaut ko it kā izmisīgi darām, bet tā arī nesaprotamu iemeslu dēļ nedarām). Jo Jaņčuku glābt viņš pat necenšas, tā vietā ideoloģiski ietonētās frāzēs komunicē ar apkārt stāvošajiem padomju bērniem. Līdz beigās mirušais Jaņčuks kā padomju laiku varonis tiek nests parādes priekšgalā, un, protams, viņu nes poļitruks (šķiet, aktiera Wiktor Zborwski atveidā ar Ā.Rozentāla balsi).

Kāpēc rodas daudz mulsuma? Tāpēc, ka emocionālā kompasa adata visu laiku švunkājas un nevar atrast īsto jūtu virzienu – ko mums, skatītājiem, darīt: smieties, raudāt, līdzpārdzīvot vai nesapratnē atmest ar roku un gaidīt beigas? Šķiet, ka šie jautājumi uzrodas drīzāk L.Pakalniņai kā scenāristei, nevis kā režisorei. Jo režisores filmas mašinērija darbojas eleganti, taču filmas stāsts un kompozīcija sauc pēc lielākas konsekvences. Ja filmas anotācijā lasām atsauci uz mītu par padomjlaiku varoņa Pavļika Morozova nodevību attiecībā pret paša ģimeni, tad „Ausmā” šis „arhetips” paliek tikai kādā iedīglī, la neteiktu, ka „filma nav par to”. Tad nu – anotācija par sevi, iecere par sevi, filma par sevi…

Tomēr Padomju Latvijas himna beigās atsviež atpakaļ pavisam nesenā realitātē un, neskatoties uz savu zudību, krata ar pirkstu: „Skatieties jūs man, es jums vēl esmu pārāk svaigā atmiņā, ka tik jūs vēl nedabūnat dziedāt mani atkal!”

“Ikviena cilvēka dzīve ir pasaka, rakstīta ar Dieva roku.”

Hanss Kristians Andersens

“Lai iet kā iedams – dzīvs jau zemē nelīdīsi.”

Sakāmvārds iz tautas