Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

•    Ja cilvēkam savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris. Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.

•    Ja cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē. Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.

•    Ja cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē. Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.

  Jūrmalas teātra izrāde “OLEANNA”

   Deivida Mameta psiholoģiska divkauja 3 daļās bez atelpām. Lomās – Linda Rozīte un Matīss Vingris.  Režija, telpa, kostīmi – Imants Jaunzems. Gaisma – Renārs Hincenbergs. Skaņa – Gatis Rozītis.

   Vērtīga ir lugas izvēle. Šī amerikāņu dramaturga luga par universitātes profesora un viņa studentes cīniņu sasaucas ar vairākām tendencēm mūsdienu sabiedrībā. Pirmkārt, izmantot nekorektus vai demagoģiskus līdzekļus uzvaras panākšanai. Otrkārt, sievietēm feminisma vārda censties uzrādīt vīriešu nepiedienību un nekrietnību, kas bieži vien izrādās nepatiesība.

   Arī citās mūsdienu latviešu teātra izrādēs tiek skarti jautājumi par sievietes vietas maiņu iepretim vīrietim (piemēram, Dailes teātra jaunajā “Branda” interpretācijā).

   Izrādē “Oleanna” cīņa tiek pieteikta. Studente manipulē, melo un cenšas iznīcināt Profesoru. Tomēr nerimst jautājums: kā vārdā, kas ir dziļākie iemesli. Lai iegūtu savtīgu labumu, demonstrētu savu maziskumu? Profesors meklē veidus, kā tikt ārā no situācijas, tomēr ir bezspēcīgs melu priekšā, nevar aizstāvēties pret to, kas nav pierādāms.

   Situācija, kas atgādina par pasaules uzmākšanās skandāliem pasaulē, par “it kā vēlmi panākt dzimumu līdztiesību”, par vēlmi “nolikt vīriešus pie vietas”.

   Šķiet, ka Latvijā šī tēma ir aktuāla, tomēr, iespējams, tai ir citi akcenti. Lai vai kā, sieviešu emocionālā vardarbība un “nepierādāms sadisms” ir sabiedrībā izplatīta parādība. Un, iespējams, gaida, lai kāds latviešu autors pienācīgi atklātu tās latviskās (vai Latvijas gadījumā – arī krieviskās) nianses.

   Aktieri L.Rozīte un M.Vingris darbojas azartiski, kāpinājumus iezīmē starpspēles – roka ar it kā notēmētu ieroci uz pretinieku un gaismas spilgta izmaiņa. Taču cīņa rit samērā līdzeni, lielu pārsteigumu nav. Mizanscēnas ierobežotajā telpā saglabājas līdzīgas. Drusku tiek apspēlēts izskats (cīņai turpinoties, tiek novilkta žakete, studentei pamainās matu kārtojums). Bet vai skatītājs jēdzieniski nonāk pie kā tāda, ko par šo tēmu nezina?

   Režisors I.Janzems šo uzvedumu ir veidojis korekti, rūpīgi.

Jelgavas Jaunā teātra izrāde “DULLAIS”

   Pasaka pieaugušajiem pēc Sudrabu Edžus darba motīviem. Kristas Burānes dramatizējums.

   Režija: Antra Leite-Straume

   Komponists: Paulis Straume

   Spēlē: Roberts Bārzdainis, Annija Beire, Paula Daņiļčenko, Adriana Hofmane, Renārs Ivanovs, Estere Jungfermane, Tīna Kamola, Emīlija Klīve, Anna Marija Ozola, Ilze Reknere, Haralds Sabitovs, Marta Skara, Dace Dārta Stīpniece, Rūta Šteina, Valters Tooms.

   Kāpēc? Tas ir jautājums, ko uzdod Sudrabu Edžus, ko uzdod ikviens bērns un kas turpina savienot paaudzes, izzinot Visuma noslēpumus. Izrādes dalībniekiem ir sava sapratne vai neizpratne par līdzās notiekošo, un kopā viņi uzbur aizkustinošu pasauli, izmantojot visai skopus, taču iedarbīgus līdzekļus (zīmējumi uz sienām, plūstošās pārejas starp ainām).

   Režisores nopelns ir spēja radīt pilnvērtīgu, saskanīgu spēles ansambli, izrādei atbilstošu vidi, iedzīvināt spilgtas metaforas, likt noticēt iztēlotajai realitātei.

   Atsevišķās ainas atklāj gan sadzīviskas norises un cilvēkus (mācītāju, skolmeistaru), gan jauno aktieru spēju pārtapt putnos, viļņos un citos dabas tēlos.

   Šī bija viena no iespaidīgākajām izrādēm Amatierteātru skatē. Ar dzīvīgu koptēlu un labu ansambļa izjūtu. Jauno aktieru pieredze organiski saaudās ar Sudrabu Edžus paustajām idejām.

Līvānu amatierteātra izrāde “SAULESPUĶĒS”

   Līvānu amatierteātris ir iestudējis izrādi “Saulespuķēs”, izmantojot slaveno Kolina Higinsa un Žana Kloda Karjēra lugu “Harolds un Moda”.

   Stāsts par puisi, kurš tā arī nespēdams iemantot patiesu mātes mīlestību, cenšas pievērst sev uzmanību ar radikāliem līdzekļiem – ik pa mirklim imitējot pašnāvības -, līdz sastop būtni, ar kuru jūtas dvēseliski tuvs.

   Pati luga ir brīnišķīga, bieži iestudēta. Un kaut arī tā bieži vien tiek dēvēta par komēdiju, nāk prātā tieši dramatiskās stīgas, ko savulaik izcēla Lidija Freimane Modas lomā, viesojoties Valmieras teātrī, un Leons Leščinskis, Liepājas teātrī spēlējot Haroldu partnerībā ar Veru Šneideri.

   Režisors Oskars Bērziņš šo izrādi nosaucis par absurdu komēdijdrāmu. 

   Skatoties Līvānu amatierteātra interpretāciju, nāca prātā Brālīša un Karlsona attiecību modelis no slavenajām Astrīdas Lindgrēnas grāmatām, kas pārcelts pieaugušo vidē.

   Aktieru spēles veids bija izteikti teatrāls, personāži tika veidoti, iespējami paspilgtinot krāsas, izkāpinot tēlu komiskās īpašības.

   Gribu izcelt Harolda lomas tēlotāju Danielu Loginovu, jo viņam izdevās sabalansēt komiskos un dramatiskos toņus, tādējādi radot ticamu personāžu, kas spēj skatītājos radīt ne vien smaidu, bet arī patiesas simpātijas un līdzpārdzīvojumu.

“Rīgas pantomīmas” izrāde “KINOMĀNIJA”

   Režisors Andris Apinis.

   Pirmkārt, priecē “Rīgas pantomīmas” unikalitāte Latvijas kultūrvidē. Ataust atmiņas par R.Ligera, A.Rūtentāla un citu izcilu mākslinieku paveikto.

   Pantomīma jau ir rada mēmā kino stilistikai, pirmo filmu komiskajam paspilgtinājumam un “mazā cilvēka” dienām un nedienām. Izrāde “Kinomānija” ļauj “mazajam cilvēkam” iejusties kino šedevru dižajā pasaulē.

   Visi mīmi atklāj savu artistiskumu, lokanību un humora izjūtu. Lieliska ansambļa izjūta. Īpaši izceļas Uģa Toča radītais varonis, kurš no parasta kinoteātra apmeklētāja, ienirdams sapņu pasaulē, kļūst par pašu Džeimsu Bondu. 

   Interesanti risināts izrādes vizuālais tēls – video kā skatītājus atspoguļojošs “spoguļattēls”, kas ļauj identificēties ar sadzīviskajām ķibelēm, kuras sākotnēji piemeklē personāžus.

   Ja izrādes sākumā situācijas ir skaidras un nepārprotamas, tad vēlāk kļūst aizvien grūtāk izsekot varoņu gaitām, kas mazliet traucē izprast, kam tad īsti pievērst uzmanību – aktieru varēšanai, izrādes stāstam vai kādam īpašam vēstījumam.

   Taču kopumā tiek radīta dinamiska atmosfēra un izrādes dalībnieku aizrautība pārņem arī skatītājus.

                                Blomes amatierteātra izrāde “JŪLIJS”

   Izrāde “Jūlijs” iestudēta Blomes SIA/Strādnieku un inteliģences apvienības amatierteātrī (režisore Gita Skadiņa).

   Izrāde par Jūlija bērnību un vēlajiem piedzīvojumiem Rīgā Latvijas neatkarības laikos.

   Apbrīnojama ir režisores spēja saliedēt samērā plašo ansambli un aizraut skatītājus. Pirmā daļa rit ļoti dinamiski, uzburot dzīvīgu Jūlija bērnības pasauli.

   Nonākot Rīgā un strādājot par šoferi, Jūlijs sastopas ar cilvēkiem, kas ir kāri uz izklaidi. Rodas pārpratumi, pikantas situācijas, kurās Jūlijs izrāda iejūtību un labestību.

   Izrādes spēks ir plašajā notikumu panorāmā, kas ietver sevī gan komisko, gan dramatisko. Izrādes veidotāji ir īpaši domājuši par tērpiem, aksesuāriem un rekvizītiem, lai radītu senās Latvijas atmosfēru. Iespaidīgs ir aktieru skaits, kas piedalās uzvedumā, un tik dedzīgā vēlme līdzdarboties uz pilnu klapi.

   Ir grūti izcelt kādu atsevišķu izrādes dalībnieku, taču šajā uzvedumā ir jūtama teātra mīlestība un saskanīga ansambļa spēle.

Doku Atis “MANS DZĪVES RĪTS” (videoizrāde)

   Šo izradi izveidojis Siguldas novada Inčukalna amatierteātris. Režisors Ģirts Sils.

   Uzvedums pārsteidza, jo tas apvienoja izrādi, animācijas filmu, TV kultūras raidījumu un radioteātri. Koši. Aizraujoši.

   Varēja just režisora decento darbu ar aktieriem, kas ierunājuši tekstu. Izsmalcināta vizuālā kultūra. Liela pašaizliedzība un radoša izdoma.

   Šī ir viena no atbildēm, kā pietuvoties latviešu literatūras izziņai, aktualizēt to.

   Iespējams, ka tas ir ceļš, ko varētu turpināt. Kaut vai – domājot par skolēniem, kuri bieži vien ir kūtri latviešu grāmatu lasītāji.

Sanita Reinsone “MEŽA MEITAS”

   Tautas vēstures izziņa ir apsveicama. Valkas novada Valkas pagasta amatierteātris “Rūdis” teātra formā ir pievērsies pēckara laikam. Režisore Evija Stālmeistere.

   Uzvedums veidots rūpīgi, godprātīgi. Ir piedomāts par to, kādās tieši formās atklāt to sieviešu likteņus, kas piedzīvoja gan pretošanos padomju režīmam, gan izsūtījumu. Aktrises iejūtas tēlos pārliecinoši.

   Pēc izrādes ir smaga izjūta. Dzīvesstāsti ir izstāstīti, esam pavēruši latviešu tautas vēstures lappuses.

   Šī izrāde ierakstās to kultūras darbu sarakstā, kas neļauj aizmirst latviešu gājumu (uzreiz prātā nāk V.Kairiša filma “Melānijas hronika”).

Raimonda Vazdika “ATBILDES MĀKONĪ”

   Uzreiz jūtams, ka darbojas studenti – azarts, absurda dramaturģijas estētika. RTU studentu teātris “Spēle” uzsver visur klātesošo, bet teātrī reti kad atklāto mūsdienu cilvēka ikdienas pieredzi – “dzīvot internetā”.

   Režisore un izrādes autore Raimonda Vazdika ir izvēlējusies dažādas cilvēku vajadzības – atbildes un risinājumus – meklēt virtuālajā vidē. Uz to jau mūsu dzīve arī aktīvi mudina. Reālais, “dzīvais” cilvēks atkāpjas. Attiecības veidojas ar nerealitāti, ekrānu, fantāzijas dīvainajiem zigzagiem. Tēpēc spēles dalībnieku izspīlētās vajadzības arī labi ierakstās telpas iekārtojumā.

   Izrādes priekšrocība – būt nerealitātē – tomēr brīžiem kļust arī par tās klupšanas akmeni. Jo arī absurda dramaturģijai ir savi noteikumi. Brīžos, kad cilvēki, raksturi, attiecības kļūst aptuveni, mērķim tiek aizšauts garām un interese atslābst.

   Tomēr iedvesmo pats radīšanas prieks un ieraudzītās iespējas.

„VAKANCE Nr. 1“

   Veidotāji to ir nosaukuši par radošu kopdarbu, iedvesmojoties no Ž.Galserāna lugas “Grenholma metode”.

   Rīgas KTMC “Ritums” teātra studija “Haritas”. Režisore Dace Liepeniece.

   Izrāde uzrunā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir ieraugāms lielisks režisores darbs ar aktieriem. Ir izveidotas ticamas, bet neparedzamas cilvēku savstarpējās attiecības. Ir izturēts izrādes ritms – nozīme ir gan ainu straujumam, gan pauzēm, kas izrādi padara dzīvu un elpojošu.

   Aizrautīgi darbojas visi četri aktieri, bet īpaši izcelt gribētos I.Balodes sniegumu.

   Arī pati izrādes ideja sasaucas ar mūsdienu tā saucamo progresu – no vienas puses pieejas ir “advancētas”, no otras puses – tām trūkst elementāras cilvēcības.

   Izrādes veidotāji “Vakanci Nr.1” piedāvā kā detektīvu, kura beigas varētu būt neparedzamas. Un tik tiešām – atrisinājums pārsteidz. Un, “tinot filmu atpakaļ”, jāsecina, ka personāžu darbība ir bijusi atbilstoša viņu patiesajai būtībai un nolūkiem. Tas ir uzteicams režisores Daces Liepenieces nopelns.

“Jo vairāk cilvēkam ir veidi, kā viņš var sevi iepriecināt, jo mazāk viņš ir atkarīgs no viena. Tas trakums ir, ka reizēm mums ir ļoti miglains priekšstats par to, ko mūs dvēselei vajag un kā to savai dvēselei varam iedot. Tad beigās paliek pāri tikai viens instruments. Tad var būt, ka cilvēks atnāk mājās un ielej sev kaut ko stiprāku; tas ir viņa instruments.”

Indulis Paičs

diena vēl pietaupa lēktu

gaismai vēl jāpaciešas

bet ausma kniešas

gražīgs stars sāk palodzi skribināt

kaut brīžiem šķiet esība dibenā jāsāk atkal dienu dibināt

ķiseņa ķīselis gumzās ap galvu

kā mūža mīlestība kas nenodod pieglaužas deķis

bet pamazām noirst tumsas striptīza zeķes

uzbāzīgs laiks rauj kājās

noknakšķ slēdža nospiežamā blakts

cīnies nu kā māki

ardievu nakts

   18. novembrī bija patīkami atrasties ļaužu pilnā “Splendid Palace” zālē un skatīties filmu “Janvāris”. Zinot, ka ārā snieg pirmais šīgada sniegs, un tajā pašā laikā izbaudot silto kopības atmosfēru ne vien uz ekrāna, bet arī skatītāju rindās. Uzvējoja kaut kas no kinoteātra “Rīga” sendienu gaisotnes.

   Pirmais cepums filmai par stilistiku. Kaitinoši un uzstājīgi uzjundīja tieši to atmiņu daļa, kas joprojām dzīst skumju un raižu pilna. Uzsvērtais amatieru, iesācēju un pašapziņas raustīgo kadru mikslis bija tieši tā “jūra līdz ceļiem”, kas janvārī ir balta, aizsalusi, bet kurā galvenie varoņi tiecas iebrist baltā apakšveļā. Filma ir tieši tik fragmentāra, spuraina, ar padomjlaiku mazcerību un naivismu apzīmogota, ka saturs ir forma un forma ir saturs. Tāda laika patinas cietusi, bet vērtīga dienasgrāmata.

  Otrais cepums par trāpījumu laikā un vietā. Sākot skatīties, uzreiz nebija noprotams, kas saviļņojis ņujorkiešus un romiešus. Taču tad, aptverot visu mākslas darbu kopumā, jāatzīst, ka šis ir ļoti precīzs prīkvils krievijas karam Ukrainā. Mākslas valodā ir pārradīta tā grūti pasakāmā ziņa, ko krievijas kaimiņu diplomātiem nācās borēt un borēt neticīgajiem rietumiem.

  Trešais cepums par to, ka galvenajai lomai ir pamanīts Kārlis Arnolds Avots. Un te ir kaut kas par likteni, kas cilvēkus noliek kādā vietā “gandrīz” neatkarīgi no viņiem pašiem. Jo līdzās, arī šajā filmā, parādās “Avoti”, kas tā arī, iespējams, paliek neuzieti un mākslas likteņu kontekstā var izsīkt. Kaut nu šim Avotam būtu veiksmīgs plūdums arī turpmāk! Un arī tas ir radniecīgs vēstījums pašas filmas kopjēgai.

   Latviešu teātri ir gluži kā Ņujorka – tie nekad neguļ.

   Šo to varu ieteikt no sezonas sākumā redzētā.

   Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību “OratoriO” izrādei “Viņa – Viņš – Viņa?”. Meistarīgi. Rēzija Kalniņa kā režisore materiālu ir atklājusi pārliecinoši. Un ne jau velti, jo savulaik viņa pati ir spēlējusi titullomu šīs lugas iestudējumā, kas reiz bija iestudēts Dailes teātrī ar nosaukumu “Silvija”. Un… Silvija lugā ir suns (Anetei Krasovskai, iespējams, viena no labākajām lomām). To atradis un pārvedis mājās Gregs (šarmants un naivi aizkustinošs Jānis Skanis) par sirdēstiem dzīvesbiedrei. Gribu izcelt Esmeraldas Ermales spēli sievas Keitas lomā – apbrīnas vērta niansētība un noslīpētas aktiermeistarības paraugs. Un – uz skatuves pēc ilgākas pauzes ar prieku ieraudzīju Andri Morkānu vairākās lomās.

   Vēl – aicinu iet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Vertinska ceļš”. Aktieris Ivans Streļcovs ir izveidojis apburošu izrādi pēc savulaik slavenā krievu mākslinieka Aleksandra Vertinska atmiņām. Ir vairāki akcenti, kas šajā sakarā aizkustina. Teātrim ir laimējies uztaustīt to laikmeta pulsu, kurā vienā ritmā sitas krievu traģiskā pagātne un tagadne. Un, skatoties uz aktieri I.Streļcovu, baigi pat iedomāties, ka arī viņš varētu tikt sūtīts iznīcināt ukraiņus, ja viņam iegadītos šobrīd būt māksliniekam Krievijā nevis Latvijā. Izrāde vietā un laikā, ko radīt nemaz nav tik viegli, paturot prātā krievu situāciju šībrīža pasaulē. Lai gan “Vertinska ceļš” ir par romancēm, mūziku un bohēmu, tomēr svarīgākais, ka izrāde ir par sirdsapziņu.

   “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” Dailes teātrī priecājos par Lilitas Ozoliņas un Laura Dzelzīša tuvplāniem; Ginta Grāveļa un Andra Bula perfekto saspēli zaļumos, kā arī Ievu Segliņu Mātes Terēzes lomā, kas tapusi, izmanīgi žonglējot ar absurdu, ironiju un divdomību. Par pārējo gan lai priecājas citi…

   “Farinelli un karalī” DT sirdi pacilāja Rūda Cebuļa balss, kā arī dzīvelīgais zirgs uz skatuves.

   JRT gauži jauks bija dialogs starp Gerdu Lapošku un Ritvaru Loginu, kā arī Lolitas Stūrmanes žilbinošais sievietes tēls “Operācijā “Mindfuck””. Un vēl – simpātiski saderīgs bija nākotnes laulāto atveids Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa saskanīgajā duetā “(R)Evolūcijā”.

  Baudiet!