Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

“Cilvēki vienmēr uzveļ vainu apstākļiem. Es neticu apstākļu
varai. Šajā pasaulē gūst panākumus tikai tas, kurš meklē
sev nepieciešamos apstākļus, un, ja tos neatrod, tad rada
tos pats.”

Džordžs Bernards Šovs

“Patiesa laime nav dārga: ja par to jāmaksā augsta cena, tas ir viltojums.”
Koko Šanele

“Cilvēks – reliģioza būtne; vienīgais dzīvnieks, kas mīl
savu tuvāko kā sevi pašu, un pārkodīs tam rīkli, ja
radīsies ar viņu domstarpības teoloģiskos jautājumos.”

Marks Tvens

Tā kā naktī satrakojušās aukas no rīta joprojām turpināja brāzties logā, nodomāju – varbūt šis ir īstais laiks „Graņonkai” – mēriņam, kas Krievu drāmā šodien izrādījās neierasti neizpārdots.

Nu jā – tie, kas cerēja jūnijā sauļoties, sestdienas dienas viducim uz teātri biļetes iepriekš nebija pirkuši, savukārt tie, kas attapās vētras pārsteigti, ārā no mājām diez vai gribēja līst – ja vēlējās lietot graņonku, tad – tikai mājās.

Bet es ļāvos „Graņonkas” vilinājumam Krievu teātrī. Gribēju šo izrādi redzēt pirmām kārtām Danas Čerņecovas dēļ. Atminos, kā šī jaunā, spilgtā meitene lika iestājeksāmenus, stājoties aktieros, un izgrieza pogas daudzām citām pretendentēm ar savu jau toreiz burzguļojošo talantu un, starp citu, tīro latviešu valodu.

Izrāde sastāv no atsevišķām etīdēm, ko vieno iesviķošanas temats.

Nosmējos, ka te ir arī kaut kas simbolisks – tēlniece Vera Muhina savulaik radīja visā „padomijā” slaveno graņonkas glāzes dizainu. Un, starp citu, arī iestājās par Kārli Zāli, aizstāvot Brīvības pieminekļa saglabāšanu padomju gados. Tagad šie divi simboli ironiskā kārtā dzīvojas netālu viens no otra uz Vecrīgas galvenās promenādes – Brīvības piemineklis un Graņonka teātra paskatā – īstais un šķietamais piemineklis brīvībai.

Izrādes visspilgtākā etīde bija „Iepazīšanās epizode”, kurā divi vairs ne tik jauni cilvēki pirmoreiz dodas uz randiņu un, nevarēdami atrast labāku saprašanās veidu, izdzer pudeli degvīna. Bet – KĀ viņi to izdzēra! Malkošana gandrīz bez vārdiem – te kautra, te švuncīga – ietvēra cerības, pauda paredzamās sekas un patiesībā kļuva par metaforu visai iespējami kopā pavadāmajai dzīvei. Arī tā – smejies vai raudi – taču ir viena atkarības forma – dzīvošana. Danas Čerņecovas saspēla ar Alekseju Korginu izvērtās baudas vērta. Tas, kā dzer, dažkārt tik spilgti pasaka priekšā to, kā cilvēki dzīvo, sapņo, viļas…

Šķiet, ka šai izrādei potenciālā publika ir plaša – gan vienkāršā, gan smalkā… un noteikti arī „sarežģītā” – tā, kura savas atkarības neapzinās, un tālab domā, ka ir tikai „vienkāršā” vai „smalkā”.

Vienā no „Graņonkas” etīdēm sieva savam dzērājvīram draudēja – labi, pēdējo reizi viņa ielaidīs pietempušos lauleni atpakaļ mājās, bet tādā gadījumā vakarā viņam ar sievasmāti būs jādodas uz teātri! Smags sods!

Bet – „Graņonkas” gadījumā – šis sods būtu ne tikai izturams, bet, iespējams, pat ar prieku izbaudāms.

“Iedomājieties, kāds klusums valdītu, ja cilvēki runātu
tikai to, kas viņiem zināms.”

Karels Čapeks

“Galvenais šajā pasaulē nav tas, kur mēs atrodamies, bet
gan tas, kurp virzāmies.”

Olivers Vendels Holmss j.

Priecē Rīgas Krievu teātra tēla sakoptība – ir bildes no dažādiem laika periodiem, 1. stāva vestibilā kā dzīva nosēdināta viena no teātra nosaukuma daļām – pats Mihails Čehovs. Tīkami. Un, protams, teātra atrašanās vieta – ideāla, lai daudziem varētu pārtapt par intriģējošu Rīgas iepazīšanas daļu – arī Reinholda Šmēlinga arhitektūras dēļ.
Priecē arī tas, ka šis teātris nav tikai pašpietiekama, no Latvijas konteksta izrauta matrjoška pasaules plašajai krievu kopienai. Ir izrādes, kas uzrāda apjausmu par krievu – latviešu kultūras sadarbību te un kļūst unikālas. Tas būtu jāpatur prātā – situācijā, kad latviešu un krievu ikdienas gaitas rit gluži vai kā divās paralēlās pasaulēs. Turklāt šāda „pastkartīte”, kas paliks krievu atmiņā no ceļojumu pa Latviju, šķiet vērtīgāka par daudzām citām.
Piemēram, populārā izrāde „Tango ar Stroku”. Dramaturgs A.Ščerbaks radījis saistošu stāstu par „Rīgas tango karali”, un teātris ar Jakovu Rafalsonu galvenajā lomā to atzīstamā līmenī izstāsta. Ir meklēti būtiski konflikti komponista dzīvē. Īpaši amizanti ir tas, ka tiek nospēlēta arī tāda vēsturiska persona, kā bijusī padomjlaiku kultūras ministre Furceva.
Līdzās senām, 20. – 40. gadu melodijām skan daudz jauku, trāpīgu izteicienu. Piemēram, „labāk runāt labu par sevi nekā sliktu par citiem”.
Starp citu, zālē bija daudz latviešu. Un – arī par titriem latviešu valodā ir padomāts.

“Mēs veidojam savu dzīvi, savas iztēles spēles vadīti, un šī
iemesla dēļ, kā teica Gēte, “bīstieties no tā, par ko jūs
esat sapņojuši jaunībā, jo jūsu sapņi piepildīsies jūsu
brieduma gados”, acīmredzot ar to domājot, ka tie būs ne
tik daudz piepildījušies sapņi, cik parodija par tiem.”

Torntons Vailders

“Tiecies drīzāk gūt uzvaru pats pār sevi, nevis uzvarēt
likteni, un vairāk mainīt savas vēlmes, nekā lietu kārtību
pasaulē.”

Renē Dekarts

“Katra atsevišķa cilvēka dzīve – vieninieka kamera, kur
sienu vietā spoguļi.”

Jūdžīns O’Nīls