Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

“Valstsvīrs no politiķa atšķiras ar to, ka politiķis
orientējas uz nākošām vēlēšanām, bet valstsvīrs – uz
nākošām paaudzēm.”

Vinstons Čērčils

“Dzīvei nav jēgas. Katram no mums ir jēga, un mēs to ienesam dzīvē. Nav jēgas uzdot jautājumu, kuram tu pats esi atbilde.”

Džozefs Kampbels

“Nekad nedrīkst uzticēties sievietei, kas jums nosauc savu
vecumu. Sieviete, kas uz kaut ko tādu ir spējīga, ir
spējīga uz visu.”

Oskars Vailds

“Labi ir gulējis tas, kas neatceras, ka gulējis slikti.”

Tomass T. Fullers

“Vienmēr var atrast to, ko nemeklē.”

Arturs Blohs (“Mērfija likumi”)

“Cilvēki vienmēr uzveļ vainu apstākļiem. Es neticu apstākļu
varai. Šajā pasaulē gūst panākumus tikai tas, kurš meklē
sev nepieciešamos apstākļus, un, ja tos neatrod, tad rada
tos pats.”

Džordžs Bernards Šovs

“Patiesa laime nav dārga: ja par to jāmaksā augsta cena, tas ir viltojums.”
Koko Šanele

“Cilvēks – reliģioza būtne; vienīgais dzīvnieks, kas mīl
savu tuvāko kā sevi pašu, un pārkodīs tam rīkli, ja
radīsies ar viņu domstarpības teoloģiskos jautājumos.”

Marks Tvens

Tā kā naktī satrakojušās aukas no rīta joprojām turpināja brāzties logā, nodomāju – varbūt šis ir īstais laiks „Graņonkai” – mēriņam, kas Krievu drāmā šodien izrādījās neierasti neizpārdots.

Nu jā – tie, kas cerēja jūnijā sauļoties, sestdienas dienas viducim uz teātri biļetes iepriekš nebija pirkuši, savukārt tie, kas attapās vētras pārsteigti, ārā no mājām diez vai gribēja līst – ja vēlējās lietot graņonku, tad – tikai mājās.

Bet es ļāvos „Graņonkas” vilinājumam Krievu teātrī. Gribēju šo izrādi redzēt pirmām kārtām Danas Čerņecovas dēļ. Atminos, kā šī jaunā, spilgtā meitene lika iestājeksāmenus, stājoties aktieros, un izgrieza pogas daudzām citām pretendentēm ar savu jau toreiz burzguļojošo talantu un, starp citu, tīro latviešu valodu.

Izrāde sastāv no atsevišķām etīdēm, ko vieno iesviķošanas temats.

Nosmējos, ka te ir arī kaut kas simbolisks – tēlniece Vera Muhina savulaik radīja visā „padomijā” slaveno graņonkas glāzes dizainu. Un, starp citu, arī iestājās par Kārli Zāli, aizstāvot Brīvības pieminekļa saglabāšanu padomju gados. Tagad šie divi simboli ironiskā kārtā dzīvojas netālu viens no otra uz Vecrīgas galvenās promenādes – Brīvības piemineklis un Graņonka teātra paskatā – īstais un šķietamais piemineklis brīvībai.

Izrādes visspilgtākā etīde bija „Iepazīšanās epizode”, kurā divi vairs ne tik jauni cilvēki pirmoreiz dodas uz randiņu un, nevarēdami atrast labāku saprašanās veidu, izdzer pudeli degvīna. Bet – KĀ viņi to izdzēra! Malkošana gandrīz bez vārdiem – te kautra, te švuncīga – ietvēra cerības, pauda paredzamās sekas un patiesībā kļuva par metaforu visai iespējami kopā pavadāmajai dzīvei. Arī tā – smejies vai raudi – taču ir viena atkarības forma – dzīvošana. Danas Čerņecovas saspēla ar Alekseju Korginu izvērtās baudas vērta. Tas, kā dzer, dažkārt tik spilgti pasaka priekšā to, kā cilvēki dzīvo, sapņo, viļas…

Šķiet, ka šai izrādei potenciālā publika ir plaša – gan vienkāršā, gan smalkā… un noteikti arī „sarežģītā” – tā, kura savas atkarības neapzinās, un tālab domā, ka ir tikai „vienkāršā” vai „smalkā”.

Vienā no „Graņonkas” etīdēm sieva savam dzērājvīram draudēja – labi, pēdējo reizi viņa ielaidīs pietempušos lauleni atpakaļ mājās, bet tādā gadījumā vakarā viņam ar sievasmāti būs jādodas uz teātri! Smags sods!

Bet – „Graņonkas” gadījumā – šis sods būtu ne tikai izturams, bet, iespējams, pat ar prieku izbaudāms.

“Iedomājieties, kāds klusums valdītu, ja cilvēki runātu
tikai to, kas viņiem zināms.”

Karels Čapeks