Situācija kļūst
aizvien spriegāka, cenas pavasarī burtiski to vien dara, kā spriņģo palēkdamies.
Ko nu? Daži priekšlikumi.
Nopirku lašu asakas. Varētu likties muļķīgi, vai ne? Tas izklausās tieši tikpat absurdi, kā pirkt sīpolu mizas, zivju zvīņas un zemes taukus. Bet! Pirmkārt, to cena ir apmēram 10 reižu mazāka nekā kārtīgam lasim, nemaz nerunājot par fileju. Otrkārt, asakainām lietām piemīt brīnišķīga īpašība – tās neļauj rīt. Un ko tad mums stāsta visi gudrie dietologi, svara vērotāji un citi konservatīvie spēki?! Tieši to – visu lēnām, apdomīgi un sagremojot! Tā ka pirkt lašu asakas nebūt nav nejēdzīgi, varētu pat teikt tieši otrādi: gudri un lēti.
Man nav saprotams, kādās teorijās bāzējas Rimčika piena pārdošanas stratēģija. Jo, ieejot Lidlā vai Maksimā, pienu var nopirkt divreiz lētāk. Kvalitāte necieš – ir pārbaudīts. Tā ka – pērciet pienu pareizajā vietā un Jūsu ietaupījumi divkāršosies!
Cūku vaigi. Nopērkami
Centrāltirgū. Gatavojami kā cepeši. Un, pat nogriežot treknākās daļas nost,
cūciskums saglabājas. Un Jūs būsit izbaudījuši vairāk ēdienreižu, nekā pērkot
smalkus karbonāžu gabalus.
skatoties
JRT jauno izrādi “10 iemeslu apmeklēt Kauci”.
Tādas kā senāku aktieru talanta ievirzes atblāzma pavisam jaunu aktieru darbā. Piemēram, bija prieks baudīt Gerda Lapoškas formas izjūtu, kurai rada Valentīna Skulmes un Jura Strengas plastika, līganais slaidums un plašas amplitūdas komisko iespēju potenciāls.
Augstas raudzes profesionālisms Andra Keiša spēlē, kas drusku lika justies tā, it kā mistiskā kārtā A.Brīzes muzikāli iedziedēts tēls “Dzelzsgriezējs” būtu pārtapis aktierspēles pārradītā fenomenā.
Pārsteigums, cik ļoti īsā laikā labi domātas komēdijas jokus noēd vai atceļ apkārt notiekošās kara šausmas. Putinisma rēgs nevilšus ir ienācis izrādē, komēdiju vēršot traģisku, un par daudziem jokiem smiekli apraujas. Te pie vainas nav izrādes veidotāji, bet laika gars. Var teikt arī otrādi – izrāde agresiju šī brīža formās ir aktuāli uzminējusi un uznesusi uz skatuves vienlaikus ar agresijas neprāta sākumu pasaulē, tādējādi gan mainot izrādes sākotnēji iecerēto žanru.
Laikam
viens no patīkamākajiem apmierinājumiem bija tēja ASSAM (Lord Nelson), dabūjama
LIDLā. Mazas naudiņas un laba garša. (Salīdzinājumā ar citām melnajām tējām
greznos iepakojumos un minimālā izmērā, kas aizmālē acis ar pompu, taču nonākot
uz garšas kārpiņām, tāds čušs vien ir.) Ja nu akurāt gribat tējas baudīšanu ar
dārgāku šiku, varat piepirkt klāt Melno tēju ar zemeņu aromātu Mlesnas
veikaliņā, sajaukt vienādās devās ar ASSAM, un Jums būs laba manta ar meža zemeņu
garšu – rets baudījums, kas nav ne par uzbāzīgu, ne par pliekanu.
Veikali
“Tītariņš” ir grezni, un ja gribas sajust sevi kā vidusšķiras krējumu, tad
varat nobaudīt dārgus tītara kupātus. Gardi. Taču. Paturēsim prātā, ka
“Tītariņā” ir CENAS, kurpretī Centrāltirgū, starp visvisādiem sabiedrības
slāņiem grozoties, var dabūt TĪTARUS arī par “ceniņām”.
Protams,
ziemā gribas baudīt labus dārzeņus. Taču sintētiskās konsistences imports nekad
nešķitīs tik mīļš kā vasaras mīļās tēvzemes ražiņas. Tomēr – ja gribam ietaupīt
– tad tik un tā der nostaigāt Centrāltirgū gar to lēto āra stendu, kur viss ir
tāds kā bojājuma tuvās priekšnojautās, turklāt tiek rūdīts bargās plus vienu
grādu aukstās temperatūrās. Un, ja nav slinkums pasmērēt pirkstus un palasīties
to veselāko no žēlīgi iespējamā, tad var tik pie mūsdienu paplacinātos maciņus
iepriecinošiem kabačiem, paprikas un pat mākslinieciski kruzuļotiem, dzelteniem
spāņu tomātiem.
Protams, šajā inflācijas rijības laikā gribas meklēt ēdmaņu par samērīgu cenu. Ko esmu atradis un varu ieteikt…
Uzradīju buljonu ar teļa stilbiņu. Ļoti gardi! Kur tādi lēti stilbiņi ir? Tur, kur mūsdienās nav gandrīz vairs nekā – Matīsa tirgū. Tur ir palicis neliels gaļas veikaliņš, kur nav jāpērk lieli iepakojumi, par apmēram 70 centiem var tikt pie šīs delikateses. Turklāt miesnieks būs sadalījis to stilbiņu 3 līdzīgās daļās, tādējādi sekmējot vēlāk buljona specifisko garšu. Kas pats galvenais – atšķirībā no padzīvojuša liellopa gaļas tas teļa stilbiņš ir, kā mūsdienu pavāri izteiktos, maigs.
Marmelāde šokolādē! Atkal – turpat, kur gandrīz nekā nav – Matīsa tirgū. Tajā vietā, kur tiek pārdotas garšvielas. Maksā zem 4 eiro kīlo, bet apmierinājums ir līdzvērtīgs citu augstvērtīgu bonbongu baudījumam. Ja vien neesat absolūts šokolādes cauraudzīšu fanāts.
Kaltētas smalkmaizītes jeb bulciņu sausiņi. Atrodami pie bijušā planetārija “Salas” kioskā. 3 eiro ar kapeikām – tātad lētāki nekā parastie sausiņi, kas turklāt sirgst ar rozīņu mazuma piegaršu. Izbaudiet sausiņus ar bulciņu garšu!
Izlasīju brīnumlabu grāmatu – Andris Kalnozols “Kalendārs mani sauc”. Gan aizkustinoša, gan humora pilna. Milna, Lindgrēnas, Džeroma un Vudhauza gara radinieks. Vislielāko apbrīnu raisa rakstnieka valodas lietojums. Reti var atrast prozu, kuru lasot, asprātība izsauc tik daudz labsirdīgu smieklu. Turklāt ne brīdi joki nešķiet samāksloti vai pārspīlēti, tie ir gaumīgi un ikreiz negaidīti. Autoram ir izdevies radīt tādu “pieaugušā bērna” tēlu Oskaru, kas no vienas puses ir garā traumēts cilvēks, bet no otras puses iemieso tādu kā metaforisku “iekšējo bērnu”, kuru, iespējams, brīžiem var pamanīt sevī ikviens. Domu izklāstā ir krietna deva ikdienā lietotu klišeju, kas jaunā kontekstā trāpīgi raksturo varoņa un apkārtējās pasaules attiecības. Tajā mīt arī citi dīvaiņi, kas pamazām kļūst par Oskara draugiem. Un tas pat nav būtiski, kuri ir normālie un kuri ne. Jo grāmata ir par cilvēcību un spēju mīlēt. Kaut nu atrastos citu tautu vizmas belševicas, kas šo darbu spētu adekvāti pārtulkot un palaist plašajā pasaulē. Būšot arī izrāde un filma. Ar prieku tās gaidīšu un iešu skatīties. Bibliotēkā uz šīs grāmatas lasīšanu ir visgarākā rinda.
Atklāju savam priekam labu baseinu “Rimi Olimpiskajā centrā”. Ūdens apmēram 27 grādi, vietas visiem pietiek, dziļumu var izvēlēties, ātrumam joslu – arī. Viss jauns un smuks. Pa plašiem logiem vīd Skanstes rajona ziema. Vienīgi sabiedriskā transporta iespējas tur ir tādas paknapas. Bet – ja gribas peldēt, tad baseins ir visādā ziņā motivējošs.
Nopriecājos, ka “Golden Globe” balvu par otrā plāna lomu seriālu kategorijā ieguvusi Sarah Snook. Viņa atveido Shi Roy seriālā “Successian”. Kāpēc man tik liels prieks? Tāpēc, ka aktrisei ir izdevies gandrīz perfekti iemiesot tādu augstākās sabiedrības dāmu, kas ir līdz traģikomismam mūsdienīga, visā iesaistīta un biedējoši pofigiska vienlaikus. No vienas puses viņa alkst pēc varas, no otras puses – apzinās, ka to varu viņai nemaz nevajag. No vienas puses viņa mīl vīru, no otras puses tikpat mierīgi deklarē, ka tā laulība patiesībā nekas nav. No vienas puses viņa visur ir klāt, no otras puses absolūti visu laiž viegli pār galvu, problēmām pieejot kā smieklīgam dzīves farsam. Bet būtībā šis seriāls ir dramatiski spriegs – par to, ka vecs bagātnieks grib nodot bērniem savu mediju impēriju, bet, izrādās, neviens no bērniem nav spējīgs šos vadības grožus pārņemt. Jo tēva supervarenības aizsegā viņi ir izauguši par absolūti dzīvei nepiemērotiem viendienīšiem, kas sūrās dzīves cīņas uztver kā tādu videospēļu niekošanos. Aktuāli.
