Author Archives: Uģis Segliņš

Iz twitera dzīlēm

Trīs vaļi – latviskās

dzīvesziņas pamatpostulāti:

1. kā ir, tā ir;

2. tā ir, kā ir;

3. ir ir, nav nav.

 

mēs ēdām kārtējās pusdienas

*  *  *

mēs ēdām kārtējās pusdienas

ne īsti peklē ne debesīs

mēs grauzām viens otru uz šķīvīša

lai noēsts lai jūt un lai nebesī

cik grūti gan otru sagremot

mēs kafijai ģifti klāt bērām

bet izmaisījām jo kur tad sprukt

un rimti vien tālāk dzērām

nu it kā nekā jau tur īpaša

bet rušinot kopiņas zemi

joprojām deserta pudiņš noļum

kas iekalts to dienu kapakmenī

 

PSIHODRĀMAS NODARBĪBAS “DVĒSELES KUSTĪBAS”

Jūs tiekat laipni aicināti!

 

Ja vēlaties

* labāk sevi izprast;

* veidot saskanīgākas attiecības ar cilvēkiem;

* pārvarēt nomāktību…

 

tad tas ir domāts tieši Jums!

PSIHODRĀMAS NODARBĪBAS

DVĒSELES  KUSTĪBAS

 

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

 

Nodarbības PIRMDIENĀS reizi nedēļā no 18:30 līdz 21:00

Nodarbības OTRDIENĀS reizi nedēļā no 18:30 līdz 21:00.

Vada Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

Maksa – 20 € par nodarbību.

Kas ir psihodrāma?

Stāsta Uģis Segliņš. Filmēja un piedalās Linda Silavniece un Arvis Šķirus.

 

istaba pilna piedzīvota

*  *  *

istaba pilna piedzīvota

ļimsti bet nav kur nokrist

pielabot visu kas noticis visu kas noris

izmēzt

lai izčib savairojušies sīksīku kļūdu klani

nomodu pielabot

pielabot tevi mani

citādi nav te kur soli spert nav te kur tālāk doties

celiņu ieskrējienam ka biezs lūdzu lido

toties

spārni kā apzvērējušies mūžam nelaboties

ko lai te aiznes uz ateljē

apnikumu un visus nē

viss te ir jāpielabo

maķenītiņ un ļoti

lai restaurēti tiek skatieni lai glāsti ir apdeitoti

lai mirkļos kad pienāk rīti

mēs abi kā ielāps uz ielāpa  

kopā salāpīti

ko var salabot nolāpīts

glāzi no smalkām lauskām

tas būtu viens varens tosts

ar glāzēm augšāmceltām no šķēpelēm

par restaurētu tuvumu starp divām līdzās esošām mēbelēm

 

ZIŅĢE PAR SEJAS PANTIEM

seja dvēsle vārnu kājiņas ko paļā                

krustceles kas allaž visiem vaļā           

seja diennakts mijas lēkti rieti              

puķu dobe sūri kopti ziedi              

papēžos kad saskrējusi dūša            

paglābj feislifti un meikapi un rūža                   

smieklu krunciņas kas mūžam nesavecē  

asaru un sviedru grauztās tecēs        

mīkla neatminama kaut visi zina  

šorīt uzplaukušu vakar nepazina              

sejas panti redz un dzird un klusē

augu mūžu tie ir mūsu pusē

 

kafijas putniņi čivina galvā

*  *  *

kafijas putniņi čivina galvā

kaklasaiti iztaisno smadzeņu kanceleja

un sekundes šurpu turpu tipina

kā palīdzēt gatavas sekretāres

kas aizsvilstas izplēn un nozūd

kā pačibējuši degoši aktuvāki

bet kārtību pastāvošo un dibināto

ik mirkli aizskalo noteku teknes

un roku trīcina tracina knibina

citu uzbužinātās sekmes

pa savu nostiepto dienu

ar savākto graudu birumu plecos

nesašujami caurdurtā maisā

pa gaisa bedrēm līdzsvaru taustot

pa pavedienu tik tikko jaušamu

spīdinot luktura gaismu vāru

es kuļos uz vakara miega dzirnām

un varu un nevaru nevaru varu

 

 

lupata krītiņš rādāmais kociņš

*  *  *

lupata krītiņš rādāmais kociņš

klades kur paglābta rakstība

sviestā un ķīselī pārtop ik jociņš

bizes un formas un ākstības

super un rēcīgi un pat ja nava

restartē viss būs kā bija

dzīve vēl kontūru karte tava

kur palika dzēšgumija

 

ziņģe par niekiem

par kusaciņām par priekiem

par vārdiem kas izmesti siekiem

par omām kas nav vairs no svara

par domām no guruša gara

par bezgala sīkumu jūru

kas noslīkst ar sūtību sūru

par visu ko acs vairs neredz

par visu kas kaisli vairs nededz

par cerībām aumaļām sētām

par paaudzēm pazaudētām

par svētkiem lieliem un liekiem

par sīksīkiem šīsdienas priekiem

par nenoskaitītām mantrām

mums pašiem un citām mantām

par pussagruvušiem namiem

par cilvēkiem uzmetamiem

es lūdzos par neizmetamu

šo pasauli Dieva namu

 

“EZERIŅĀ” RAUGOTIES

“EZERIŅĀ” RAUGOTIES

Vērtīga pelde – iekāpt rakstnieka Jāņa Ezeriņa radītā un režisora Elmāra Seņkova saviļņotā dzelmē. Kopš senās pirmizrādes Nacionālajā teātrī pirms apmēram 5 gadiem nedaudz pamainījies aktieru sastāvs, taču izrāde joprojām ir svaiga, pārsteidzoša un dzīvīga.

Šķiet, ka varoņu likteņi uzmirdz kā “saule rasas pilienā”, ja atceramies Jaunsudrabiņu. Puika, kas nospēlēts kārtīs pliks. Blusa, kas izjauc mīlas idilli. Viena zaldāta sastapšanās ar bāreni, iespējams, paša dēlu. Otra zaldāta mīlas prieku traģiskais gals. Šahs kā divu jauniešu nepiepildītas kopdzīves pavadonis. Un vēl, un vēl.

Laikam visvairāk uzrunāja atgādinājums par to, ka dažkārt vien liktenīgi, atmiņā iekrampējušies mirkļi, spilgti triepieni mūža gleznu padara par to, kāda tā beigās ir iznākusi vai tiek uztverta.

Aktieru spēles veids izaug tieši tik grezns, cik mākslinieki ir ļāvuši vaļu mālēt bieziem, sulīgiem triepieniem. Precīzi, īsti un izkāpināti vienlaikus. Labi, ka ir bijis režisors, kas uz to rosinājis tik dziļā un reizē oriģinālā veidā. Neparasti, bet šie E.Seņkova stila centieni stāv savrup un joprojām izdevīgi izceļas teātra izrāžu kopainā (atgādināšu arī par šī režisora “Trīnes grēkiem” un “Antigoni”).

Ināra Slucka, Dita Lūriņa, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Jānis Skanis, Uldis Norenbergs un Indra Burkovska – nu, vareni makani “Ezeriņā”!