Author Archives: Uģis Segliņš

Citāts

“Visi grib būt apgaismoti. Neviens negrib mainīties.”

Endrū Koens

Citāts

 

“Man ir nācies nedaudz paceļot: esmu redzējis gan tādus
mirstīgos, kas ievērojami mūs pārspēj, gan arī tādus,
kurus pārspējam mēs, bet nekad neesmu redzējis tādus, kuru
vēlmes aprobežotos tikai ar nepieciešamo, un vajadzības –
ar iespējām tās apmierināt.”

Voltērs

Novembra žurnālā “36,6° C”

Novembra žurnālā “36,6° C” izsakos par lomām dzīvē. Piesaucot psihodrāmas lomu teoriju.

Paldies žurnālistei Guntai Taborei un fotogrāfam Matīsam Markovskim par sadarbību!

No raksta “LOMAS DZĪVĒ”

   “Arī ikdienā – mēs taču nemitīgi noņemamies ar savas dzīves bildes apstrādi un rediģēšanu. Vai nu iekrāsojam to melnbaltu, nedo’ Dies, mellu. Vai tieši otrādi – pindzelējam to rozīgos toņos.

   Vai arī sparīgi noņemamies ar sava mūža gājuma pārrakstīšanu, nemitīgi tajā izceļot vai notušējot notikumus un detaļas. Atbilstoši sava laika ritam, briedumam, viedumam vai vienkārši – sirdsmieram.

   Vismaz tik daudz ir mūsu varā – apstrādāt un rediģēt – arī tad, kad bilde šķiet jau nemainīgi gatava un āmen. Starp citu, tieši to arī palīdz veikt dvēseles dziedinātāji – cenšas samierināt mūs ar mums pašiem.”

Citāts

“Jo augstāk esi uzrāpies pa hierarhijas kāpnēm, jo
slidenāki kļūst pakāpieni.”

Pīters Lourenss

 

Citāts

“Jo ātrāk mēs saprotam, ka liktenis ir mūsos pašos, nevis
zvaigznēs, jo labāk. Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī,
velti tērēsim laiku, gaidīdami to no citiem, nekādu
pārpalikumu viņiem nav.”

Aksels Munte

Mīlas svētība

   Droši vien, nebūtu pareizi teikt, ka vakar Rīgas krievu teātrī es redzēju “Mīlas svētību”.

   Nē, – izjutu, sajutu, baudīju.

   Ļoti aizkustinoši, ka Rīgas krievi ir izveidojuši izrādi, kurā cenšas izlasīt Raini un latviski izdziedāt brīnišķīgu mūziku, ko radījis Artūrs Maskats. Stipras vērtības.

   Laikam tas ir tas solis, ko mēs, latvieši, tik ļoti gaidām no cittautiešiem Latvijā – cieņu, iedziļināšanos, emocionālu “jā” mūsu vērtībām, mūsu valodai, mūsu saknēm.

   Pat tad, ja tas saistīts ar jubilejām un marketingiem, nekādā ziņā negribas šo faktu novērtēt par zemu. Šī ir viena no patiesa patriotisma versijām. Tāpēc man likās, ka izrādes beigās skanošie “bravo” un kājās piecēlusies publika bija kā apliecinājums kaut kam vairāk nekā šai izrādei. Stājai. Nostājai. Šīs zemes kultūras vēstures nozīmei kopīgā šodienā.

   Ieskatoties pēdējo gadu Rīgas Krievu teātra repertuārā, priecē tas, ka šie mākslinieki ierauga, izdzird un cenšas iet roku rokā ar vidi, kurā tie rada – Stroks, Pauls, latviešu režisoru un dramaturgu darbi, – tas rada iepriekš nemanītu uzmanību pret Latviju šejienes krievu kultūrā.

    Paldies!

Citāts

“Es neesmu pietiekoši jauns, lai zinātu visu.”
Oskars Vailds

Florense Fostere Dženkinsa

 

Filmu “Florense Fostere Dženkinsa” vērot ir amizanti.

Tā veltīta dāmai, kas pagājušā gadsimta pirmajā pusē dēvēta par “sliktāko operdziedātāju pasaulē”.

Tomēr šo lomu atveido oskarotākā, tātad, secināsim, mūslaiku “izcilākā kinoaktrise pasaulē”.

Stāsts ir par to, kā bagāta kundzīte, kas mīl mūziku, vēlas arī pati dziedāt, kaut arī ne mazdrusciņ nav apveltīta ar dziedātājas dotībām.

Visi “dīvai” izdabā. Bet jau sākotnēji rodas šaubu migla – vai tiešām tikai viņas bagātību dēļ? No aktieru spēles var nojaust – ne tikai un ne gluži. Florensē ir kaut kas zināmā mērā… unikāls. Kāds talants, kas ir pāri dziedātajas netalantīgumam un komiskajai vēlmei apiet un neņemt vērā šo faktu. Runāts tiek par viņas labestību, jautro dabu un nesavtīgo raksturu…

Florensi viņas vīrs rūpīgi sargā no patiesības uzzināšanas, proti, ka viņa ļoti slikti dzied. Tiek piekukuļoti kritiķi, dāsni tiek maksāts dziedātājas apjūsmotājiem, karsējiem un slavinātājiem… Lai tikai “nedziedātāju” noturētu ilūzijās par to, ka viņas dzīves sapņi realizējas – viņa dzied!

Līdz beigās Florenses rokās nonāk rūpīgi slēptā avīze ar PATIESĪBU – viņas dziedājums esot briesmīgs! Florense sabrūk un mirst.

Filmas sižets vairāk vai mazāk veiksmīgi burzguļo uz priekšu, raisot smaidu. Ir pat izcils Saimona Helberga darbs pianista Makmūna lomā. Un allaž apburošā Merila Strīpa titullomā. Arī Hjū Grānts pārliecina dziedātājas vīra tēlā.

Tomēr visu laiku neatstāj sajūta – tūdaļ taču būs kāds klikšķis, kas visu notiekošo apvērsīs kājām gaisā, liks ieraudzīt no jauna rakursa.

Jo – kāpēc tad citādi par šādu tematu būtu jāveido filma? Kur tad slēpjas šī mākslas darba jēga un paradokss? Taču ne jau ņirgās par izgāzušos trallinātāju.

Manuprāt, pie tā mēs nonākam filmas finālā.

Proti, – vai sasniegumu summa ir visu vērtību mērs?

Beigās Florense atzīst, ka ir slikti dziedājusi, taču nevar teikt, ka NAV dziedājusi. Varētu izklausīties komiski, ja vien viņa to neteiktu traģiski dziestošā intonācijā, gulēdama uz nāves gultas.

Un te laikam arī slēpjas tā kāri gaidītā atskārta, kas izskan kā vēlme kaut ko svarīgu pateikt par dzīvi kopumā. Florense zemtekstā ir kā saka: es nemācēju dzīvot, bet nevarētu teikt, ka es NEDZĪVOJU.

Proti, daudzi ļautiņi neprot dzīvot, vai tiem nesanāk, vai neveicas… Tomēr – visiem dzīvot taču NĀKAS, māki vai nemāki.

Nu tad – varbūt to arī ir vērts darīt – uzdrīkstēties dzīvot. Neatkarīgi no prasmes, talanta, spējām, iemaņām, gudrības un garantijām par izdošanos.

Jo – daudzi jau tā arī neuzdrošinās…

Un – brīžiem šķietamais rezultāts nav īstais rezultāts.

Citāts

“Pietiek visus vecos modeļus tūdaļ pasludināt par ko dievišķu tikai tāpēc, ka tiem ir gara vēsture!”

Juris Rubenis

Citāts

“Sapņi nav aiziešana no īstenības, bet līdzeklis, kā
pietuvoties tai.”

Somersets Moems