“Divreiz divi ir četri pat tad, ja to apgalvo paranoiķis.”
Viktors Frankls
Author Archives: Uģis Segliņš
Citāts
“Biežākās problēmas komunikācijā rodas no automātiskā pieņēmuma, ka mans redzējums ir patiess priekšstats par realitāti.”
Juris Rubenis
Nacionālā teātra “Sapnis vasaras naktī”
Ja teātris ir gana pulka redzēts, tad lielākais prieks ir doties turp, kur uz skatuves uznāk svaiga paaudze.
Ne tāpēc, ka tad būtu gaidāms gluži kas nebijis, bet tāpēc, ka tas jaunais laiks, kas spirgtos aktieros trīs, tas nenāks, ja viņus teātrī neievedīs.
Un vienai daļai droši vien arī nāksies iet citus ceļus. Tāpēc šis likās īstais mirklis nolūkoties, kā tad īsti laiks caur viņiem runā. Izrādās – askētiski, drusku saraustīti, tomēr noticot sev un skatītāju interesei. Ap trīsdesmito minūti, protams, beidzās laika limits, kas bija ļāvis atvirzīt kāda selfija taisīšanu – šekspīriskais tēls tam ļāvās, šķiet, dziļā mežā. Bet tā nu reiz ir dzīve – es 40. minūtē pieķēru sevi pie pilnīgi liekas, taču nepārvaramas vēlmes ieskatīties mobīlnieka displejā.
Taču, skatoties “Sapni vasaras naktī” Nacionālajā teātrī – jauno aktieru diplomdarba izrādi – visvairāk bija jādomā par Paku, kurš ar vieglu roku jauc sapņojošo mīlētāju attiecības. Cik vienkārši, cik rotaļīgi! Gluži kā dzīvē!
Paks šo aktieru dzīvē būs gan skatītāju simpātiju loterija, gan privātu prieku un likstu piespēlētājs, gan profesionāli iedalītā kāršu kava.
Tik ļoti šovakar būtu gribējies prognozēt, re, tas nu noteikti būs spīdeklis, no tās noteikti iznāks zvaigzne… Burvīgas skatuviskās dotības, gana augstā līmenī apgūtā skatuviskā meistarība…
Bet tad gribējās pasmaidīt: cik reižu, skatoties jaunajās sejās, ir licies, ka visa nākotne tajās skaidri ierakstīta… Taču, ak vai… Tāpēc labāk i neminēt.
Šobrīd ir tieši tik, cik ir. Saistošas detaļas, glīti augumi, paveikts solīds darbs, brīžiem Šekspīram pierakstīts… kā lai pasaka, nu, karoče, mūslaiku žargons, žilbina nerimtīgs jaunības starojums…
Kad izrādes finālā amatnieki ir sagatavojuši izrādi Tēzeja un Hipolitas kāzām – mīlas ainu ar sienu un mēnesi -, labākais jēgas nodošanas veids izrādās galu galā īsi skatītājiem pārstāstīta satura anotācija.
Ļoti gribētos novēlēt šiem jaunajiem māksliniekiem nākotnē būt ne vien anotētiem, bet arī izredzētiem, ne vien daudzsološiem, bet arī veiksmīgiem, ne vien izmācītiem, bet arī strādājošiem!
Paldies par izrādi!
Citāts
“Mūža privilēģija ir kļūt par to, kas tu patiesi esi.”
Karls Gustavs Jungs
Citāts
“Visi grib būt apgaismoti. Neviens negrib mainīties.”
Endrū Koens
Citāts
“Man ir nācies nedaudz paceļot: esmu redzējis gan tādus
mirstīgos, kas ievērojami mūs pārspēj, gan arī tādus,
kurus pārspējam mēs, bet nekad neesmu redzējis tādus, kuru
vēlmes aprobežotos tikai ar nepieciešamo, un vajadzības –
ar iespējām tās apmierināt.”
Voltērs
Novembra žurnālā “36,6° C”
Novembra žurnālā “36,6° C” izsakos par lomām dzīvē. Piesaucot psihodrāmas lomu teoriju.
Paldies žurnālistei Guntai Taborei un fotogrāfam Matīsam Markovskim par sadarbību!
No raksta “LOMAS DZĪVĒ”
“Arī ikdienā – mēs taču nemitīgi noņemamies ar savas dzīves bildes apstrādi un rediģēšanu. Vai nu iekrāsojam to melnbaltu, nedo’ Dies, mellu. Vai tieši otrādi – pindzelējam to rozīgos toņos.
Vai arī sparīgi noņemamies ar sava mūža gājuma pārrakstīšanu, nemitīgi tajā izceļot vai notušējot notikumus un detaļas. Atbilstoši sava laika ritam, briedumam, viedumam vai vienkārši – sirdsmieram.
Vismaz tik daudz ir mūsu varā – apstrādāt un rediģēt – arī tad, kad bilde šķiet jau nemainīgi gatava un āmen. Starp citu, tieši to arī palīdz veikt dvēseles dziedinātāji – cenšas samierināt mūs ar mums pašiem.”
Citāts
“Jo augstāk esi uzrāpies pa hierarhijas kāpnēm, jo
slidenāki kļūst pakāpieni.”
Pīters Lourenss
Citāts
“Jo ātrāk mēs saprotam, ka liktenis ir mūsos pašos, nevis
zvaigznēs, jo labāk. Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī,
velti tērēsim laiku, gaidīdami to no citiem, nekādu
pārpalikumu viņiem nav.”
Aksels Munte
Mīlas svētība
Droši vien, nebūtu pareizi teikt, ka vakar Rīgas krievu teātrī es redzēju “Mīlas svētību”.
Nē, – izjutu, sajutu, baudīju.
Ļoti aizkustinoši, ka Rīgas krievi ir izveidojuši izrādi, kurā cenšas izlasīt Raini un latviski izdziedāt brīnišķīgu mūziku, ko radījis Artūrs Maskats. Stipras vērtības.
Laikam tas ir tas solis, ko mēs, latvieši, tik ļoti gaidām no cittautiešiem Latvijā – cieņu, iedziļināšanos, emocionālu “jā” mūsu vērtībām, mūsu valodai, mūsu saknēm.
Pat tad, ja tas saistīts ar jubilejām un marketingiem, nekādā ziņā negribas šo faktu novērtēt par zemu. Šī ir viena no patiesa patriotisma versijām. Tāpēc man likās, ka izrādes beigās skanošie “bravo” un kājās piecēlusies publika bija kā apliecinājums kaut kam vairāk nekā šai izrādei. Stājai. Nostājai. Šīs zemes kultūras vēstures nozīmei kopīgā šodienā.
Ieskatoties pēdējo gadu Rīgas Krievu teātra repertuārā, priecē tas, ka šie mākslinieki ierauga, izdzird un cenšas iet roku rokā ar vidi, kurā tie rada – Stroks, Pauls, latviešu režisoru un dramaturgu darbi, – tas rada iepriekš nemanītu uzmanību pret Latviju šejienes krievu kultūrā.
Paldies!