Author Archives: Uģis Segliņš

Mīlas svētība

   Droši vien, nebūtu pareizi teikt, ka vakar Rīgas krievu teātrī es redzēju “Mīlas svētību”.

   Nē, – izjutu, sajutu, baudīju.

   Ļoti aizkustinoši, ka Rīgas krievi ir izveidojuši izrādi, kurā cenšas izlasīt Raini un latviski izdziedāt brīnišķīgu mūziku, ko radījis Artūrs Maskats. Stipras vērtības.

   Laikam tas ir tas solis, ko mēs, latvieši, tik ļoti gaidām no cittautiešiem Latvijā – cieņu, iedziļināšanos, emocionālu “jā” mūsu vērtībām, mūsu valodai, mūsu saknēm.

   Pat tad, ja tas saistīts ar jubilejām un marketingiem, nekādā ziņā negribas šo faktu novērtēt par zemu. Šī ir viena no patiesa patriotisma versijām. Tāpēc man likās, ka izrādes beigās skanošie “bravo” un kājās piecēlusies publika bija kā apliecinājums kaut kam vairāk nekā šai izrādei. Stājai. Nostājai. Šīs zemes kultūras vēstures nozīmei kopīgā šodienā.

   Ieskatoties pēdējo gadu Rīgas Krievu teātra repertuārā, priecē tas, ka šie mākslinieki ierauga, izdzird un cenšas iet roku rokā ar vidi, kurā tie rada – Stroks, Pauls, latviešu režisoru un dramaturgu darbi, – tas rada iepriekš nemanītu uzmanību pret Latviju šejienes krievu kultūrā.

    Paldies!

Citāts

“Es neesmu pietiekoši jauns, lai zinātu visu.”
Oskars Vailds

Florense Fostere Dženkinsa

 

Filmu “Florense Fostere Dženkinsa” vērot ir amizanti.

Tā veltīta dāmai, kas pagājušā gadsimta pirmajā pusē dēvēta par “sliktāko operdziedātāju pasaulē”.

Tomēr šo lomu atveido oskarotākā, tātad, secināsim, mūslaiku “izcilākā kinoaktrise pasaulē”.

Stāsts ir par to, kā bagāta kundzīte, kas mīl mūziku, vēlas arī pati dziedāt, kaut arī ne mazdrusciņ nav apveltīta ar dziedātājas dotībām.

Visi “dīvai” izdabā. Bet jau sākotnēji rodas šaubu migla – vai tiešām tikai viņas bagātību dēļ? No aktieru spēles var nojaust – ne tikai un ne gluži. Florensē ir kaut kas zināmā mērā… unikāls. Kāds talants, kas ir pāri dziedātajas netalantīgumam un komiskajai vēlmei apiet un neņemt vērā šo faktu. Runāts tiek par viņas labestību, jautro dabu un nesavtīgo raksturu…

Florensi viņas vīrs rūpīgi sargā no patiesības uzzināšanas, proti, ka viņa ļoti slikti dzied. Tiek piekukuļoti kritiķi, dāsni tiek maksāts dziedātājas apjūsmotājiem, karsējiem un slavinātājiem… Lai tikai “nedziedātāju” noturētu ilūzijās par to, ka viņas dzīves sapņi realizējas – viņa dzied!

Līdz beigās Florenses rokās nonāk rūpīgi slēptā avīze ar PATIESĪBU – viņas dziedājums esot briesmīgs! Florense sabrūk un mirst.

Filmas sižets vairāk vai mazāk veiksmīgi burzguļo uz priekšu, raisot smaidu. Ir pat izcils Saimona Helberga darbs pianista Makmūna lomā. Un allaž apburošā Merila Strīpa titullomā. Arī Hjū Grānts pārliecina dziedātājas vīra tēlā.

Tomēr visu laiku neatstāj sajūta – tūdaļ taču būs kāds klikšķis, kas visu notiekošo apvērsīs kājām gaisā, liks ieraudzīt no jauna rakursa.

Jo – kāpēc tad citādi par šādu tematu būtu jāveido filma? Kur tad slēpjas šī mākslas darba jēga un paradokss? Taču ne jau ņirgās par izgāzušos trallinātāju.

Manuprāt, pie tā mēs nonākam filmas finālā.

Proti, – vai sasniegumu summa ir visu vērtību mērs?

Beigās Florense atzīst, ka ir slikti dziedājusi, taču nevar teikt, ka NAV dziedājusi. Varētu izklausīties komiski, ja vien viņa to neteiktu traģiski dziestošā intonācijā, gulēdama uz nāves gultas.

Un te laikam arī slēpjas tā kāri gaidītā atskārta, kas izskan kā vēlme kaut ko svarīgu pateikt par dzīvi kopumā. Florense zemtekstā ir kā saka: es nemācēju dzīvot, bet nevarētu teikt, ka es NEDZĪVOJU.

Proti, daudzi ļautiņi neprot dzīvot, vai tiem nesanāk, vai neveicas… Tomēr – visiem dzīvot taču NĀKAS, māki vai nemāki.

Nu tad – varbūt to arī ir vērts darīt – uzdrīkstēties dzīvot. Neatkarīgi no prasmes, talanta, spējām, iemaņām, gudrības un garantijām par izdošanos.

Jo – daudzi jau tā arī neuzdrošinās…

Un – brīžiem šķietamais rezultāts nav īstais rezultāts.

Citāts

“Pietiek visus vecos modeļus tūdaļ pasludināt par ko dievišķu tikai tāpēc, ka tiem ir gara vēsture!”

Juris Rubenis

Citāts

“Sapņi nav aiziešana no īstenības, bet līdzeklis, kā
pietuvoties tai.”

Somersets Moems

Sakāmvārds

“Nosodi nevis vainīgo, bet pārkāpumu.”

Japāņu sakāmvārds

Atvērtā skatuve

20. oktobrī Rīgā notika “Atvērtās skatuves” vakars.

Tā jau ir tradīcija – ik rudeni vairākās pasaules valstīs vienlaikus tiek rīkoti Psihodrāmas Atvērtās skatuves vakari ar mērķi iepazīstināt plašāku auditoriju ar psihodrāmu.

Šī pasākuma sāls slēpjas faktā, ka vairākās valstīs vienā un tajā pašā dienā, vienā un tajā pašā laikā pasaulē darbojas daudzi psihodramatisti un šīs terapijas mākslas interesenti. Zināma maģija, milzīga enerģija – tās arī ir dažas no psihodrāmai kopumā raksturīgām iezīmēm.

Deju skolas “Dzirnas” telpās psihodrāmas “Atvērtās skatuves” vakaru vadīja Igeta Gaiķe, Jolanta Klišāne, Gita Paspārne, Solvita Valtere un Uģis Segliņš.

Robeža

* Vakar – tāda laimes-nelaimes šķēršanas-ķidošanas diena. Kā ar lašu vēderiņiem – it kā tak laši ir, un tomēr tādi pārpalikumiņi.
Tāda laimes-nelaimes šķērsošanas grenctāle.
Vakarpusē baznīcā par to, vai labāk palikt komforta zonā, kur ir pieņemama, zināma nelaime, vai doties ārā no komforta zonas un meklēt nezināmu laimi… un var izrādīties, ka tu pat nezināsi, ko ar to iesākt. Ja atpazīsi.
Viens no tviterismiem vakar iebakstījās acī un iesēdās galvā: “1% ir tas, kas ar tevi notiek, 99% – kā tu uz to atbildi vai reaģē”.
Imants Ziedonis kādreiz bija pamanījis, ka “nekur nav labi, visur ir labi”.
Kas varētu būt tā mana laimes-pierobežas-zemgale vai tuvu-tuvu-laimei-latgale, vai laimes-lietuvas-krievijas-igaunijas robeža.
Kas man būtu tā robežpārkāpšana starp Laimi un Nelaimi?
Netieku gudrs. Varbūt labi, ka nekur netieku. Vienīgi dažas mantas uzkrājušās, par kurām nevar saprast – garīga kontrabanda vai līdzvazājama pieredze. Imports? Eksports?
Saulaina, laimīga diena. Tik skaista, ka liekas: bez robežām!
20. oktobris

Citāts

“Tas, ko tu nevari iegūt, vienmēr šķiet daudz labāk par to, kas tev pieder. Šajā apstāklī arī izpaužas viss cilvēka dzīves romantisms un idiotisms.”

Ērihs Marija Remarks

Citāts

“Sisties ar galvu pret sienu vēl nenozīmē izzināt sienu.”

Maksims Gorkijs