“Tajā dienā, kad bērns saprot, ka visi pieaugušie ir nepilnīgi, viņš kļūst par pusaudzi. Tad, kad viņš tiem piedod, viņš kļūst par pieaugušo. Un, kad viņš piedod pats sev, viņš iemanto gudrību.”
Eldens Noulens
“Tajā dienā, kad bērns saprot, ka visi pieaugušie ir nepilnīgi, viņš kļūst par pusaudzi. Tad, kad viņš tiem piedod, viņš kļūst par pieaugušo. Un, kad viņš piedod pats sev, viņš iemanto gudrību.”
Eldens Noulens
“Veselīgs nabags ir laimīgāks par slimu karali.”
Artūrs Šopenhauers
“Tad, kad cilvēks ir iepazinis savus dziļumievainojumus un vairs nevēlas ar tiem turpmāk sāpināt citus, viņā aug mīlestība pret ievainoto bērnu katrā cilvēkā. Vienmēr tad, kad kāds apzināti atsakās uzvelt atbildību sabiedrībai par gūtajiem ievainojumiem un nepiepildītajām vēlmēm un sodīt par to, šis cilvēks atklāj jaunus, konstruktīvus ceļus, kuri ved pie citiem cilvēkiem.”
Juris Rubenis
Vārds “kalpošana” mūslaikos neskan prestiži. Un ir cilvēki, kas nelielās ar to, ka nākas būt kalpotājiem. Taču aktieri allaž savu darbu ir redzējuši kā kalpošanu teātrim. Un tajā bieži vien ietilpst augstākā dzīves sūtība un jēga. Lai arī kādām lomām un izrāžu idejām viņi kā matrices sevi ziedotu.
Valsts dzimšanas dienā, kad vārdi “gods kalpot Latvijai!” šķiet īpaši, noskatījos portretfilmu “Tev, Rūķi!” – par Valmieras teātra aktrisi Rutu Birgeri, kam gadu skaits ir 92.
Arī te vārds “kalpošana” izskan kā dominante. Rūķis – no darbīguma, darba vai vārda Ruta – visi skaidrojumi saplūst vienā tecē.
Gudri šīs dokumentālās filmas režisore Liene Laviņa – Kalnaella tiek pie cilvēka. Kompozīcija top, izsekojot izrādes “Eņģeļa kreisais spārns” tapšanai no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei, dienu nomaina diena, – rīta vingrošana, mēģinājumi, teksta mācīšanās, bridža apguve izrādes vajadzībām… Dzīves smarža un garša.
Brīžiem tā kā gribētos sagaidīt plašāku izziņu, intriģējošākus triepienus. Taču R.Birgere neizplūst atklātībā par savu dzīvi, vien pāris teikumi liecina par mākslinieces iekšējiem konfliktiem un būtiskiem mūža lēmumiem. Arī līdzgaitnieki ir mīloši, taču lakoniski. Ir darbīgums, dzīves veltījums teātrim kā augstākai idejai. Autori ir respektējuši aktrises pašas izjūtu – dzīvot šodienā, arī tad, ja kādam citam tā var šķist liesa.
Galveno filma sasniedz – atgādina, ka rūķi ir un tā ir liela bagātība. Un tad arī iezīmējas filmas svarīgākā doma: ja tobrīd topošajā izrādē runa ir par veco ļaužu patversmi, tad R.Birgeres teātris ir tā patversme, kas kalpošanu novērtē un godā.
Filma “Tev, Rūķi!” līdz ar to arī ir autoru kalpošana. Mums visiem – pieredzei, atmiņai un kopēja spēka apjausmai.
“Tu neiemācīsies slidot, ja baidīsies kļūt smieklīgs.
Dzīves ledus ir slidens.”
Džordžs Bernards Šovs
* * *
ir aizsnaudies stacijas laika gans
vai klusē par to kas te paiet
un nevar nekas tagad izdoties vairs
nekas nevar grīstē saiet
klīst avis un nezin vai gaida ko vairs
vai nokavēts reizi jau ento
un pārvēršas blējībās nebeidzamās
vai momenta monumentos
ir aizsnaudies stacijas laika gans
nu atnāc ja vari ko labi
mēs pabūsim piecpadsmit laiciņus te
mēs pabūsim kopā abi
“Nav daudz tādu, kuri domā, taču visiem ir uzskati.”
Džordžs Bērklijs
“Kā var iepazīt, izzināt sevi? Ne apcerošās pārdomās, bet
tikai darbībā. Pamēģini izpildīt savu pienākumu, un tu
uzzināsi, kas tevī slēpjas.”
Johans Volfgangs Gēte
“Melānijas hronikā” sniegs snieg vienā ritmā ar visu mūsu sniegu.
Skatītāji kinozālē sēž kā cieņas pilni sazvērnieki – nevienam rokās nav popkorna turzas, un valda absolūts klusums. Arī elsojot un šņukstot. It kā kinozālē sēdošie kļūtu par daļu no filmas līdzbiedriem – tik plašs un sinhroni elpojošs ir filmas emocionālais lauks. It kā mēs katrs “dzīvajā” būtu aizbraukuši līdzi saviem radiem izsūtījumā tolaik.
Filma – termometrs. Kas mēra mūsu atkusni un mūsu palikšanas svētību – tiešā un pārnestā nozīmē. Kad Melānija filmas beigās uz jautājumu: “Kā Sibīrijā?” atbild: “Visu laiku snieg”, gribas teikt: tas savulaik uzsnigušais sniegs joprojām vēl nav nokusis te. Pirms iešanas uz filmu izņēmu no skapja sava vectēva savulaik Sibīrijā taisītu koka kastīti, un sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka tajā vēl joprojām glabājas viņa lietas – papirosu ieliekamais un daži rubļi. Un līdzās arī mēms tukšums, kas nerunā un nespēs vairs pateikt neko.
Filmā vide kļūst burtiski sataustāma. Melnbalts, episks skaudrums. Vienas mentalitātes drupināšana, citas – skaudrs dzīvīgums.
Interesanti, kā rakstnieces Melānijas Vanagas darbu režisors Viesturs Kairišs saaudis – it kā no atsevišķām lupatiņām, tomēr ciešciešā, stiprā lupatu deķī. Un gredzena kompozīcija – izsūtītāji izrādās iekļuvuši arī sagaidītāju godā – tik smeldzīgi izceļ Melānijas un Aleksandra šķiršanos un satikšanos: divu mīlošu cilvēku cieši saspiestas rokas, skatoties operu filmas sākumā un divu cilvēku likteņu pirkstu nospiedumu saplūsme filmas beigās.
Izcilā Šveices aktrise Sabīne Timoteo galvenajā lomā rada brīnumu, pat grūti to pārvērtēt – viņa visās savās izpausmēs runā neiedomājami cilvēcīgi un neticami latviski.
Paldies!
“Mēs meklējam jaunus draugus tad, kad vecie mūs pārāk labi
iepazinuši.”
Pjērs Klods Buasts