Pērn žurnāliste Baiba KALNA veidoja plašu materiālu par psihodrāmu žurnālam “ANNAS PSIHOLOĢIJA“. Paldies viņai par to! Te ir manas atbildes uz viņas rosinātajiem jautājumiem.
- Kāda ir psihodrāmas definīcija? Ko tā sevī ietver?
U.S. – Psihodrāma ir psihoterapijas un personības izaugsmes
metode, kas izpēta dzīves situācijas un konfliktus, vairāk darbojoties, nekā
runājot par tiem. Lai gan kādam varētu šķist pārāk poētiski, tomēr tulkojums ir
šāds: psihodrāma ir dvēsele darbībā.
Izspēlējot savus jautājumus un problēmas, cilvēks gūst jaunu ieskatu, bieži
vien – risinājuma iespējas. Bet ne mazāk svarīga ir motivācija vispār
“kustināt” savu dvēsli. Tāpēc to atrod tie, kas urda sevi: kas es esmu, ko es
gribu, kurp es dodos.
Lai gan psihodrāma no teātra ir pārņēmusi izteiksmes līdzekļus, tomēr
tie ir ieguvuši specifisku tehniku formu: lomu maiņu, dubultošanu, spoguļošanu,
prezentāciju…
Būtībā nodarbību laikā cilvēks “uz psihodrāmas skatuves” izliek ārā savu
iekšējo pasauli – viņš var to labāk ieraudzīt, izjust, aptvert… Mainīt.
Viens no psihodrāmas teorētiķiem P.F.Kellermans ir rakstījis: «Psihodrāma
ir psihoterapijas metode, kur klienti turpina un pabeidz savas darbības ar
teatralizācijas, lomu spēles un dramatiskās pašizteiksmes starpniecību. Tiek
izspēlētas, piemēram, atmiņas par specifiskiem pagātnes notikumiem, nepabeigtas
situācijas, iekšējas drāmas, fantāzijas, sapņi, sagatavošanās priekšā stāvošām
situācijām vai spontānas psihiskas izpausmes “šeit un tagad’’».
Taču psihodrāmas “tēvs” ir Jakobs Levī Moreno – rumāņu izcelsmes amerikāņu psihiatrs, pedagogs, psihodrāmas
pamatlicējs un galvenais grupu psihoterapijas pionieris. Savas dzīves laikā
viņš tika atzīts par vienu no vadošajiem zinātniekiem.
Vārds “psihodrāma” ir uztverams vairākās nozīmēs: tā ir gan
psihoterapijas metode, gan personības izaugsmes veids, gan metožu kopums, kas
ir integrējams dažādos psihoterapijas virzienos, pedagoģijā, sociālajā darbā
u.c.
Par psihodrāmu mēdz dēvēt arī atsevišķu sesiju – visbiežāk tā sastāv no iesildīšanās,
dramatiskās darbības un refleksijas.
Atsevišķi var runāt par Moreno ideju kopumu un filozofiskajiem uzskatiem
– viņš bija plaša atvēziena cilvēks, kuram bija svarīgs gan Visums, gan tā
atspoguļojums katrā atsevišķā cilvēkā. Lielu vērību Moreno pievērsa ne tikai
Dievam kā radītājam, bet arī tam, ka cilvēks pats ir savas dzīves radītājs,
attīstītājs, jo – pastāv izvēles iespējas. Plaša un aizraujoša ir viņa lomu
teorija, svarīga nozīme ir spontanitātei, saskarsmei un kreativitātei…
- Kā izvēlēties: psihodrāma vai kas cits?
U.S.: – Šobrīd ir tik plašs piedāvājums personības attīstībai,
ka nudien var apjukt. Tomēr ir daži orientieri, kas norāda uz psihodrāmu kā
īsto izvēli.
Pirmkārt, psihodrāmas nodarbības labi noder tiem, kas grib labāk
saprasties ar līdzcilvēkiem, uzlabot attiecības. Psihodrāmas grupa ir tāds
neliels pasaules modelis, kurā var labāk iepazīt citus, sadūšoties atklāties
pats un trenēties komunicēt.
Otrkārt, mūsdienās cilvēki bieži vien ir pieraduši “dzīvot galvā” – viņi
ir gudri, zinoši, loģiski, taču problēmas rodas tad, kad ir darīšana ar
emocijām – gan atbrīvoties no tām, gan tās apvaldīt. Ir grūti emocijas atpazīt,
saprast “kā es jūtos”. Nākas atklāt, ka mēs sevi mānām ar pierasto atbildi “es
jūtos normāli”. Bieži notiek slēpšanās no skumjām, dusmām un bailēm. Ne velti
mūsdienās bieži runā par “emocionālo inteliģenci”. Kā to attīstīt? Uz
psihodrāmas skatuves emocijām var labāk piekļūst klāt, iepazīt, izlikt uz āru.
Citiem vārdiem sakot, cilvēks sāk justies adekvātāk, autentiskāk. Mazinās
trauksme, kas bieži vien ir pastāvīgs mūsu dzīves pavadonis. Turklāt liela
nozīme ir arī ķermenim – tas glabā daudz informācijas par mums. Kad to sāk
kustināt, tas sāk daudz ko teikt priekšā, atgādināt.
Treškārt, psihodrāma ir atraktīva. Ne velti Moreno savulaik uzsvēra, ka tajā mēs sastopamies ne tikai ar negatīvo, bet arī ar pozitīvo – prieku, smiekliem… Moreno pat vēlējās, lai uz viņa kapa būtu uzraksts, ka te guļ cilvēks, kas ienesa psihoterapijā smieklus. Starp citu, tas ir samērā mulsinoši, ka jūtu paletē mēs galvenokārt izceļam negatīvās jūtas un dažkārt sūkstāmies, ka pozitīvo ir visai maz. Tomēr atliek tikai vairāk iedziļināties, lai atcerētos, ka mēs taču dzīvē mēdzam būt bet ne tikai priecīgi, bet arī aizkustināti, saviļņoti, ieinteresēti, aizrautīgi, dedzīgi utt. Un tās taču ir pozitīvas emocijas! Savukārt dusmas bieži vien dod enerģiju. To der pamanīt un ielāgot.
- Ar ko monodrāma atšķiras no psihodrāmas? Un ko ietver
psihodrāmas nodarbību cikls diviem “Attiecības”?
U.S.:
– Lai gan psihodrāmu mēs biežāk saistām ar grupas darbu, tomēr pastāv arī
monodrāma. Teātramīļiem uzreiz nāks prātā iestudējumi, kuros spēlē viens
aktieris. Psihodrāmas kontekstā monodrāma ir darbs ar vienu klientu.
Dažkārt rodas izvēles grūtības – iet uz
grupu vai individuāli. Robežšķirtne bieži vien mēdz būt risināmo jautājumu
loks. Piemēram, tiem, kuriem ir grūti atklāties publiski un risināmie jautājumi
šķiet pārāk personiski vai sāpīgi, lai tos cilātu grupā, iespējams, labāk derēs
individuālas nodarbības. Īpaši, ja tas saistās ar piedzīvotu vardarbību, publiski
piedzīvotu kaunu, vainas izjūtu… Un arī tad, iespējams, runāt tieši ir grūti, –
tad var ņemt talkā metaforas.
Savukārt nodarbību cikls diviem ir par vienu
no svarīgākajiem jautājumiem, kāds vien mūsdienās ir, – attiecībām. Kā būt
kopā, sadzīvot, kā iejusties otra ādā… Arī te tiek izmantotas psihodrāmas
tehnikas, kas labāk ļauj ieraudzīt un iepazīt otru cilvēku un sevi attiecību
kontekstā.
Bet tie, kas labāk jūtas grupā, piedzīvo to,
ka cilvēki cits citam kļūst dziedinoši. Grupas klātbūtne un iesaistīšanās
notiek vairākos līmeņos vienlaikus. Šī sistēma kopumā ir kaut kas vairāk nekā
daļu summa. Līdzīgi kā pulkstenis, kas darbojoties ir daudz vērtīgāks nekā
izjaukta pulksteņa detaļu čupiņa. Psihodrāmas grupa ir kā vienots organisms,
kaut kas atšķirīgs un lielāks nekā vienkārši cilvēku kopums. Katra sistēmas
daļa ietekmē cita citu. Tostarp notiek neapzināti procesi. Cilvēku saziņu
ietekmē metaforiskais, individuālais, ģimenes, dzimtas, nacionālais,
vispārcilvēciskais līmenis…
Moreno īpaši izcēla jēdzienu tele – savstarpēju komunikāciju bez
vārdiem, proti, to, kas notiek ārpus apzinātā un gribētā. Pavērojiet, kas
notiek telpā ar cilvēkiem, kur neviens īpaši nevienam neko nesaka. Notiek vēl
kaut kas. Tele.
- Kāda ir Jūsu personiskā pieredze saistībā ar psihodrāmu?
Kā atklājāt sev psihodrāmu, un kāds bija tās apguves ceļš?
U.S.: – Es psihodrāmu atklāju nejauši. Kā jau daudziem cilvēkiem,
intensīvi strādājot, man bija sākusies izdegšana. Toreiz gan šāds termins vēl
netika plaši lietots. Taču arī es meklēju ceļu ārā no saviem strupceļiem. Kāds
gudrs cilvēks ieteica aiziet uz psihodrāmas grupu. Es klausīju šim padomam, un
tas izmainīja visu manu dzīves virzību, ieskaitot darba maiņu.
Vēl pirms psihodrāmas rašanās Moreno aizrāvās ar Spontanitātes teātri.
Toreiz viņu interesēja jautājums: bet kā patiesībā jūtas aktieri, kuriem atkal
un atkal ir jārunā iepriekš iemācīts teksts, kas īsti viņos pašos notiek lomas
spēlēšanas laikā kā personībās, viņu jūtās un domās. Iespējams, ka šis
jautājums tādā vai citādā veidā skar arī tos cilvēkus, kuri nav aktieri. Proti,
vai mēs dzīvojam “savu dzīvi”? Kur mēs esam paši, un kur mūsu pielāgošanās
būtībā sāk kaitēt mūsu patībai, personībai? Savulaik es strādāju teātrī par
literārās daļas vadītāju. Teātra darbs, protams, ievelk sevī un prasa milzīgu
enerģiju. Kādā brīdī arī es sāku uzdot sev jautājumu: vai es nepārtraukti
“dzīvojot līdzi teātrim”, neesmu kļuvis tik līdzatkarīgs, ka atmetu savas
vajadzības, savu “patieso es”?
Man palaimējās, ka psihodrāmas grupas vadītāja bija Venita Dāve – joprojām
viena no talantīgākajām speciālistēm šajā jomā. Tā es nolēmu arī pats apgūt
psihodrāmu. Tas prasīja piecus krāšņus gadus. Lielākais ieguvums – man bija
ļoti dažādi, spilgti pasniedzēji – Ināra Erdmane (Zviedrijas latviete, kas
būtībā psihodrāmu “atveda” uz Latviju), Aelita Vagale, Agris Palkavnieks,
Rovēna Zarakovska un Ināra Vārpa. Līdz ar to es labāk izpratu, cik niansēta un
dažāda ir psihodrāma, cik rokraksti mēdz būt atšķirīgi. Mācību semināru laikā
mēs ielūkojāmies arī citās metodēs: Dinamiskajā teātri, Playback teātrī, Mākslas terapijā, Sirreālajā psihodrāmā,
Geštaltterapijā…
Kā bija mācīties? Dalībniekam piedalīties psihodrāmas nodarbībās šķiet
aizraujoši un viegli. Taču psihodrāmas grupas vadītāja darbs ir komplicēts,
prasa nemitīgi vairojamas zināšanas un dotības. Kā trāpīgi savulaik teica
A.Palkavnieks, ir divas stadijas. Topošiem speciālistiem sākumā viss šķiet
vienkārši, līdz pienāk otrā stadija: ārprāts, tas ir tik sarežģīti, ka es to
nekad nespēšu apgūt. Bet ar laiku nāk apskaidrība, ka prasmes un dotības
attīstās līdz ar pieredzi. Un vienmēr nākas atcerēties Ināras Erdmanes teikto,
ka psihodrāma ir kā ass nazis, tāpēc jāprot ar to apieties.
Varbūt tāpēc, ka man pašam dzīvē ir bijis jātiek galā ar daudziem grūti
risināmiem jautājumiem, es esmu attīstījis sevī empātiju, spēju saprast un
palīdzēt tiem cilvēkiem, kas griežas pie manis pēc palīdzības. Praksē ir nācies
saskarties ar ļoti dažādām pieredzēm, situācijām, un ar laiku arī rodas dziļāka
izpratne par to, ko darīt ar samilzušajiem jautājumiem, daudzi no tiem praksē atkārtojas
atkal un atkal: robežas, pašvērtējums, sevis nepieņemšana, upura loma, savu
vajadzību atmešana…
- Kādi ir lielākie personiskie psihodrāmas ieguvumi?
U.S.: – Pirmkārt, apjauta, cik aizraujoši ir sevi pētīt! Seriālā “Fargo”
viens no varoņiem saka apmēram tā: “Pagātne ir neparedzama!” Un tiešām –
slavenais citāts par to, ka mēs visi nākam no savas bērnības, ietver arī
daudzas minamas mīklas. Ja es šobrīd rīkojos vai jūtos noteiktā veidā, tad – kas
manā pagātnē to ir noteicis? Kuri notikumi, vārdi, attieksme ir atstājuši grūti
izdzēšamus nospiedumus?
Tā mēdz teikt (un es to nudien esmu pieredzējis), ka psihodrāma ir
dziļa. Tā ne tikai apčamda šodienu, bet satver daudzus jautājumus līdz saknei. Kad
zemapziņas procesi sāk kļūt apzināti, daudz kas top skaidrāks un daudzas
problēmas sāk skaloties prom.
Tas, ka esmu apguvis psihodrāmu, man dod iespēju to pielietot arī pašam
savu jautājumu risināšanā. Šo procesu mēdz dēvēt par autodrāmu. Izmantoju to
joprojām.
- Savā mājaslapā ugisseglins.lv jūs rakstāt: “Psihodrāmā var
pārrakstīt pagātni” – kā tas notiek?
U.S.: – Tad, ja mēs uzliekam uz “psihodrāmas skatuves” pagātnes
notikumus, mums ir iespēja uz tā brīža situāciju paskatīties no jauna
skatapunkta. Izspēlēt senas situācijas, izmantojot pieņēmumu: un kā būtu, ja šī
situācija pamainītos – vai nu es reaģētu citādi, vai otrs, vai iejauktos kāds
spēks, kas liktu lietām ritēt citādi. Šīs iespējas patiesībā ļoti dziļi maina
pēda un jūtas, ko sevī nesam. Bieži mūs nomoka tieši neizteiktais,
nekustinātais, malā noliktais.
- 13 gadi psihodrāmā. Kāda pieredze ir gūta, strādājot ar šo
metodi?
U.S.: – Savulaik,
mācoties par psihodrāmas speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs.
Bija tikai tā izjūta: cik tas ir aizraujoši – pētīt dzīvi ar teātra izteiksmes
līdzekļiem! Ikreiz tā ir unikāla izrāde, tikai dažiem skatītājiem, un tikai
tajā brīdī, uzvedums top “te un tagad”, vienlaikus mets un gala variants. Arī
tādā izrādē veidojas sižets, mizanscēnas; ir galvenā loma un palīglomas, ir
simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet, galvenais, – ir urdoši
jautājumi, uz kuriem pamazām tiek meklētas un rastas atbildes.
Psihodrāmas
grupas nodarbībām piemīt tāds kā rituāls. Cilvēki (bieži vien, taču ne vienmēr)
sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko, iespējams, nevar izrunāt
citur. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek
mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek
izspēlēta izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes
centrā, kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa
ir tas spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur
kuru prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.
Un mans
uzdevums ir bijis vadīt šos procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt
ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir
bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas
dziļāk, atrod kopsakarības, un uzplaiksnī atskārtas. Man dažkārt ir jautājuši:
“Kā tu spēj uzdot tik svarīgus un precīzus jautājumus?”. Te noder mana pirmā –
žurnālista – izglītība. Ir tāds simbolisks vingrinājums, ko šad un tad uzdodu
saviem studentiem (jo strādāju arī par lektoru un pasniedzēju): kādu mirkli būt
īpaši vērīgiem un pamanīt to, ko viņi nodarbības telpā līdz šim nav pamanījuši.
Rezultāti ir aizraujoši! Pasniedzēja Ināra Erdmane kādreiz uzsvēra: nav
jākaunas uzdot jautājumus, pat bērnišķīgus, ja ir kaut kas tāds, ko tu
nesaproti. Jo sociālajā vidē bieži vien ir pieņemts klejot pa istabām, kurās ir
zilonis, un izlikties šos kustoņus nemanām. Psihodrāmā “ziloņus istabā” cenšas pamanīt.
Vēl šajā laikā esmu pieredzējis, ka
psihodrāmas grupu vadīšana joprojām ir arī darbs ar sevi. Pilnveidoties. Gan
pašam iet psihoterapijā, gan meklēt jaunas formas darbam. Piemēram, kovida
laiks rosināja domāt par to, kā vadīt psihodrāmas grupas attālināti. Savukārt
pērn es izveidoju “Psihodrāmas klubiņu” – cilvēkiem, kam šis virziens ir tuvs
un gribas tikties ar domubiedriem. Jo zināmā mērā – psihodrāma ir noteikta
“valoda”, kurā sazināties. Tiem, kuri to ir apguvuši, bieži vien “sarunāties” tajā
ir svarīgi. Piederība – svarīgs jēdziens psiholoģijā. Reiz kāds grupas
dalībnieks tieši tā arī raksturoja psihodrāmas grupu – mēs esam piederīgi kaut
kam tādam, ko citi varbūt pat nevar saprast, ja viņi psihodrāmu nav
piedzīvojuši.
-
Kas ir būtiskākās atziņas par psihodrāmas apmeklētāju ieguvumiem? Kuri ir galvenie jautājumi, kam pievēršas psihodrāma?
U.S: – Psihodrāmas
grupa palīdz tās dalībniekiem veidot labākas attiecības ar citiem. Arī ikdienā.
Darbs grupā ir sava veida treniņš. Kā J.L.Moreno dzīvesbiedre un kolēģe Zerka Moreno
savulaik teica: “Pshodrāma ir process, kurā var izpētīt dzīvi, riskējot bez
bailēm no soda”. Skaisti
teikts. Un te ir runa par diviem priekšnoteikumiem – jo ir droša vide un pastāv
konfidencialitāte. Turklāt grupas dalībnieki: a) nedrīkst kritizēt cits citu un
b) dot padomus, kā jādzīvo “pareizi”. Vērtīgākās atbildes ir tās, pie kurām
cilvēks psihodrāmas procesā nonāk pats.
Ir
cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai vispār celtu gaismā savus sasāpējušos
jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās
ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet arī sev. (Piemēram, cilvēks ilgu laiku
apgalvo, ka ne uz vienu nedusmojas, līdz, izrādās, dusmojas uz ļoti daudziem,
un kā vēl!) Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir
kā tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.
Viens no
centrālajiem jautājumiem, ar kuru bieži nākas sastapties, ir zems pašvērtējums.
Cilvēkiem ir grūti apzināties to labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds
spogulis, kas skaidri parāda katra stiprās puses, resursus un iespējas.
Es gribētu uzsvērt, ka nevar šķirot
jautājumus “svarīgos” un “nesvarīgos”, nekas nav noniecināms vai devalvējams.
Ja kādam cilvēkam kaut kas ir sasāpējis, tad tas prasa uzmanību un
iedziļināšanos.
Bieži vien
vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un neapzināti tiek atkārtotas
atkal un atkal. Šodienas problēma ir augusi slāņu slāņiem un grūti ir
ieraudzīt, “kur tās kājas aug”. Kad to saprot, daudz kas mainās.
Vēl viens
fenomens – dažkārt mums šķiet, ka mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums
vieniem piemītošas, un tās ir pašas briesmīgākās, kādas var būt. Grupā,
izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos
jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca izjūtu.
Un vēl –
psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar
savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc, iekustinot sevi visu, mēs maināmies
daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas emocijas; mēs sākam apzināties, no kā
prāts mūs sargā; un bieži vien tieši ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina
par to ar savu saspringumu vai citām somatiskām izjūtām.
- Kā atrast psihodrāmas speciālistus?
U.S.: – Mēs esam apvienojušies Psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapijas asociācijā. Un vienmēr informāciju var atrast asociācijas mājaslapā psihodramalatvija.lv. Tiem, kas vēlas pievienoties kādai psihodrāmas grupai, atliek tikai sekot līdzi reklāmai. Laipni lūgti!
