Author Archives: Uģis Segliņš

TRĪNE

Patiess prieks skatīties “Trīni” – dzīvespriecīgu un līdz detaļai izstrādātu gabalu Nacionālajā teātrī. Jāuzteic ne vien režisora Elmāra Seņkova fantāzijas pūliņi, bet arī horeogrāfes Agates Bankavas uzšvirkstošie kustību zibeņi un salūti.

Te nu tiešām var runāt par teātra vitalitāti, kas ietver sevī ne vien delartisku krāšņumu, bet arī gaumīgu klaunādi, balagānu, tingeltangelu, antīkas traģēdijas cienīgu pompu, kā arī parodiju par jūtu izpausmju štampiem un mūsdienīgas domāšanas trendu klišejām (matriarhāts, patriarhāts, feminisms, dzimumu saplūsme utt.).

Interesanti, ka pat R. Blaumaņa teksts nestīvējas pretī, bet rada jaunas uztveres nianses, ko var izgaršot, bez mēģinājuma to kā īpaši mūsdienīgot. Šur tur, iespējams, ir ielavījies pa kādam citātam no citām viņa lugām.

Arī mākslinieka Reiņa Suhanova telpa un kostīmi vieš jautrību un izraisa šoku ar savu postmoderni absurdo tautiskumu. Pat izgaismojot uzrādītie maskaroni teātra zāles interjerā piederas pie lietas un atgādina, ka teātra izpausmes var būt arī sabiezinātas līdz pārspīlējumam. Un kur nu vēl autentisks orķestris ar semītiski kolorīto J.Nīmaņa mūziku!

Grūti izcelt kādu aktieri – visi darbojas vienotā stilistikā, ar līdzvērtīgu atdevi.

Vienīgi pārsteidza tas, ka pēc pirmā cēliena viens dēķins skatītāju aizgāja. Ja reiz mēs mīlam absurdu daudzās citās mūsu dzīves sfērās, tad kāpēc neesam gatavi to izbaudīt teātrī – profesionālā, augstvērtīgā izpildījumā, tur, kur tam tiešām ir vieta?

Malači!

Pārlasīšanās

IMG_5171

 

Par ko mediji pārvērš mūsu dzīvi?! Par vienām baismu gaidām no katra vārda un teikuma!

Skaļajiem uzrakstiem un tematiem vēl pievienojas ne tikai pareizo briļļu atbūtne, bet arī Freida viszinošais smaids uz lūpām…

Ko es lasu un kas patiesībā ir uzrakstīts.  

 

Uzpildi piles, tavs auto būs pateicīgs.

(Uzpildi miles, tavs auto pūs pateicīgs.)

 

Āboltiņas ievārījums ar kanēli.

(Ābolu ievārījums ar kanēli.)

 

Vaislīgas spēles.

(Virslīgas spēles.)

 

Nepilnīgo lietu inspektore.

(Nepilngadīgo lietu inspektore.)

 

Zlidnis ar nedabiski gariem matiem.

(Zīdainis ar nedabiski gariem matiem.)

 

Rūdīts starptautisks studentu orķestris.

(Radīts starptautisks studentu orķestris.)

 

Polijas erotisko filmu festivālos.

(Polijas patriotisko filmu festivāls.)

 

Telpas bērnu ballītēm un svingeru pasākumiem.

(Telpas bērnu ballītēm un svinīgiem pasākumiem.)

 

Šodien Latvija terorisma gaidās…

(Šodien Latvijas teritorijā gaidāms… neliels lietus.)

 

Žurnāls “Teātra Vēstnesis”

Nesen iznācis žurnāls “Teātra Vēstnesis” (2017. gada 3. numurs). Tajā ir daudz interesantu rakstu! Es arī esmu izteicies – par Valmieras teātra izrādi “Mazās traģēdijas”.

Īss fragments: “Mēra laikus kā metaforu var piedēvēt ikvieniem laikiem, – allaž atradīsies kas tāds, kas ļaus konkrēto laikus dēvēt par beigu sākumu.

Kādu nozīmi režisors Sergejs Ščipicins piešķir šodienas izrādes “mēra laikiem”.

Pirmkārt, viscaur tiek uzsvērts atkarību posts, kas caurvij gandrīz vai visu izrādi.

Otrkārt, izrāde kļūst gan par cēloni, gan par sekām, uzskatāmi demonstrējot to, ka šis laiks paģērē runāt galvenokārt izklaidējošās intonācijās.

Piemēram, Mērijas dziesma (Elīnas Dambes sniegumā) ir gandrīz kā priekšnesums no kāda TV šova, teiksim, “Izklausies redzēts”, mēģinot līdzināties, sacīsim, Eimijai Vainhausai. Postmoderna mākslinieku sasauksme pāri laikiem.

Treškārt, jēdziena “traģēdija” pārnese – traģēdija nevis kā katarsi izraisoša mākslas iespēja, bet kaut kas tāds, kas mūs apšļāc ikdienā ģeometriskā progresijā, līdz publika sauc pēc vēl kaut ko trakāka. Un tajā pašā laikā, Dieva dēļ, lai tas būtu forši un super un nepaliktu pārāk smaga sajūta. Slikta ziņa = laba ziņa kā uztveres mēraukla. Ne velti uzvedumā ir vēl vairāk līķu nekā Puškinam. Un tajā pašā laikā līķu pavairošana – paradoksāli – Mazās traģēdijas nepārvērš par Lielākām traģēdijām. Melnais cilvēks mirušajiem uz lūpām uzziež krēma putas ar saldu konsistenci – vai tās uztveramas kā traģikomiska ņirga vai klauna pārspīlēts smaids?

Izrādes noslēgumā visi tēli / aktieri salec apļa vidū atvērtā bedrē (iepriekš tā izmantota līķu izmešanai) un met gaisā sauju narkotiku – tā teikt, līksmosim tad nu visi kopā pat kapā. Varbūt arī tā ir viena no traģikomēdijas izpausmēm – karātavu humors publikas aplausu pavadībā.”

Vairāk – žurnālā “Teātra Vēstnesis”.

O.Vailda citāts

“Mīlot, tāpat kā domājot, cilvēks jūt, ka ir dzīvs. Mīlestības mērķis ir mīlēt – ne vairāk un arī ne mazāk.”

Oskars Vailds

Citāts

“Šis ir pārsteidzošs, bet ļoti svarīgs secinājums: lai mēs būtu patiesi konservatīvi (uzticīgi Kristus aicinājumam), mums nemitīgi jāmainās. Kāds teologs to ir salīdzinājis ar iedomātu stāstu par cilvēku, kurš ceļo ar kuģi pāri jūrai, un kādā laupīšanas briesmu brīdī izmet aiz borta lādi ar visu savu naudu un mantu, un klusi iegriež kuģa korpusā mazu atzīmi, lai vēlāk varētu atrast to vietu, kur manta ir iekritusi… Ja mainās pasaule (un mums nav varas pār šo vareno straumi!), arī mums ir jāmainās, lai mēs paliktu tie paši! Viduslaikos valkāt viduslaiku drēbes ir viena lieta, bet 21.gs. valkāt Viduslaiku drēbes ir pavisam kas cits. Vienā gadījumā drēbes ir dabiskas un elegantas, otrā – mazliet dīvainas, ekstrēmas un ārpus konteksta esošas…”

Indulis Paičs

Citāts

“Mēs pielāgojam pasauli sev, bet pēc tam nekādi nevaram pielāgoties šai pielāgotajai pasaulei.”

Lešeks Kumors

Lomas dzīvē

Žurnālā 36,6 °C – pagājušā gada novembrī

Zurnals_36_6

“Lomu teorija” psihodrāmā. vēsta, ka mēs katrs dzīvē eksistējam dažādās lomās – ēdēji, brāļi, darbinieki, kājāmgājēji… Somatiski, psiholoģiski, sociāli…

Mēdz būt tādas lomas, kuras ir svarīgi attīstīt, un arī tādas, ko labāk iegrožot.

Nu jau 10 gadus dedzīgi aizraujos ar psihodrāmu – īpašu personības attīstības un psihoterapijas metodi. Tulkojumā psihodrāma nozīmē “dvēsele darbībā”. Un tajā cilvēks var izpētīt un izspēlēt jebko, kas apkārt un kas iekšā pašā.

Kad sāku iet uz psihodrāmas nodarbībām, grupas vadītāja, klausoties manos kreņķos un žēlabās, mudināja atveidot uz psihodrāmas skatuves to “Upuri sevī”, kurš cietis, kuram pāri darīts un kurš ir stipri vien uzmetis lūpu.

Es centos, kā nu pratu, atveidot šo lomu, un kāds no grupas dalībniekiem pēc tam attēloja šo Upuri. Psihodrāmā to dēvē par spoguļošanas tehniku. Un tā es pirmo reizi skaidri ieraudzīju to “Upuri sevī” no malas. Visā savā krāšņumā (jeb, pareizāk sakot, tieši otrādi). Un kopš tā laika esmu centies mazināt šo lomu, cik vien iespējams!

Man šķiet, ka šī problēma mūsdienās joprojām ir gana dzīvelīga – mēs visi jūtamies ļoti cietuši un labprāt auklējamies ar Upura lomu, ļoti nelabprāt uzņemdamies atbildību par tās iegrožošanu. Un beigu galā, izrādās, – pāri mums dara visi – sākot ar tuviem cilvēkiem un beidzot ar valsti un visu pasauli… Ne velti, ilgi to izkopjot, daudziem – gluži kā slavenajā A. de Misē lugas „Lorencačo” titulvaronim – maska sāk kļūt par paša seju.

 

Taču ir lomas, kuras man tīk aizvien vairāk un kuras cenšos attīstīt. Dēkainis. Draugs. Lektors. Psihodramatists… Daudzas. Un to atrašana un kopšana ļauj justies pilnvērtīgāk šajā dzīves teātrī – kā to Šekspīrs formulējis.

Brīžiem attīstu sevī lomu Dzīves izgaršotājs.

Viens no veidiem, kā man tīk to darīt – bildēju un datorā apstrādāju dažādas ainavas.  Mēģinu parastām fotogrāfijām piešķirt man tīkamas krāsas, izcelt kontrastus vai tieši otrādi – padarīt toņus mierīgus, it kā “izbalināt” ainavu. Vislabprātāk bildēju kokus – to mūži ir tik skaidri ieraugāmi, tik skaisti, dažādi un izteiksmīgi, uzmetot aci vien. Skatoties uz cilvēku, mūžu tā uzreiz nevar ieraudzīt! Lieliska atslodze pēc darba dienas!

Tā ir arī sava veida Mākslas terapija. Un dziedinošais tajā ir savu izjūtu izteikšana, jaunu iespēju atklāšana… Jo – viss, ko mēs redzam, var izskatīties taču arī pavisam citādi – bieži vien redzētais ir atkarīgs no mūsu skatapunkta, izgaršošanas iemaņām un dzirdes antenu noregulēšanas.

Mākslas terapijā ne tik svarīgs ir mākslas darba rezultāts, cik pats radīšanas process. Ne velti arī par dzīvi mēdz teikt: mērķis ir pats ceļš. Un vai tad tas viss nav viens radošs pasāciens?!

 

Arī ikdienā – mēs taču nemitīgi noņemamies ar savas dzīves bildes apstrādi un rediģēšanu. Vai nu iekrāsojam to melnbaltu, nedo’ Dies, mellu. Vai tieši otrādi – pindzelējam to rozīgos toņos.

Vai arī sparīgi noņemamies ar sava mūža gājuma pārrakstīšanu, nemitīgi tajā izceļot vai notušējot notikumus un detaļas. Atbilstoši sava laika ritam, briedumam, viedumam vai vienkārši – sirdsmieram.

Vismaz tik daudz ir mūsu varā – apstrādāt un rediģēt – arī tad, kad bilde šķiet jau nemainīgi gatava un āmen. Starp citu, tieši to arī palīdz veikt dvēseles dziedinātāji – cenšas samierināt mūs ar mums pašiem.

 

Mēs varam parotaļāties arī ar savu patiku un nepatiku. Tās nav tik striktas, kā mēs dažkārt ieņemam galvā. Nu, kaut vai jaunmodīgā parādība “laikošana” feisbukā.

Paskat, kā var izmainīties vārdu un jēdzienu nozīmes! “Man patīk” ir pārvērties par “es tevi atbalstu, jo tu esi mans draugs”, brīžiem – neatkarīgi no tā, vai man tiešām “laikotais” (patiktais) patīk.

Un smaidu izsauc aicinājumi “laikot”, citiem vārdiem sakot, – es uzaicinu tavu patiku pie sevis. Vai nav inčīgi? It kā patiku tik viegli varētu uzaicināt. Agrāk taču šķita – vai nu tā ir, vai tās nav.

Bet no otras puses – varbūt tiešām mūsu patika ir atkarīga no tā, vai mēs esam kaut kam gatavi pievērst uzmanību un savu patiku dāvāt, izteikt, apliecināt? Kādu reizi formāli, kādu reizi – sirsnīgi citus atbalstot -, taču kopumā – ļaujot patikai vairoties un augt.

 

Bet, domājot par lomām, protams, nāk prātā teātris. Dažkārt nevis mēs paši gribam uzņemties kādu lomu, bet citi atvēl mums lomas, par kurām mēs, iespējams, neesam sajūsmā. Novembrī mēs svinam Lāčplēša dienu. Bet šoreiz – no citas operas.

Reiz sensenos laikos teātrī grasījās uzvest A.Pumpura “Lāčplēša” skatuvisko versiju. Lomu saraksts tik tikko bija pielikts pie dēļa. Un kafejnīcā satikās divas aktrises, no kurām viena lomu sadalījumu jau bija izlasījusi, bet otra – vēl ne. Viena nolika savu ēdamā šķīvīti un entuziasma pilna izsaucās: “Lomu saraksts ir izlikts. Manis, paldies Dievam, tur nav!”.

Otra bažīgi pārtrauca ēst un ievaicājās: “Un es esmu? Tad jau man droši vien tur būs jāspēlē kāda no Raganām…?”

“Nēēē,” priecīgi izsaucās Pirmā, un viņas laipnībai nebija gala, “Nevis Ragana, bet Vecā (pauze) ragana.”

Kas nu kuram prieks, kas – bēdas?!

 

Dažiem savukārt šķiet, ka labāk mazāk domāt par savām lomām, vairāk – par citu. It kā par sevi daudz domāt būtu pārlieku grēcīgi. Egoistiski?

Taču – tad brīžiem nemanāmi mēs no savas dzīves centra pārceļamies uz tās perifēriju – nevis uzņemamies būt savas dzīves galvenajā lomā, bet izvēlamies to atdot pārējiem. Un pēc tam vaimanājam, ka visi citi vainīgi… Tā ir tāda ērta izvairīšanās no nepieciešamības būt savas dzīves protagonistam (pirmajam cīņā), pārprasta sevis upurēšana, sevi noliedzot.

Man patīk, kā Dalailama skatās uz egoismu: “Altruisms nenozīmē vienkārši aizmirst par sevi. Tas nozīmē galvenokārt apvaldīt egoistiskās jūtas, kas mūs spiež izmantot citus savā labā vai tiem kaitēt.”

 

Vēl – mūsdienās, manuprāt, cilvēki pārāk veikli tiek iebīdīti slimnieka lomā. Čakli tiem iestāsta, ka viņi ir slimi. Ka sabiedrība ir jāārstē. Ka cilvēku problēmas ir slimība. Un ka ar viņu pilnveidi galvenokārt būtu jātiek galā medicīnai.

Vai nav tā, ka esošā sabiedrība un cilvēki vairāk ir pastāvošās audzināšanas un izglītošanas, nevis medicīnas produkts? Ļautiņi atspoguļo to esības un vērtību sistēmu, kas apkārt valda. Diez vai realitāte ir slimība. Iespējams, cilvēkiem pārāk daudz liek ticēt, ka viņu problēmas ir izārstējamas ar ārstēšanu.

Varbūt ir pilnīgi otrādi. Ja kādu interesē viņa būtība, esība, virzība, mērķi, ja kāds vēlas labāk iepazīt savas emocijas, – tā ir veselības, nevis slimības pazīme. Ja mēs alkstam noskaidrot sev interesējošos jautājumus un dzīvot saskaņā ar sevi, mēs domājam par savu pilnveidi. Tā ir personības izaugsme.

Apzināsimies vairāk savu Vesela cilvēka lomu…

 

Kad mēs sakām: mēs visi esam Tikai cilvēki, – tā ir tāda kā taisnošanās par savu vājumu, atvainošanās par nespēju būt kaut kam vairāk.

Bet vai būt “tikai” tiešām ir tikai? M.Gorkijs taču teiktu: cilvēks – tas skan lepni.

Un antīkais filozofs Protagors piebilstu, ka cilvēks ir visu lietu mērs.

Kāda jauka, bieži vien piemirsta, cilvēka loma…

Citāts

“Ja vēlies samaitāt cilvēku – sāc to pāraudzināt.”

Oskars Vailds

Citāts

“Kādi ir nācijas ideāli, rāda tās reklāma.”

Džordžs Normens Duglass