Author Archives: Uģis Segliņš

kā tranšeja smadzenēs

*   *   *

kā tranšeja smadzenēs

kā mūžīgs gruzis radzenēs

nebeidzas un neatminams kad sākās

vēstule kura mostas no agra rīta un

ik vakaru iesnaužas neuzrakstīta 

kad sastrēgumos iestigts

kad brīvībā ietikts

kad iemigts

tev protams

kaut adresāts mūžīgi nesasniedzams un adrese nepas

tāds mūžīgs spama pārlādēts e-pasts

garaiņu telegrāfs pirkstu spiedogu labirints

soļu rindiņas pēdotu celiņu rakstā

diez kad šī vēstule pabeigta būs

burti drūzmējas stumdās vārdu diarejā un ņirdz

kad pieklabinās pēdīgo pukstu tai sirds

 

kāds vējasuns tenterē līdzās

*  *  *

 

kāds vējasuns tenterē līdzās

kad raugos uz plūstošo ēnu

pa rokai pa ceļam pa vējam

par vēlu par ātru par lēnu

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

nekādi vairs nesaplūst kopā

kaut dzīros es neiespēju

būt vējiem bet nesavējot

vien vējā vien vēju es sēju

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

viens otru vairs neķersim bezvējš

nu ielas šķiet staignāja rāva

vien ja tu kur uzplaiksnīsi

tu ķersi mani kā strāva

 

bet citādi aususī diena

kad dienišķo kafiju noliek

ne rūgtuma vairs ne saldmes

tā vienkārši ir tā notiek

 

ko gremzies un zūdies vai zinies

*  *  *

 

ko gremzies un zūdies vai zinies

nāc klēpī man saritinies

līdz nākamai drošajai salai

tos airus vaļīgāk palaid

 

lai citi papukst lai pavaid

mazdrusciņ ar mani salaid

un pat ja mums grīstē viss saiet

viss paiet viss paiet viss paiet

 

ja nejaut ko abi mēs gribam

ja nemani zibeņus zibam

tad atcel šo pavasari

tad atlaid Dievu ja vari

 

ZIŅĢE PAR KANIBĀLIEM

nav ne sveši nav ne tāli

mutes slauka kanibāli

līdz ar mums tie kopā tusē

līdz ar mums tie dodas dusēt

mēs te grami zelējami

brīžiem nesagremojami

tā kā saldi tā kā sāļi

saka brāļi kanibāļi

ne jau kāra mūs ne sita

pārtikām mēs cits no cita

vai mēs zinām vairs kas esam

kurš nu kura vārdu nesam

apēduši apēdami

vienvārdsakot kilogrami

atraugājas kanibāli

garšo viss te nereāli

kādi ļaudis tuvi tāli

šodien paēsts ideāli   

 

 

kā domas izgaiņāt kas dzeļ un spieto

*  *  *

 

kā domas izgaiņāt kas dzeļ un spieto

tās visas vēl arvien par tevi piedod      

 

es aizsviestu es atvadītos rimti  

bet tu man šalle mētelis un cimdi  

 

ak kaut tu aizvāktos uz pekli sapūt

lai gan i tur es alktu līdzās sabūt

 

es solos šodien tevi aizmirsīšu          

lai brūces apvelkas es šodien dzīšu       

 

nu re guns izdziest pelni pamāj sveikas 

šķiet izbijis viss pasakas un teikas    

 

bet katrurīt no tevis pienāk ziņa   

pie plīts kad uzzied gāzes margrietiņa

 

kāds nopakaļ lavās pa taciņu 

*  *  *

 

kāds nopakaļ lavās pa taciņu             

mūžs saķer un prasa man maciņu          

lai nebeigtu senseno sakaru

es atdodu grašus ik vakaru

 

ne pienīgās upes reiz cerētās

ne zeltītās oliņas perētās

mūžs vecgadā dāvā vien mantiņu              

ja norunāju es pantiņu         

         

ko skaitīt ik reizi es gudroju

bet jaucos ik gadu un putroju

mūžs nepielabo sniedz mantiņu

vien palabo sejas pantiņu

 

 

kā tipinot zagšus gar maliņu

*** 

kā tipinot zagšus gar maliņu

ar tausti ar uguns skaliņu

uz rītdienu drošāku saliņu

uz nākotni savu aliņu

 

un tur tad ar dzesētu aliņu

var gaidīt kaut pasaules galiņu

un sīciņu smadzeņu daļiņu

klāt piedomāt balto gaļiņu

 

tik ātrāk lai aiztinas šodiena

tā ievelkas kā pēc kodiena

nāc rītdiena gaiša un pulēta

un šķīsta un nepiegulēta

 

 

Par pašsajūtu

“Mūsu pašsajūta ir atkarīga nevis no pasaules visapkārt, bet no tās interpretācijas.”

Autors – var būt jebkurš

 

Daži vārdi par izrādi “MĀRTINS ĪDENS”

  Valmieras teātrī ievējojušas jaunas vēsmas. Izrāde “Mārtins Īdens” apbur. Vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, pašas ieceres dēļ – ir tapusi izrāde par to, ko nozīmē būt autentiskam, tā sacīt, “normatīvā vidē”. Apkārtējie nav nedz “sliktie”, nedz šausmoņi, nedz ļaundari – rit ierasta dzīve… Kāds to pazīst vienā, cits – citā veidā, bet attiecības paģērē tieši tik daudz pieslīpēšanās, lai kļūtu par lielu izaicinājumu personības patībai. Jautājums, kas skatītājiem labi ļauj identificēties ar šiem “apbružāšanās” procesiem un just daudz neviltotu emociju. To skaitā – prieku par atpazīstamību. Var gluži vai izgaršot tēlu reakcijas, spontanitāti, domu darbību… Daudz laba humora.

Otrkārt, izrāde ir par attiecību trauslumu – milzīgu vēlēšanos, bailes no tām, kā arī allaž klātesošo mulsumu, kas neļauj veidot garantēti ideālas saiknes ar pārējiem – allaž piezogas “normālības rutīna”, kad vēlme tuvināt sapni realitātei vai otrādi ieslīgst ikdienībā, ierastībā. Mārtina ierašanās kāda nejauši paglābta puiša ģimenē kalpo par katalizatoru tam, cik daudz viņu dzīvē ir patiesuma un mīlestības.

Treškārt, milzu prieku rada darbs, ko paveikuši dramaturģe Justīne Kļava un režisors Klāvs Mellis. (Grūti saprast, cik tajā ir no Džeka Londona, taču no izrādes veidotāju ansambļa ir daudz.) Jo, veidojot uzvedumu par cilvēku attiecību īstumu, gribot negribot, ir uztaustīts tas esības plūdums, kas atklāj arī pašu mākslinieku talanta īstumu un profesionalitātes dzīvīgumu. Turklāt šī izrāde pēkšņi rada atskārtu arī par to, kā Valmieras teātris spēj būt īsts un dzīvīgs.

Paldies visiem aktieriem – tie priecēja ar niansētu, detaļām bagātu spēli, proti, Kārlis Arnolds Avots, Ance Strazda, Pauls Iklāvs, Ilze Pukinska, Klinta Leja, Anna Nele Āboliņa, Aigars Apinis un Uldis Sniķers.

   Scenogrāfe – Austra Hauks, scenogrāfa asistente – Gerda Šadurska, kostīmu māksliniece – Berta Vilipsone, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers.

Īsi par “KALPONĒM” DT Mazajā zālē

   Teātra dienā baudīt labu, gatavu pirmizrādi – tas priecē.

No vienas puses – par to it kā nevajadzētu brīnīties, ja lomas atveido Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule un Rēzija Kalniņa, – kad tad varētu izdoties, ja ne šādā salikumā?! No otras puses – vai mazums labu salikumu teātrī, kas tomēr beigās skatītāju atstāj aukstu…

Šoreiz – vajadzēja izdoties un izdevās – Viestura Meikšāna grodā režijā un telpas iekārtojumā. Ar Ilzes Vītoliņas kostīmiem, Māra Dejus mūziku un videomākslu un Harija Zālīša gaismām.

Apbrīnu raisa gan visu aktrišu meistarība, gan stila tīrība. Turklāt režisoram ir izdevies izvilināt populārās Žana Ženē lugas daudzslāņaino būtību. Interesi par sižeta attīstību uztur ne vien kriminālā intriga par to, kā kalpones gatavojas nogalēt kundzi, bet arī lomu spēles, kas nemitīgi vedina domāt plašāk un dziļāk – par varas un pakļaušanās motīviem starp cilvēkiem un cilvēkā katrā pašā, vēlmi būt citam, kaunu būt citam un bieži – tā arī nespēju būt pašam.

Lugas precīzais teksts (un skanīgais tulkojums) ir samērā sarežģīti strukturēts, bet tajā pašā laikā liek skatītājam minēt par daudzējādiem apstākļiem un līmeņiem, kas personāžiem liek spēlēt tik dīvainas spēlītes, lai atsvabinātos no kundzības, vienlaikus cenšoties uzkundzēties.

Aktrišu virtuozitāte ir rada klaunādei. Bet spēles maniere norāda arī uz zināmu tēlu sanarkošanos un slīgšanu atkarībās. Un tālāk domājot – iezīmē arī atkarības no statusa, cilvēku attiecībām, vājuma, upura lomas un vēlmes vajāt, patiesībā atrodoties palīdzētāja statusā. Kalpones.

Ļoti biezs, labi nostrādāts darbs.