Uģis Segliņš
Un ja vēl sāk līt… Un ja vēl sanāk maz cilvēku… Viņa iedomājās to šķidro skatu, ko gan par laimi nekad neredzēs, vispēdīgi zārkā iekortelējusies…
Taču viņai palika sevis tik žēl, tik žēl, ka rokas atšļuka, asaras bira kā pupas, pieķēzīdamas visu sasmalcināto rīta veikumu… Un vai tas maz būs rasols, ko griezīs viņai uz bērēm? Uzliks kaut kādas čužas no bāzes!
Ak, Dievs, pagasts tūdaļ būs klāt, bet rasols vēl nav aizdarīts, – Ilgiņa atģida un mudīgi iebrauca čībās.
Un sāls, kur sāls?! Izbiedētās acis šaudījās no plaukta uz plauktu un pēc izmisīgas maldīšanās uzgāja meklēto. Roka sagrāba nešpetno plastmasas sēnīti, sirdīgi papurināja, un tikai tad sirds sāka mitēties no straujajiem lēkšiem.
Tā, gatavs ir – lai jau nu rij! Bļodiņa noklaudzēja pret galda virsmu, un beidzot Ilgiņai paspruka tās spējās dusmas, ko, bezmiegā valstīdamās, viņa līdz pat rītam bija pūlējusies aiztriekt.
Pag, vai tik jau nezvanīja, – Ilgiņai sakārojās viena zaglīga skatiena caur aizkariem.
Nē, paskat, šoferis Vilnis slamstās. Iešļukājis nav. Lūr šurp. Ilgiņa steigšus parāva aizkarus ciet. Vai tad pēc vakardienas piekomandēts sargāt mani, pagāns? Ko ta es tagad – būšu viņam zem lupas, vai?
Ilgiņa vairījās no šamā kā no nātrēm. Jo nekad nevarēja atturēties, neiebāzusi degunā par šmigošanu un ļuļķēšanu.
Bet viņš tik atcirta pretī: „Es netaisos būt tāda dabas kļūda kā tu, tik ilgi jau neviens nedzīvo!”
Varen liels pagodinājums! Vai tad man tas būs jāklausās arī savos šūpļa svētkos?
Dillēs tādu! Lai gan viņš jau nu tad ir tīrais eņģelis, salīdzinot ar to, kas grasās te uzrasties!
Kā jau pa gadskārtu pienācās – pagasts Ilgiņu nāks sveikt. Un šoreiz jo īpaši. Kā nu ne! Māmuļai 85. dzimumdiena. Vecākā – jau, kudī, no kurām varām. Cik deputātu te jau nebija paspējuši sašmucēties!
Un kas tagad iznāk? Arī šie, kas tikko uz varas stutēm uzstutējušies!
Nav jau runa par kārno ikdienu… Kas viss dzīvē nav pieciests! Bet to, ka ķersies klāt nāvei…! Tā tik saka: kapā varēs atdusēties vienā Dieva mierā…
Un Ilgiņai no jauna visa mugura notirpa – tur jau arī tas suns aprakts. Ja dzīve štruntīga, to vēl var pieciest, bet ja vēl viss aizmūžs?
Tak pat tur tev neliks mieru! Tieši šajā punktā viss bija mainījies pašā iedīglī. Un Ilgiņa to juta kā neviens, – vairumam tas varbūt nebūtu aizgājis līdz kaula smadzenēm. Taču, izrādās, pagasts grasījās apskādēt ne vien to atlikumu, kas atlicis šaisaulē, bet ieriebt arī uz visu garo mūžību.
Bet kapi tak paliks tā pēdīgā pietura – uz paradīzi jau viņu augšā neņems.
Kā viņa savulaik bija izsapņojusies par pūkainām bučām un maigo tvērienu, un ilgpilniem skatieniem nedēļu garumā!..
Bet toreiz, tur, projām…
Mežā strādāju.
Un vadītājs, razbainieks, nāk virsū.
Es tik redzu, ka mēs divi vien palikuši visā biezoknī. Un šis to laikam jau iepriekš izgudri iekārtojis.
Kas, es – meitēns gadu septiņpadsmit -, un nāk tāds makans, mēģina sagrābt. Ar stingru veča roku. Mežstrādnieks taču.
Kā ķēru ar to pašu cirvi, kas pa rokai gadījās, kā gāzu…!
Pēdīgi sasaucu cilvēkus, stostījos, ka koks šim trāpījis krizdams, bet pati trīcēju pie visām miesām. Kuram tu iestāstīsi, ka tā tak bij pašaizsardzība?!
Kurš noticēja, kurš ne, – mierā lika…
Tomēr – Dievs jau redz, nav mazais bērns, – tas, ko viņa bija sastrādājusi, nebija atdarāms…
Es gan ar sevi jau cik reižu esmu centusies norunāt, ka tā tak bij pašaizsardzība. Un bija ar’. Tā bija pašaizsardzība. Preventīvā pašaizsardzība.
Un tomēr tas man neliek mieru – ja nu Volodjka neko ļaunu nedomāja – tik tā pa jokam meņģējās?
Un sliktākais, ka neizdarīja tak man neko. Būtu izdarījis, tad es varētu ciest, raudāt, taisnoties. Bet… tagad – zvetēju par ne par ko, par iedomām vien…
Nospļāvās Ilgiņa par bučām un vairāk nevienu vīrišķi sev tuvumā nebija laidusi. Ni un ni!
Paldies Dievam, taisnību neviens nezināja – ne pagastā, ne kur citur.
Es arī pati to būtu gribējusi nezināt, bet kā lai to prātu iegroza? Skleroze paņem tik to, ko grib. Kur mani vienīgie lati un brille, to nezinu nekad, bet to, ka Volodjkam ar cirvi – to zinu vienmēr.
Paradīzē Ilgiņa netiks – tas nu viņai bija skaidrs. Mācītājs jau te centīgs, bet ko tad viņš īsti var zināt…
Taču uz elli arī Ilgiņa neposās – tas jau būtu tā kā par šerpu…
Bet – kapi arī laba vieta, starp savējiem, kur tuvie, mīļie, blakām, kur visi… Un ar to pietiktu…
Ko tad es darīšu kopā ar lidojošiem eņģeļiem? Ne man tas augums, un negribas ar vairs nekur projām laisties.
Mani spārno vistu spārniņi zupā – vismaz zinu, ka ēdu pusdienas un vēl neplivinos nekurienē.
Pagasts gribēja nākt Ilgiņu sveikt kā vienmēr – ar veselu sastāvu. Jo nozīmības ziņā viņa te bija vismaz trešais numurs uzreiz aiz Jāņiem un Ziemsvētkiem.
Taču šoreiz priekšsēdis pateica striktu „nē”. Dosies viņš viens pats, jo jutās iztrūcies un pats gribēja redzēt, kā Ilgiņa noreaģējusi. Ies izlūkos, un liekas vienības var tikai traucēt.
Toties puķēm atvēlēja par diviem latiem vairāk un skatu grāmatu arī izvēlējās ar divreiz pulkāk bildēm.
Bet reaģēt bija uz ko! Jo te nav neviena cita tik veca.
Līdz ar to pagasts šoreiz būs Jurītis viens pats – bālgans tumšā ādas tipa vīrietis, allaž mutes kaktiņus uz leju iegrozījis, sak, redziet tak, cik man grūši – laulībā tikumīgs, darbā priekšzīmīgs, ko vēl lai es izciešu jūsu labā? Izķidāts kā amēba, kam visa dzīve un darba apstākļi paiet zem palielināmās lēcas.
Kas nekaitēja Jēzum – par viņu sarakstīja pēc nāves, bet man viss par sevi jālasa avīzēs, dzīvam esot. Un kurš mūsdienās pret cilvēku izturas ar vajadzīgo pietāti?
Viņš jau nemaz pats neplijās sēsties pie Dieva labās rokas, viņš tur tika daudzbalsīgi ievēlēts uz termiņu. Ar nomācošu, nospiedošu vairākumu, kā saka. Vilka pagastu, kas izrādījās spītīgs kā ēzelis un vairāk rāpuļoja atšļauku nekā klumpačoja uz priekšu.
Bet tas, kas darījās pēdējā laikā, gāja pāri Jurīša saprašanai un aizņēmumiem. Ar pāris kredītiem ķešā viņš jutās tā, it kā krīze pēkšņi būtu pieķērusi viņu nedarbos.
Kur te Visaugstākā žēlastība, ko viņš jutās pagodināts iemiesot, – vai tad viņiem nevajadzēja būt uz vienu roku?
Kur trekno gadu kontinuitāte? Rēķini nešpetnā jestrumā cilpoja šurp aumaļām. Kur dēties, kur sprukt? Kur acis likt? Būs jāmet pie malas pēdējās kauna paliekas, jāiet pārkreditēties… Un izskatījās, ka tas ir tikai beigu sākums.
Visi priekšnieka standarti tika apcirpti: sievu piespieda vājēt, meitu – strādāt, mājkalpotāju – nenākt… Tik nevainojams bija viņa privātais sīvī.
To dzelkšņu kroni ārpus darba laika viņš nemaz neņēma nost – tas viņam bija ielakots kopā ar frizūru un labi piestāvēja.
Bet tad pēkšņi direktīvās viņš pamanīja vienu spīdošu punktu, kas ar pāris trāpīgiem vārdiem izteica neizsakāmo. Fondi: inovācija, restrukturizācija – veciem un vientuļiem! Un viņam acumirklī dzima plāns – mūsu ļautiņi jau sen to bija pelnījuši! Būs! Būs gan inovācija, gan inaktivizācija.
Taču Ilgiņa jau nebūs no tām, kam var acis aizmālēt ar puķēm un bilžu grāmatām. Brilli viņai vajag, bet ir lietas, kas labi saskatāmas arī bez brilles. Ilgiņa visu zina, jo TV šovus skatās un arī radio vēl reizumis uzgriež. Nekā jau tur nav, bet vismaz kāds tarkšķis vervelē, kopš takšelis miris.
Vakar…!
Tas notika radio „Aktuālajā stundā” astoņos. Kad viss tiek pateikts – i kas jauns, i laika ziņas, i kurā Amerikas skolā cik kurš nošāvis.
Kā vienmēr – sāka runāt tas smukais diktors ar žūžojošo balsi, kam arīdzan visi sliktumi izskanēja līgani kā ķīselis: „Lietuvā uzliesmojis cūku mēris,” – tā, it kā šis saldu bonbongu pa muti viļātu – lai tik nevienu šais laikos nesatrauktu, bet lai katram, kam galva uz pleciem, trieka būtu klāt!
Nu, labi! Bet tad sāka intervēt pagasta priekšsēdi. Viņš esot ieradies ar priecīgu ziņu – beidzot pagastā būšot jauni kapi.
Nē, nu feini… Bet, pag, ir taču jau vieni, kam tad vēl…
Nu, un kad tad tie jaunie kapi sākšot funkcionēt, – ieaijājās diktors.
Ilgiņa piebāza ausi pie radio tuvu, tuvu.
Kā, kad? Tad, kad kāds nomirs, kad būs ko glabāt, – tad arī sāksim funkcionēt.
Viņš tādā kā paģērošā aizvainotībā atcirta uz jautājumu, noplātīja rokas un ar kreiso Ilgiņai skaidri trāpīja pa ausi.
Un viņa skaidri redzēja, kā šis tur tagad sēž – acis izvalbījis, stulbi blenzdams!
Un tas viss kopā izskatījās kā mēms pārmetums tieši viņai – par to, ka šī vēl turas. Jo viņa kā vecākā ir vistuvāk vēlamajam rezultātam.
Johaidī – ko tik neatļaujas!
Jaunus kapus viņiem vajagot, skat, ko!
Vecie esot pilni, neesot vairs tās infrastruktūras. Padomājies – infrastruktūru viņiem kapos! Pumpis – visa infrastruktūra! Plus vēl grābātāja, kas novāc sakritušās čabatas.
Un cik tur nebija kopiņu, kas aizlaistas!? Vienkārši vajadzēja virsū stūķēt un viss! Tā jau, ja vispārīgi skatās, jebkurā vietā pa kādam kaulam mēdz izlīst no kādas nekurienes.
Blakus centrs – neesot gigēniski? Kāpēc tad visu pagāšo gadsimtu bija gigēniski? Kas ta tad te bija, – nomale?!
Un šitāds mērglis rīt nāks mani sveikt jubilejā! – Ilgiņa noskurinājās. Liekulis tāds! Manu nāvi viņš gaida – nāks baudīt, cik ilgi vēl jāciešas?
Izrādās – šiem nekas nekust tik tāpēc vien, ka viņa vēl kust!
Kas ta – es esmu jums kāda kapu biznesa sēklas nauda? Kredīta ķīla?
Uzreiz Ilgiņa juta, ka trūkst gaisa, bet pat validols nekur riņķī nemētājās, – tad nu uzrāva virsū plašķi un špudurks – uz aptieku.
Nepaspēja ne ienākt un durvis aizcirst, kad jau tika saņemta atplestām rokām.
Kā viņai likās, ar priecīgi iztrūcinātu: “Vai jums kas kaiš, Ilgiņ?”
Man nekas nekaiš! Tikai galva sareiba, validola vajag…
Viņa nedabūja ne izteikt līdz galam, kad jau tika skriets un nests uz letes, vesels kalns, kā uz anatomikumu, kā uz cūku gripu, kā uz celulītu.
– Tu dzirdēji?
– Es dzirdēju.
Skaidra lieta – Birutiņa jutās tik iesaistīta jaunumos, it kā arīdzan aptieka pārtaptu no filiāles vecajiem kapiem par filiāli jaunajiem.
Aptieķniece Birutiņa bija lāga sieva – vietējo žēlabu un kaišu folkloras vācēja un tālākteicēja. Ķīmija te svabadi sadzīvoja ar aizvārdotu sāli, zemes tauki ziedās vēl pa virsū ehtīgiem zieķiem… Bet tad vismaz savējiem tā veselība ripoja uz priekšu kā smērēta…
Birutiņa jau atspērusies rāva laukā no šūplādes spiediena mērāmo…
…Vai tad tagad maz uz veikalu var iet? Bija bail, ka visur, kur Ilgiņa parādīsies, viņu sagaidīs kā kapu zvaigzni vai apbedīšanas prezentāciju.
Taču viņa neļāvās iebaidīties – tikai neizrādīt vājumu, citādi ar viņu neviens vairs ne par ko citu nerunās, kā tik par galu.
Viņa jau garā redzēja, kā visi gaida jauno kapu atklāšanu gluži kā kādu Lapčonoka lielkoncertu. Tik cierē, kad Ilgiņa savīkšīsies un varēs noteikt īsto datumu.
Ilgiņa lēni un prātīgi atvairīja spiedienmērāmo, paņēma validolu, izgāja, bet tad – kā ņēma vagu uz autoostu…! Prom – vienalga, kur, vienalga, kādā virzienā, kaut vai atpakaļ uz Sibīriju…
Tikko Ilgiņas mugura bija nozudusi pa durvīm, Birutiņa jau spaidīja priekšsēža numuru, ka ir pirmie upuri.
Tikai – kur nu tālu aizmuksi mazā miestā? Kā iekāp autobusā, tā šoferis Vilnis, bezkauņa, raida prom un draud, ka zvanīs policijai, lai savāc par klaiņošanu: „Nu, kur tad nu steigsies, šitas tak iet uz kapiem… Pati dzīsies pakaļ kaulainajai? Ja tik ilgi dzīvo, nāve piemetas tik vai tā.”
Pipari šim uz mēles!
Bija vien jāšpago uz veikalu un jāsapērk produkti, lai rīt ir ko celt galdā tiem rīkļurāvējiem.
Tagad kā cietumā – dzīvot neļaus, bet uz miršanu jāgaida.
Bet Jurītis radio studijā bija noplātījis rokas, sēdēja, acis izvalbījis, stulbi blenzdams… Un diktoram nekas cits neatlika kā liegi pateikties par aizraujošo interviju un vedināt iegriezties studijā tiklab arīdzan ar citām priecīgām ziņām.
Jurītim bija grūti apslāpēt savu iekšējo starojumu, jo risinājums bija spīdošs. Viņš burtiski polonēzes solī slīdēja līdz mašīnai un norādīja šoferim braukt uz masāžu.
Bija jādodas uz Rīgu, jo uz vietas tādas lietas nesaprata. Citādi jau te ar akmeņiem tiktu nolinčots ne tik vien viņš pats, bet arī grēcīgā masētāja. Kaut gan Rietumos jebkuram vīrietim tiek sniegta masāža! Un austrumos arī. Nemaz nerunājot par dienvidiem. Un ziemeļos bez tā vienkārši nevar iztikt. Ar visu aromaterapiju, anticelulītu un refleksoterapiju… Masāža ir masāža – par veselību ir jādomā – tā ir veselība un punkts. Un – tikai nevajag!
…Kredīti būs nomaksāti, parādi dzēsti, visas sievietes apmierinātas – kā ģimenē, tā arī ārpus… Viss būs pa smuko.
Iedomās Jurītim jau šampanieša ņirbulīši burbuļoja gar acīm…
Taču īsti zibeņi, kā vienmēr, nāca negaidot un satricināja viņa galvu kā no zila gaisa. Zvanīja Birutiņa no aptiekas: kā tad, ir pirmie upuri – Ilgiņa jau atsteberējusi pēc validola. Par jaunajiem kapiem.
Tā, sākas! Tas ir jānovērš pašā saknē!
Jurītis deva rīkojumu šoferim griezt atpakaļ uz ciemu!
Sasodīts – par agru viņš bija izpļurkstējies. To visu taču vajadzēja tā gudri, pamazām, sagatavojot sabiedrisko domu, irdinot augsni, izsūtot preses relīzes…
Garā mēle ikreiz pārvēršas par viņa paša žņaudzējčūsku!
Bet tieši par vecīšiem tak es domāju! Par ko tad citu lai te vēl domā, ja jaunie aizbraukuši vergu darbos uz ārzemēm sēņot? Citas nākotnes nav, kā jaunie kapi! Simbols atjaunotnei – viņa acīs iespīdējās sadistisks šķelmīgums.
Kapi likās kā viņa atdzimšana jaunai dzīvībai. Tā teiktu mācītājs, un arī Jurītim tam būtu bijis jāpiekrīt, pat ja katrs ar to domātu gluži ko citu.
Tā ja! Bet ko tad es šodien ar Ilgiņu iesākšu? Saņemšu ap pleciem, mierināšu? Glāstīšu un teikšu labus vārdu? Rīt viņai jubileja, tad arī glāstīšu un mierināšu. Ai! – atmeta ar roku Jurītis un izrīkoja, lai šoferis stūrē vien atpakaļ uz masāžu.
Tomēr uzjundītais piktums lika kūsāt.
…Nevar vairs tā, kā agrāk – kā gan latviešu izdaudzināto kapu kultūru var prezentēt izpujusi sēta un apdrupuši stabiņi? Klienti guļ nekārtīgi, bez īsta plāna – kā pagadās… Kāds kaut ko kopj, kāds – neko. Piederīgie atbrauc tik uz kapusvētkiem kā pa Ziemsvētkiem, johaidī! Un jau pēc nedēļas uz kopiņas stāv nevis svaigas puķes, bet kaut kāds gļotains, apskretis puķu ģindenis, kas reiz saukts par pušķi. Kā gan lai šajā valstī, kur katra latvieša sirsnīgākie svētki ir kapu svētki, tos beidzot pienācīgi nosvin?
… Bet – bija kāds noslēpums, ka ne miegā miesīgajai sievai izčukstēt! Pagastam ir izdalīti līdzekļi – paredzēti vientuļajiem, neapkoptajiem, atstātajiem, pamestajiem… Taču – pilnīgi dabiski – štatu nav, telpu nav, inventāra nav, un to visu „neko” vēl arī nogriezīs, nekā nav…
Un ļoti labi. Jārīkojas piedāvāto apstākļu ietvaros. Papīros viss ir tik smuki un oficiāli, ka tik vien kā jāsaglabā žēlabaini nesavtīgs ģīmis! Teritorija liela. Klapatu maz. Efekts – paliekošs.
Bet to zinu tikai es. Un kam citam jāzina?
Galvenais, ka pamatmērķis tiks sasniegts – būs ticis domāts. Kādam taču ir jābūt pamesto aizgādnim, un tas būšu es. Kolīdz jūsu vairs nebūs, tā tiksit kopti uz to labāko – Jurītis noiķiķināja pie sevis, bet tad aprāvās – varbūt kāds ierauga un lasa viņa domas.
Mirušo aizbildnis Svētais Jurītis, – lai atšķirtu no parastā Svētā Jura. Viņš labpatikā noguldzināja.
Un, ja kāds negrib, lai nemirst – nav spiesta lieta… lai dzīvo mūžīgi, dzīve šodien piedāvā pat tādas iespējas…
Pēkšņi bikšu šekumā ievibrējās mobīlnieks: zvanīja šoferis Vilnis: Ilgiņa tikko kāpusi autobusā un grasījusies doties uz vecajiem kapiem!
To nedrīkstēja pieļaut!
– Tu viņu neizlaid no acīm! – Jurītis nokomandēja atbildīgo, taču nu jau bija pilnīgi skaidrs, ka viņa uzbudinājumu var kliedēt tikai masāža.
Tik traka nu bija tā vakardiena.
Ilgiņa brīdi ieklausījās trepēs. …Ja nu atskrien ar visu kameru – pag, jāiet pinkas savaldīt. Ka tik nav uzsākuši šovu „Mirsti ar kapu zvaigzni”? Kur suka…
Viņai nekas nekaiš, nav kaitējis, un lai nemaz necer – nekaitēs arī! Pigu jums visiem!
Mammīte tur, projām esot, allaž raudāja: un man būs jāguļ svešā zemē, prom no savējiem?!
Atgriežoties tā man šķita lielākā no laimēm – ka atdusēšos te, starp savējiem.
Bet, ja reiz vienā upē divreiz iekāpt nevar… tad, otrreiz kāpjot, kur es kāpju – savējā vai svešā? Kas tad ir tie manējie, ja man neviena nav? Viena pati. Pārējie… kaut kad… nez kuras pakāpes…
Māte mira tur.
Te viss tā mainījies… Vai sava zeme, kur nav savējo, ir sava zeme?
Tad kur es reabilitēta gulēšu – savējā? Vai svešā?
Ilgiņa juta, ka sirds sāk pa muti kāpt laukā.
Vai cilvēki maz mani vispār atcerēsies?
Bet kā gan ne! Kūkas, biezpiena kūkas dēļ.
Tādas kūkas kā Ilgiņa cepa, necepa neviens. Uz mēles kūstošs meistarstiķis. Viss bija nomērīts gadu desmitu izsijātā zināšanā, iemantotā jušanā – pirkstu gali paši ņēma, kaisīja, maisīja… Likās, ka citiem tādas vielas vispār nav pieejamas, kas Ilgiņai bij turpat degunpriekšā.
Lai gan… tikai ar gudru ziņu, ar mīļumiņu…
Pasūtināja kā traki, jo Ilgiņas torte ikvienā saietā pārspļāva jebkuras ekstras.
Visas vietējās – kur nu tikai vietējās -, arī republikāniskās avīzes bija pilnas pierakstītas, piebildētas, intervijas stāvēja mājās sakrautas kārtu kārtām…
Ilgiņa – tā bija labākā biezpientorte pagastā.
Biezpientorte – lūk, kas bija Ilgiņa.
Nevis… jaunie kapi!
Un tā tak tam vajadzēja arī palikt!
Lai gan: „Biezpientorte,” – Ilgiņa novilka un apsēdās. Vai tad tik vien bij tā viņas dzīve? Tas tak bija tikai putukrējums, bet – kur dzīves sāls?
Vai tad nekā svarīgāka nav? Nevar būt – pag, kur palika dvielis, jāapslauka paloda… Ilgiņa apjuka, jo tā skleroze… Nu, pag, kas ir bijis vissvarīgākais… Skleroze. Nu… tepat taču ir, tepat ir jābūt! Domas un rokas mētājās apkārt, ka ne savākt. Dažu reizi tak viņa bija gudrojusi un izsijājusi. Viņa atvilka atvilktni, ķerstījās ap nažiem, dakšiņām, noslaucīja karotītes, it kā starp tām tā dzīves sāls būtu iekritusi un vairs nebūtu sagrābājama saujā vienkop…. Nav…
Nē, ir…!
Tas bija tad, kad viņa ar visiem papīriem un somām iesēžas savā plackartē. Smacīgs. Mužiks treniņtērpā ar čībām smako pēc sviedriem, kāda mammīte sunī dēlēnu mātes vārdiem, štrams večuks ar zelta zobiem izdala kārtis un slaidi nospļaujas, reņģes garo uz avīzēm un olu čaumalas knakšķ, atsedzot pa zilam dzeltenumam. Nav ko elpot, katra sīka stacija atspīdot liekas kā ontlīga lielpilsēta, stabi šaudās kā negudri, klaboņa atbalsojas deniņos…
Ceļš uz mājām, – ir tik labi kā pasakā…
Un vilciens pienāk, un Ilgiņa izkāpj uz perona…
Tas bija tas mirklis, ko viņa labprāt ņemtu līdzi mūžamajā par ķisenu pagalvī.
Bet tagad: še tev – ballistika pakrūtē. Tagad viņu atcerēsies kā jauno kapu dibinātāju. Nu, vai zinies!
Kā tad tur būs!? Klajš, neviena paša apkārt… Smacīgs, drēgns, ķemertiņš droši vien sētā…
Skaņu izolācija – ne suns kāds iegaudojas, ne vārna paķērc. Pat ne vilka, ar ko pagaudot par vientulību duetā. Un mašīnas tik garām vien, garām vien – it kā viņa nemaz nealktu, lai kāds atceras un atnāk puķi uzlikt.
Pag – pagasts tak būs spiests kopt! Citādi – kurš nākamais būs ar mieru tur gulēt?! Kur prestižs? Jā, un kas tad mani koptu vecajos kapos?… Tur jau nu noteikti ikviens ar savu puķīti ietu garām pie citiem.
Bet… jaunajos – kā princese! Nē, vispār jau feini – pašai sava zeme, savi kapi! Ir kur izplesties.
Viņa sāka raudzīties uz sevi globālākās kategorijās. Viņa – tie taču būs kādi pāris hektāri auglīgas zemes. Zini, gluži kā īpašniece, kas dzīvē nekad nebija bijusi.
Ai, bet cik tad nu ilgi – gan jau kādu ātri pieraks klāt vienā sānā. Un vai nu pratīsies kauna iet nomaļus – droši vien špagos ar savu finiera gultu spiesties tieši blakām. Vai tad es vairs būšu pati sev kungs?!
Bet – kad tad vēl iemitinās nākamo?! Vienā dienā jau tādas lietas nenotiek. Un ja nu vesels gads jāgaida?!
Un kas tad būs pirmais, kas mirs pēc viņas? Ja nu vēl Grieta, tad nekas – ar to vismaz šad tad var aprunāties, bet ja kāds, ar kuru vispār nav nekā kopīga vai tāds, kas ar autiņu nosities dzērumā? Vai tāds, ar kuru galīgi nesapas dienas režīms? Un cik tad ir tas knapums, kas pa gadu tādā miestā spēj galus atšaut – viens, divi… Šito ārprātu – kā kad tevi ieraktu nekur – grāvja malā…
Nē, es tak varu arī buntoties ar ultimātu – viena pati es tur gulēt neiešu, lai tad gādā, ka var gulēt vismaz divatā!
Ilgiņa nokaunējusies aprāvās, kā dullumā pieķerta…
Likšu, lai kremē – ka nav, ta lai nav nekā!
Un Ilgiņa atcerējās visdrausmīgāko mirkli savā mūžā. Viņai pasūtināja torti. Un viņa labticīgi to arī uzcepa. Kā tika pieteikts, jāpacenšas, jo – populāram televīzijas šovam. Ieradās, ne vārda neteikuši savāca ar viltīgu smīniņu. Bet tad – mīļā pasaulīt – ko Ilgiņa mājās saposusies un pie televizora nosēdusies ierauga reitingu lutinātajā raidījumā? Viens prakvosts paņem viņas torti, veselu dienu ceptu, rotātu un čubinātu, un triec otram ģīmī! To pazemojumu, to bezspēcību, to netaisnību… Man likās, ka es no kauna nomiršu un nākamā dienā nepiecelšos – tik veltīga un iznerrota es jutos.
Bet! Ja pagasts tūdaļ uzradīsies, tad es zinu, ko darīšu ar savu torti! Pati! Kaut ko tik briesmīgu viņš no manis nemaz nebūs gaidījis!
Lai gan Jurītis bija samērā augsta ranga, tomēr izskatījās, ka pie Ilgiņas viņš lavās kā peramais puika uz ābolu čiepšanu kaimiņdārzā. Puķes vienā, grāmatu otrā rokā žņaudzīdams tā, it kā tie būtu argumenti attaisnojumam, ja viņu pieķer.
Šitā vecene ar visiem saviem astoņdesmit pieciem bija indīga, žultaina un veica propagandu. Padarīs mani par bendi, rīkļurāvēju un mošķi, nāves industrijas iedzīvinātāju…
Bet kur tad te lai uztaisa labāku industriju? Ar ko tad jūs, palikušie vecīši, kas atsēžat dzīves pārpalikumu, te domājat ražot, pelnīt, attīstīties?
Viņš ar krietnu žulti sadeva sutu Ilgiņas zvana pogai, tā ka tā aizkaucās kā sirēna – Jurītis pat nobijās.
Kad attapās, viņš sāka kā lūgšanā taisnoties: es vienkārši likšu akcentu uz vientuļajiem, pamestajiem, atstātajiem… Lietas ir jāsakārto…
Ilgiņa jau gribēja iet ielaist, bet attapās, ka jāizceļ no ledusskapja torte – kā nu bez tās – pa abām kopā viņas izskatīsies krietni prišāk.
Jurītis gaidīja, Ilgiņa nenāca…
Un pēkšņi viņš sajutās šaipus durvīm tikpat laimes neapciemots kā Ilgiņa tur, taipus – ir aizskrējis tik daudz gadu, bet vai dzīve tā pa īstam bija atvērusi viņam savas durvis un ielaidusi? Kulšanās, ņemšanās, bakstīšanās, bet kāda jēga…
Durvis strauji atvērās… Un, kad Ilgiņa parādījās uz sliekšņa, viņa tam likās kā spogulis viņa paša izniekotajai esībai. Abu skati sastapās, asarām acīs pagasts virzījās iekšā…
Jurītis apkampa Ilgiņu ne vairs kā senum senu aizmūžu jubilāri, bet kā pats sevi – dzīves aizkautu un nonīkušu radību.
– Mīļā jubilāre! – Jurītis dvesa.
Bet vai gan Ilgiņa nesaprata, ka šī te liekulīgi saldā čunčināšana bij tikai prasta piebraukšana, lai novērstu uzmanību no galvenā!
– Mīļā Ilgiņmāt…- asaras kāpa Jurītim acīs, jo viņš nezināja, kā šo situāciju noregulēt…
Līdz viņa uzkliedza: “Nebūs nekādas rakšanas jaunajos kapos, ejiet jūs visi kārties! – tas ir mans testaments un āmen”. Ilgiņa izšņāca to pār lūpām un jau sniedzās pēc savas tortes…
Juris uzmanīgi pavērās apkārt? Vai kāds dzirdēja? Maz ko viņa te varēja izķērkt! Kad iebrēcās – ejiet jūs visi kārties – tas arī bija testaments, ko?! Tāds visai slepkavniecisks testaments! Nu, pagaidi tikai! Es te neesmu nācis par putnu biedēkli! Es arī mācēšu sevi aizstāvēt!
Pacietības mērs bija pilns – nokrita cietēja lēnprātība, pazuda vēlīgā iztapība, izsīka tautas kalpa iecietība! Viņš sagrāba Ilgiņu aiz tamborētā žabo, dzintara krellēm, klāt pieķerot visas pazodes. Un kā šņirkstot rāva…!
– Un kā vēl tu gulēsi jaunajos kapos, kā mīļā, viņš piedraudēja kā Dieva tā Kunga zvērināts tiesu izpildītājs, – Biezpientorte tāda! – arī viņam izlauzās ilgi krātais protests pret neaptēstajām, tumšajām, mūžam neizglītojamajām tautas masām.
Ilgiņai trūka elpas, viņa saprata, ka jāglābjas. Dzīvību rauj laukā!
Vai šoferis Vilnis vēl tur aiz loga nestāv…? Ka varētu sasaukt. – Vilnīt… Glāb… Varbūt mest ko pa logu, lai plīst, – ka tik mani dzird! Kas te pie rokas – putojamais… Ak, vieglāk pļaut tepat pa rokai…
Un kad nu šī mauca ar putojamo burku – nodimdēja blīkšķis…
– Esi vien pats savam biznesam kapitāls! – Ilgiņa iesaucās…
… un tikai tad pamazām attapās, ka pati par to ir arī gādājusi…
Viņa brīdi skatījās, nodomādama: paskat, kā tā dzīve iekārtota – mūsdienās mirst pat krietni jaunāki cilvēki par mani.
Bet ja nu viņš neko ļaunu nedomāja?
Ārprāts – un ja nu viņa mirst nākamā – ko viņi divatā ar šitādu jaunajos kapos sadarīs? Ko viņa tam teiks, kad tur nonāks?
Un, ja nemirs, tad tagad – cietumā? Ej nu katru reizi iestāsti, ka tā bija preventīvā pašaizsardzība.
Un kur tad nu tādu kūku vairs grūdīsi, ar kuru tikpat kā mironis cienāts? Kuram tad tādu vairs liksi uz šķīvīša?
Un vai kāds vēl vispār atnāks?
Ilgiņa palika neziņā.
Piečuks pagalam.
