Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

VAIRĀK PRIEKA, MAZĀK ASARU!

Uģis

   Gads ir sācies ar daudzām norādēm uz pārlieku augsto cukura līmeni ļaužu asinsritē. Taču to pašu nevarētu teikt par notikumu apriti pasaulē, – tur dominē žults, augsts cūcīguma un zems cilvēcīguma līmenis.

   Tas vilšus vai nevilšus atspoguļojas arī jaunākajās teātra izrādēs.

  Negribas, protams, pārlieku paaugstināt glikēmisko indeksu, tomēr pa kādam cepumam gribētos piešķirt tiem, kas iepriecinājuši, pārsteiguši un gandarījuši.

   Un tātad – pa cepumam tiek…

• Izrādei “Mazās lapsas” JRT. Kopumā. Kā nostrādātam klasiskas mākslas darbam. Visi komponenti ir saskaņoti harmoniskā koptēlā. Savulaik teātra kritiķe Lilija Dzene uztraucās, ka mūsdienīgi meklējošā JRT aktieru radošajām biogrāfijām pietrūkst lielās klasikas lugu dramaturģiski izstrādāto lomu, kurās augt. “Mazās lapsas” tad nu ir piemērs kam gluži pretējam.
• Noteikti – aktrisei Sandrai Kļaviņai. Viņas psiholoģiski pamatotās un spilgtās virāžas, izstrādājot savu lomu izrādē “Mazās lapsas”, žilbina.
• Lai gan aktieru ansamblis izrādē “Mazās lapsas” spēlē augstvērtīgi, tomēr, drusku ironizējot, gribas piebilst: kā ierasts. Tāpēc, manuprāt, vērts pamanīt, ka aktierim Dāvidam Pētersonam (no manis redzētajām lomām) ir patrāpījies līdz šim vislabākais veikums, kas iezīmē izaugsmi un prasmi būt smalki niansētam.
• Prieks, ka aktrise Aminata Grieta Diarra vairākās izrādēs ienes to it kā atšķirīgā cilvēcīgo stīgu, kas JRT ansambli padara košu un bagātu (“Melnais piens”, “Melnais gulbis”, Mazās lapsas”, savulaik arī “Linda Vista”).
• Jāizceļ NT izrādes “Zelta templis” režisora Henrija Arāja formas izjūta. Tā ir nedaudz savrupa. Bet, iespējams, noder, lai izceltu japāņu rakstnieka Jukio Mišimas pasaules uztveres atšķirības, pie kurām, mēs, iespējams, neesam raduši.
• Aktieris Uldis Siliņš ir ļoti labā mākslinieciskā (arī fiziskā) formā, un Midzogučī lomas pamatīgums “Zelta templī”, manuprāt, aktiera karjerā ir liela veiksme.
• Jauki, ka “Zelta templī” parādās aktiermākslas students Tomass Ralfs Ābolkalns. Viņa veikumi kļūst aizvien pamanāmāki un drošāki (nesen redzēju arī viņa darbu delartiskajā komēdijā “Sapņotāji”).
• Bija atsvaidzinoši palūkoties uz vairāku personāžu kolorīto izskatu JRT izrādē “Pēdējā maltīte”. Kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas darbs ļauj pazīstamos aktierus ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus, un, manuprāt, tas arī viņiem pašiem ir būtiski palīdzējis radīt negaidītus tēlus.  

Lai garšo!

Ja vēlaties

* labāk iepazīt un izprast sevi;

* paaugstināt pašvērtējumu;

* veidot labākas attiecības ar citiem cilvēkiem;

* pārvarēt nomāktību vai pārlieku satraukumu…,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Notiks 9 nodarbības

no 2025. gada 17. februāra līdz 14. aprīlim.

Laiks – katru pirmdienu no 18:30 līdz 21:00.

           Vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

Maksa par visām 9 nodarbībām – 225 €.

            Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

“Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes un teātra izteiksmes līdzekļus.

• Kā labāk sevi iepazīt?
• Kā attīstīt sevī spontanitāti?
• Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vada sertificēts psihodrāmas speciālists Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

x   x   x

nospicē frāzi kā nolauztu zīmuli

posto ko čolē un spridzini tīmekli

saturi purnu ja nav tev ko sacīt

gana tās drazas nevienā acī

varbūt tas vezums ir jāapgāž cinīt

bujānīt pietiek un pēcāk činīt

apgreidot garīgo gribas pa fiksam

nočekot kā iet kēksiem un čiksām

ja vien tu neesi sumpurnim līdzīgs

ieķer napiņu neesi īdzīgs

cīgas un botes un cope kā ļipa

rajonā izej kā varonis ķipa

atmest pedāļus zārkā glītā

paspēsi tagad mauc gāzi grīdā

visu te gribas pa riktīgo aizmirst

sapakot pekeles kaut kur aizpirst

zīmulis būsi ja nikna tev priča

maciņā piķis un kaklā giča

pačilot gribas tik filtrē ko dari

nepļurksti ilgi un nemīz gari

x   x   x

iedomājies ka esi vienīgais palikušais

uz pasaules

un tu esi latvietis

vienīgais kas var pateikt kaut ko pasaulei

un tā sadzird un saprot

kaut dzirdes un saprašanas nav kā tādas

jo nekā cita jau nav nevienam ko darīt jo neviena nav

tu runā vienīgajā kādam izdzirdamajā valodā

un tu vēl saproti un tātad kāds pasauli saprot

kad tā ceļas un kad tā pakrīt

ir vispasaules mans kaktiņš mans stūrītis beidzot iekārtojams

kad viņi visi atkrīt

kad viņu nav kad izčib

pabūt vienam bišķi

visas norādes ir rādītājpirksts

viens kā pirksts

pat ne vienas puķes nav latīniski

pat neviena lama nav krieviska

nav ar ko parunāt bet vismaz var latviski paklusēt

un viss kļūst internacionāls un nacionāls reizē

un neviens nav maita

un katrs ir labs jo nav

un joprojām neviens nav labs diezgan

ar tevi vien pasaule pieskan

bet vismaz nejēgu nav

jo tu taču tas nevari būt neviens to nesaka

un būt vienam nav pasaules gals

un pasaulei tas nav gals

un jebkura ainava ir tāda latviska

   Labi, ka portāls filmas.lv ik pa brīdim skatītājiem paver iespēju bez maksas ielūkoties latviešu filmās. Tad var atgūt to, kas dienu skrejā nav iespēts.

   Noskatījos aizraujošas filmas par, cita starpā, lieliskiem peldētājiem, kas paradoksālā kārtā dzīvē bojā gāja ūdenī. Vienlaikus savā peldējumā atstādami monumentālas šļakatas.

   “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” ir neatsverami vērtīgs kino, kurā ir izsekots Podnieka paša pārdomām par savu esību un piedzīvoto laikmetu. Te arī iezīmējas būtiskas atziņas par dokumentālo filmu veidošanas principiem. Filmas autores Antra Cilinska un Anna Viduleja, līdzīgi Podniekam, ir atradušas caurviju motīvus, tēlus… Spriedzi raisošu kāpinājumu – gaidas, vai ezerā tiks uziets Podnieks vai varbūt ir kāds brīnums, kas viņu neticamā kārtā paglābis. Vesela ēra atmostas atmiņās un atgādina par savu nolemtību, trauksmainību, atmosfēru, ilgām… Un vienlaikus tagad pārsteidz tas izteiksmes askētisms un apvaldītais runas veids – kā toreiz drīkstēja runāt par notiekošo. Tur nav lamāšanās un bravūrīgas spļaušanas virsū realitātei vai pašpārliecināta populisma. Bet tieši – otrādi – vēlme mainīt, pietuvināt jaunu realitāti, tikt līdz plašākai, dziļākai izpratnei. Tā arī to laikmetu esmu paturējis atmiņās – kā bagātīgu Ēzopa valodu, it kā vienkārši teikumi ietver tam laikam lielu uzdrīkstēšanos. Ir interesanti salīdzināt, ko atļaušanās nozīmēja toreiz un tagad. Mans žurnālistikas pasniedzējs Ābrams Kleckins kādreiz lekcijās bagātīgi raksturoja latviešu poētisko dokumentālo kino. Šobrīd filmā “Podnieks par Podnieku” atkal varam atskārst, cik tas ir bijis tēlains, tiešs un iedarbīgs.

   “Mana brīvība” savukārt ir mākslas filma par politiķi Itu Kozakeviču. Neparasti vērot, jo mēs ar Itas ģimeni dzīvojām vienā kāpņu telpā. Viņa – vidus dzīvokļos, kur citos stāvos mita Binnijas ģimene (toreiz viņa bija vēl mazs, skaists pusaugu skuķis); Kļaviņu pāris (Leonardas Kļaviņa vecvecāki). Arī Ērika 5. stāvā, kas savā cienījamajā vecumā nocēla Oļģertu sievai no 6. stāva; kā arī skandalējošie iemetēji Rita ar diviem neaizsargātiem bērniem. Beigu galā piedzīvotājs Ritu nogalināja, paametot zem 11. tramvaja. Un filmā redzamais dzīvoklis ļoti atgādina atmosfēru, kāda šajos dzīvokļos valdīja – caurstaigājamas istabas un logs uz pagalmu ar daudzām smagajām un ātrās palīdzības mašīnām. Bet aiz tām rēgojās Jaunā Ģertrūde. Tā bija mūsu Miera ielas brīvība.

   Bet mēs dzīvojām tajos dzīvokļos, kas bija pa kreisi. 5. stāvā, kur dienā nebija ūdens, tāpēc mūsu tētis cēlās naktī augšā un pildīja vannu, spaiņus un toverus ar ūdeni. Dažbrīd, ja bija kaut kas ļoti interesants televizorā, tad ūdens pēkšņi parādījās arī dienas laikā, to neviens nekad negaidīja, dažbrīd krāns netīšām tika atstāts vaļā (jo tāpat jau nekam tur nevajadzēja tecēt), un tas bija veids, kā mēs šad tad appludinājām apakšējos Finkus.  

   Tā bija māja Mierā ielā 42, pie kuras nesaprotamā kārtā vēlāk tika jehovieši, kas sākumā zvanīja pie visām durvīm un aicināja parunāt par Dievu, bet pamazām mūs visus izfīrēja ārā un tagad tur mājo paši.

   Lielais jautājums pēc filmas noskatīšanās ir tāds – kā tad mēs esam tikuši galā ar jautājumiem par čekas ziņotājiem. Šim jautājumam no dažādām pusēm ir pietuvojušies JRT (“Vēstures izpētes komisija”, J.Rokpelnis (“Muzejs”), seriāls “Padomju džinsi”… Tagad arī “Mana brīvība”.

   Tomēr mani joprojām mulsina tas, ka mēs kā sabiedrība ziņotāju vārdu publiskošanu un tam sekojošos rakstus un izteikumus esam uzņēmuši drīzāk kā tādu laikmeta spiediena blakni, izlīdzinoši, izprotoši, pieņemoši, bet, es teiktu, tā līdz galam neapzinoties un nesaliekot punktus uz “i” par konsekvencēm, kas… vai tiešām ir pagaisušas?

   Kaut arī septembris Latvijā tagad ir pieslējies vasaras pavaļas mēnešiem, kultūras baudas jau tomēr ik pa mirklim piebiksta un vilina. Kas man šķiet īpaši atzīmējams un iesakāms no pēdējā laikā baudītā?

• JRT “BALTAIS HELIKOPTERS”, kas ar negaidītu vērienu ieraksta šo filmu  pasaules kultūras kontekstā. Tieši idejas atvēziens, izcilie dalībnieki un smalkā realizācija liek pacelties kādus pakāpienus augstāk savas domāšanas hierarhijā.
• “STRAUME”. Latviešu animācijas filma, kas pēkšņi apbūrusi – nepārspīlējot – visu pasauli. Skaistākais, ka to var skatīties dažādos līmeņos: 1) kā aizraujošu piedzīvojumu; 2) kā filozofisku līdzību, atmiņā uzaustot “Noasa šķirstam”; 3) piedzīvot kā ikdienībai pāri stāvošu meditāciju, ļaujoties dzīves plūdumam. Cieņa un apbrīna filmas veidotājiem!
• JRT izrāde “MELNAIS PIENS”. Burtiski visi jutekļi sasparojas uztvert šo “augsto dziesmu” dabas un cilvēka vienotībai. No jauna apbrīnu rada JRT aktieru un režisora varēšana, metaforiskā domāšana. Kādā apziņas kaktā atmostas Ņekrošus savulaik īpaši tēlainais skatījums uz teātra mākslu.
• Seriāls “NEVAINĪBAS PREZUMPCIJA” (Presumed Innocent). Kālab? Tāpēc, ka tas izdalās pārējo seriālu vidū ar savu izgudro atrisinājumu. Man patīk krimiķi. Taču nereti esmu spiests nopūsties, ka aiz daudzmaz apviļātām sižeta klišejām neuzzib kaut kas mākslinieciski augstvērtīgāks, kaut kāda virsvērtība. Te nu sižeta atrisinājums liek aizrauties elpai un domās tīstīt atpakaļ visas sērijas, no jauna paskatoties uz redzēto. Kas tad ir slepkava un kas ir līdzzinātāji. (Starp citu, galvenās lomas atveidotāja Džeika Džilenhola attāli senči nāk no Latvijas.)
• Svaigs gaisa malks Feisbuka ikdienā ir JĀŅA ROKPEĻŅA dzejoļi. Laikā, kad dzejas popularitāte ir atkāpusies literatūras uztveres perifērijā, Rokpeļņa lirika sapurina, bārsta ik rītu neskaitāmas poētiskas atklāsmes gluži ka no pārpilnības raga! Nav iespējams nelasīt, un nevar neizbaudīt!

Lūk, šiem notikumiem gribēju pievērst Jūsu uzmanību!

Ja Jums ir tuva psihodrāma un vēlaties:

* izlikt savus aktuālos jautājumus uz psihodrāmas skatuves;

* satikt domubiedrus;

* būt saskarsmei atvērtā un drošā vidē;

* meklēt esošajām situācijām jaunus, radošus risinājumus,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Nodarbības notiks reizi mēnesī

no 2024. gada septembra līdz decembrim.

Laiks – otrdienās no 18:30 līdz 21:00.

            (Datumi: 17.IX, 22.X, 19.XI, 17.XII.)

            Vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

Maksa par visām 4 nodarbībām – 100 €.

            Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv