Ir vismaz divas filmas kino vēsturē, kuru
jēgu papildina notikumi pēc filmas uzņemšanas.
Pirmā no tām ir filma “Atgriešanās”. Darbs, kas atnesa režisoram Andrejam Zvajagincevam pasaules slavu. Un tik jēgpilnu, biezu stāstu par tēva neesamību līdz tam nebija nācies redzēt. Kā tas mēdz būt šī mākslinieka darbos, pati sāls atklājas tikai pašās filmas beigās. Un “Atgriešanās” ir pilnasinīgs stāsts par tēva un dēlu attiecībām, kas ir vien metafora, – beigu kadri atklāj, ka realitātē šī tēva tā arī nemaz nav bijis. Īstenība pēkšņi kļūst tik šokējoši blīva, gandrīz himniska. Taču vēl jo lielāks pārsteigums pēc filmas noskatīšanās bija fakts, ka vecākā dēla Andreja lomas atveidotājs Vladimirs Garins pēc filmas uzņemšanas, pāris mēnešus līdz filmas pirmizrādei noslīcis. Un te dzīves dramaturģija šo filmas stāstu padara divtik traģisku, beigu galā “nav” ne tikai tēva, “nav” arī dēla. Un reizē – apstiprina, cik ļoti kinematogrāfs spēj atstāt kaut ko paliekošu. Venēcijas “Zelta lauva” un citi apbalvojumi tikai atgādina, cik ļoti viss “IR”, ja domājam par filmu “Atgriešanās”.
Otra filma, kuru skatoties, nācās piedzīvot līdzīgu šoku, bija filma “Mā Reinija: Blūza māte”. Pēc izcilā dramaturga Ogasta Vilsona, kaismīga melnādaino likteņu atklājēja, lugas veidota, šī filma pievēršas blūza karalienei, ko sulīgi uz ekrāna uztriepj efektīgā Viola Deivisa. Taču dzīves dramaturģija par filmas galveno akcentu padara pavadošā orķestra muzikantu Levī Grīnu, ko atveido Čedviks Bouzmens. Tas ir personāžs, kas vēlas izsisties, taču dzīve pati viņu sit, līdz nokauj brīdī, kad viss viņa likteņa sāpju samilzums vairs nav paciešams – dzirkstele uzšvirkst, un dzīve aizplūst nebūtībā. Un kaut kādā mērā radniecīgs ir aktiera Č.Bouzmena liktenis – nofilmējies viņš mirst no smagas slimības dažus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. Šis aktierdarbs tika nominēts “Oskara” balvai, un filma ir veltīta viņa piemiņai.
Jā, filmas mēs ne vienmēr varam skatīt bez dzīves konteksta. Tajā ir kaut kas sāpīgi skumjš, bet arī pārlaicīgs. Iesaku noskatīties visiem, kas nav vēl redzējuši.
Laika nosišana vai mākslas baudījums – kas tad
ir seriālu skatīšanās? Protams, kā kuru reizi.
Tomēr ikreiz uzmanību piesaista kas vērtīgs.
Uzskaitīšu dažus vērojumus.
Viens no visvērtīgākajiem seriāliem ir “Kāršu namiņš” (House of Cards). Tā radītājiem ir izdevies atklāt varas tēmu
karalisku galmu kaislību līmenī, izmantojot iedomātu ASV prezidentu gaitas.
Ļoti žēl, ka Kevinam Speisijam seksuālu apsūdzību dēļ seriāla beigu sezonā
nācās nokāpt no trases, tomēr duets ar izcili skaisto Robinu Raitu ir neticami
pārliecinošs.
Ja mīļš ir detektīvžanrs, tad jāpiemin “Kā izbēgt no soda par slepkavību”(How
to Get Awewy with Murder). Ļoti meistarīgi un sarežģīti uzbūvēts
scenārijs (ik sērijā cita nozieguma izmeklēšana, bet visu sezona apvieno vēl
arī izmeklētāju (pasniedzēja + viņas studenti) savstarpējo attiecību raisīti
noziegumi. Protams, spīd Viola Deivisa profesores Kītingas lomā, bet arī jauno
studentu atveidotāji īr spridzīgi. Šajā seriālā iezīmējas kāda tendence jaunākajos
seriālos – mācīt sabiedrību būt ļoti tolerantai pret dažādām ādas krāsām,
seksuālām ievirzēm un dzimumu lomām. Šajā gultnē ir ievirzīts arī spāņu seriāls
“Elite” (Elite)par vidusskolēnu attiecībām un nevilšus izdarītajiem
noziegumiem. Šo mākslas darbu stilistika krietni atšķiras no senāka jauniešu
detektīvseriāla “Veronika Marsa” (Veronica Mars), kurā skolēnu vide
tiek rādīti holivudiski galncētākā un skatītāju jūtas vairāk paijājošā manierē.
Bet katram sava vieta noteiktā laikā.
Vēl noteikti gribu pieminēt divus izcili
vērtīgus detektīvseriālus, kurus apvieno aktrises Nikolas Kidmenas klātbūtne,
un tos vieno vēl arī izcila ietiekšanās psiholoģijas atklāsmē.
“Lieli
mazi meli” (Big Little Lies)
vēsta par vardarbību ģimenē. Taču, ja vīrieša vardarbība pret sievieti nav
jauna tēma, tad seriāla 2. sezonas bumba ir sievietes vardarbība pret saviem
tuviniekiem. Un šajā sakarā ir tapis mega spožs aktierdarbs – Merilas Strīpas atveidotā
vīramāte, kas ieradusies “palīdzēt” vedeklai, tādējādi pārvēršot tās sadzīvi
par emocionālu katorgu.
Otrajā
kriminālfilmā ar N.Kidmenu “Atgriezt
atpakaļ” (The Undoing) par
nebeidzamu jautājumu virkni kļūst divu laulāto draugu attiecības, kas
veidojušās ilglaicīgā ģimenes dzīvē (aktrises partneris – Hjū Grānts). Un
scenārija izveides pamatā ir paradokss – psihoterapeite, kura nekļūdīgi spēj
redzēt cauri jebkuram savam klientam, izrādās pilnīgi akla savās pašas
attiecībās.
Man detektīvžanrs ir ļoti mīļš, taču A.
Kristi glanci reti kad izdodas sastapt seriālu formātā. Tomēr odziņas joprojām
turpināšu meklēt.
Britu un amerikāņu seriāls “Reiz naktī” (“The
Night Of”) ir uzfilmēts jau pirms vairākiem gadiem (2016). Un uzmanību šobrīd tas
piesaista ne tikai ar to, ka tā galvenās lomas atveidotājs Rizs Ahmeds šogad
pretendē uz “Oskaru” (par “Sound of Metal”; viņš ir arī atzīts reperis Riz MC).
Protams, sabiedriskās nervozitātes fonā ir arī ksenofobija pret musulmaņiem,
narkotiku zvērīgais posts, varas un tautas saraustītās attiecības…
Seriāla pamatā ir kāda pakistānieša vienas
nakts dēka ar tikko satiktu meiteni, pēc kuras viņa tiek atrasta nogalināta.
Viss norāda uz to, ka pakistāniešu puisis ir vainīgs. Taču ir kaut kas tāds
šajā jaunajā vīrietī, kas sēj šaubas un neļauj apkārtējiem šādu varbūtību īsti pieņemt.
Mistērija, kas balansē uz naža asmens –
vainīgs / nevainīgs.
Varbūt visa šī stāsta svarīgākais jautājums mums
– cik vispār mēs esam gatavi un varam kādam noticēt. To, kas ir pierādījumi
necilvēcībai, ir skaidrs, bet kas ir pierādījumi cilvēcībai – par to ir stāsts.
Valsts, kas sakās esam demokrātiska, atklājas kā pavirša, pērkama, nogurusi
ielene. Un tad ir jānāk kādiem antiņiem, kuri cīnās ne tikai pret valstisko birokrātiju,
bet arī pret cilvēku pašu iesūnojošo nelikšanos zinis, norobežošanos citam no
cita, nevēlēšanos… ieraudzīt apkārtējos kā cilvēkus ne vien ar miesu, bet arī
ar dvēsli. (Pandēmijas sakarā ļoti aktualizējies jautājums.) Seriālā tāds
antiņš ir Džona Turturo spēlētais advokāts.
Un, lai gan Turturo aktiera darbs līdzās
R.Ahmeda veikumam tiek īpaši izcelts, tomēr, manuprāt, seriāla radītāji
R.Praiss un S.Zeilians interesantāko lomas attīstības pavērsienu ir piešķīruši aktrisei
Dženijai Bērlinai prokurores Veisas lomā. Viņas vecišķais veidols no
iesīkstējušas, skeptiskas tiesu žurkas vēršas tik cilvēcisks, ka tas aizkustina
un liek elpai aizrauties par visa seriāla galvenās intrigas būtiskāko pavērsienu.
Brīdī, kad jautājums “būt vai nebūt” (mūža ieslodzījumam) ir nokaitēts līdz
baltkvēlei, tieši viņas rīcība – uzticēties intuīcijai – nospēlē galveno lomu
un izlemj galvenā varoņa likteni. (Starp citu, aktrise, kas ļoti sen arī ir
pretendējusi uz “Oskaru”.)
Lai vai kā, seriāla beigās nebūt neatklājas,
kas tieši ir nogalinājis meiteni. Tāpēc stāsts ir ne tik daudz krimināls, cik
ticības pilns, vienalga – kristīgas vai musulmaniskas.
Ja cilvēkam
savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika
gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu
dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs
viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris.
Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.
Ja
cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē.
Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām
prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.
Ja
cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas
nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē.
Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.
