Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

“Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes un teātra izteiksmes līdzekļus.

• Kā labāk sevi iepazīt?
• Kā attīstīt sevī spontanitāti?
• Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vada sertificēts psihodrāmas speciālists Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

Ja vēlaties

* labāk iepazīt un izprast sevi;

* paaugstināt pašvērtējumu;

* veidot labākas attiecības ar citiem cilvēkiem;

* pārvarēt nomāktību vai pārlieku satraukumu…,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Notiks 10 nodarbības

no 2025. gada 8. septembra līdz 10. novembrim.

Laiks – katru pirmdienu no 18:30 līdz 21:00.

                (Datumi: 8.IX, 15.IX, 22.IX, 29.IX, 6.X, 13.X, 20.X, 27.X, 3.XI, 10.XI.)

                Vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

līdz 1. septembrim!

Maksa par visām 10 nodarbībām – 250 €.

            Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

   Šodien kinoteātrī “Forum Cinemas” gāju skatīties piecu jaunu latviešu īsfilmu seriālu “KOLEKTĪVS 2”, kas radīta, domājot par tuvējiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.

   Katrai filmai ir sava radošā komanda. Daudz informācijas par viņiem pagaidām gan neatrodu, tālab izlīdzēšos ar to, kas iespiedās atmiņā.

1. “STĪGAS” (rež. J.Ābele, scen. L.Rudene). Simpātisks stāsts par divu jaunu cilvēku… ne gluži iemīlēšanos, bet ieskatīšanos vienam otrā. Un – meitenes apķērību, kā ar gluži nevainīgu ieganstu rosināt puiša ievērību pret sevi. Patīkami ir vērot Madaras Viļčukas izteiksmīgo seju, vijīgo, gaišo, atsperīgo  esību Zanes lomā. Arī pretspēlētājs (Kurts Kārlis) ir gana dabisks. Vai koklētāju ansambļa vadītājas lomā bija jāizvēlas Jekaterina Frolova? Viņa tiešām labi runā latviski, taču krieviska akcenta klātbūtne tomēr raisa saturiskus jautājumus – vai te ir kāds simboliskāks zemteksts, kas ir vairāk nekā tikai stingra, tomēr privāti vaļīga skolotāja?
2. “DUMPINIEKS” (rež. R.Kuļenko, scen.Dž.Kārkliņa). Jēkabs vēlas būt pēc iespējas ātrāk pieaudzis. Un pēkšņs likteņa pagrieziens (līdzot citplanētiešu aktivitātēm) ļauj puisim tikt pie balss lūzuma, pašpārliecinātības un iesaistes korī. Stāsts drusku komisks, taču jaunie (debitējošie?) aktieri darbojas gana pievilcīgi. Patīkami bija ieraudzīt aktieri Edgaru Samīti diriģenta lomā. Tas bija atgādinājums, ka mums ir lieliski kinoaktieri, kas ir sevi jau iepriekš pierādījuši un būtu pelnījuši atkal nonākt kino (arī teātra) uzmanības lokā.
3. “JAUKTAIS” (rež. A.Zeps, scen. Ž.N.Kulibali). Pārliecinošs dvēseles mulsuma brīdis tāda korista uzstāšanās gaidās, kurš it tumsnējs, tātad – nav latviska izskata. Varbūt aktiera iekšējo šaubu stāvokļi prevalē pār darbību, tomēr šī filmiņa likās aizkustinošāka par pārējām. Un arī te ļoti pārliecinoši parādās burvīga latviešu kino aktrise Inga Alsiņa – Lasmane – sprigani, ar raksturiņu.
4. “KULTŪRAS PILS” (rež. un scen. A.Strazda un R.Gediņš). Te ir manāma “Kvadrifrona” izteikta tieksme virzīties polemikas, vairāku konfliktu saasināšanas virzienā. Par pamatu ņemot kāda audiovizuāla produkta radītāja (atveido Ā.Matesovičs) paša traumatisko bērnības pieredzi, dejojot “tautiņdejas”. Mēs kļūstam par lieciniekiem ne vien problēmu izvirzījumam saturiski, bet arī filmēšanas nesavāktajai filmēšanas norisei (kas ir gana komiski). Par “normālāko” izvēršas aktiera Klāva Meļļa radītais tēls.
5. “LĪDZ KAUNAM ATLIKUŠI TRĪS MĒĢINĀJUMI” (rež. J.Kursietis, scen. M.E.Martinsone). Kādas diriģentes grūtais ceļš, lai savāktu samērā pašpietiekamu skolēnu kopu par skanīgu orķestri. L.Vīgnera slavenie teicieni jaunajiem skatītājiem droši vien vēl nav zināmi (vecākiem – gan), un to izmantojums tad arī galvenokārt veido stāstu. Plus nemitīgi (vietā – nevietā) atkārtotais vārds “amazing”. Tomēr zināms līdzpārdzīvojums rodas.

  Īsti nevienu no filmām negribētos izcelt kā pārāku par citām. Katrai ir savs noteikts stāsts, sava kompozīcija ar gana pieņemamu atrisinājumu. Tomēr traucē tas, ka visi stāsti ir puslīdz paredzami, trūkst negaidītu risinājumu, pārsteigumu. Acīmredzot visām filmām galvenā auditorija būs viena – pusaudži. Tad nu arī viņi būs tie, kas noteiks šī seriāla panākumus. Man kā ne-pusaudzim lielākā vērtība šķita atgādinājums par jau iepriekš iepazītiem, spilgtiem latviešu kino aktieriem, kurus gribētos redzēt vēl un atkal.

25. jūnija vārda dienas: …, Maida, … Kādā garastāvoklī ir jābūt vecākiem, lai savam bērnam ieliktu šādu vārdu? Pat izturētajam Artim Robežniekam, kurš nemitīgi braukalē tramvajā, ne vienmēr izdodas pateikt pieklājīgi: “Nākamā pietura: Tirzas iela”. Dažkārt viņš ir tik uzvilkts, cemmīgs un sadrūvējies, ka – lai viņš man piedod – iznāk daudz rupjāk. Un tad vēl, izrādās, eksistē Maida ar visu savu vārda dienu uzreiz tieši pēc Jāņiem!

25.jūn., trešd.

kasjauns: “Ilze Pīlēna un Irīna Pīgozne uz koncertu ierodas ar vienādām somiņām”. Kāda morāle: dāmām ikreiz vajadzētu uz koncertu līdzi ņemt arī mazu lāpstiņu vai lauznīti, lai vajadzības gadījumā sabiedrības krējuma acīgo redzokļu dēļ aiz kauna varētu arī “stāvus zemē ielīst”.

25.jūn., trešd.

Es nesaprotu, ko dara Sabiedrības integrācijas institūcijas Latvijā. Kā šīs valsts pamatiedzīvotājs es joprojām nejūtos te integrēts.

19.jūn., cet.

Noskatījos jauno baletu “Kazanova”. Kas priecēja! Filips Fedulovs titullomā – pārliecinošs, spējīgs tikt galā ar sarežģītu dejas partitūru. (Starp citu, pārliecinošāk, nekā galvenajā lomā vēl nesen skatītajā “Gulbju ezerā”). Bet īpaši jāatzīmē Elzas Leimanes veikums, jo līdzās uzteicamajai dejas mākslai tieši viņa radīja pārliecinošāko tēla dzīvi, emocionāli skaidri nolasāmu personāžu, kas niansēs izstrādāts filigrāni. Vairums tērpu un dekorācijas krāšņi, gaumīgi, arī labi izgaismoti, taču brīžiem radās jautājums, vai savukārt plandošie, pelēcīgie apmetņi (?) nekļūst par traucēkli pašiem dejotājiem, un arī skatītājiem grūti uztvert visu horeogrāfisko bagātību, ja tā ieslēpjas bezveidīgu audumu plandoņā. Lomu daudz, skatoties nerodas pārliecība, ka sižets un dramaturģiskā virzība ir gana grodi, mūzika ir tik ļoti pakārtota dejai, ka īsti atmiņā nepaliek. Tomēr brīžiem rodas iespaids, ka savukārt atsevišķas muzikāli tiešām dramatiskas, skanīgi spēcīgas vietas horeogrāfs varēja izmantot spilgtāku, atbilstošāku dejisku akcentu radīšanai. Taču kopumā – balets atstāj emocionālu pēcgaršu, un tas ir lieliski!

  Valmieras teātra izrādes (cik nu ir redzētas) izaug tādā iekoptā un joprojām dāsni rušinātā augsnē, kurā dzinumi var sazelt spēcīgi un aizkustinoši, pat ja to veidols nav mudžeklīgs un elpu aizraujošs. Kaut kas no Lūča vienkāršības, saprotamības un vitalitātes, kaut kas no Krodera intelektuālā spēka, Maculēviča trakulības, Ķimeles cilvēkpētniecības…

   Nesen pārlasīju A.Skudras grāmatu par J.Samauski un izbrīnīts konstatēju, cik daudz no tā laika Valmieras teātra izrādēm ir redzēts un palicis atmiņā. Gan uz skatuves, gan TV ekrānā skatīts.

  Arī jaunais G.Priedes “Zilās” iestudējums M.Ķimeles režijā spēcīgi uzrunā. Un – gribas lietot jaunās paaudzes jau piemirsto jēdzienu – rada katarsi.

   No kā izaug uzveduma traģiskā dimensija? No tā, ka vairāki jēdzieniskie slāņi savijas un veido vienotu audumu, kas ir plašāks par sadzīvi un vienas ģimenes situāciju. It kā vienkāršs pārpratums – Rasma (Ieva Puķe) aiziet no vīra, nenoskaidrojusi apstākļus par vīra it kā neuzticību, viņas dēla Jura (Artis Jančevskis) izraisītā avārijā ir gājuši bojā viņa vecvecāki… Un Gruzijā, kur tagad abi atrodas, dziedējot avārijas sekas, uzrodas meitene (Anna Nele Āboliņa), kas ir bijusi Jura draudzene, kā arī viņas pavadonis (Tālivaldis Lasmanis), kurš simpātijas sāk raisīt Rasmā. Taču zilās govs motīvs lugā (īsi pirms autoavārijas Juris šo reto govi ir redzējis) vedina paskatīties uz situāciju no plašākas perspektīvas: cik mēs cits par citu zinām, un ko mēs vispār cits par citu gribam uzzināt. Paradoksālā kārtā – no šīs zilās govs pozīcijas: kas ir šie cilvēki viņu (ha – zilo govju!) dzimtajā vidē, kas ir šī tauta, kas mitinās viņām līdzās – latvieši/cilvēki/sabiedrība… Vai tās mentalitāte un dzīvotspēja/dzīvotprasme/dzīvotneziņa neved pretī tādai pašai zudībai, kādā ir viņas pašas? Un šajā skatapunktā ir spiesti atrasties visi skatītāji.

   Brīnišķīga scenogrāfija (Reinis Suhanovs) – telpa ar metāla stabiem. Kā sastatnes jaunbūvei, kā kruķi staigāt nevarošajam, kā vertikālā dimensija, galu galā.

  I.Puķe Rasmas lomā precīza, jūtīga. A.Jančevskis Jura lomā – ticams, spēcīgs. A.N.Āboliņa – cik lomās bijis iespējams vērot – tik dažāda, bet allaž vitāla un izteiksmīga. T.Lasmanis Vidvuda lomā sulīgiem triepieniem rada atpazīstamu tipāžu. Remarkas par izrādes vietu un apstākļiem skan kā dzeja aktrises Baibas Valantes sniegumā.

   Māra Ķimele kārtējo reizi “sāk un uzvar”, vienalga – spēlējot ar baltajām vai melnajām figūrām. Režisores asistente – Linda Kalniņa.

  Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss, komponists – Toms Auniņš.

30 eiro nav velti izdoti.

   Gads ir sācies ar daudzām norādēm uz pārlieku augsto cukura līmeni ļaužu asinsritē. Taču to pašu nevarētu teikt par notikumu apriti pasaulē, – tur dominē žults, augsts cūcīguma un zems cilvēcīguma līmenis.

   Tas vilšus vai nevilšus atspoguļojas arī jaunākajās teātra izrādēs.

  Negribas, protams, pārlieku paaugstināt glikēmisko indeksu, tomēr pa kādam cepumam gribētos piešķirt tiem, kas iepriecinājuši, pārsteiguši un gandarījuši.

   Un tātad – pa cepumam tiek…

• Izrādei “Mazās lapsas” JRT. Kopumā. Kā nostrādātam klasiskas mākslas darbam. Visi komponenti ir saskaņoti harmoniskā koptēlā. Savulaik teātra kritiķe Lilija Dzene uztraucās, ka mūsdienīgi meklējošā JRT aktieru radošajām biogrāfijām pietrūkst lielās klasikas lugu dramaturģiski izstrādāto lomu, kurās augt. “Mazās lapsas” tad nu ir piemērs kam gluži pretējam.
• Noteikti – aktrisei Sandrai Kļaviņai. Viņas psiholoģiski pamatotās un spilgtās virāžas, izstrādājot savu lomu izrādē “Mazās lapsas”, žilbina.
• Lai gan aktieru ansamblis izrādē “Mazās lapsas” spēlē augstvērtīgi, tomēr, drusku ironizējot, gribas piebilst: kā ierasts. Tāpēc, manuprāt, vērts pamanīt, ka aktierim Dāvidam Pētersonam (no manis redzētajām lomām) ir patrāpījies līdz šim vislabākais veikums, kas iezīmē izaugsmi un prasmi būt smalki niansētam.
• Prieks, ka aktrise Aminata Grieta Diarra vairākās izrādēs ienes to it kā atšķirīgā cilvēcīgo stīgu, kas JRT ansambli padara košu un bagātu (“Melnais piens”, “Melnais gulbis”, Mazās lapsas”, savulaik arī “Linda Vista”).
• Jāizceļ NT izrādes “Zelta templis” režisora Henrija Arāja formas izjūta. Tā ir nedaudz savrupa. Bet, iespējams, noder, lai izceltu japāņu rakstnieka Jukio Mišimas pasaules uztveres atšķirības, pie kurām, mēs, iespējams, neesam raduši.
• Aktieris Uldis Siliņš ir ļoti labā mākslinieciskā (arī fiziskā) formā, un Midzogučī lomas pamatīgums “Zelta templī”, manuprāt, aktiera karjerā ir liela veiksme.
• Jauki, ka “Zelta templī” parādās aktiermākslas students Tomass Ralfs Ābolkalns. Viņa veikumi kļūst aizvien pamanāmāki un drošāki (nesen redzēju arī viņa darbu delartiskajā komēdijā “Sapņotāji”).
• Bija atsvaidzinoši palūkoties uz vairāku personāžu kolorīto izskatu JRT izrādē “Pēdējā maltīte”. Kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas darbs ļauj pazīstamos aktierus ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus, un, manuprāt, tas arī viņiem pašiem ir būtiski palīdzējis radīt negaidītus tēlus.  

Lai garšo!

x   x   x

nospicē frāzi kā nolauztu zīmuli

posto ko čolē un spridzini tīmekli

saturi purnu ja nav tev ko sacīt

gana tās drazas nevienā acī

varbūt tas vezums ir jāapgāž cinīt

bujānīt pietiek un pēcāk činīt

apgreidot garīgo gribas pa fiksam

nočekot kā iet kēksiem un čiksām

ja vien tu neesi sumpurnim līdzīgs

ieķer napiņu neesi īdzīgs

cīgas un botes un cope kā ļipa

rajonā izej kā varonis ķipa

atmest pedāļus zārkā glītā

paspēsi tagad mauc gāzi grīdā

visu te gribas pa riktīgo aizmirst

sapakot pekeles kaut kur aizpirst

zīmulis būsi ja nikna tev priča

maciņā piķis un kaklā giča

pačilot gribas tik filtrē ko dari

nepļurksti ilgi un nemīz gari

x   x   x

iedomājies ka esi vienīgais palikušais

uz pasaules

un tu esi latvietis

vienīgais kas var pateikt kaut ko pasaulei

un tā sadzird un saprot

kaut dzirdes un saprašanas nav kā tādas

jo nekā cita jau nav nevienam ko darīt jo neviena nav

tu runā vienīgajā kādam izdzirdamajā valodā

un tu vēl saproti un tātad kāds pasauli saprot

kad tā ceļas un kad tā pakrīt

ir vispasaules mans kaktiņš mans stūrītis beidzot iekārtojams

kad viņi visi atkrīt

kad viņu nav kad izčib

pabūt vienam bišķi

visas norādes ir rādītājpirksts

viens kā pirksts

pat ne vienas puķes nav latīniski

pat neviena lama nav krieviska

nav ar ko parunāt bet vismaz var latviski paklusēt

un viss kļūst internacionāls un nacionāls reizē

un neviens nav maita

un katrs ir labs jo nav

un joprojām neviens nav labs diezgan

ar tevi vien pasaule pieskan

bet vismaz nejēgu nav

jo tu taču tas nevari būt neviens to nesaka

un būt vienam nav pasaules gals

un pasaulei tas nav gals

un jebkura ainava ir tāda latviska

   Labi, ka portāls filmas.lv ik pa brīdim skatītājiem paver iespēju bez maksas ielūkoties latviešu filmās. Tad var atgūt to, kas dienu skrejā nav iespēts.

   Noskatījos aizraujošas filmas par, cita starpā, lieliskiem peldētājiem, kas paradoksālā kārtā dzīvē bojā gāja ūdenī. Vienlaikus savā peldējumā atstādami monumentālas šļakatas.

   “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” ir neatsverami vērtīgs kino, kurā ir izsekots Podnieka paša pārdomām par savu esību un piedzīvoto laikmetu. Te arī iezīmējas būtiskas atziņas par dokumentālo filmu veidošanas principiem. Filmas autores Antra Cilinska un Anna Viduleja, līdzīgi Podniekam, ir atradušas caurviju motīvus, tēlus… Spriedzi raisošu kāpinājumu – gaidas, vai ezerā tiks uziets Podnieks vai varbūt ir kāds brīnums, kas viņu neticamā kārtā paglābis. Vesela ēra atmostas atmiņās un atgādina par savu nolemtību, trauksmainību, atmosfēru, ilgām… Un vienlaikus tagad pārsteidz tas izteiksmes askētisms un apvaldītais runas veids – kā toreiz drīkstēja runāt par notiekošo. Tur nav lamāšanās un bravūrīgas spļaušanas virsū realitātei vai pašpārliecināta populisma. Bet tieši – otrādi – vēlme mainīt, pietuvināt jaunu realitāti, tikt līdz plašākai, dziļākai izpratnei. Tā arī to laikmetu esmu paturējis atmiņās – kā bagātīgu Ēzopa valodu, it kā vienkārši teikumi ietver tam laikam lielu uzdrīkstēšanos. Ir interesanti salīdzināt, ko atļaušanās nozīmēja toreiz un tagad. Mans žurnālistikas pasniedzējs Ābrams Kleckins kādreiz lekcijās bagātīgi raksturoja latviešu poētisko dokumentālo kino. Šobrīd filmā “Podnieks par Podnieku” atkal varam atskārst, cik tas ir bijis tēlains, tiešs un iedarbīgs.

   “Mana brīvība” savukārt ir mākslas filma par politiķi Itu Kozakeviču. Neparasti vērot, jo mēs ar Itas ģimeni dzīvojām vienā kāpņu telpā. Viņa – vidus dzīvokļos, kur citos stāvos mita Binnijas ģimene (toreiz viņa bija vēl mazs, skaists pusaugu skuķis); Kļaviņu pāris (Leonardas Kļaviņa vecvecāki). Arī Ērika 5. stāvā, kas savā cienījamajā vecumā nocēla Oļģertu sievai no 6. stāva; kā arī skandalējošie iemetēji Rita ar diviem neaizsargātiem bērniem. Beigu galā piedzīvotājs Ritu nogalināja, paametot zem 11. tramvaja. Un filmā redzamais dzīvoklis ļoti atgādina atmosfēru, kāda šajos dzīvokļos valdīja – caurstaigājamas istabas un logs uz pagalmu ar daudzām smagajām un ātrās palīdzības mašīnām. Bet aiz tām rēgojās Jaunā Ģertrūde. Tā bija mūsu Miera ielas brīvība.

   Bet mēs dzīvojām tajos dzīvokļos, kas bija pa kreisi. 5. stāvā, kur dienā nebija ūdens, tāpēc mūsu tētis cēlās naktī augšā un pildīja vannu, spaiņus un toverus ar ūdeni. Dažbrīd, ja bija kaut kas ļoti interesants televizorā, tad ūdens pēkšņi parādījās arī dienas laikā, to neviens nekad negaidīja, dažbrīd krāns netīšām tika atstāts vaļā (jo tāpat jau nekam tur nevajadzēja tecēt), un tas bija veids, kā mēs šad tad appludinājām apakšējos Finkus.  

   Tā bija māja Mierā ielā 42, pie kuras nesaprotamā kārtā vēlāk tika jehovieši, kas sākumā zvanīja pie visām durvīm un aicināja parunāt par Dievu, bet pamazām mūs visus izfīrēja ārā un tagad tur mājo paši.

   Lielais jautājums pēc filmas noskatīšanās ir tāds – kā tad mēs esam tikuši galā ar jautājumiem par čekas ziņotājiem. Šim jautājumam no dažādām pusēm ir pietuvojušies JRT (“Vēstures izpētes komisija”, J.Rokpelnis (“Muzejs”), seriāls “Padomju džinsi”… Tagad arī “Mana brīvība”.

   Tomēr mani joprojām mulsina tas, ka mēs kā sabiedrība ziņotāju vārdu publiskošanu un tam sekojošos rakstus un izteikumus esam uzņēmuši drīzāk kā tādu laikmeta spiediena blakni, izlīdzinoši, izprotoši, pieņemoši, bet, es teiktu, tā līdz galam neapzinoties un nesaliekot punktus uz “i” par konsekvencēm, kas… vai tiešām ir pagaisušas?