Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

“Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes un teātra izteiksmes līdzekļus.

• Kā labāk sevi iepazīt?
• Kā attīstīt sevī spontanitāti?
• Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vada sertificēts psihodrāmas speciālists Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

x   x   x

iekrītu ugunskurā

kur katrs uz nebēdu sprēgā

kur liesmot

būt gaišam sadegt

aicinājums vai sērga

vai vajag lai dzirkstelēs skatās

lai raudātu

bītos

lai smietu

vai sadegam tikai tāpatās

par taisnu kā pagale lietu

Meldiņš un vārdi – Uģis Segliņš

***

pa sienu tusnī zirneklis

kas treknu mušu rijis

tā muša trekna nebūtu

ja es tur būtu bijis

kāds lērums auto avarē

pa miglu agros rītos

tā migla fiksi pagaistu

ja es tur pagadītos

kā jau zināms nav pasaulē ideālu ļaužu

bet perfekti dižvīri ir 

kurus viedums un krietnums un tiklums un daile

no pārējiem ļautiņiem šķir

kāds zaldāts dāmu pieliecis

un gauži nodarījis

neviena dāma neciestu

ja es tur būtu bijis

ar skudru lauva draudzētos

ar zaķenīti lācis

es visus karus izbeigtu

ja es tos būtu sācis

kā jau zināms nav pasaulē ideālu ļaužu

bet perfekti dižvīri ir 

kurus viedums un krietnums un tiklums un daile

no pārējiem ļautiņiem šķir

un ja mums nāktos grūti slāt

pa kalniem un pa lejām

es droši nosargātu jūs

par spīti kranču rejām

ja visi kungi pazustu

tad dāmām laime būtu

par kārotāko laimnesi

tad vienīgais es kļūtu

kā jau zināms nav pasaulē ideālu ļaužu

bet perfekti dižvīri ir 

kurus viedums un krietnums un tiklums un daile

no pārējiem ļautiņiem šķir

Ļoti gribējās redzēt “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Lieliski izveidota filma daudzām auditorijām un ar vairākiem svarīgiem vēstījumiem. Pirmkārt, tiem, kam nav priekšstata par Latvijas pēckara laiku sovjetizāciju/rusifikāciju – jā, lūk, “kaut kā tā”. Un vai tas neatgādina ļoti daudz no tā, kas pēc tam ilga garus, garus gadus, neizzuda, ko patiesībā Latvijā jūtam vēl joprojām un ko šobrīd dzirdam ar jaunu sparu Krievijas hegemoniskajā retorikā un darbībā. Otrkārt, tiem, kuri, redzot un izjūtot uz savas ādas šī brīža apdraudējumus Latvijai, labprāt dotos prom uz neatgriešanos. Treškārt, šī filma atgādina par to sportisko sāncensību un vajadzību izturēt un vismaz mēģināt uzvarēt, nevis tikai gausties par jebko, arī krietni pieticīgākām grūtībām. Prieks par to, ka latviešiem ir tik lieliski kinoaktieri: A.Budovska, J.Reinis, R.Kalniņa, L.Kugrēna… Sports, protams, pats par sevi ir dramaturģijas pilns, taču režisoram Dzintaram Dreibergam ir izdevies to niansēti notvert un detalizēti parādīt skatītājam, uzturot intrigu un saglabājot būtiskus sižeta pārsteigumus. Paldies!

x   x   x

viens pret kailsalu šonakt

ziemas kareivis sniegs

visus kas nespēj būt balti

piesegs viens stiprinieks

lēni kā padodoties

vicinot karogu baltu

mēmi kā piedošana

bildīs es šonakt valdu

apskaus un mīļos un kusīs

pieķeršanās tāds nieks

mūžam zūdošos glāstus

aizgūtnēm pārslojot sniegs

spēkpilns un mīļojošs šonakt

Debesu postenī stāvēs

sargājot visus mūs sniegs 

kritīs varoņa nāvē

Pērn žurnāliste Baiba KALNA veidoja plašu materiālu par psihodrāmu žurnālam “ANNAS PSIHOLOĢIJA“. Paldies viņai par to! Te ir manas atbildes uz viņas rosinātajiem jautājumiem.

• Kāda ir psihodrāmas definīcija? Ko tā sevī ietver?

   U.S. – Psihodrāma ir psihoterapijas un personības izaugsmes metode, kas izpēta dzīves situācijas un konfliktus, vairāk darbojoties, nekā runājot par tiem. Lai gan kādam varētu šķist pārāk poētiski, tomēr tulkojums ir šāds: psihodrāma ir dvēsele darbībā. Izspēlējot savus jautājumus un problēmas, cilvēks gūst jaunu ieskatu, bieži vien – risinājuma iespējas. Bet ne mazāk svarīga ir motivācija vispār “kustināt” savu dvēsli. Tāpēc to atrod tie, kas urda sevi: kas es esmu, ko es gribu, kurp es dodos.

   Lai gan psihodrāma no teātra ir pārņēmusi izteiksmes līdzekļus, tomēr tie ir ieguvuši specifisku tehniku formu: lomu maiņu, dubultošanu, spoguļošanu, prezentāciju…

   Būtībā nodarbību laikā cilvēks “uz psihodrāmas skatuves” izliek ārā savu iekšējo pasauli – viņš var to labāk ieraudzīt, izjust, aptvert… Mainīt.

   Viens no psihodrāmas teorētiķiem P.F.Kellermans ir rakstījis: «Psihodrāma ir psihoterapijas metode, kur klienti turpina un pabeidz savas darbības ar teatralizācijas, lomu spēles un dramatiskās pašizteiksmes starpniecību. Tiek izspēlētas, piemēram, atmiņas par specifiskiem pagātnes notikumiem, nepabeigtas situācijas, iekšējas drāmas, fantāzijas, sapņi, sagatavošanās priekšā stāvošām situācijām vai spontānas psihiskas izpausmes “šeit un tagad’’».

   Taču psihodrāmas “tēvs” ir Jakobs Levī Moreno – rumāņu izcelsmes amerikāņu psihiatrs, pedagogs, psihodrāmas pamatlicējs un galvenais grupu psihoterapijas pionieris. Savas dzīves laikā viņš tika atzīts par vienu no vadošajiem zinātniekiem.

   Vārds “psihodrāma” ir uztverams vairākās nozīmēs: tā ir gan psihoterapijas metode, gan personības izaugsmes veids, gan metožu kopums, kas ir integrējams dažādos psihoterapijas virzienos, pedagoģijā, sociālajā darbā u.c.

   Par psihodrāmu mēdz dēvēt arī atsevišķu sesiju – visbiežāk tā sastāv no iesildīšanās, dramatiskās darbības un refleksijas.

   Atsevišķi var runāt par Moreno ideju kopumu un filozofiskajiem uzskatiem – viņš bija plaša atvēziena cilvēks, kuram bija svarīgs gan Visums, gan tā atspoguļojums katrā atsevišķā cilvēkā. Lielu vērību Moreno pievērsa ne tikai Dievam kā radītājam, bet arī tam, ka cilvēks pats ir savas dzīves radītājs, attīstītājs, jo – pastāv izvēles iespējas. Plaša un aizraujoša ir viņa lomu teorija, svarīga nozīme ir spontanitātei, saskarsmei un kreativitātei…

• Kā izvēlēties: psihodrāma vai kas cits?

   U.S.: – Šobrīd ir tik plašs piedāvājums personības attīstībai, ka nudien var apjukt. Tomēr ir daži orientieri, kas norāda uz psihodrāmu kā īsto izvēli.

   Pirmkārt, psihodrāmas nodarbības labi noder tiem, kas grib labāk saprasties ar līdzcilvēkiem, uzlabot attiecības. Psihodrāmas grupa ir tāds neliels pasaules modelis, kurā var labāk iepazīt citus, sadūšoties atklāties pats un trenēties komunicēt.

   Otrkārt, mūsdienās cilvēki bieži vien ir pieraduši “dzīvot galvā” – viņi ir gudri, zinoši, loģiski, taču problēmas rodas tad, kad ir darīšana ar emocijām – gan atbrīvoties no tām, gan tās apvaldīt. Ir grūti emocijas atpazīt, saprast “kā es jūtos”. Nākas atklāt, ka mēs sevi mānām ar pierasto atbildi “es jūtos normāli”. Bieži notiek slēpšanās no skumjām, dusmām un bailēm. Ne velti mūsdienās bieži runā par “emocionālo inteliģenci”. Kā to attīstīt? Uz psihodrāmas skatuves emocijām var labāk piekļūst klāt, iepazīt, izlikt uz āru. Citiem vārdiem sakot, cilvēks sāk justies adekvātāk, autentiskāk. Mazinās trauksme, kas bieži vien ir pastāvīgs mūsu dzīves pavadonis. Turklāt liela nozīme ir arī ķermenim – tas glabā daudz informācijas par mums. Kad to sāk kustināt, tas sāk daudz ko teikt priekšā, atgādināt.

  Treškārt, psihodrāma ir atraktīva. Ne velti Moreno savulaik uzsvēra, ka tajā mēs sastopamies ne tikai ar negatīvo, bet arī ar pozitīvo – prieku, smiekliem… Moreno pat vēlējās, lai uz viņa kapa būtu uzraksts, ka te guļ cilvēks, kas ienesa psihoterapijā smieklus. Starp citu, tas ir samērā mulsinoši, ka jūtu paletē mēs galvenokārt izceļam negatīvās jūtas un dažkārt sūkstāmies, ka pozitīvo ir visai maz. Tomēr atliek tikai vairāk iedziļināties, lai atcerētos, ka mēs taču dzīvē mēdzam būt bet ne tikai priecīgi, bet arī aizkustināti, saviļņoti, ieinteresēti, aizrautīgi, dedzīgi utt. Un tās taču ir pozitīvas emocijas! Savukārt dusmas bieži vien dod enerģiju. To der pamanīt un ielāgot.

• Ar ko monodrāma atšķiras no psihodrāmas? Un ko ietver psihodrāmas nodarbību cikls diviem “Attiecības”?

   U.S.: – Lai gan psihodrāmu mēs biežāk saistām ar grupas darbu, tomēr pastāv arī monodrāma. Teātramīļiem uzreiz nāks prātā iestudējumi, kuros spēlē viens aktieris. Psihodrāmas kontekstā monodrāma ir darbs ar vienu klientu.

   Dažkārt rodas izvēles grūtības – iet uz grupu vai individuāli. Robežšķirtne bieži vien mēdz būt risināmo jautājumu loks. Piemēram, tiem, kuriem ir grūti atklāties publiski un risināmie jautājumi šķiet pārāk personiski vai sāpīgi, lai tos cilātu grupā, iespējams, labāk derēs individuālas nodarbības. Īpaši, ja tas saistās ar piedzīvotu vardarbību, publiski piedzīvotu kaunu, vainas izjūtu… Un arī tad, iespējams, runāt tieši ir grūti, – tad var ņemt talkā metaforas.

   Savukārt nodarbību cikls diviem ir par vienu no svarīgākajiem jautājumiem, kāds vien mūsdienās ir, – attiecībām. Kā būt kopā, sadzīvot, kā iejusties otra ādā… Arī te tiek izmantotas psihodrāmas tehnikas, kas labāk ļauj ieraudzīt un iepazīt otru cilvēku un sevi attiecību kontekstā.

   Bet tie, kas labāk jūtas grupā, piedzīvo to, ka cilvēki cits citam kļūst dziedinoši. Grupas klātbūtne un iesaistīšanās notiek vairākos līmeņos vienlaikus. Šī sistēma kopumā ir kaut kas vairāk nekā daļu summa. Līdzīgi kā pulkstenis, kas darbojoties ir daudz vērtīgāks nekā izjaukta pulksteņa detaļu čupiņa. Psihodrāmas grupa ir kā vienots organisms, kaut kas atšķirīgs un lielāks nekā vienkārši cilvēku kopums. Katra sistēmas daļa ietekmē cita citu. Tostarp notiek neapzināti procesi. Cilvēku saziņu ietekmē metaforiskais, individuālais, ģimenes, dzimtas, nacionālais, vispārcilvēciskais līmenis…

   Moreno īpaši izcēla jēdzienu tele – savstarpēju komunikāciju bez vārdiem, proti, to, kas notiek ārpus apzinātā un gribētā. Pavērojiet, kas notiek telpā ar cilvēkiem, kur neviens īpaši nevienam neko nesaka. Notiek vēl kaut kas. Tele.

• Kāda ir Jūsu personiskā pieredze saistībā ar psihodrāmu? Kā atklājāt sev psihodrāmu, un kāds bija tās apguves ceļš?

   U.S.: – Es psihodrāmu atklāju nejauši. Kā jau daudziem cilvēkiem, intensīvi strādājot, man bija sākusies izdegšana. Toreiz gan šāds termins vēl netika plaši lietots. Taču arī es meklēju ceļu ārā no saviem strupceļiem. Kāds gudrs cilvēks ieteica aiziet uz psihodrāmas grupu. Es klausīju šim padomam, un tas izmainīja visu manu dzīves virzību, ieskaitot darba maiņu.

   Vēl pirms psihodrāmas rašanās Moreno aizrāvās ar Spontanitātes teātri. Toreiz viņu interesēja jautājums: bet kā patiesībā jūtas aktieri, kuriem atkal un atkal ir jārunā iepriekš iemācīts teksts, kas īsti viņos pašos notiek lomas spēlēšanas laikā kā personībās, viņu jūtās un domās. Iespējams, ka šis jautājums tādā vai citādā veidā skar arī tos cilvēkus, kuri nav aktieri. Proti, vai mēs dzīvojam “savu dzīvi”? Kur mēs esam paši, un kur mūsu pielāgošanās būtībā sāk kaitēt mūsu patībai, personībai? Savulaik es strādāju teātrī par literārās daļas vadītāju. Teātra darbs, protams, ievelk sevī un prasa milzīgu enerģiju. Kādā brīdī arī es sāku uzdot sev jautājumu: vai es nepārtraukti “dzīvojot līdzi teātrim”, neesmu kļuvis tik līdzatkarīgs, ka atmetu savas vajadzības, savu “patieso es”?

   Man palaimējās, ka psihodrāmas grupas vadītāja bija Venita Dāve – joprojām viena no talantīgākajām speciālistēm šajā jomā. Tā es nolēmu arī pats apgūt psihodrāmu. Tas prasīja piecus krāšņus gadus. Lielākais ieguvums – man bija ļoti dažādi, spilgti pasniedzēji – Ināra Erdmane (Zviedrijas latviete, kas būtībā psihodrāmu “atveda” uz Latviju), Aelita Vagale, Agris Palkavnieks, Rovēna Zarakovska un Ināra Vārpa. Līdz ar to es labāk izpratu, cik niansēta un dažāda ir psihodrāma, cik rokraksti mēdz būt atšķirīgi. Mācību semināru laikā mēs ielūkojāmies arī citās metodēs: Dinamiskajā teātri, Playback teātrī, Mākslas terapijā, Sirreālajā psihodrāmā, Geštaltterapijā…

   Kā bija mācīties? Dalībniekam piedalīties psihodrāmas nodarbībās šķiet aizraujoši un viegli. Taču psihodrāmas grupas vadītāja darbs ir komplicēts, prasa nemitīgi vairojamas zināšanas un dotības. Kā trāpīgi savulaik teica A.Palkavnieks, ir divas stadijas. Topošiem speciālistiem sākumā viss šķiet vienkārši, līdz pienāk otrā stadija: ārprāts, tas ir tik sarežģīti, ka es to nekad nespēšu apgūt. Bet ar laiku nāk apskaidrība, ka prasmes un dotības attīstās līdz ar pieredzi. Un vienmēr nākas atcerēties Ināras Erdmanes teikto, ka psihodrāma ir kā ass nazis, tāpēc jāprot ar to apieties.

   Varbūt tāpēc, ka man pašam dzīvē ir bijis jātiek galā ar daudziem grūti risināmiem jautājumiem, es esmu attīstījis sevī empātiju, spēju saprast un palīdzēt tiem cilvēkiem, kas griežas pie manis pēc palīdzības. Praksē ir nācies saskarties ar ļoti dažādām pieredzēm, situācijām, un ar laiku arī rodas dziļāka izpratne par to, ko darīt ar samilzušajiem jautājumiem, daudzi no tiem praksē atkārtojas atkal un atkal: robežas, pašvērtējums, sevis nepieņemšana, upura loma, savu vajadzību atmešana…

• Kādi ir lielākie personiskie psihodrāmas ieguvumi?

   U.S.: – Pirmkārt, apjauta, cik aizraujoši ir sevi pētīt! Seriālā “Fargo” viens no varoņiem saka apmēram tā: “Pagātne ir neparedzama!” Un tiešām – slavenais citāts par to, ka mēs visi nākam no savas bērnības, ietver arī daudzas minamas mīklas. Ja es šobrīd rīkojos vai jūtos noteiktā veidā, tad – kas manā pagātnē to ir noteicis? Kuri notikumi, vārdi, attieksme ir atstājuši grūti izdzēšamus nospiedumus?  

   Tā mēdz teikt (un es to nudien esmu pieredzējis), ka psihodrāma ir dziļa. Tā ne tikai apčamda šodienu, bet satver daudzus jautājumus līdz saknei. Kad zemapziņas procesi sāk kļūt apzināti, daudz kas top skaidrāks un daudzas problēmas sāk skaloties prom.

   Tas, ka esmu apguvis psihodrāmu, man dod iespēju to pielietot arī pašam savu jautājumu risināšanā. Šo procesu mēdz dēvēt par autodrāmu. Izmantoju to joprojām.

• Savā mājaslapā ugisseglins.lv jūs rakstāt: “Psihodrāmā var pārrakstīt pagātni” – kā tas notiek?  

   U.S.: – Tad, ja mēs uzliekam uz “psihodrāmas skatuves” pagātnes notikumus, mums ir iespēja uz tā brīža situāciju paskatīties no jauna skatapunkta. Izspēlēt senas situācijas, izmantojot pieņēmumu: un kā būtu, ja šī situācija pamainītos – vai nu es reaģētu citādi, vai otrs, vai iejauktos kāds spēks, kas liktu lietām ritēt citādi. Šīs iespējas patiesībā ļoti dziļi maina pēda un jūtas, ko sevī nesam. Bieži mūs nomoka tieši neizteiktais, nekustinātais, malā noliktais.

• 13 gadi psihodrāmā. Kāda pieredze ir gūta, strādājot ar šo metodi?

   U.S.: – Savulaik, mācoties par psihodrāmas speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Bija tikai tā izjūta: cik tas ir aizraujoši – pētīt dzīvi ar teātra izteiksmes līdzekļiem! Ikreiz tā ir unikāla izrāde, tikai dažiem skatītājiem, un tikai tajā brīdī, uzvedums top “te un tagad”, vienlaikus mets un gala variants. Arī tādā izrādē veidojas sižets, mizanscēnas; ir galvenā loma un palīglomas, ir simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet, galvenais, – ir urdoši jautājumi, uz kuriem pamazām tiek meklētas un rastas atbildes.

   Psihodrāmas grupas nodarbībām piemīt tāds kā rituāls. Cilvēki (bieži vien, taču ne vienmēr) sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko, iespējams, nevar izrunāt citur. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek izspēlēta izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes centrā, kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa ir tas spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur kuru prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.

   Un mans uzdevums ir bijis vadīt šos procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas dziļāk, atrod kopsakarības, un uzplaiksnī atskārtas. Man dažkārt ir jautājuši: “Kā tu spēj uzdot tik svarīgus un precīzus jautājumus?”. Te noder mana pirmā – žurnālista – izglītība. Ir tāds simbolisks vingrinājums, ko šad un tad uzdodu saviem studentiem (jo strādāju arī par lektoru un pasniedzēju): kādu mirkli būt īpaši vērīgiem un pamanīt to, ko viņi nodarbības telpā līdz šim nav pamanījuši. Rezultāti ir aizraujoši! Pasniedzēja Ināra Erdmane kādreiz uzsvēra: nav jākaunas uzdot jautājumus, pat bērnišķīgus, ja ir kaut kas tāds, ko tu nesaproti. Jo sociālajā vidē bieži vien ir pieņemts klejot pa istabām, kurās ir zilonis, un izlikties šos kustoņus nemanām. Psihodrāmā “ziloņus istabā” cenšas pamanīt. 

   Vēl šajā laikā esmu pieredzējis, ka psihodrāmas grupu vadīšana joprojām ir arī darbs ar sevi. Pilnveidoties. Gan pašam iet psihoterapijā, gan meklēt jaunas formas darbam. Piemēram, kovida laiks rosināja domāt par to, kā vadīt psihodrāmas grupas attālināti. Savukārt pērn es izveidoju “Psihodrāmas klubiņu” – cilvēkiem, kam šis virziens ir tuvs un gribas tikties ar domubiedriem. Jo zināmā mērā – psihodrāma ir noteikta “valoda”, kurā sazināties. Tiem, kuri to ir apguvuši, bieži vien “sarunāties” tajā ir svarīgi. Piederība – svarīgs jēdziens psiholoģijā. Reiz kāds grupas dalībnieks tieši tā arī raksturoja psihodrāmas grupu – mēs esam piederīgi kaut kam tādam, ko citi varbūt pat nevar saprast, ja viņi psihodrāmu nav piedzīvojuši.

•    Kas ir būtiskākās atziņas par psihodrāmas apmeklētāju ieguvumiem? Kuri ir galvenie jautājumi, kam pievēršas psihodrāma?

   U.S: – Psihodrāmas grupa palīdz tās dalībniekiem veidot labākas attiecības ar citiem. Arī ikdienā. Darbs grupā ir sava veida treniņš. Kā J.L.Moreno dzīvesbiedre un kolēģe Zerka Moreno savulaik teica: “Pshodrāma ir process, kurā var izpētīt dzīvi, riskējot bez bailēm no soda”. Skaisti teikts. Un te ir runa par diviem priekšnoteikumiem – jo ir droša vide un pastāv konfidencialitāte. Turklāt grupas dalībnieki: a) nedrīkst kritizēt cits citu un b) dot padomus, kā jādzīvo “pareizi”. Vērtīgākās atbildes ir tās, pie kurām cilvēks psihodrāmas procesā nonāk pats.

   Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai vispār celtu gaismā savus sasāpējušos jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet arī sev. (Piemēram, cilvēks ilgu laiku apgalvo, ka ne uz vienu nedusmojas, līdz, izrādās, dusmojas uz ļoti daudziem, un kā vēl!) Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir kā tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.

   Viens no centrālajiem jautājumiem, ar kuru bieži nākas sastapties, ir zems pašvērtējums. Cilvēkiem ir grūti apzināties to labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds spogulis, kas skaidri parāda katra stiprās puses, resursus un iespējas.

   Es gribētu uzsvērt, ka nevar šķirot jautājumus “svarīgos” un “nesvarīgos”, nekas nav noniecināms vai devalvējams. Ja kādam cilvēkam kaut kas ir sasāpējis, tad tas prasa uzmanību un iedziļināšanos.

   Bieži vien vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un neapzināti tiek atkārtotas atkal un atkal. Šodienas problēma ir augusi slāņu slāņiem un grūti ir ieraudzīt, “kur tās kājas aug”. Kad to saprot, daudz kas mainās.

   Vēl viens fenomens – dažkārt mums šķiet, ka mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums vieniem piemītošas, un tās ir pašas briesmīgākās, kādas var būt. Grupā, izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca izjūtu.

   Un vēl – psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc, iekustinot sevi visu, mēs maināmies daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas emocijas; mēs sākam apzināties, no kā prāts mūs sargā; un bieži vien tieši ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina par to ar savu saspringumu vai citām somatiskām izjūtām.

• Kā atrast psihodrāmas speciālistus?

   U.S.: – Mēs esam apvienojušies Psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapijas asociācijā. Un vienmēr informāciju var atrast asociācijas mājaslapā psihodramalatvija.lv. Tiem, kas vēlas pievienoties kādai psihodrāmas grupai, atliek tikai sekot līdzi reklāmai. Laipni lūgti!

*

40. “LĪBIEŠU DZĪVE”. Autori – Jānis Balodis, Elizabete Šiklova un izrādes ansamblis.

Izrāde pieteikta kā performatīvs albums, kas apvieno vēsturiskos materiālus, mūsdienu pieredzi un lībiešu kultūru. Gerda Rieksta, Linda Millere, Edžus Kalniņš, Alise Kalniņa rada ainas par lībiešiem. Jau pats fakts ir aizkustinošs – mums līdzās ir pavisam neliela ļaužu kopa, kas ar savu valodu, dziņu pastāvēt un praktisku darbošanos uztur spēkā Tautu. Šķiet – kuriem gan vēl, ja ne latviešiem vajadzētu saprast un atbalstīt šo tiekšanos BŪT!

16.11.25.

*

39. Pēc A.Jundzes grāmatas motīviem “ŠUŠNIRKS UN SPOKU MUIŽA”. M.Čehova teātris. Rež. Henrijs Arājs.

Nedaudz spocīgs detektīvs jaunāka vecuma izmeklētājiem. Kas priecēja. Pirmkārt, latviešu rakstnieka A.Jundzes darba parādīšanās M.Čehova teātrī (šķiet, ka turklāt L.Ovčiņņikovas tulkojums bija itin radoši veidots). Otrkārt, jaunā režisora H.Arāja iesaiste. Viņu skatītāji jau iepazina kā NT izrādes “Zelta templis” veidotāju (vēl arī citur). “Šušnirkā” lieti noder režisora formas izjūta un vēlme sakopot pietiekami daudz aizraujošu darbības detaļu, lai bērnu auditorija dzīvi sekotu stāstam. Treškārt, aktieri M.Širjajevs, Ņ.Osipovs, V.Grosmans un J.Čerkess darbojās visai dedzīgi, meklējot atbilstošas reakcijas uz katru jaunu situāciju. Scenogrāfija (L.Zepa) un video (E.Vētriņš) palīdzēja uzveduma kopīgās idejas virzībai. Arī ievada un noslēguma dziesmiņa bija vietā (T.Auniņš).

16.11.25.

*

38. “KONCERTS (JEB BRIESMAS IKVIENAM). KAKTUSI.” LNOB

Baleta viencēlieni. “Koncerts” ir komiska parodija par klasiskās mūzikas klausītājiem. “Kaktusi” – laikmetīgs balets, kas veltīts mākslas kritiķu interpretācijām. Kaut kas tik amizants koncentrētā veidā baletā man līdz šim bija pietrūcis. Un kopumā – tādu kategoriju ienākšana dejā, kā amizantais, komiskais, jokpilnais taču ir tik svētīga un skatītājus veldzējoša! Protams, nevar jau teikt, ka nepazib pa jautram, asprātīgam mirklim arī citos baletos, piemēram, “Džungļu grāmatā” vai “Veltīgajā uzmanībā”… Ja radīsies vēl kas jauns, labprāt būšu skatītāju rindās.

14.11.25.

*

37. “VISS BUMBĀS”. Kvadrifrons. Radošas komandas kopdarbs.

Jā, komēdija teātrī jau nav vienīgais izklaides žanrs. Ir taču arī citi, mazāk izmantoti. Līdz ar to jaunais “Kvadrifrona” laimestu šovs / izrāde ieņem īpašu, savrupu vietu šīs sezonas teātru kopainā. Uzveduma veidotāji ir parūpējušies par daudz ko. Pirmkārt, neviens nav zaudētājs, jo atmiņu drumslas, lielāki un mazāki laimesti, “sapņu piepildīšana” rada pacilātu noskaņu un vēlmi iet līdzi šiem jaunajiem cilvēkiem, kas uzbur ainiņas, ko var “vinnēt”. Protams, no aktieriem tas prasa zibenīgu pielāgošanos tam, kas pēkšņi ir jāspēlē, un improvizēšanas talantu. Tā visa ir gana Antai Aizupei, Ancei Strazdai, Reinim Boteram un Jānim Kronim. Garantēti labi pavadīts laiks. (Es vinnēju zelta diplomu, beidzot 1. klasi, kā arī bezmaksas kokteili. Vai tas ir maz?!)

13.11.25.

*

36.  A.Kristi, K.Ludvigs “SLEPKAVĪBA AUSTRUMU EKSPRESĪ”. M.Čehova teātris. Režisore LAURA.

Izrāde – detektīvs.

08.11.25.

*

35. “TELMA UN LUĪZE”. Valmieras teātris. Rež. Juris Rijnieks.

Diez vai, ieplānojot šo darbu, teātris paredzēja, ka tā parādīšanās ietrāpīsies pašā karstākajā Stambulas konvencijas radīto konfliktu degpunktā Latvijā.

Labs ekskurss feminisma vēsmu vēsturē ASV 20. gs. otrajā pusē. Par divu dāmu alkām izlauzties no ierastajām sievietes lomām tā laika sabiedrībā, kas beidzas visnotaļ dramatiski. Par ko pārdomas? Par to, ka personība un harisma nosaka ne vien drosmīgus feminisma soļus, bet arī aktrišu izvēli lomām. Ieva Puķe un Elīna Vāne neapšaubāmi ir tās aktrises, kurām šāds darbs ir pa spēkam. Iederīgi – stilizētā, drusku komiskā manierē, bet visnotaļ izturētā stila ir veidoti vīriešu tēli. Te priekšplānā izvirzās Tomass Ralfs Ābolkalns, Krišjānis Strods, Eduards Johansons un Ģirts Rāviņš. Prieks, ka režisora Jura Rijnieka talantu šobrīd novērtējis ne vien Jaunais Rīgas teātris, bet arī Valmieras teātris.

02.11.25.

*

34. Rūdolfs Blaumanis “ĻAUNAIS GARS”. Valmieras teātris. Rež. Inese Mičule.

Klasiskajam darbam par naudas varas blaknēm žanra apzīmējumā lasām “tautas luga”. Un – jā – temats ir gan vispārcilvēcisks, gan pārlaicīgs. Darbība pārnesta mūsdienās, kur Cīruļu saime noņemas ar savu vistu/olu biznesu, līdz saimnieks šķietami laimē miljonus, kas sagriež kājām gaisā visas cilvēku attiecības. Interesants kompozīcijas satvars, kur monotonais olu krāmēšanas darbs pāraug par gaisīgo balonu tiekšanos augšup – kas arī atgādina olu apaļumu, tomēr šūpojas jau starp zemi un debesīm. Un pat Mantrauša naudas krājumus ieraugām kā zelta olu – apaļu pārticības simbolu. Brīžiem pretestību rada tas, ka notikumi tomēr stipri vien grozās ap pārlieku biklumu attiecību noskaidrošanā, ko ir grūti transformēt no 19. gs. redzējuma uz mūsdienām. Vēl paliek prātā aspekts, kas nav pašas izrādes uzmanības centrā, tomēr ir pārdomu vērts – un tas ir mūsdienīgs motīvs – proti, tautā “iedētā” izjūta par to, ka nauda un bagātība – tas ir slikti. Un te jau sāk veidoties interesanta, neviennozīmīga korelācija starp uzvedumu un apzīmējumu “tautas luga”.  Ir, par ko padomāt.

02.11.25.

*

33. Žordī Golserāns “UZ VISU BANKU!”. SIA Impresario. Rež. Intars Rešetins.

Divu aktieru saspēle – I.Rešetins un N.Laizāns. Kāda potenciāla kredītņēmēja iegriešanās bankā sagriež kājām gaisā visu bankas direktora dzīvi, un šīm peripetijām izseko veikli uzrakstītā komēdija. Protams, tās galvenais nolūks ir nodibināt labu kontaktu ar skatītāju un ļaut tam izsmieties. Tas arī izdodas. Intars Rešetins – Pētersons kā aktieris ir ļoti labā formā. Varētu pat teikt, ka profesionālajos teātros viņa klātesamība lieti noderētu. Viņa režijas darbs šajā izrādē vairāk skar teksta rūpīgu izstrādi, mazāk – telpas apguvi (acīmredzot rēķinoties ar nepieciešamību doties no vienas skatuves uz citu). N.Laizāns ir labs spēles partneris. Skatītājiem šis būs jautri pavadīts vakars.

01.11.25.

*

32. Juha Jokela “DOCENTES”. JRT. Rež. Linda Zaharova.

Smaga izrāde. Visi starpbrīdī sastaptie cilvēki teica: es šādā vidē eksistēju. Jā, tas ir par akadēmisko vidi, kurā arī man aizrit zināms laiks no darba dzīves. Labā atmiņā ir palikusi šī paša somu autora luga “Finlandizācija” NT V.Sīļa režijā, kas bija kā naglai uz galvas.

Kas “Docentēs” priecē? Vispirms jau kostīmu mākslinieces Janas Čivželes personāžu ietērps, kas neļauj sajaukt šos tēlus ar aktieru iepriekš radītajiem.

Aktrisei G.Zariņai kritis tas grūtais uzdevums lomā iedzīvināt samērā komplicēto tekstu un domu gaitu. Varbūt esmu subjektīvs, bet lugas sarežģītība, iespējams, tomēr prasītos pēc īsināšanas un rediģēšanas, lai izrādes mērķi tiktu sasniegti iedarbīgāk. S.Kļaviņa apliecina zināmu renesansi savās pēdējās lomās. Arī valšķīgajā Rektores tēlā. Pēc ilgāka laika uz skatuves redzama S.Tīkmane, kuras tēls izcelts ar efektīgiem triepieniem. I.Krasts lomā korekts, simpātisks. Vai izrāde rada līdzpārdzīvojumu? Beigu daļā – jā. Vai tajā skarto problēmu loks dramatiski tiek mērķtiecīgi izrisināts? Daļēji.

31.10.25.

*

31.  T.Vinterbergs, K.Fligārs “VĒL PA VIENAM”. DT. Rež. Gatis Šmits.

Kas priecē. Samērā konsekventā DT vēlme izvēlēties dramaturģijā atzinību guvušus autorus. T.Vinterberga vārds komentārus neprasa. Vērtīgi, ka uz skatuves atkal redzam Lauri Dzelzīti. Kopumā aktieri spēlē jūtīgi un decenti, tas sakāms arī par G.Grāveli, D.Gaideli, G.Andžānu. Jauki, ka skolēnu lomās ir skolēni – tas skolas atmosfēru padara gan ticamu, gan reizē gudri stilizētu (horeogrāfe A.Abalihina). Tomēr izrāde kopumā nav līdz galam konsekventa. Dreifējot starp smiekliem par dzeršanu un drusku didaktisku bakstīšanu ar pirkstu par alkoholisma traģiku, vēstījums paliek kaut kur pusceļā un liek justies drusku neomulīgi, neveikli par konsekvencēm – ļengano līdzbiedru reakciju uz kolēģa bojāeju. Vai “tāda ir dzīve” ir viss, kas mums jāpaņem līdzi pēc uzveduma?

30.10.25.  

*

30. “SĒRI KRĀCA ŪDENS VIĻŅI”. Kvadrifrons. Rež. un horeog. Rūdolfs Gediņš.

Reklāmas materiālos doma ir izklāstīta – cīnīšanās, kura cilvēces gaitā nebeidzas – uzvaras, zaudējumi, un atkal no gala. To arī ieraugām. Tas atgādina kaut ko no amerikāņu cīkstoņu iestudētajiem, efektīgajiem šoviem skatītāju šausmināšanai. Kaut kas no sexfetiša filmām nošķirā “wrestling”. Facebook Zane Matesoviča raksta šādi: “Man pilnīgi jauna pieredze, pirmo reizi bija sajūta, ka elpa aizraujas jau pirmajā minūtē un neatgriežas, līdz abi virtuozie cīņas un aktiermākslas meistari Rūdolfs Gediņš un Āris Matesovičs iznāk paklanīties”. Lūk, ar šo tekstu, kuru raksta, ja nemaldos, izrādes dalībnieka Ā.Matesoviča mamma, kura bijusi zālē un  bijusi spiesta noskatīties, kā stundu uz skatuves sit viņas dēlu un (pēc visiem teātra noteikumiem) nespēt tur neko grozīt un iejaukties… lūk, šajā “Kvadrifrona” un “Facebook” saspēlē sākas dramaturģija…

27.10.25.

*

29. Joahims Meierhofs “KRITIENS AUGŠUP” JRT. Rež. Alvis Hermanis.

Labi aktieri interesanti stāsta amizantus stāstus sulīgā Gundara Āboliņa tulkojumā. Uz ekrāna parādās daudzu sieviešu portreti, kas ir ļoti sakoptas, saposušās, brīžiem – fifīgā fotogrāfa Mārtiņa Grauda redzējumā. Tie ir runājoši mākslas darbi, veidoti ar dziļu cieņu pret sievieti, tie brīžiem uzrunā vairāk nekā tas, ko dzirdam. Izrāde ilgst vairāk nekā 4 stundas. Garlaicīgi nav. Aktieri ir azartiski, izdomas bagāti. Tomēr rodas pārdomas par to, kā mainījusies dramatisma izpratne teātros. Gaidas pēc kaut kā kompozicionāli grodāka paliek.

25.10.25.

*

28. Antuāns de Sent-Ekziperī, Juris Kulakovs “MAZAIS PRINCIS”. Projekts. Rež. Laila Kirmuška.

Jauka izrāde. Lai gan zālē bija samērā jauni bērni, viņi bija ļoti uzmanīga auditorija. Es ticu, ka šis uzvedums viņiem ir svētīgs pirmais izpratnes dīgsts par to, kas ir slavenais “Mazais princis” un ko tas nozīmē pasaules kultūras kontekstā. Tāpat – Jura Kulakova brīnumainā mūzika ir baudīšanas vērta. Veiksmīgs ir galvenās lomas tēlotājs Mariss Ķirsis. Milzīgs prieks uz skatuves bija redzēt Ievu Akurāteri (Čūska) un Nauri Puntuli (Laternu iededzinātāju), tāpat – Ģirtu Krūmiņu, Jāni Kirmušku, Edgaru Liporu, Sandiju Misiku, Laimu Miltiņu-Rodi… Producents – Juris Millers. Vienā vārdā sakot – bija gandarījums to piedzīvot. (Es, protams, esmu subjektīvs, jo izrādē skan mani dziesmu teksti.)

24.10.25.

*

27. Līva Blūma “CANTUS FIRMUS”. ĢIT. Rež. Barbara Lehtna, Linda Krūmiņa.

Laikmetīga kameropera. Vokālistes L.Paegle, G.R.Adlere, S.Yamasaki un instrumentāliste E.Apine izjusti un niansēti izdzied nelielas dāmu kopas ieskatus par pasaules pastāvēšanas vai iznīcības iespējām. Skaņu pasaule tiek apdzīvota meistarīgi, bet – kā jau operās – stāstam ir pakārtota loma. Eksperimentāls uzvedums ar savu daļu ironijas par to, ka daudz runājam (šajā gadījumā – dziedam), bet nekāda darbība īsti nekust no vietas.

22.10.25.

*

26. Ferdinands fon Šīrahs “VIŅŠ TEICA, VIŅA TEICA”. DT. Rež. Dmitrijs Petrenko.

Teātris jau reklāmas procesā pasaka potenciālajam skatītājam, ka būs divas taisnības un režisors nenostājas nevienā no abām pusēm. To arī ieraugām, noskatoties izrādi, – izrāde ir tiesas process ar atvērtu finālu. Jā, tam var sekot līdzi racionāli. Un faktu ekvilibristika uzmanību notur. Bet nevilšus rodas jautājums – kurš gan to nezina, ka pretējas puses notikumus redz un pasniedz atšķirīgi. Kurš gan par labprātīgām/nelabprātīgām attiecībām un to problemātiku jau nebūtu gana daudz lasījis pēdējos gados? Kurš par ko ir jāpārliecina, ja pati pārliecināšana nav izrādes uzdevums? Vai nav gana redzētas filmas un seriāli ar līdzīgu tematiku? Tad – kāda ir teātra artava?

17.10.25.

*

25. Jana Egle “EGLES STĀSTI”. NT. Rež. Ināra Slucka.

Veidot dramatizējumu, pārradīt prozas tēlus dramaturģijas valodā, ir āķīgs uzdevums. I.Slucka piedāvā tādu izrādi, kurā veidojas dialogs starp redzamo un dzirdamo. Tas ir produktīvāks ceļš, nekā ilustrēt notiekošo (respektīvi, ko dzirdam, to redzam). No sešiem stāstiem visvairāk uzrunāja pirmais. Iespējams, tāpēc, ka tas pieteica svarīgāko – vēlmi skrupulozi iedziļināties. Proti, neļaut cilvēku likteņus apklāt ar putekļiem, bet paslaucīt prom baltās, vieglās sniega pūkas un ieraudzīt zem tām esošo. Tajā brīdī nācās domāt par aktieru paaudžu nomaiņu un priecāties, ka uz skatuves ir redzama viena no vecākās paaudzes spožākajām vēl spēlējošajām personībām – L.Kugrēna. Viņas lakoniskā, skopā esība bija kā aktiermākslas paraugstunda. Ļoti labā formā ir D.Kažociņa un I.Kļavinskis. Šarmanti – J.Ļisova un J.Hiršs. Nācās domāt par to, kad ciešanas pārtop par darbību un kad –  tomēr paliek par stāvokli. Izrādes veidošanā ļoti labi palīgi režisorei ir bijuši scenogrāfe un kostīmu māksliniece M.Ulmane, video mākslinieks K.Aniņš un mūzikas noformējuma autors E.Mākens.

16.10.25.

*

24. Donalds Čērčils “TRAKI LABA DIENA”. Projekts. Rež. Dž.Dž.Džilindžers.

Komēdija trim aktieriem. Dzīvoklī necerēti sastopas tā īpašniece, remontu veicējs, kā arī uzrodas dzīvokļa īpašnieces mīļākā sieva, kas draud atklāt par vieglprātes dēku tās vīram, kuram tūdaļ jāierodas. Veikli uzrakstīta situācija komēdija, ko uz saviem pleciem galvenokārt iznes Linda Kalniņa un Rihards Lepers. Var just, ka viņu nesenais darbs komēdijā “Glābjas, kas var!” ir bijis labs rūdījums arī šai komēdijai. Marikai Šmukstei tikusi apjomā mazāka loma. Tā kā biju balkonā, varēju novērtēt, cik liela loma bija aktieru ķermeņa valodai, tā bija izteiksmīga un dikti līdzdalīga tēla izveidē. Nu, skatītājiem jau gribas just pacilātību, jautrību un lai pucēšanās labākajās štātēs nav bijusi veltīga! Šī izrāde derēs tieši šai skatītāju nošķirai.

15.10.25.

*

23. Nellija Spūle, Aleksandrs Barons, Tomass Ralfs Ābolkalns “VIENTUĻĀKĀ AITA PASAULĒ”. Liepājas teātris. Rež. Nellija Spūle.

Izrāde tiek pieteikta kā sociāla komēdija un LKA režijas studiju diplomdarbs. Par aitu, kas tiek izglābta no iesprostotas vienatnes jūras krastā un nonāk sociālu procesu iesprostotā vienatnē pasaules biznesa un PR krustpunktā. Fifīga aita (K.Gods) un impozanti cilvēces pārstāvji, kas ar aitu nonāk saskarē (A.Dreimane un H.Puriņš). Acis brīžiem pat nepaspēj aprast ar visām zibenīgajām tēlu maiņām divu azartisko aktieru izpildījumā. Tas panākts gan ar izskata maiņu, gan valodas lietojumu. Daudz asprātīga. Šur tur humors maķentiņ ir pārsālīts un noslīd zem gaumīgu joku līmeņa. Kas paliek pēc izrādes? Jautra noskaņa, kas mijas ar tikpat lielu sociālās izolētības izjūtu kā aitai. Tā ka tā aita ne tuvu nav vienīgā vientuļākā radība uz pasaules! Un likt šo solidaritāti izjust, iespējams, arī bija viens no izrādes sasniedzamajiem uzdevumiem.

04.10.25.

*

22. Kristīne Brīniņa “PASAULĒ LIELĀKAIS SPĒKS”. Liepājas teātris. Rež. Kristīne Brīniņa.

Par dakteriem – klauniem. Atraktīva, izglītojoša izrāde. Visai ģimenei. Negaidīta un emocionāla ir izrādes kulminācija, un tieši tā, manuprāt, apvērš stāstu no uzzināšanas par pieredzēšanu. Un brīnumainā kārtā skumjas un sēras var pārtapt tādā plašākā, daudzkrāsainākā dzīves pilnvērtības izjūtā, kas ar savu esību ir pārāka par vienu vai otru emociju. Izrādes veidotājiem to ir izdevies panākt gandrīz neticami trausli un iedarbīgi. Jebkuram cilvēkam (un vienmēr) ir problēmas. Bet uz “Daktera – klauna” darbu (hobiju? misiju?) var palūkoties arī kā uz noteiktu skatapunktu, kas jebkuram var mainīt – jā, ne jau pašu dzīvi, bet spēju pieņemt, ieraudzīt, novērtēt…

Aktieri: P.Čerņenoka, K.Ērglis, K.Kārkliņš, E,Ozoliņš, E,Pjata-Gertnere, K.Tatarinova, S.Pēcis.

Horeogrāfe, režisore, dramatizējuma autore – K.Brīniņa; māksliniece – L.Zepa, dziesmas – J.Nīmanis, skatuves skaņas dizains – M.Šenteļevs, gaismas – N.Cipruss.

04.10.25.

*

21. Francs Lehārs “DŽUDITA”. Operetes teātris. Rež. Gernots Kranners (Austrija).

Uz VEF, kur šovakar mīlas un kaisles līkloči! Sen nebija redzēta operete. Un, pirmkārt, atmiņā atausa senais nams Brīvības ielā, kur bija gan “Zaļā pļavā”, gan “Nāc pie puikām!”… Un slavenie: Bajāre, Šteinberga, Spanovska, Kepe, Zveja… Laiks ir pagājis, un šobrīd vairāk cieņā turam mūziklus. Jaunajā un pirmoreiz Latvijā iestudētajā operetē “Džudita” – spēcīgas balsis (A.Jankovska, D.Skutelis), pievilcīgs tēlojums (J.Strikaite, E.Kivlenieks, H.Kozlovskis). Un slavenā Džuditas ārija “Manas lūpas skurbina kā vīns”.

03.10.25.

*

20. Kitija Krauzere “SKRĪBU SKRĀBU TVĪT PLUNKŠ”. Leļļu teātris. Rež. Vija Blūzma.

Jauka, visos komponentos saskaņota izrāde bērniem no 2 gadu vecuma. Un ir aizraujoši, notikumu attīstībā ir pārsteigumi! Uzvedums par vardulēnu ģimenes ikdienas bailēm un priekiem. Kā mazais Žeroms cenšas uzzināt, kas tad rada skaņas “skrību skrābu tvīt plunkš”. Vārdu maz, bet katrs ir savā vietā. Jauki, ka līdzās vardulēniem, dunduram, stārķim un mušai zālē ielido arī pa īstai mušai! Un pat īsti burbuļi uzrodas.

Tas viss, pateicoties aktieriem A.Klišānei, L.Sūnai un A.Nātrem, kā arī izrādes veidotāju komandai: Rež. V.Blūzmai, scen. K.Kramiņam, leļļu un kost. māksl. L.Liepiņai, komp. M.Žilinskim, gaismu māksl. A.Kronbergai un dram. A.Muižniecei.

02.10.25.

*

19. Jānis Joņevs “KO VAR CILVĒKS”. NT. Rež. Roberts Dauburs.

Rakstīts: krimināldrāma, kas balstīta uz reālas krimināllietas pamatiem. Taču te nav gluži krimināldrāmas intrigas, bet divu cilvēku – noziedznieka un izmeklētājas – attiecību izpēte. Mēģinājums pasvītrot abu cilvēciskumu. Proti, izmeklētāja redz cilvēkā cilvēku (par to mani nav jāpārliecina, ticu uz vārda), savukārt, noziedzniekā ir arī pozitīvais kodols, kas būtu varējis noteikt viņa likteni (arī ticu, bet kā īpašu jaunatklājumu nesaskatu). Vēstījuma veids ir vairāk atstāstošs, nekā darbībā balstīts. Līdz ar to izrādi uztvēru vairāk racionāli, nekā līdzpārdzīvojot. Aktieriem laba dikcija (Sanita Paula, Mārcis Maņjakovs, Elza Rūta Jordāne). Prieks, ka Nacionālais teātris tik dāsni atvēl savu skatuvi jaunajiem režisoriem (šajā gadījumā – R.Dauburam), jo kādam no Latvijas teātriem ir jāuzņemas tā lolojošā misija – audzināt un kopt, nevis pieprasīt tikai labāko un tikai gatavu, un tikai uzreiz, slaidi nospļaujoties uz mākslinieku veidošanās ceļu.

26.09.25.

*

18. Linda Rudene “PLĒSOŅAS”. DDT. Rež. Paula Pļavniece.

Uzvedums tiek pieteikts kā kustību izrāde par kvadroberu subkultūru. Tātad – cilvēkiem, kas pieņem dzīvnieku eksistences paveidus. Struktūra, uzbūve vedina domāt par videospēļu stilistiku. Iespējams, ka jaunajiem deju māksliniekiem (V.Garšantovs, R.Gailīte, E.Krūmiņš) tas ir bijis labs fantāzijas treniņš, aktierim R.Sprukulim – iemesls padelverēties. Monitoros parādās dažādi saukļi/citāti, kas vērsti pret vienu otru politikas nostādni. Paturu prātā, ka mākslas būtība ir nostāties opozīcijā… daudz kam (noteicošiem viedokļiem, pieņēmumiem, normām, pareizībai u.t.t.)… Uzvedumā šāda tiecība ir, taču konsekvences pamaz, – prevalē tomēr remdenība, nenoteiktība, neskaidrība…

25.09.25.

*

17. Dario Fo, Franka Rame “ANARHISTA NEJAUŠĀ NĀVE”. DT. Rež. Matīss Kaža.

Ir atklāta DT Jaunā zāle. Prieks. Tiešām. Te nu aizturētais aktieriskais potenciāls varēs parādīties aizgūtnēm un aumaļām! Cerams.

Izrāde “Anarhists” nemitīgi dreifē starp komēdiju, farsu, klaunādi, absurda lugu, pamfletu… Pie tam lielākoties tā piesaista uzmanību un rada atsaucīgu publikas reakciju. Prieks par aktieriem. Piemēram, par Tomu Veličko (Maniaks), kurš jau stabili ir izcils tuvāka plāna uzvedumos. Viņa reakcijas, pārejas, izdoma pārliecina, brīžiem – žilbina. Par Milēnu Miškēviču (Kārtībniece). Ja līdz šim biju pamanījis viņu varoņlomās, tad tagad nopriecājos, ka – ē – iespējams, tieši komiskais žanrs viņai ģeld kā uzliets. Par Lauri Subatnieku, kurš komikā spēja būt gana organisks…

Otrajā cēlienā radošā izdoma sāka buksēt vai varbūt – tā ir iespēlēšanās vaina. Laiks rādīs.  

21.09.25.

*

16. Rainis “INDULIS UN ĀRIJA”. NT. Rež. Indra Roga.

Brīnišķīga dekorācija (M.Vilkārsis) – tādas kā šūnakmens sienas, kapuplāksnes, kolonnas, brīžiem tas viss pārvēršas stilizētos koku stumbros, iekrāsojas ugunīgos lavas iežos, līdz pāri tam visam veļas bangojošs ūdens…

Prieks redzēt, ka aktieris Kārlis Reijers ir nobriedis lietaskoks (Indulis). Burvīgi, ka aktrise Laura Siliņa ir ne vien ļoti daiļa, bet nu jau arī droša māksliniece (Ārija). Emocionāli aizkustina Uģa (Matīss Kučinskis) jūtas pret Induli…

Laikam nozīmīgākie šīs lugas spēkavārdi joprojām ir tie pāris minūtes no K.Reijera mutes skanošie: “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!”

Izrādē piedalās skatītāju ložās izvietotais Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, kas dzied Ērika Ešenvalda komponētu mūziku.   

20.09.25.

*

15. Anka Herbuta “ORĀKULS”. DT. Rež. Lukašs Tvarkovskis.

   Spēcīgi! Lai gan programmiņā un PR deklarētie mērķi, iespējams, vairāk ir bijuši aktualizēt dažādu augsti attīstītu tehnoloģiju izgudrotāju dzīves faktus un darba sekas, man izrāde šķiet vērtīga ar savu trauslo pieeju eksistences un gudrības formu savijumam. Ieskatīties sīkās elementārdaļiņās, kas ne tikai veido mašīnas un ieročus, bet arī cilvēku attiecības. Viss vienlaikus. Tāpēc man būtu pieticis ar divas stundas garo pirmo cēlienu, kurš aizrauj (ne ar sižetu, bet smalki iztamborētajām tēlu saskarsmes formām konkrētajos apstākļos).

   Video izmantojumu izrādēs jau esam piedzīvojuši iepriekš, bet “Orākulā” dažādie līmeņi eksistē tik daudzos veidos, ka aizraujas elpa (izrāde – video; tiešraide – ieraksts; vienlaikus ritošas paralēlas ainas, dažādi vēsturiski laiki; galu galā, dažādu zemju aktieri vienā ansamblī…). Rosina, raisa iztēli, savij dažāda rakstura pieredzes.

   Izrādi vairāk uztvēru ar jutekļiem, emocijām, izjūtām un ķermeni nekā ar prātu. (Jo, sižetu tverot racionāli, daudz kas paliek gaisā karājoties un nemērķtiecīgs.) Tāpēc otrais cēliens, neskatoties uz paspilgtinājumu (iekrāsots attēls, dinamiska mūzika, izkāpināta okultisma seansa aina) vairs nedod jaunu, izsekošanas vērtu emocionālo informāciju – uzvedums pārvēršas lielā dārdēšanā, kas atgrūž un no kura instinktīvi gribas atslēgties.

   Tomēr, visticamāk, šīs izrādes veidotāji parādīsies nākamās “Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstā. Un pelnīti. Man visvairāk gribas izcelt video, dekorāciju, gaismas, mūziku, režiju un četrus aktierus: I.Ķuzuli-Skrastiņu, M.Meieru, M.Viļčuku un K.K.Košinu.

   Pat tādā situācijā, kurā eksistējam (attīstīta, plaša, pārsātināta audiovizuālā vide), “Orākuls” ir vairāk nekā iespaidīgs.

19.09.25.

14. Rasa Bugavičute – Pēce “AMERIKAS LATVIEŠI”. Liepājas teātris.

Man patīk dramaturģe R. Bugavičute – Pēce. Bieži vien, redzot viņas lugu iestudējumus, sildos pie viņas emocionalitātes, priecājos par viņas spēju satvert lietas aiz būtības, tikt līdz serdei, līdz saknēm. Arī “Amerikas latvieši” no skatījuma uz Amerikas latviešu nometni izaug līdz plašākam jautājumam – vai netuvojas tā robeža, kad mēs visi pamazām kļūsim par “ārzemju latviešiem” – ja ne fiziski, tad metaforiski. Aizkustinoša ir izrādes beigu daļa, kurā latvieši uzģērbj tautas tērpus un ar saviem neizteiktajiem vēlējumiem dodas pie kopīgā ugunskura, kas ir starp zāli un skatuvi. Šķiet, ka tajā brīdī pie šīs kopējās “uguns” dodas arī katrs no skatītājiem. Visi aktieri darbojas meistarīgi, režijas zīmējums – korekts (rež. Valters Sīlis).

13.09.25.

*

13. Jans Ūlufs Ēkholms “LUDVIGS UN TUTA”. Leļļu teātris; režisors un dramaturgs – Ģirts Šolis.

Mīlīga izrāde par lapsas un vistiņas draudzību. Leļļu teātra aktieru meistarība visvairāk izpaudās izkoptās balsīs un roku akrobātikā. Gan viens, gan otrs apvienojumā radīja dzīvīgus tēlus. Stāsts ietvēra vairākas ģimeniskais ainas, kas izvirzīja morālu dilemmu – vai lapsām noteikti ir jābūt viltīgām, jāmānās, “jātin ap pirkstu” un “jāapved ap stūri”. Par centrālo notikumu izvērtās tas, kā vistiņa glābj lapsas no cilvēku sarīkotajām medībām. Prieks, ka šī izrāde bija arī debija jaunam Leļļu teātra aktierim, kas tikko beidzis LKA un kuru iepazinām diplomdarbu izrādēs “Māceklis” un “Sapņotāji” – Kristam Jēkabsonam. Aizkustinoši, ka zālē viņu atbalstīt bija ieradušies arī nesenie pedagogi.

12.09.25.

*

12. Gusts Ābele “KLUSUMS UN TROKSNIS”. Nacionālais teātris / LKA Režijas kursadarbs.

Par galveno varoni Svenu (atveido Jēkabs Pikšēns) kādā brīdī tiek teikts apmēram tā: tu neesi slikts cilvēks, tu vienkārši esi jauns. Par šo izrādi var teikt līdzīgi: tā nav slikta, tā vienkārši ir jaunības pilna. Jūtu šampanietis pludo līdz ar īsto “Sovetskoje” – burbulīši, putas, noreibums. Bet sausais atlikums, kā mēdz teikt, visiem iesaistītajiem ir neizmērojami svarīgā iespēja gūt pieredzi uz profesionāla teātra skatuves. Topošie aktieri jutās droši, atraisīti. Viņiem palīdzēja muzikāla grupa “Aģentūra”. Un, manuprāt, arī visvecākā teātra paaudze (šīs izrādes kontekstā) – J.Ļisova un K.Aniņš jutās kā zivis ūdenī. Priecēja arī iespēja konstatēt, ka ļoti jaunās paaudzes latviešu valoda ir tā pati, kurā runāju es (dažkārt citos kontekstos par to rodas šaubas).

11.09.25.

*

11. Mariuss fon Maienburgs “NACHTLAND”. Dailes teātris. Režisors – Toms Treinis. Cienījams darbs, kur galvenajā lomā ir… dramaturģija. Autors ļoti prasmīgi attīsta dialogus un savērpj intrigu. Arī pašas lugas izvēle šajā laikā ir DT cienīgs gājiens. Uzrušināt jautājumus par morālo relatīvismu – mūsdienās, kad daudzos jautājumos vairs nav vienas patiesības, bet ir daudzi līdzās liekami viedokļi, kuros var arī sāpīgi sapīties. Tā teikt, postpatiesības laikmeta spilgta zīme. Un nenomirušā fašisma manāmie taustekļi šobrīd pasaulē. Brīžiem gan dialogu stalažas sāk pārvērsties pārāk konstruktīvā deklaratīvismā, kur tēlu attīstība sāk pazust aiz ideju drāmas lielajiem triepieniem. Tomēr visi aktieri korekti iezīmē savus varoņus. Lielāku ticamību rada Katrīna Griga (Nikola). Nepateicīgāks uzdevums – būt didaktiskākai – ticis Milēnai Miškēvičai (Judīte). Bet kopumā – akurāts uzvedums.

06.09.25.

*

10. “LEDUS GARŠA”. JRT. Autors un aktieris – Dāvids Pētersons, režisors – Vilis Daudziņš, gaismu mākslinieks – Mareks Lužinskis.

   Šodien pirmizrāde Mazajā zālē. Bija prieks pasildīties JRT iekoptajā stilistikā – četros dokumentalitātē balstītos stāstos par hokeju. Kāpēc izrāde ir iznākusi skarba, silta, aizkustinoša un uzrunājoša? Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir ne tik daudz izrāde par hokeju, cik – par cilvēku aizrautīgo dabu. Ļoti ticami atklāti četri atšķirīgi tēli – hokejists, aprakstnieks, fans un hokeja veterāns. Viņu visu sirdis un prāti ir hokeja loloti, un tā dzīves odere atbruņo. Bauda vērot, kā aktieris D.Pētersons aug un attīstās. Acīmredzot labs palīgs viņam ir bijis režisors V.Daudziņš, kurš arī pats ir daudz darījis dažādu dokumentālu stāstu pārradīšanā skatuves valodā (īpaši spilgti atmiņā viņa senais “Vectēvs”). Jauki pavadīts, daudzu emociju caurvīts vakars. Paldies!

02.09.25.

*

9. “SEŠI ŠERLOKI”, M.Čehova teātris. 6 detektīvstāsti pēc Artūra Konana Doila stāstu motīviem. Rež. Sergejs Golomazovs. Izrāde rit ņipri, ir piemeklēts uzmanību noturošs, spilgts, izkāpināts spēles veids. Visi 6 sižeti ir ieturēti vienotā stilistikā, bet ne visu stāstu būtība ir vienlīdz labi uztverama un izsekojama. Brīžiem šķiet, ka detektīvžanra attīstība audiovizuālajā mākslā (īpaši seriālos) ir tikusi tik tālu, ka izvēlētais izteiksmes veids – izstāstīt nozieguma būtību verbāli, ar sulīgiem spēles akcentiem, taču bez spriedzes un intrigas attīstības skatītāju prātos – vairs nav pietiekams teātrī. Te gan pēdējais vārds būs sakāms mērķauditorijai – jaunākajai paaudzei (“izrāde domāta visai ģimenei”) – ko tā uztvēra un kas tai patika. Nu, to, ka krievu aktieri sparīgi dūra cits citu ar nažiem, sita ar pudeli pa pauri (pudele saplīsa, kā pauris – nezinu), vicinājās ar krāsns kruķiem un šaudījās ar pistolēm, tajā skaitā tēmējot zālē – laikā, kad krievi iznīcina ukraiņus… piedodiet, man tā liekas vieglprātīga bezgaumība.

01.09.25.

*

   8. “HA”. Tā sauc horeogrāfes un izpildītājas Janas Jacukas izrādi Ģertrūdas ielas teātrī. Māksliniece izaicina sevi atklāt to, kādas emocijas, situācijas un konteksts saistās ar vārdu HA. Viņas balss iespējas tiešām ir plašas, pārvaldītas un izzinātas. Visapkārt balta vide. Kādu brīdi pāri baltajai telpas grīdai aizsteidzās īsts, apņēmīgs zirneklis, kuram gan netika savs “HA”. Tas bija arī vienīgais asistents melnā tērptajai skatuves partnerei. Viss – ļoti lakoniski. Laikam katra skatītāja paša ziņā ir, kā justies un kā reaģēt uz šo “HA” gūzmu, burziņu, straumi. Daži HA mani aizķēra.
Mentors: Miguels Melgaress
Konsultants: Bruno Listopads
Dramaturģiskais atbalsts: Eva Susova un Toni Stefens
Teksta konsultants: Joahims Robrehts (izrāde skan angļu valodā)
Teksta redakcija sadarbībā ar: Nikolass Lange
Vokālie pasniedzēji: Moa Holgersone, Monica Jansena, Maria Magdalena Kozlovska
Grafikas dizainere: Estere Betija Grāvere
Fotogrāfs: Pēteris Vīksna. Iedvesmas avoti: Stina Forsa un Amparo Gonzaless. Līdzproducents: Ģertrūdes ielas teātris 

28.08.25.

*

  7. “Apciemot lībieti”. Brīvdabas muzejā. Izrāde bērniem. Radošā grupa: režisors: Jānis Znotiņš, dramaturģija: Rūta Dišlere, komponists: Jēkabs Nīmanis, mākslinieks: Adrians Toms Kulpe. Lomās: Annele – Sandija Dovgāne, Inne – Elīna Hanzena vai Santa Breikša, Jancis – Emīls Krūmiņš. Producents: “Istabas teātris”, līdzproducents: Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

   Šī ir viena no tām, ko varētu dēvēt par izrādi-pastaigu. Līdzīgi tām, kas redzētas VVTF, arī šeit iezīmējas līdzīgs musturs: skatītāji tiek sadalīti trīs kopās. Sākumā skatītāji vienkopus, bet pēc tam mazajās grupās piedzīvo dažādus stāstus, lai beigās atkal vienotos kopīgā noslēgumā.

   Ievadā parādās Jancis, kas savācis mežā dažādas pamestas lietas. Un kopā ar Anneli tie atklāj, cik dīvains sensenām paaudzēm varētu šķist tas, kas mūsdienās ikvienam saprotams: plastmasas maisiņi, pagarinātāji u.t.t..  Tālākā intriga ir: kur Lībiešu sētā ir paslēpies lībietis. Uzzinām par dažām ar lībiešu (un ne tikai) dzīvi saistītām reālijām. Arī atrisinājums ir gana jauks.

  Kopumā aktieri darbojas aizrautīgi. Tā kā redzēju pirmizrādi, tad bija vēl zināma nedrošība. Taču virsuzdevums ir gan izglītojošs, gan mākslinieciski aizraujošs – vairāk uzzināt par mūsu senajiem lībiešiem.

23.08.25.

*

6. VVTF. Festivāla ietvaros braucam uz Strenčiem, kur skatāmies “izrādi uz teksta robežas” “TAGAD STRENČOS”.
   Tās radošā komanda: Orbīta – Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs; vokālais ansamblis “Kolibri”, koris “Kaķi”. Komponists – Jēkabs Nīmanis. Izrādē piedalās: Narators – Gerds Lapoška, kā arī kopienas pārstāvji, brīvprātīgie. Literārais redaktors – Arvis Viguls. Norises vieta – Katlumājas šķeldas krātuve.
   Lūk, šī izrāde ir ļoti patīkams pārsteigums. Ieraugām dažādus personāžus, kas brīžiem ieklīst skatītāju redzeslokā, brīžiem pazūd, bet tie visi iemieso reālus Strenču iedzīvotājus šobrīd – fotogrāfu, divu bērnu tēvu, kas ķerrā ved peldēties bērnus, atpūtniekus, kuri tālumā kaut ko grilē, pastnieku, puisi, kas ved pastaigā suni… Debesīs parādās pat balons meteoroloģiskajiem mērījumiem. Tie visi neko nespēlē, bet vienkārši ir. Viņu nesamākslotā eksistence kādā brīdī ved līdz dziļam saviļņojumam – par esību, latviešiem, pasauli te un tagad. Beigās lielajam radio, kas “pārraida diktora tekstu”, katrs no dalībniekiem pievieno arī savu, mazu radio. Un šis simbols it kā saka: mēs visi kopā raidām Visumam un vēsturei par savu esību – un tas ir svarīgi. (Skatītājos arī klusējošs komponists Artūrs Maskats, Strenču iedzimtais.)

   Dokumentālais teātris, kas atsauc atmiņā senus Latvijas kino žurnālus. Gerda Lapoškas balss rimti vēsta par to, ko redzam. Un kādā brīdī mirkļa svarīgums atgādina par diktoru dzirdētajām Borisa Podnieka miera un cerību pilnajām intonācijām. Stilistiski izturēta izrāde.

02.08.25.

*

5. VVTF. Izrāde “Iedomātā Valmiera: UTOPISKIE SKATI”, horeogrāfiska pastaiga pa pilsētu. Horeogrāfe – Stefānija Felbere (Vācija), horeogrāfes, kostīmu mākslinieces – Dita Andersone, Anna Marija Puķe, Poļina Filippova, izpildproducente – Anna Ulberte, piedalās kopienas pārstāvji.

   Izrāde sākas parkā starp lielveikalu “Valleta” un Kultūras namu. Vairākas meitenes draiskojas, skraida, dažnedažādi mijiedarbojas, tērpušās atšķirīgu krāsu tērpos (sarkana, zaļa, zila, dzeltena). Tad mēs tiekam sadalīti mazākās grupās, no kurām katra tiek ievesta kādā universālveikala stāvā. Priekšnesums kļūst daudzveidīgāks: stāstījums, kas atgādina dzejas balto pantu; meitenes dejo, te uzrazdamās, te pazuzdamas; kā arī varam vērot video savā mobilajā telefonā, pie kura tiekam, skenējot QR kodu. Virzāmies starp veikaliņiem.

   Izrāde mūs pievērš savām izjūtām. Teksts atgādina, ka veikala apmeklējums nav tikai mērķtiecīga preces iegāde, bet vesela buķete ar domām, garām slīdošiem tēliem, dokumentāliem personāžiem, nejaušām frāzēm, negaidītām vizuālām kompozīcijām, mobilā telefona informāciju… To izjust un apzināties ir aizraujoši: cik bagātīga un bieži vien neapzināta veidojas mūsu realitāte.

   Tad mēs nonākam universālveikala garāžā, kur dejas turpinās, fonā redzot video ar cilvēkiem un pilsētas skatiem. Šī daļa ir horeogrāfiski striktāka, taču īsti jaunu jēgu iepriekš izbaudītajam nepiešķir, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir pietiekami gara, tālab gribas gaidīt vēl kādu attīstību. Bet – izjūtu kokteilis tomēr kopumā ir bijis gana bagātīgs.

02.08.25.

  4. 2.augustā 14:00 esam aiz Valmieras teātra netālu no gravas pie Rātes upītes. Sākas izrāde “KAS TUR KUSTAS?”. Parādās gana nopluinīta grāmata (starp citu, “Teātris un dzīve”) un sāk izpausties. Tā vēlas atgādināt par savu sākotni – dabu, no kuras ir nākusi. Uzklīst tēli, kas skatītājus nosacīti iedala 3 grupās – Koki, Akmeņi un Upe. Katra grupa dodas ceļojumā – vispirms atsevišķi, tad visas trīs kopā. (Es iegados starp “kokiem”.) Tiek izklāstīti noteikumi – turēties kopā, jautāt, ja kaut ko grib uzzināt… Ceļā uzrodas neparastas radības, kas cita ar citu mijiedarbojas – ķer, nobīstas, meklē, biedē… Brīžiem – ar gluži akrobātisku sparu.

    Tā nu mēs visi nokāpjam gravā, līdz varam vienoties ar vidi kā savējie, nonākot pie izjūtas, ka visi esam daļa no dabas pirmatnējības, ko joprojām nesam sevī.

   Tā izjūta tiešām rodas, un tas, iespējams, ir izrādes lielākais ieguvums – vērot, piedzīvot, līdzdarboties, sadarboties. “Kas tur kustas?” ir izrāde visai ģimenei, tātad – arī ģimeniska izziņas un sadarbības aktivitāte. Ne velti kādā brīdī visi izveido “mīlestības tuneli”.

    Izrādes režisore – Endīna Bērziņa, dramaturģe – Elza Vildaus, horeogrāfe – Laura Gorodko, izrādes māksliniece – Signija Joce, mākslinieces asistentes – Diāna Vašuta, Katrīna Levāne, Dagmāra Baumgarde, Elza Šauriņa. Līdzautori un izpildītāji: Inga Štelmahere, Madara Enkuzena, Aleksandrs Bricis, Edvards Kurmiņš, Vladimirs Goršantovs. Izrāde tapusi sadarbībā ar Liepājas Leļļu teātri.

   Par ko uzvedums liek aizdomāties – vai ieceres potenciāls nevarēja izvērsties dramaturģiski grodāks? Koks (A.Bricis) uzdod būtiskus jautājumus. Kāpēc no šī punkta mani redz, bet no tā ne? Kāpēc tas ir mazs un kaut kas cits ir liels? U.t.t. Dažbrīd kāds bērns kaut ko atbild, bet kopumā tie jautājumi iekarājas nekurienē, jo iešana turpinās. Šķita, ka šo pastaigu, “iešanu rotaļās” un “meža dīvainīšu” saspēli (kurā visi tiešām cenšas un dara, ko var) būtu vērts izvērst par vēl ko vairāk. Jo ir ieguldīts liels darbs.

02.08.25.

*

3. VVTF. “Koplietojamie stāsti”. Tajos jauki bija vērot Antas Aizupes un Jāņa Kroņa iejušanos žurnālistu Ilzes Strengas un Andreja Volmāra ādā. Garšīga parodija. Diemžēl izrādes turpinājums bija palicis potenciāli interesantas ieceres iedīglī.

01.08.25.

*

2. Valmieras vasaras teātra festivāls. “TE, BITE!” Valmieras pilsdrupās. Interaktīva izrāde aktīviem skatītājiem. Trīs aktieri – Gerda Embure, Rūta Pūce, Krišjānis Strods – tādos kā dravnieku tērpos (scenogrāfijas un kostīmu konsultante Pamela Butāne) ieved klātesošos bišu pasaulē. Idejas autore un horeogrāfe Agate Bankava liek ne tikai aktieriem būt gana lokaniem, bet arī skatītājiem ložņāt kā bitītēm dārziņā: “Kas dārzā, kas dārzā, bitīt rožu dārziņā. Caur zaru zariem, cauri lapu lapām”. Sākumā gan šķiet, ka tā ir tikai tāda “viesību aktivitāte”, bet tad parādās dramaturģisks kāpums (dramaturģijas konsultante Ance Muižniece) – auditorija pamazām uzzina šo un to par bitēm šajā pasaulē – skaitu, svaru, uzvedību… Un bērniem tā, manuprāt, ir brīnišķīga iespēja skaidri uzzināt un atraktīvi pabūt bišu pasaulē. Tas nav maz! Brīnišķīgā kārtā kāds mazais skatītājs pat izdarīja secinājumus no iepriekš dzirdētā par apputeksnēšanu, lai pie bišu produktiem minētu arī gurķi!  Izpildproducente – Anna Ulberte. Sirsnīgi!

01.08.25.

*

1. Izrāžu skatīšanās sākas. “OBLICUS”. Dejas izrāde “Hanzas peronā”.

  Horeogrāfu un dejotāju tandēms “IevaKrish”. Autori to raksturo kā metafizisku mīlas duetu, kā pētījumu polifoniskās dejas pasaulē, arhitektonisku šķībdeju… Sākumā rodas iespaids, ka gan dejotāji Ieva un Krišs, gan Kārļa Tones mūzika sāk uzņemt tādus “Bolero” cienīgus, dramatiskus apgriezienus. Taču ātri vien šo deju daba drīzāk vedina uz tādu kā meditatīvu pašrefleksiju par attiecībām, nekā tiecas pēc dramaturģiska kāpinājuma. K.Tones mūzikā gan iezīmējas pārsteidzošāki zigzagi, bet pustumsā dejotāju darbs vairāk ir refrēns, nekā atšķirīgi “panti”. Vienīgi abu dejotāju atkailināšanās beigās vedina secināt par sasniegtu tuvību (Jūlijas Bondarenko krēslainās gaismas to atsedz gaumīgi.). Kopumā – neierasta skatīšanās pieredze.

02.07.25.

*

   Sēdēju 1. rindā “Friedrichstadt-Palast”. Bija atlikušas 3 minūtes līdz grandiozā šova “Falling in Love” sākumam, un, kā pienākas, es tajā brīdī slēdzu ārā mobilo telefonu.

   Bet… atskanēja zvans, un Ojāra Rubeņa balss jautāja, vai es būtu gatavs nākamajā sezonā noskatīties visas profesionālo teātru pirmizrādes, ja mani ievēlētu “Spēlmaņu nakts” žūrijā. Intuitīvi atbildēju “jā”… jo zvanītājs bija manis cienīts žurnālistikas un teātra korifejs O.Rubenis. Protams, ir patīkami, ja kāds atceras mani kā savulaik Dailes teātra literārās daļas vadītāju 20 gadu garumā un novērtē manas zināšanas un pieredzi repertuāra veidošanā un uzskata, ka varu būt noderīgs teātra vērtēšanas jomā. Tālab – ar prieku skatīšos nākamās sezonas izrādes. Šī būs otrā “Spēlmaņu nakts” žūrija, kurā piedalīšos. Iepriekšējo reizi atceros ar aizkustinājumu par iespēju baudīt teātra kopainu veselas sezonas garumā – bija daudz atklājumu.

  18. jūnijā notika 1. sapulce. Un ceļā uz to satiku vienu no talantīgākajām personībām teātra atspoguļošanas jomā Undīni Adamaiti. Un viņa mani nobildēja.  

18.06.25.

   Šodien kinoteātrī “Forum Cinemas” gāju skatīties piecu jaunu latviešu īsfilmu seriālu “KOLEKTĪVS 2”, kas radīta, domājot par tuvējiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.

   Katrai filmai ir sava radošā komanda. Daudz informācijas par viņiem pagaidām gan neatrodu, tālab izlīdzēšos ar to, kas iespiedās atmiņā.

1. “STĪGAS” (rež. J.Ābele, scen. L.Rudene). Simpātisks stāsts par divu jaunu cilvēku… ne gluži iemīlēšanos, bet ieskatīšanos vienam otrā. Un – meitenes apķērību, kā ar gluži nevainīgu ieganstu rosināt puiša ievērību pret sevi. Patīkami ir vērot Madaras Viļčukas izteiksmīgo seju, vijīgo, gaišo, atsperīgo  esību Zanes lomā. Arī pretspēlētājs (Kurts Kārlis) ir gana dabisks. Vai koklētāju ansambļa vadītājas lomā bija jāizvēlas Jekaterina Frolova? Viņa tiešām labi runā latviski, taču krieviska akcenta klātbūtne tomēr raisa saturiskus jautājumus – vai te ir kāds simboliskāks zemteksts, kas ir vairāk nekā tikai stingra, tomēr privāti vaļīga skolotāja?
2. “DUMPINIEKS” (rež. R.Kuļenko, scen.Dž.Kārkliņa). Jēkabs vēlas būt pēc iespējas ātrāk pieaudzis. Un pēkšņs likteņa pagrieziens (līdzot citplanētiešu aktivitātēm) ļauj puisim tikt pie balss lūzuma, pašpārliecinātības un iesaistes korī. Stāsts drusku komisks, taču jaunie (debitējošie?) aktieri darbojas gana pievilcīgi. Patīkami bija ieraudzīt aktieri Edgaru Samīti diriģenta lomā. Tas bija atgādinājums, ka mums ir lieliski kinoaktieri, kas ir sevi jau iepriekš pierādījuši un būtu pelnījuši atkal nonākt kino (arī teātra) uzmanības lokā.
3. “JAUKTAIS” (rež. A.Zeps, scen. Ž.N.Kulibali). Pārliecinošs dvēseles mulsuma brīdis tāda korista uzstāšanās gaidās, kurš it tumsnējs, tātad – nav latviska izskata. Varbūt aktiera iekšējo šaubu stāvokļi prevalē pār darbību, tomēr šī filmiņa likās aizkustinošāka par pārējām. Un arī te ļoti pārliecinoši parādās burvīga latviešu kino aktrise Inga Alsiņa – Lasmane – sprigani, ar raksturiņu.
4. “KULTŪRAS PILS” (rež. un scen. A.Strazda un R.Gediņš). Te ir manāma “Kvadrifrona” izteikta tieksme virzīties polemikas, vairāku konfliktu saasināšanas virzienā. Par pamatu ņemot kāda audiovizuāla produkta radītāja (atveido Ā.Matesovičs) paša traumatisko bērnības pieredzi, dejojot “tautiņdejas”. Mēs kļūstam par lieciniekiem ne vien problēmu izvirzījumam saturiski, bet arī filmēšanas nesavāktajai filmēšanas norisei (kas ir gana komiski). Par “normālāko” izvēršas aktiera Klāva Meļļa radītais tēls.
5. “LĪDZ KAUNAM ATLIKUŠI TRĪS MĒĢINĀJUMI” (rež. J.Kursietis, scen. M.E.Martinsone). Kādas diriģentes grūtais ceļš, lai savāktu samērā pašpietiekamu skolēnu kopu par skanīgu orķestri. L.Vīgnera slavenie teicieni jaunajiem skatītājiem droši vien vēl nav zināmi (vecākiem – gan), un to izmantojums tad arī galvenokārt veido stāstu. Plus nemitīgi (vietā – nevietā) atkārtotais vārds “amazing”. Tomēr zināms līdzpārdzīvojums rodas.

  Īsti nevienu no filmām negribētos izcelt kā pārāku par citām. Katrai ir savs noteikts stāsts, sava kompozīcija ar gana pieņemamu atrisinājumu. Tomēr traucē tas, ka visi stāsti ir puslīdz paredzami, trūkst negaidītu risinājumu, pārsteigumu. Acīmredzot visām filmām galvenā auditorija būs viena – pusaudži. Tad nu arī viņi būs tie, kas noteiks šī seriāla panākumus. Man kā ne-pusaudzim lielākā vērtība šķita atgādinājums par jau iepriekš iepazītiem, spilgtiem latviešu kino aktieriem, kurus gribētos redzēt vēl un atkal.

apollo: “Kā zināms, Agate trīs gadus bija kopā ar režisoru un fotogrāfu Tomu Harjo”. Nē, man tas nebija zināms. Vai ir kāds iemesls, kāpēc man tas bija jāzina?

31.jūl., cet.

Skatoties ik rītu uz svariem, rodas pārdomas: varbūt tomēr vajadzēja pirkt citu modeli!

27.jūl., sv.

25. jūnija vārda dienas: …, Maida, … Kādā garastāvoklī ir jābūt vecākiem, lai savam bērnam ieliktu šādu vārdu? Pat izturētajam Artim Robežniekam, kurš nemitīgi braukalē tramvajā, ne vienmēr izdodas pateikt pieklājīgi: “Nākamā pietura: Tirzas iela”. Dažkārt viņš ir tik uzvilkts, cemmīgs un sadrūvējies, ka – lai viņš man piedod – iznāk daudz rupjāk. Un tad vēl, izrādās, eksistē Maida ar visu savu vārda dienu uzreiz tieši pēc Jāņiem!

25.jūn., trešd.

kasjauns: “Ilze Pīlēna un Irīna Pīgozne uz koncertu ierodas ar vienādām somiņām”. Kāda morāle: dāmām ikreiz vajadzētu uz koncertu līdzi ņemt arī mazu lāpstiņu vai lauznīti, lai vajadzības gadījumā sabiedrības krējuma acīgo redzokļu dēļ aiz kauna varētu arī “stāvus zemē ielīst”.

25.jūn., trešd.