Uģis Segliņš psihodrāmas speciālists

  Pagājušās nedēļas nogalē mēs ar kolēģi Jolantu Moti aktīvi darbojāmies, lai “Baltijas Moreno dienu” ietvaros liktu lietā psihodrāmas prasmes. Tā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Un mūsu uzdevums bija trīs dienas pēc kārtas rūpēties par iesildīšanās vingrinājumiem plašam psihodramatistu pulkam – cilvēku bija ap 90, tātad – gana daudz, un tos vadīt un mobilizēt bija liels izaicinājums. Un – visi labie gari stāvēja klāt – mums izdevās.

  “Baltijas Moreno dienas” notiek regulāri ik pēc 2 gadiem, pa kārtai katrā no Baltijas valstīm, taču dalībnieku skaits aptver gan ģeogrāfiski plašu ainu, gan pamatīgu vecuma spektru (vecākajiem dalībniekiem bija pat 90).

   Kopīgais konferences uzdevums bija piedzīvot psihodrāmu dažādās darbnīcās, kuru kopīgā tēma bija sapņi. Iesildot nostrādājāmies pamatīgi, bet arī gandarījums bija liels – saņēmām daudz siltu vārdu un pateicību par savu pienesumu kopīgā lietā.

   Kādas bija galvenās atziņas?

  Psihodrāma joprojām ir jaudīgs instruments, viens no spēcīgākajiem psihoterapijas virzienu klāstā, un tas savieno dziļumu un kreativitāti, problēmu nopietnību un atraktīvus to risinājumu veidus.

  Psihodrāmas rokraksti atšķiras. Piedāvājums bija plašs, un apmeklēt bija iespēja tikai dažus no visiem viesiem. Tāpēc varu priecāties par to, ko pats izbaudīju, proti Marka Ventvorta (Portugāle) “Dinamiskā teātra” darbnīcu, kas izcēlās ar savu krāsainību un zemapziņas pirmatnējo impulsu izcelšanu. Un Danielas Simmonsas (ASV) rimto stilu. Viņa klasiskā veidā demonstrēja darbu ar sapņiem, kādu to savulaik piedāvājis psihodrāmas pamatlicējs J.L.Moreno. Tas bija meistarīgi un izcēla teātra izteiksmes līdzekļu nozīmi.

  Konferenci rīkoja “Moreno institūta Latvijā” vadītāja Jolanta Baltiņa kopā ar psihodrāmas ideju aizsācēju mūspusē Ināru Erdmani. Piedalījās Latvijas Psihodrāmas asociācijas biedri, no kuriem savu psihodrāmas darbnīcu piedāvāja Maija Ozoliņa Molokailima, Jēkabs Milzarājs un Gita Paspārne.

Jūs tiekat laipni aicināti!

Ja vēlaties

*labāk iepazīt un izprast sevi;

*paaugstināt savu pašvērtējumu;

*veidot labākas attiecības ar citiem cilvēkiem;

*pārvarēt nomāktību vai trauksmi…,

tad tas ir domāts tieši Jums!

Psihodrāma tulkojumā nozīmē “DVĒSELE DARBĪBĀ”.

Grupas atbalsts, droša vide, iespēja būt uzklausītam un saprastam,

spontanitāte, teātra izteiksmes iespējas un aktīva darbošanās…           

Jo labāk sevi iepazīsim, jo radošāk veidosim savu dzīvi!

Nodarbības notiks reizi nedēļā no 2022. gada septembra sākuma līdz 2023. gada maija beigām.

          1. grupai – pirmdienās, 2. grupai – otrdienās.

                           Laiks – no 18:30 līdz 21:00.

            Vadīs Uģis Segliņš (Sertificēts psihodrāmas speciālists).

Piesakieties pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv (piedalīšanās – atbilstoši vakcinācijas noteikumiem valstī).

Maksa – 25 € par nodarbību.           

Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

   Savulaik, mācoties par psihodrāmas speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Bija tikai tā izjūta: cik tas ir aizraujoši, noderīgi un izzinoši – pētīt savu dzīvi ar teātra izteiksmes līdzekļiem! Arī tādā izrādē veidojas sižets; mizanscēnas; ir galvenā loma un palīglomas, ir simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet, galvenais, – ir urdoši jautājumi, kam pamazām var atrast atbildes.

   Tā nu ir pagājuši jau 10 gadi, kopš es arī pats vadu psihodrāmas grupas! Kādi ir bijuši šie 10 gadi?

   Tiem ir piemitis tāds kā rituāls. Cilvēki sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko citur izrunāt, iespējams, nevar. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek izspēlēta izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes centrā, kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa ir tas spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur kuru prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.

   Un mans uzdevums ir bijis vadīt šos procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas dziļi, atrod kopsakarības un uztausta risinājumus.

   Kas ir tās būtiskās atziņas?

   Psihodrāmas grupa palīdz tās dalībniekiem veidot labākas attiecības ar citiem arī ikdienā. Darbs grupā ir kā treniņš, kā iespēja.

   Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai vispār celtu gaismā savus sasāpējušos jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet arī sev. Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir kā tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.

   Viens no centrālajiem jautājumiem, ar kuru biezi nākas sastapties, ir zems pašvērtējums. Cilvēkiem ir grūti apzināties to labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds spogulis, kas skaidri parāda katra stiprās puses, resursus un iespējas.

   Bieži vien tagadējo grūtību pamatā ir agrāk neatrisināti jautājumi, kas radušies jau bērnībā. Kad sāk vētīt pagātnes bagāžu, izrādās, ka vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un neapzināti tiek atkārtotas atkal un atkal. Kad to saprot, daudz kas mainās. Pagātni psihodrāmā var “pārrakstīt”.

   Vēl viens fenomens – dažkārt mums šķiet, ka mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums vieniem piemītošas, un tās ir pašas briesmīgākās, kādas var būt. Grupā, izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca sajūtu.

   Un vēl – psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc, iekustinot sevi visu, mēs maināmies daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas emocijas; mēs sākam apzināties, no kā prāts mūs sargā; un bieži vien tieši ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina par to ar savu saspringumu vai citām somatiskām izjūtām.

   Nu ko, psihodrāmas grupām 11. sezona sāksies septembrī. Arī Jūs esat laipni aicināti piedalīties šajā piedzīvojumā!

1. Vajag runāties! Tā tirgū var uzzināt, kuriem plaužiem ir mazāk asaku. Lielākajiem, protams! Un ja tādu makanu pa 1,90 eiro/kg nopērk, tad pietiek ar vienu visam vīkendam. Jā, ir biškuciņ jāpabakstās ar tām asakām, taču būtu arī jāprotas kaunu visu laiku snaikstīties pēc lašiem un forelēm, kas desmitreiz dārgāki!
2. Esmu ievērojis, ka, neskatoties uz tuvējo Rimčiku, nu jau arī kaimiņi cilpo uz attālo Maksimu naudas taupīšanas  nolūkos. Un kā nu ne? Piemēram, palētināto produktu ratiņos tur var nopirkt gan gaļas, gan siera salātus (0,75 eiro par kārbiņu). Protams, jābūt gatavam tajā pašā dienā tos arī apēst, taču kādēļ gan lai tas kādam sagādātu spiedīgas grūtības, ja “tekošais moments” spiež?
3. Cik skumji, ka visi vēlamie produkti nav nopērkami vienuviet! Piemēram, vienīgā nopietni ņemamā baltmaize “Tumšā ciabata” vislētākā ir Lidlā. Toties no ilgi glabājamajiem pieniem Lidlā nevar dabūt 0,5 procentīgo, pēc kura jādiebj uz Maksimu. Savukārt lētā vistas “zupas izlase” ir Centrāltirgū, taču lētākie teļa stilbiņi ir Matīsa tirgū!

Tā nu rit tā dzīve krīzē – vienos pārskrējienos!

Veseli ēduši!

•    Ja cilvēkam savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris. Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.

•    Ja cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē. Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.

•    Ja cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē. Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.

“Dvēsele darbībā” – to tulkojumā nozīmē psihodrāma. Un monodrāma ir psihodrāmas paveids darbā ar vienu klientu.

Monodrāma ļauj savas problēmas risināt atraktīvi un radoši, izmantojot darbības metodes un teātra izteiksmes līdzekļus.

Turklāt šobrīd atkal varam tikties klātienē!

• Kā labāk sevi iepazīt?
• Kā attīstīt sevī spontanitāti?
• Kā ieraudzīt jaunus risinājumus senām problēmām?

KAD: ir iespēja vienoties par sev vēlamu laiku.

ILGUMS: 1 stunda.

KUR: Rīgā, Etnas ielā 6.

Nodarbības vadīs sertificēts psihodrāmas praktiķis Uģis Segliņš.

Tiks izmantotas psihodrāmas un sociometrijas metodes.

Pieteikties pa telefonu 29215360 vai e-pastu: ugis_s@inbox.lv

www.ugisseglins.lv

   Šobrīd gaisā jau virmo apmulsums par krievu kultūras turpmāko vietu ārpus Krievijas.

  Kāpēc man nešķiet korekti saistīt tiešā veidā latviešu kādreizējās uzstāšanās reizes Krievijā ar uzbrukumu Ukrainai? Tāpēc ka tāpat varētu sacīt, ka krievi uzbrūk Ukrainai, jo ir lasījuši Čehovu, un, lūk, pie kā tas ir novedis. Un Čehovu viņi ir lasījuši pilnīgi visi, “sukinsini”…

   Latvijā arī Rīgas Krievu drāmas teātris šobrīd būs spiests iegrozīt savu darbību jaunās sliedēs. No nesenās pirmizrādes “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” greznās pirmizrādes vakara noprotams, ka teātris dara visu, lai būtu aicinoši atvērts potenciālajiem cienītājiem. Taču – ir absolūti apmulsis repertuāra izvēlē. Satamborētās intrigas starp Mariju Stjuarti un Elizabeti I “dotajā momentā” krievu mutēs liekas kaitinoši neobligātas pret tām varas spēlēm, kas notiek realitātē tepat kaimiņos starp Krieviju un Ukrainu. Iespējams, ka Krievu teātris varētu augstāk vērtēt literārās daļas vadītāja posteņa jēgu un nozīmi. Bet viens gan – pēdējos gados iegriežoties teātrī, bija manāmas uzkrītošas problēmas ar aktieru ansambli, taču tieši šajā jautājumā teātris šosezon ir pacenties. (Atcerēsimies, ka šajā teātrī kādreiz ir strādājušas tādas atmiņā paliekošas zvaigznes, kā Ņeznamova, Ivaničevs, Praudina, Sigovs, Iļjins…) Un no šī viedokļa raugoties, pārmaiņas šķiet cerīgas.

   Diez vai brīdī, kad Māra Ķimele izvēlējās veidot “Vēlo mīlu” Valmieras teātrī, bija paredzams cunami, kas krievisko ir novedis totālā bezdibenī. Un rezultātā pilnīgi negaidīti viņa ir izrādījusies par celmlauzi, meklējot jaunas krāsas krievu klasikas interpretācijai mūsdienu “kara apstākļos”.

   Režisorei un aktieriem ir izdevies ļoti moderns darbs, lai gan izrādes literārais materiāls ir sensenais A.Ostrovskis.

   Manuprāt, groteskais spēles veids ļoti labi uzirdina iesakņojušos apjausmu par neizskaidrojamo “krievu dvēseli”, proti, ka pārējai pasaulei viņi šķiet tik sevišķi un nesaprotami. Nu – ja globāli un par visu cilvēci – tad, protams, ikviens cilvēks ir dziļa aka, taču krieviem nevar būt patenta uz kādu īpašāku statusu. Karš Ukrainā ik dienu rauj nost bijības un noslēpumainības oreolu, atklājot realitāti.  

   Zināmā mērā jau kaut ko līdzīgu dara arī izrāde “Vēlā mīla” – atmasko groteskus melus, infantilismu un nekaunību un liek tos atpazīt visā savā absurdumā.

   Īpaši lieliski ir Rihards Jakovels un Ieva Puķe. Precīzi, garšīgi.

  Varbūt ne viscaur šo grotesko spēles veidu visi aktieri iztur. Taču brīdī, kad ir saprotami spēles noteikumi, tie kļūst arī pieņemami.

   Skatoties brīžiem atausa atmiņā veids, kā Ā.Šapiro savulaik iestudēja G.Priedi – skarbi, absurdi un komiski. Arī tās krāsas slēpa dramaturga talants, taču citi Priedē to nebija pamanījuši. Šeit līdzīgi – Ostrovska liriski dramatiskās notis patiesībā var ieraudzīt tik traģikomiskā gaismā.

   Interesanti, ka “Vēlajā mīlā” līdzās sadzīvo aizvēsturisku seifu senlaicīgums ar mūsdienīgiem “gadžetiem” – mobilo telefonu, dokumentu smalcinātāju un kafijas automātu. Ļoti smalka ironija, jo kurš laikmets tad šobrīd valda krieviskajā dvēselē?

   Tiek piedāvāta pasaka, kurā pat “laimīgās beigas“ tiek parādītas kā ambivalenti grotesks cerību māns – neba nu vēlā mīla izdziedēs atkarīgu puisieti, – būs vien jāgaida līdz laikiem, kad parādīsies mūslaiku “atkarīgo ārstēšanas programmas”, kur mīlošajai Ludmilai būs jāpaiet malā, lai viņa kā līdzatkarīgā nemaisītos pa kājām. Bet – pasakas ir pasakas. Arī līdzās esošie krievu kaimiņi tepat vien būs.   

Un neatliek nekas cits, kā cerēt. Uz jaunu attiecību pakāpi.

Situācija kļūst aizvien spriegāka, cenas pavasarī burtiski to vien dara, kā spriņģo palēkdamies. Ko nu? Daži priekšlikumi.

Nopirku lašu asakas. Varētu likties muļķīgi, vai ne? Tas izklausās tieši tikpat absurdi, kā pirkt sīpolu mizas, zivju zvīņas un zemes taukus. Bet! Pirmkārt, to cena ir apmēram 10 reižu mazāka nekā kārtīgam lasim, nemaz nerunājot par fileju. Otrkārt, asakainām lietām piemīt brīnišķīga īpašība – tās neļauj rīt. Un ko tad mums stāsta visi gudrie dietologi, svara vērotāji un citi konservatīvie spēki?! Tieši to – visu lēnām, apdomīgi un sagremojot! Tā ka pirkt lašu asakas nebūt nav nejēdzīgi, varētu pat teikt tieši otrādi: gudri un lēti.

Man nav saprotams, kādās teorijās bāzējas Rimčika piena pārdošanas stratēģija. Jo, ieejot Lidlā vai Maksimā, pienu var nopirkt divreiz lētāk. Kvalitāte necieš – ir pārbaudīts. Tā ka – pērciet pienu pareizajā vietā un Jūsu ietaupījumi divkāršosies!

Cūku vaigi. Nopērkami Centrāltirgū. Gatavojami kā cepeši. Un, pat nogriežot treknākās daļas nost, cūciskums saglabājas. Un Jūs būsit izbaudījuši vairāk ēdienreižu, nekā pērkot smalkus karbonāžu gabalus.

Veseli ēduši!