18.
novembrī bija patīkami atrasties ļaužu pilnā “Splendid Palace” zālē un
skatīties filmu “Janvāris”. Zinot, ka ārā snieg pirmais šīgada sniegs, un tajā
pašā laikā izbaudot silto kopības atmosfēru ne vien uz ekrāna, bet arī
skatītāju rindās. Uzvējoja kaut kas no kinoteātra “Rīga” sendienu gaisotnes.
Pirmais cepums filmai par stilistiku.
Kaitinoši un uzstājīgi uzjundīja tieši to atmiņu daļa, kas joprojām dzīst
skumju un raižu pilna. Uzsvērtais amatieru, iesācēju un pašapziņas raustīgo
kadru mikslis bija tieši tā “jūra līdz ceļiem”, kas janvārī ir balta, aizsalusi,
bet kurā galvenie varoņi tiecas iebrist baltā apakšveļā. Filma ir tieši tik
fragmentāra, spuraina, ar padomjlaiku mazcerību un naivismu apzīmogota, ka saturs
ir forma un forma ir saturs. Tāda laika patinas cietusi, bet vērtīga dienasgrāmata.
Otrais cepums par trāpījumu laikā un vietā. Sākot skatīties, uzreiz nebija noprotams, kas saviļņojis ņujorkiešus un romiešus. Taču tad, aptverot visu mākslas darbu kopumā, jāatzīst, ka šis ir ļoti precīzs prīkvils krievijas karam Ukrainā. Mākslas valodā ir pārradīta tā grūti pasakāmā ziņa, ko krievijas kaimiņu diplomātiem nācās borēt un borēt neticīgajiem rietumiem.
Trešais cepums par to, ka galvenajai lomai ir pamanīts Kārlis Arnolds Avots. Un te ir kaut kas par likteni, kas cilvēkus noliek kādā vietā “gandrīz” neatkarīgi no viņiem pašiem. Jo līdzās, arī šajā filmā, parādās “Avoti”, kas tā arī, iespējams, paliek neuzieti un mākslas likteņu kontekstā var izsīkt. Kaut nu šim Avotam būtu veiksmīgs plūdums arī turpmāk! Un arī tas ir radniecīgs vēstījums pašas filmas kopjēgai.
Latviešu teātri ir gluži kā Ņujorka – tie
nekad neguļ.
Šo to varu ieteikt no sezonas sākumā
redzētā.
Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību “OratoriO”
izrādei “Viņa – Viņš – Viņa?”. Meistarīgi. Rēzija Kalniņa kā režisore materiālu
ir atklājusi pārliecinoši. Un ne jau velti, jo savulaik viņa pati ir spēlējusi
titullomu šīs lugas iestudējumā, kas reiz bija iestudēts Dailes teātrī ar
nosaukumu “Silvija”. Un… Silvija lugā ir suns (Anetei Krasovskai, iespējams, viena
no labākajām lomām). To atradis un pārvedis mājās Gregs (šarmants un naivi
aizkustinošs Jānis Skanis) par sirdēstiem dzīvesbiedrei. Gribu izcelt
Esmeraldas Ermales spēli sievas Keitas lomā – apbrīnas vērta niansētība un noslīpētas
aktiermeistarības paraugs. Un – uz skatuves pēc ilgākas pauzes ar prieku
ieraudzīju Andri Morkānu vairākās lomās.
Vēl – aicinu iet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu
teātra izrādi “Vertinska ceļš”. Aktieris Ivans Streļcovs ir izveidojis apburošu
izrādi pēc savulaik slavenā krievu mākslinieka Aleksandra Vertinska atmiņām. Ir
vairāki akcenti, kas šajā sakarā aizkustina. Teātrim ir laimējies uztaustīt to laikmeta
pulsu, kurā vienā ritmā sitas krievu traģiskā pagātne un tagadne. Un, skatoties
uz aktieri I.Streļcovu, baigi pat iedomāties, ka arī viņš varētu tikt sūtīts
iznīcināt ukraiņus, ja viņam iegadītos šobrīd būt māksliniekam Krievijā nevis
Latvijā. Izrāde vietā un laikā, ko radīt nemaz nav tik viegli, paturot prātā krievu
situāciju šībrīža pasaulē. Lai gan “Vertinska ceļš” ir par romancēm, mūziku un
bohēmu, tomēr svarīgākais, ka izrāde ir par sirdsapziņu.
“Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” Dailes
teātrī priecājos par Lilitas Ozoliņas un Laura Dzelzīša tuvplāniem; Ginta
Grāveļa un Andra Bula perfekto saspēli zaļumos, kā arī Ievu Segliņu Mātes Terēzes
lomā, kas tapusi, izmanīgi žonglējot ar absurdu, ironiju un divdomību. Par
pārējo gan lai priecājas citi…
“Farinelli un karalī” DT sirdi pacilāja Rūda
Cebuļa balss, kā arī dzīvelīgais zirgs uz skatuves.
JRT gauži jauks bija dialogs starp Gerdu
Lapošku un Ritvaru Loginu, kā arī Lolitas Stūrmanes žilbinošais sievietes tēls “Operācijā
“Mindfuck””. Un vēl – simpātiski saderīgs bija nākotnes laulāto atveids
Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa saskanīgajā duetā “(R)Evolūcijā”.
Ir
vismaz trīs mākslas darbi, kas uzreiz nāk prātā, vērojot šo filmu.
Pirmais, protams, ir modernā, īsā stāsta korifejs Gijs de Mopasāns, kurš
radīja sieviešu izmantotāja Žorža Diruā tēlu romānā “Mīlulis”. Nosaukums vedina
domāt, ka Matīss Godiņš būs līdzīgs pilna spektra sieviešu pavedinātājs. Tomēr
šajā ziņā galvenais varonis nebūt nav tik nesātīgs, neskatoties uz bagātīgo
erotisko ainu klātbūtni. Būtībā dāmas ir vien divas, un arī tad nevarētu
apgalvot, ka tas ir galvenais varonis, kas šīs dāmas izmanto, varbūt ir gluži otrādi…
Sākumā ir izdevies lieliski ievirzīt filmu.
Pirmkārt, aktrises Kristīnes Krūzes darbs ir filigrāns – viņas atveidotā Agate
ir cilvēciski saprotama un skatītājam iemīlama. Otrkārt, diezgan strauja un
negaidīta ir šīs varones nāve, kas arī kļūst par režisora Staņislava Tokalova
piedāvātā stāsta izejas punktu. Agatei ir meita Paula (spēlē Paula Labāne),
kura no vienas puses varētu kļūt par milzīga īpašuma vienīgo mantinieci, no
otras puses – tikpat labi par bāreni, kuras liktenis varētu kļūt bērnu nams, ja
neatradīsies neviens, kas viņu vēlēsies adoptēt. Matīss un Agate ir bijuši
draugi, mīlnieki, taču nav nekā juridiski noformēta, lai 26 gadus jaunais
Matīss pēkšņi kļūtu par 10-gadīgās Paulas patēvu.
Protams, kā tas mēdz būt šādos gadījumos, uzrodas draugi-paziņas, kas musina Matīsu šo situāciju izmantot milzu naudas iegūšanai, izmantojot vērtīgo Agates namīpašumu. (Bagātības auru pamato lieliska objekta izvēle – Mežaparkā, Cimzes ielā esoša un krāšņi eksponēta supermāja.)
Tiktāl
viss būtu skaidrs. Bet tad kādu brīdi šķiet, ka sižets ir apmaldījies. Jo priekšplānā
izvirzās fineses, kas bīstami pietuvojas vienkāršotiem spēles noteikumiem: kā
juridiski pareizi krāpt, lai tiktu pie īpašuma. A.Zvjagincevs savulaik brīnišķīgā
filmā “Jeļena” pētīja “ikdienišķu, neviena nepamanītu slepkavību īpašuma dēļ”. “Mīlulis”
ieskicē “ikdienišķu, neviena nepamanītu cilvēcības nokaušanu” ar īpašumu fonā.
Zināms kontrapunkts parādās līdz ar Matīsa mātes parādīšanos. Indras
Rogas skarbi atveidotā kundze burtiski naidpilnā veidā izgāž žulti par to, ka
dēls ir izaudzis par meli un izmantotāju – tādu pašu kā viņa tēvs. Dzīve nav un
nevar būt piepildīta. Nelielas, taču vēstījuma ziņa apjomīgās ainas intriģē ar vajadzību
saprast – kas tad īsti ir Matīss. Un tas ļauj filmai finālā tikt līdz
kinematogrāfiski izrisinātai, nevis deklaratīvai atbildei. Un, iespējams, tāpēc
– filma neliek vilties.
Sākumā minēju, ka skatoties nāk prātā trīs
mākslas darbi.
Trešais
ir filma “Alfijs”. Tajā savulaik mirdzēja Džūda Lovs partnerībā ar Sūzannu
Sarandonu. Kā rīkoties jaunam vīrietim, ja viņš ir apveltīts ar pievilcību,
kuras dēļ viņu iekāro gadu ziņā pieredzējusi kundze? Aktierim Kārlim Arnoldam
Avotam ir dots uzdevums visādos veidos uzsvērt savu jaunības šarmu. Bet – līdzīgi
kā Džūdam Lovam – arī K.A.Avotam piemīt daudz kas vairāk – talantīga aktiera māka
niansēti atklāt sava varoņa daudzējādās šķautnes. Tāpēc fināls faktiski kļūst
par atbildi uz viņa mātes niknumu par neizdevušos dēlu – un tas ir bagātāks nekā
gaidas pēc happy end.
Pagājušās nedēļas nogalē mēs ar kolēģi Jolantu Moti aktīvi darbojāmies, lai “Baltijas Moreno dienu” ietvaros liktu lietā psihodrāmas prasmes. Tā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Un mūsu uzdevums bija trīs dienas pēc kārtas rūpēties par iesildīšanās vingrinājumiem plašam psihodramatistu pulkam – cilvēku bija ap 90, tātad – gana daudz, un tos vadīt un mobilizēt bija liels izaicinājums. Un – visi labie gari stāvēja klāt – mums izdevās.
“Baltijas Moreno dienas” notiek regulāri ik pēc 2 gadiem, pa kārtai katrā no Baltijas valstīm, taču dalībnieku skaits aptver gan ģeogrāfiski plašu ainu, gan pamatīgu vecuma spektru (vecākajiem dalībniekiem bija pat 90).
Kopīgais konferences uzdevums bija piedzīvot
psihodrāmu dažādās darbnīcās, kuru kopīgā tēma bija sapņi. Iesildot
nostrādājāmies pamatīgi, bet arī gandarījums bija liels – saņēmām daudz siltu
vārdu un pateicību par savu pienesumu kopīgā lietā.
Kādas bija galvenās atziņas?
Psihodrāma joprojām ir jaudīgs instruments, viens no spēcīgākajiem psihoterapijas virzienu klāstā, un tas savieno dziļumu un kreativitāti, problēmu nopietnību un atraktīvus to risinājumu veidus.
Psihodrāmas rokraksti atšķiras. Piedāvājums bija plašs, un apmeklēt bija iespēja tikai dažus no visiem viesiem. Tāpēc varu priecāties par to, ko pats izbaudīju, proti Marka Ventvorta (Portugāle) “Dinamiskā teātra” darbnīcu, kas izcēlās ar savu krāsainību un zemapziņas pirmatnējo impulsu izcelšanu. Un Danielas Simmonsas (ASV) rimto stilu. Viņa klasiskā veidā demonstrēja darbu ar sapņiem, kādu to savulaik piedāvājis psihodrāmas pamatlicējs J.L.Moreno. Tas bija meistarīgi un izcēla teātra izteiksmes līdzekļu nozīmi.
Konferenci rīkoja “Moreno institūta Latvijā” vadītāja Jolanta Baltiņa kopā ar psihodrāmas ideju aizsācēju mūspusē Ināru Erdmani. Piedalījās Latvijas Psihodrāmas asociācijas biedri, no kuriem savu psihodrāmas darbnīcu piedāvāja Maija Ozoliņa Molokailima, Jēkabs Milzarājs un Gita Paspārne.
