* * *
es vecīt tevi nesaprotu
tu iegrāmatots sīkāks es
uz galda manas rokas rakstīts
bet kā no citas pasaules
tev sekoju sev svešam pašam
velk iekšup burtu labirints
bet apmaldījies sēžu sevī
kaut tu še sēdi drošs un rimts
ja mūs še tagad kopā sastaps
tad abus vienā vārdā sauks
bet tur kur sēju tagad plaucis
stāv manis nenopļaujams lauks
un arī cits neviens to nepļaus
un manu sēklu neatsauks
svešs es kas vieglu roku iesēts
nu mūžam plauks un mūžam augs
nu laiks ir iet pa burtiem klūpot
varbūt kur iziešu mans draugs
