Šodien kinoteātrī “Forum Cinemas” gāju skatīties piecu jaunu latviešu īsfilmu seriālu “KOLEKTĪVS 2”, kas radīta, domājot par tuvējiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.
Katrai filmai ir sava radošā komanda. Daudz informācijas par viņiem pagaidām gan neatrodu, tālab izlīdzēšos ar to, kas iespiedās atmiņā.
- “STĪGAS” (rež. J.Ābele, scen. L.Rudene). Simpātisks stāsts par divu jaunu cilvēku… ne gluži iemīlēšanos, bet ieskatīšanos vienam otrā. Un – meitenes apķērību, kā ar gluži nevainīgu ieganstu rosināt puiša ievērību pret sevi. Patīkami ir vērot Madaras Viļčukas izteiksmīgo seju, vijīgo, gaišo, atsperīgo esību Zanes lomā. Arī pretspēlētājs (Kurts Kārlis) ir gana dabisks. Vai koklētāju ansambļa vadītājas lomā bija jāizvēlas Jekaterina Frolova? Viņa tiešām labi runā latviski, taču krieviska akcenta klātbūtne tomēr raisa saturiskus jautājumus – vai te ir kāds simboliskāks zemteksts, kas ir vairāk nekā tikai stingra, tomēr privāti vaļīga skolotāja?
- “DUMPINIEKS” (rež. R.Kuļenko, scen.Dž.Kārkliņa). Jēkabs vēlas būt pēc iespējas ātrāk pieaudzis. Un pēkšņs likteņa pagrieziens (līdzot citplanētiešu aktivitātēm) ļauj puisim tikt pie balss lūzuma, pašpārliecinātības un iesaistes korī. Stāsts drusku komisks, taču jaunie (debitējošie?) aktieri darbojas gana pievilcīgi. Patīkami bija ieraudzīt aktieri Edgaru Samīti diriģenta lomā. Tas bija atgādinājums, ka mums ir lieliski kinoaktieri, kas ir sevi jau iepriekš pierādījuši un būtu pelnījuši atkal nonākt kino (arī teātra) uzmanības lokā.
- “JAUKTAIS” (rež. A.Zeps, scen. Ž.N.Kulibali). Pārliecinošs dvēseles mulsuma brīdis tāda korista uzstāšanās gaidās, kurš it tumsnējs, tātad – nav latviska izskata. Varbūt aktiera iekšējo šaubu stāvokļi prevalē pār darbību, tomēr šī filmiņa likās aizkustinošāka par pārējām. Un arī te ļoti pārliecinoši parādās burvīga latviešu kino aktrise Inga Alsiņa – Lasmane – sprigani, ar raksturiņu.
- “KULTŪRAS PILS” (rež. un scen. A.Strazda un R.Gediņš). Te ir manāma “Kvadrifrona” izteikta tieksme virzīties polemikas, vairāku konfliktu saasināšanas virzienā. Par pamatu ņemot kāda audiovizuāla produkta radītāja (atveido Ā.Matesovičs) paša traumatisko bērnības pieredzi, dejojot “tautiņdejas”. Mēs kļūstam par lieciniekiem ne vien problēmu izvirzījumam saturiski, bet arī filmēšanas nesavāktajai filmēšanas norisei (kas ir gana komiski). Par “normālāko” izvēršas aktiera Klāva Meļļa radītais tēls.
- “LĪDZ KAUNAM ATLIKUŠI TRĪS MĒĢINĀJUMI” (rež. J.Kursietis, scen. M.E.Martinsone). Kādas diriģentes grūtais ceļš, lai savāktu samērā pašpietiekamu skolēnu kopu par skanīgu orķestri. L.Vīgnera slavenie teicieni jaunajiem skatītājiem droši vien vēl nav zināmi (vecākiem – gan), un to izmantojums tad arī galvenokārt veido stāstu. Plus nemitīgi (vietā – nevietā) atkārtotais vārds “amazing”. Tomēr zināms līdzpārdzīvojums rodas.
Īsti nevienu no filmām negribētos izcelt kā pārāku par citām. Katrai ir savs noteikts stāsts, sava kompozīcija ar gana pieņemamu atrisinājumu. Tomēr traucē tas, ka visi stāsti ir puslīdz paredzami, trūkst negaidītu risinājumu, pārsteigumu. Acīmredzot visām filmām galvenā auditorija būs viena – pusaudži. Tad nu arī viņi būs tie, kas noteiks šī seriāla panākumus. Man kā ne-pusaudzim lielākā vērtība šķita atgādinājums par jau iepriekš iepazītiem, spilgtiem latviešu kino aktieriem, kurus gribētos redzēt vēl un atkal.
