Valmieras teātra izrādes (cik nu ir redzētas) izaug tādā iekoptā un joprojām dāsni rušinātā augsnē, kurā dzinumi var sazelt spēcīgi un aizkustinoši, pat ja to veidols nav mudžeklīgs un elpu aizraujošs. Kaut kas no Lūča vienkāršības, saprotamības un vitalitātes, kaut kas no Krodera intelektuālā spēka, Maculēviča trakulības, Ķimeles cilvēkpētniecības…
Nesen pārlasīju A.Skudras grāmatu par J.Samauski un izbrīnīts konstatēju, cik daudz no tā laika Valmieras teātra izrādēm ir redzēts un palicis atmiņā. Gan uz skatuves, gan TV ekrānā skatīts.
Arī jaunais G.Priedes “Zilās” iestudējums M.Ķimeles režijā spēcīgi uzrunā. Un – gribas lietot jaunās paaudzes jau piemirsto jēdzienu – rada katarsi.
No kā izaug uzveduma traģiskā dimensija? No tā, ka vairāki jēdzieniskie slāņi savijas un veido vienotu audumu, kas ir plašāks par sadzīvi un vienas ģimenes situāciju. It kā vienkāršs pārpratums – Rasma (Ieva Puķe) aiziet no vīra, nenoskaidrojusi apstākļus par vīra it kā neuzticību, viņas dēla Jura (Artis Jančevskis) izraisītā avārijā ir gājuši bojā viņa vecvecāki… Un Gruzijā, kur tagad abi atrodas, dziedējot avārijas sekas, uzrodas meitene (Anna Nele Āboliņa), kas ir bijusi Jura draudzene, kā arī viņas pavadonis (Tālivaldis Lasmanis), kurš simpātijas sāk raisīt Rasmā. Taču zilās govs motīvs lugā (īsi pirms autoavārijas Juris šo reto govi ir redzējis) vedina paskatīties uz situāciju no plašākas perspektīvas: cik mēs cits par citu zinām, un ko mēs vispār cits par citu gribam uzzināt. Paradoksālā kārtā – no šīs zilās govs pozīcijas: kas ir šie cilvēki viņu (ha – zilo govju!) dzimtajā vidē, kas ir šī tauta, kas mitinās viņām līdzās – latvieši/cilvēki/sabiedrība… Vai tās mentalitāte un dzīvotspēja/dzīvotprasme/dzīvotneziņa neved pretī tādai pašai zudībai, kādā ir viņas pašas? Un šajā skatapunktā ir spiesti atrasties visi skatītāji.
Brīnišķīga scenogrāfija (Reinis Suhanovs) – telpa ar metāla stabiem. Kā sastatnes jaunbūvei, kā kruķi staigāt nevarošajam, kā vertikālā dimensija, galu galā.
I.Puķe Rasmas lomā precīza, jūtīga. A.Jančevskis Jura lomā – ticams, spēcīgs. A.N.Āboliņa – cik lomās bijis iespējams vērot – tik dažāda, bet allaž vitāla un izteiksmīga. T.Lasmanis Vidvuda lomā sulīgiem triepieniem rada atpazīstamu tipāžu. Remarkas par izrādes vietu un apstākļiem skan kā dzeja aktrises Baibas Valantes sniegumā.
Māra Ķimele kārtējo reizi “sāk un uzvar”, vienalga – spēlējot ar baltajām vai melnajām figūrām. Režisores asistente – Linda Kalniņa.
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss, komponists – Toms Auniņš.
30 eiro nav velti izdoti.
