Amizanti, ka studentu izrāde – Mariuss fon Maienburgs “Māceklis” – skatītāju slaidi iznes cauri. Un urdīt ir arī sižeta dzinējspēks, proti, – mīkla, par ko īsti ir runa, ir minama līdz beigām. Ja dažkārt mēdz teikt: “Katram personāžam ir sava taisnība”, tad režisora E.Seņkova uzvedumā ir tieši pretēji – nevienam personāžam šeit tā īsti nav taisnības. Tas šo drāmu vērš ironisku un pasauli saredz skumji nolemtu, ja reiz esību nākas preparēt un daudzdimensionālu skatījumu ņemt nost.
Kas priecēja? Katrs.
Aleksandrs Bricis ar atdevi – viņa varonis Bendžamins pēc būtības ir psihiski nošķiebies, un aktieris tā kā uz naža asmens balansē starp tēla dramatisko pašpārliecinātību un slēpto iekšējo apjukumu, aktierim izdodas nedaudz iezīmēt arī varoņa ievainojumu saknes, kas Bībeles citātu bārstītājā ļauj sazīmēt cilvēku, kurš varēja tapt.
Ļoti ticams un organisks bija Krists Jēkabsons (Georgs). Neļaujoties aizspēlēties par tēla vienas kājas īsumu, aktierim izdevās personāžā atklāt psiholoģiski pamatotu un niansēti būvētu zēna iekšējo drāmu ar mīlas (nu, labi – aizraušanās) metu.
Santa Breikša Lidijas tēlu tvērusi bezbēdīgi un jaunas meičas sievišķīgo atraisīšanos atklāj viegli un bezrūpīgi.
Elizabete Milta (bioloģijas skolotāja Rota) darvinisma atzaru cenšas atklāt ar tādu sadzīves racionālisma triumfu pār “kaut kādu tur” reliģiju, ka viņai izdodas atklāt to sirsnīgo, gudro seklumu, kuru mēs palaikam izjūtam dažādās sfērās un kurā tik labprāt metamies plunčāties.
Burvīgs bija Edijs Klievēns Mācītāja lomā. Aktierim ir trāpījies uztvert to optimistiski smaidīgo niansi, kas šad un tad prevalē pamācītāju labi domātajos prātojumos, vienlaikus saglabājot cilvēcisku sirsnību pret savu tēlu.
Matīss Kučinskis sporta skolotāja Doflingera tēlā mēģina nošaut uzreiz divus zaķus – pierādīt sevi visuvaroša fizkultūrieša – mīlētāja ampluā, kā arī parādīt šī sportiskā vīrieša dziļi jūtīgo dvēseli. Lai vai kā – stāsts par attiecībām ar bioloģijas skolotāju ir skaidri uztverams.
Inese Pudža Bendžamina mātes lomā bija ļoti precīza – gan pamatojot savas reakcijas uz izrādes notikumiem, gan būdama laba partnere topošajiem kolēģiem.
Un nekad iepriekš vēl nebiju redzējis tik feini spēlējam Reini Suhanovu – Skolas direktora tēls bija ticams un allaž palika labu gribošs. (Grūti ir būt augstos amatos!)
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Līga Zepa. Pārdomāti.
Spridzīgu izjūtu pilns vakars.
