“Leopoldštate” Dailes teātrī aizkustināja. Lai gan PR smaguma centrs tika virzīts uz pasaules mēroga zvaigznes Džona Malkoviča viesošanos režisora statusā, tomēr par iezīmīgākajiem man gribētos atzīt citus akcentus.
Pirmkārt, paradoksālā kārtā, vērtīgākais šķiet tas, kā Toma Stoparda luga ietrāpa īstajā laikā un vietā. Ebreju dzimtas sāga, kas citkārt varbūt līdzeni ierakstītos pārējo ģimenes sāgu plūdumā, šobrīd skaudri paķer aiz krūtežas un sapurina. Krievu fašisma izpausmes Ukrainā un latviešu izmiršanas tendence tepat visapkārt krietni traģiskāk uzplēš senāku fašismu un laika patinas segtos tautas zaudējumus. Visu cieņu par šī materiāla izvēli, pat tad, ja luga brīžiem kļūst drusku deklaratīva vai pārstāstoša. Svarīgi, ka lielāko iespaida atstāj kopējās panorāmas satvars un virzība.
Otrkārt, šis samērā klasiskā manierē veidotais uzvedums priecē ar iestudējuma augsto kultūras līmeni un ieturēto estētiku. Te ir profesionāla raudze visos līmeņos, un šī teātra mobilizācija apjomīga darba vērienam izceļ ne tikai līdz detaļām pārdomāto režiju, bet arī visu citu izrādes veidotāju sniegumu. Kas taču arī būtu labas režijas uzdevums.
Treškārt, ir aktierdarbi, kas valdzina. Lugā ir milzum daudz tēlu, tomēr ne katra loma atveidotājiem dod iespēju spilgti izpausties, radot tēla apjomu. Turklāt tik liels aktieru ansamblis atklāj arī citu, iespējams, diskutablu aspektu – ļoti dažādo izpratni par lomas veidošanu vai varbūt aktierskolu. Protams, to var uztvert arī kā atšķirīgo personāžu galerijas daudzveidīgās izpausmes. Taču bija daži aktieri, kuru sniegums reizē pamanījās būt spilgts, tomēr spēja labi ierakstīties kopējā izrādes bildē. Pieminēšu tikai 3. Jāizceļ Kārlis Arnolds Avots (Ludvigs), kurš nu jau kārtējo reizi pierādīja, ka ar dažiem triepieniem spēj padarīt savu tēlu dzīvīgu un iedarbīgu. Vita Vārpiņa (Grētla), kuras talants un profesionalitāte allaž spēj noturēt savā varā, arī šoreiz. Patīkami pārsteidza Madara Viļčuka (Hermīne), kas gluži kā kaķis artistiski un precīzi ieleca ik mizanscēnā, spējot decenti atklāt savu tēlu.
Kopumā – vērtīgi pavadīts vakars, kas turklāt lika domāt arī par klasisko un novatorisko vērtību vietu šī brīža kultūras kopainā.
