Savulaik, mācoties par psihodrāmas speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Bija tikai tā izjūta: cik tas ir aizraujoši, noderīgi un izzinoši – pētīt savu dzīvi ar teātra izteiksmes līdzekļiem! Arī tādā izrādē veidojas sižets; mizanscēnas; ir galvenā loma un palīglomas, ir simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet, galvenais, – ir urdoši jautājumi, kam pamazām var atrast atbildes.
Tā nu ir pagājuši jau 12 gadi, kopš es arī pats vadu psihodrāmas grupas! Kādi ir bijuši šie 12 gadi?
Tiem ir piemitis tāds kā rituāls. Cilvēki sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko citur izrunāt, iespējams, nevar. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek izspēlēta izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes centrā, kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa ir tas spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur kuru prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.
Un mans uzdevums ir bijis vadīt šos procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas dziļi, atrod kopsakarības un uztausta risinājumus.
Kas ir tās būtiskās atziņas?
Psihodrāmas grupa palīdz tās dalībniekiem veidot labākas attiecības ar citiem arī ikdienā. Darbs grupā ir kā treniņš, kā iespēja.
Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai vispār celtu gaismā savus sasāpējušos jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet arī sev. Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir kā tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.
Viens no centrālajiem jautājumiem, ar kuru biezi nākas sastapties, ir zems pašvērtējums. Cilvēkiem ir grūti apzināties to labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds spogulis, kas skaidri parāda katra stiprās puses, resursus un iespējas.
Bieži vien tagadējo grūtību pamatā ir agrāk neatrisināti jautājumi, kas radušies jau bērnībā. Kad sāk vētīt pagātnes bagāžu, izrādās, ka vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un neapzināti tiek atkārtotas atkal un atkal. Kad to saprot, daudz kas mainās. Pagātni psihodrāmā var “pārrakstīt”.
Vēl viens fenomens – dažkārt mums šķiet, ka mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums vieniem piemītošas, un tās ir pašas briesmīgākās, kādas var būt. Grupā, izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca sajūtu.
Un vēl – psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc, iekustinot sevi visu, mēs maināmies daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas emocijas; mēs sākam apzināties, no kā prāts mūs sargā; un bieži vien tieši ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina par to ar savu saspringumu vai citām somatiskām izjūtām.
Nu ko, psihodrāmas grupām 13. sezona sāksies septembrī. Arī Jūs esat laipni aicināti piedalīties šajā piedzīvojumā!
