TANKS AR TAKSI

Uģis Segliņš

 

„Nu, ko viens kalsns vīrišķis pasāks ar karalienes Viktorijas apakšbiksēm?!” – iesaucās Mirjama, lai gan, taisnību sakot, vēl vairāk būtu šausminājusies, ja redzētu tās viņam nevis rokās, bet kājās.

Un ar pirkstu lasīja tālāk: „Bet Marijas Kallasas vēstules un rotas izsolītas gandrīz par 2 miljoniem dolāru. Mīļo pistolīt, ja ātri piemet galvā, tad ne no šī, ne no tā dabū veselu miljonu latu!”

Viņa vēlreiz ilgi nopētīja dižciltīgās apenes, tad arī otru vešu, kam bijis gods kalpot Viktorijai par naktskreklu… un kuru bildē turēja rokās tas pats apstulboti laimīgais ērms – tā, it kā pašu karalieni viņam tikko būtu veiksmīgi izdevies izpurināt ārā…

Mirjama nomērķēja skatienu tādā punktā, kura nav. Tad bija skaidrs, ka tūdaļ kaut ko spēcīgu bliezīs.

„Figu vēsturei!” – tas arī bija tas šāviens, uz ko ilgi nenācās gaidīt. „Ejam, Pipar!”

 

Bet kopumā te ir klusi. Lai gan vairums teiktu, ka viņa dzīvo viena, tomēr, būsim precīzi, mēs mitināmies te divi.

Sētā bērnu klātbūtnē māmiņas saka: „Re, ku’ tantuks ar taksi”, bet – tie, bez bērniem, – saīsina: „Re, ku’ tanks ar taksi.”

Taksis esmu es. Tāpēc, ka es esmu taksis. Bet kāpēc Mirjama ir tanks? Varbūt tāpēc, ka slāj uz priekšu tā, it kā irtos ar pleciem cauri pilnam tirgum. Tomēr visbiežāk mūs apvieno Mirjamā „divus vienā”: „Re, ku’ taksiste!”

 

„Paklau, kam es esmu izstāstījusi?” – viņas domas sāka virpuļot tik ātri, ka pa kāpnēm noklunkurēja lejā pie manis, kamēr Mirjama pati vēl tikai ar purngalu pustumsā meklēja pakāpienu.

„Es taču esmu izmuldējusi visu! Ja nu vēl kāds izlasa avīzi un atceras, ko esmu teikusi? Labi, ka dzīvojam aiz restēm!”

Tas nebija tāpēc, ka mēs būtu ko noziegušies, – vainīgais bija tikai un vienīgi pirmais stāvs.

Kad man uznāca rūcamais garīgais, es Mirjamai ņerkstēju: „Vai tad pasaule jāsargā no manis šitādā veidā?!” Bet viņa mīļi atrūca: „Vai tad tu man neesi lauva!?”

Es jau tā īsti sevi no malas neesmu redzējis, bet ir nācies dzirdēt, ka daudzi cilvēki esot suņi. Varbūt es esmu viens no tiem? Taču – lai nu kas ir tie citi lopiņi, jāsadzīvo vien ir.

 

Savam uzvārdam manā pasē viņa bija devusi jāvārdu pirms daudziem gadiem – Pipars Šķudītis, – „Lai jau kopā rit – gan prieki, gan vakcinācijas!” – viņa nosmēja.

Man gan Šķudītes sakarā neviens nekādu jāvārdu nebija prasījis. Nu, jā, – dažkārt mēs neizvēlamies ne tikai vecākus.

Bet – ja nevari priecāties par visu, ko gribi, tad priecājies par to, kas ir, – pamazām jau arī Mirjama sāka šo gudrību no manis apgūt, lai gan tā arī nesaprata, ka pati ar savu būtni man to iepotējusi.

Tā nu man tika izsniegta suņa pase, un, lai kā arī būtu gājis, taisnības labad, dažkārt domāju: labi vien ir, ka tā nebija vilka pase.

 

Tā kā es vienmēr – vajag vai nevajag – tiku turēts saitē, tad patiesībā šī bija nevis izvešana pastaigāt, bet – pastāvēt jeb, skaidri un gaiši, mazkustīgs dzīvesveids. Staigināšana notiekot manis dēļ, lai gan, manuprāt, kā smejies, tas ir vairāk suņmīļa, nekā cilvēkmīļa prieks. Taču es par to vairs nereju. Lai jau viņai tiek. Vienīgi – dažkārt, manuprāt, ir grūti noprast, kurš tur kuru vadā – tanks taksi vai taksis tanku.

 

„Vai tu atceries, ko mēs lasījām?” Mirjama nelika man mieru. „Veci vājinieki dzīvo un dzīvo pieticīgi, bet tad uz nāves cisām atklājas, ka šiem ir piederējis puspasaules… Tagad tā varu izrādīties es!” Viņa ieturēja pauzi, acīmredzot gribēdama atgādināt, ka ir un paliek man tā labākā partija un ka mans pienākums ir uzost un sapluinīt jebkuras nāves cisas. Labi jau, labi!

„Vai tiešām es būšu tik neprātīga, ka ļaušu sev nomirt, to miljonu nedabūjusi? Vēl vairāk, – neiztērējusi?! Vai, Pipariņ, kā tu dabūtu ēst – kā viens elefants!” – viņa man glaimoja.

Labāk vien būtu iedevusi to speķīti, ko ēda šorīt.

Lai gan – viņa dalās, tā nevar teikt, ka nedalās. Taču galvenokārt ar domām. Ar tām es tieku barots – gods kam gods – nudien kā elefants.

 

„Ar ko gan lai aprunājas!?” – Mirjama murmināja.

Jā, jā – ha, kāds viltots izmisums!

Tas bija viens provokatīvi hipotētisks jautājums, kā teiktu mūsu sētas Profesore.

Neviens tuvāko 500 metru iemītnieks nekad nav varējis iziet no mājas tā, lai tiktu Mirjamai garām. Pamēģini tikai! Tad vajadzēja īpaši piepūlēties un blenz projām horizontā, it kā tuvplāna nemaz nebūtu.

Bet Mirjama nemaz tik viegli neļāva tuvplānam nebūt.

Viņa sarunu uzsāka it kā caur mani.

Ja kāds patika, tad teica: „Paskat, Pipariņ, kas te nāk pa feinu cilvēku.”

Bet – ja nepatika, tad deva zīmi, lai izsakos es.

Līdz ar to neviens netika garām, nesapštempelēts ar Mirjamas spriedumu, kaut arī visbiežāk štampelis bija jāuzliek man.

 

Dzīvoja viņa vientulīgi un svešiem neuzticējās.

Ha, ha, jūs varētu jautāt: kā tad neuzticējās, ja tuvākajā apkārtnē nebija neviena paša, ar ko šī nebūtu runājusi. Jā, runāja ar kuru katru, bet tikai sētā. Dzīvoklī nelaida nevienu – vai tie bija mūžīgie aptaujātāji no socioloģiskajiem, vai gāzes baudītāji, vai citi laika zagļi – nē, tādiem viņas dzīvokļa durvis bija un palika slēgtas. Un ar pārējiem visu varēja nokārtot sētā!

Taču patiesība bija skarbāka nekā pirmajā brīdī varētu likties.

Kāpēc gan mēs bijām ne tikai aiz restēm, bet arī aizkari vienmēr ciet?

Tāpēc, ka viss, kas bija tai apkārt, nebija viņas pašas. Ikviens to zināja, lai gan redzējis nebija neviens. Izņemot pašu Mirjamu, protams, un… mani.

 

Tā tikai likās, ka viņa ir runīga. Bet tā gluži vis nebija. Mirjama labprāt uzsāka sarunu, taču, ja cieši ar hronometrāžu stāvētu blakām, atklātos kaut kas tik neticams kā špionāža – jo izrādītos, ka pati viņa iemetusi sarunā labi ja dažus procentus, kurpretim otrs tajā piestūķējis visu atlikumu, un vēl ar uzviju.

Jocīgi! Kā to varēja dabūt gatavu?

Tāds īsti atšiepts smaids viņai parādījās reti. Mirjama drīzāk ietaisīja pierē rievotu rūpi, un tad sarunu biedriem raisījās pārliecība, ka tā rūpe tiek turēta par viņu. Vārdi it kā tika izgrābāti partnerim no paša sirds dibena, žesti vēstīja par drīzu pasaules galu, bet mīmika allaž apstiprināja, ka uz zemes nav taisnības. Tās bija tās pareizās sastāvdaļas viņas rīkotajos sētas samitos un simpozijos.

Ja reiz Mirjamai bija izdevies kādu sagrābt aiz nevainīgas frāzes kā pogas, tad viņa to pārvērta par ilgi velkamu rāvējslēdzēju. Augšā, lejā, augšā, lejā…

Taču – ja pretī pagadījās tie kuslie – no kuriem ne zilbes nevar izdušīt – tad pašai vien nācās nopūlēties un katru teikumu sākt vai pabeigt. Bet pa gadiem bija uzkrājies arī vajadzīgais balasts, ko allaž varēja uzlikt atsvaram, lai sarunu noturētu līdzsvarā. Tam viņa bija atradusi divus lietaskokus. Pirmais bija: „Vai, cik grūts mūžs!”, otrais: „Re, visiem labi!” Kā tos iemeta starpā, tā atkal viss aizgāja kā smērēt smērēts.

Taču sarunas vidū Mirjama mierīgi varēja apgriezties – it kā nekas nebūtu noticis – un iet tālāk. Patiesībā tas sarunu biedrus tracināja visvairāk – pēc visas sirsnīgās dvēseles kratīšanas pati uzvedinātāja uzvedās tā, it kā starp viņiem nebūtu bijis nekas vairāk, kā vien pliks gadījuma sakars.

Bet – ja reiz šamā ieradās sētā un domās noteica: „Nenāc šurp! Netuvojies man!” – tad ap viņu izveidojās liels, tukšs pusloks. Viņa stāvēja pagalma vidū uz taciņas kā miets, bet pārējie kā tādi nogrēkojušies nerātneļi, slapstoties gar malām, nobradāja zālāju. Tas bija īstens laika zudums, taču Mirjama taciņu bija kā ar skatienu aizstūmusi citā vietā, pataisot par neiemītu apvedceļu. Tas notika bez jebkādas manas piepalīdzēšanas – es paliku auksts kā suņa deguns.

 

Pirmā nācēja šorīt bija Inita. Kas gan varētu iedomāties, ka šis biezā gala pats biezenis vispār varētu apstāties un veltīt laiku kaut kādai Mirjamai! Viņai pat mašīnas numurs bija INITA, – lai pat dumākais policists zina, ka tā ir Inita, nu, – ka nedrīkst apturēt, jo – Inita. Bet, redz, pie Mirjamas pati apstājās.

– Paskat, Pipariņ, kas te nāk pa feinu…!

– Vakar es vienu sievieti gandrīz nositu!

– Un kas patraucēja? – Mirjama līdzjūtīgi mierināja, kā vienmēr gatava attaisnot jebko un jebkā, ja vien tas notiek taisnības vārdā.

– Ai!!! – „ai” izstiepās uz desmit minūtēm, kamēr vainīgo pa abām nebija nomušījušas.

– Bet – dzirdēj, paklau – kur pie mums notiek izsoles?

– Un ko tu vari piedāvāt?!

– Nē, neko, pilnīgi neko, itin neko…! – Mirjama nevilšus izgrūda, pat neapjēgdama, ko vervelē. – Jāiet sunim dot ēst!

Un tā vienmēr – līdzko parādījās kāds drauds Mirjamas pašas privātumam, tā „jāiet sunim dot ēst”. It kā allaž labāk zinātu, ko man gribas un ko ne! It kā es derētu viņai par labu attaisnojumu jebkam! Šī pat aizbraukt nekur nevarēja – jo „neesot, kam atstāt mani”. Smieklīgi! It kā es nebūtu varējis kādu brīdi padzīvoties arī savā nodabā! Varētu drusku uzelpot!

 

Šurp traucās Aleksejs, ar acīm iegrimis horizontā, it kā Mirjama būtu tukšs gaiss.

Viņš katru reizi bija nobruņojies līdz zobiem ar domu, ka šoreiz gan tā vella mātīte klāt netiks un viņš laimīgi aizspruks tai garām.

– Aļošenka…

– Mirjam, es steidzos, – ar steigu gaitā un aizvainoti drebošu lūpu bilda Aleksejs.

– Pag, pag, pag, tev kurpju šņore vaļā, – kārtējo reizi taktika izrādījās iedarbīga, jo tajā slēpās patiesības grauds.

Un Alekseja pirkstiem tamborējoties ap kurpju šņorēm, Mirjama atkal bija ieguvusi diezgan daudz sekunžu:

– Dzirdēj, paklau, kur pie mums notiek izsoles?

– Ieej internetā un paskaties! – viņš atriebīgi noskaldīja, jo skaidri apzinājās, ka Mirjama uz to nav spējīga.

 

Viena otra vītene tīri greizā brīnā nolūkojās, kad ieraudzīja, ka Mirjama atkal sagrābusi savā varā kādu vīrišķi.

Profesore vienreiz nostāvēja pat 6 minūtes, līdz Mirjama bija spiesta noprasīt: „Nu, ko lūri?! Vai tad es ar šo bučojos?”

Bet Profesore tik un tā negāja prom, skatījās ieplestām acīm, it kā gribētu gūt pieredzi, kā viņa to vīrieti sev piebūrusi.

Lai gan – ne nu piebūrusi, nekā, – atlaida jau pēc nieka pusstundiņas.

 

– Labdien, Šķudītstant! … – diez kas bērnam bija iemācījis tik nepareizi uzrunāt pieaugušu cilvēku! Tomēr mazie puišeļi izrādījās tai labākie draugi, jo, lai kā tie gribēja ķircināt Mirjamu, viņiem bija respekts pret mani, un no tā laba tiesa atkrita arī Mirjamai.

– Paklau, dzirdēj, puisīt, vai tu nemāki internetā tikt klāt pie izsolēm?

– A kas tur ko nemācēt. Bet tagad man nav laika, es varu pēc kādām divām stundām. Cik ātrs internets? Cik jums gigabaiti?

– Gigabaitu gan man nav.

– Nū, tad gan jums nekas nespīd…

Ej nu, sadabū gigabaitus, – Mirjama saplaka par bezpalīdzīgu večiņu, kaut arī nekas tik katastrofāls jau nebija atgadījies – tikai tas miljons joprojām nebija nonācis pašas kabatā.

 

Te nederēja sakāmais – parādi, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Ja tā spriestu, tad Mirjama ņirbētu acu priekšā kā kaleidoskops – tik raiba bija viņas draugu publika.

Likās, ka brīžiem tai mainās pat pases dati – ne vien pa gadiem, bet arī pa horoskopiem.

 

Tomēr – lai gan Mirjamu zināja gandrīz visi, tomēr pat piespiežoties nevarētu atcerēties nevienu, kas būtu nosaucis šo par Šķudītes kundzi, lai gan viņa arī tāda visnotaļ būtu varējusi būt, ja vēlētos, bet – nevēlējās. Tāpēc nevienam līdz šim nebija ienācis prātā viņu tā formulēt.

Labākajā gadījumā izšņāca: „Šķudīt’?” – poliklīnikā un… tas arī viss. Sūtījumus mums nenesa, uz ārzemēm nebraucām, naktīs pa ielām apkārt nevazājāmies – līdz ar to pases mums pārsvarā bija tikai tāds nekur nelietojams un mūžam kaut kur dziļi iegrūsts krāms. Pārsvarā – neatrodams.

 

Toties – kāds suns, tāds saimnieks, mēs abi droši vien bijām līdzīgi. Tikai – ja es biju garš uz priekšu, tad viņa – uz augšu. Astes jau arī: man – suņaste, viņai – zirgaste… lai gan pilnīgi nevietā.

Mirjama arī visā citā bija kā zirgs – tikpat gara un stipra jeb, kā pati teica, garā stipra – tas nākot no gēniem. Un, ja reiz bija jāstrādā, tad savu spēku būtu varējusi likt lietā jebkur – uz stalažām vai pie asfaltiem, bet ne – viņa bija ieraudzījusi sludinājumu, ka aicina darbā operā. Tas gan šo stipri izbrīnīja – vai ta operā vajag strādniekus?! Tur tak tik dzied, danco un gavilē. Tāpēc viņa drīzāk gāja ziņkāres, nekā vajadzības spiesta. Bet brīnumainā kārtā tika pieņemta. Un tā arī tur palika strādāt par…

… par kautkoneko, lai gan tas nebūt nebija kautkasnekas! Tā bija liela ņemšanās, ar sviedriem vaigā – pienest, aiznest, sakārtot, sagatavot, novākt – pa kulisēm, tiltiem un gremdētavām…

Tā nav, ka par neparko! Par strādnieci! Dažkārt viņai pat likās, ka viņa arī ir tā vienīgā, kas tur strādā, visi pārējie tik to vien dara, kā… „dzied un danco, un gavilē”. Bet pamazām viņa ar to samierinājās. Kā es viņai teicu: „Neuztraucies, katram sunim ir jāzina sava vieta”. Viņa palūrēja uz mani, bet neko neteica.

 

Tā Mirjama bija nolauzusi lielāko daļu mūža. Nolauzusi – tas bija pareizais vārds, jo tā viņa gāja pa dzīvi – it kā nolauztu katru savas dzīves kilometru, katru metru.

Un tomēr – tā bija labāk, nekā dirnēt kādā būvē dienu pēc dienas, ļepinot vienu un to pašu, ja te ik vakaru varēja celt ko jaunu. Un varenu! Nepavisam ne tā, kā pēc gostiem.

Kas par to, ka tas nebija paliekošs un jau tajā pašā vakarā jājauc nost?! Tāpēc tas nebija mazāk diži. Tieši otrādi – neko tādu ārpus operas neviens nemaz nespētu dabūt gatavu. Piemēram, no vienas pašas lupatas tikt pie vesela akmens mūra!

Un tā viņa visu iemācījās būvēt uz vienu vakaru: no priekšpuses – oioioi, no aizmugures – uiuiui, no tāluma – šiks, tuvumā – čiks! Līdz pamazām nekam ilgstošākam par vienu vakaru arī vairs nesaskatīja jēgu. „Es mīlu šo dienu. Un rīt es mīlēšu rītdienu,” – tāds bija Mirjamas sauklis. Viņai pat piena derīguma termiņš nekad nepārsniedza šodienu, – un visa kustamā manta arī kustējās – jo bija sastutēta… Pagaidām.

 

Līdz ar to Mirjama bija pieradusi vienlaikus atrasties ne vien dažādās vietās, bet arī dažādos laikos. Te viņa atradās pie Operas strūklakas un tagad, bet atlika tikai paspert soli sānis, kad viņa jau stāvēja līdzās Bahčisarajas strūklakai kaut kad pirms tūkstoš gadiem. Paskaties uz vienu pusi – gremdētava ar pacēlājiem, paskaties uz otru pusi – Spartaks un citi uzkrāsojušies dēlieši.

 

Tomēr, lai kas arī notika apkārt, tas bija pasaules līmenī, tālab viņa centās tvert to pilniem malkiem. Un tagad šo pasaules elpu, ko bija gadiem ieelpojusi, pati dvesa virsū citiem – savpati interpretētā izpūtienā.

Kustības bija rūpīgi iestudētas. Kaut arī pašas režijā, taču ņemtas no ekstra klases paraugiem, tāpēc neapstrīdamas.

Nevarētu teikt, ka viņa plātītos ar kādu mērķi, toties apzinājās, ka dara to pareizi.

Visus žestus un vēzienus viņa vispirms izmēģināja uz mazākprasīgiem, mākslā neiesvaidītiem ļautiņiem. Bet, kad sajuta, ka paņēmiens iet krastā, tad jau bez žēlastības to izvicināja jebkura priekšā, ieskaitot sētas krējumu.

Kā tad Mirjama žestikulēja? Ne jau kā pašdarbības amatiere, nē, viņa zināja, kā jāpastiepj roka uz priekšu, kā jāsakabina pirksti…

Tas, kas vienam soprānam kalpoja par atbalsta punktu, lai tiktu tik vien, kā pie augstajiem toņiem, Mirjamai derēja, lai izdabūtu no jebkā un jebko. Operā strādājot, viņa pat dabūja rājienu, ka aizkavē māksliniekus uziet uz skatuves. Viņa gan errojās: „Vai es vainīga, ja es šiem izrādos feināka partnere nekā tās uz skatuves?! Paskat tik, re, cik es varena – it kā es spētu kādam noraut dziedamo vai dejojamo!”

 

Baletniekus viņa tikai piecieta. Šmaugie augumi bija kā mēms pārmetums visām viņas krokām, kā tāds gaisīgs apvainojums, kas visu laiku lēkā un staipās acu priekšā. Un – ja pat viņa, sieviete būdama, nekrāsojās, tad kā lai noskatās uz vīrišķiem, kas bakstās ar skropstu tušiņu. Šos vieglos viņa neturēja augstā vērtē.

Lai gan atkal – te robežšķirtne bija – opera vai balets. Ja viens opernieks nokrāsojās pēc kārtīga varoņa, tad Mirjama viņam piedeva.

Kad viņa apskaitās uz mani, tad brēca: „Nu, baļerūn ar zemo šasiju!?”

Es rēju pretī: „Nu, sētas prīma uz pakaļkājām?!”

 

Taču operu Mirjama mīlēja no sirds. Es nedomāju, ka mūzikas dēļ. To viņa vienmēr lamāja. Pret dziedājumu arī izturējās kritiski. Nu – no iestudēšanas viedokļa jau tur vispār nebija ko redzēt – stāv, bolās, nekustās. Un piedziedājums arī nebija kā normālās dziesmās. „Operā nav pilnīgi nekā dabiska,” viņa apliecināja katram, kam vien to varēja apliecināt.

Un tomēr – viņai patika tas vēriens. Kas par rokas stiepienu, kas par dziļu skatienu! Tie vēzieni, tie lēnie, svinīgie žesti, tā balss trīcināšana…

Kopīgas ar operu viņai bija plašās emocijas, kuras Mirjama pauda un pauda, tomēr tās aizvien vēl bija un palika atliku likām kā neizsmeļama bagātība, kā nepārejoša vērtība. Un tām bija vajadzīga skatuve, nevis aizskatuve, to apliecināja pat Mirjamas balss iespējas, tikai – viena nelaime – ne dziedot. Nu, tad vismaz žestus viņa izpildīja ar trīsreiz lielāku švunku, nekā vajag. Tā, lai var redzēt otrā balkona pēdējā rindā vai, citiem vārdiem sakot, arī apkārtējo māju pašos augšējos stāvos… ja kādam dzīvē bija atbilstošas intereses.

Bet – vajadzēja operas lietpratējus, lai to saprastu, taču – lai arī cik daudz cilvēku dzīvoja tepat blakām – tādi vis apkārt nemētājās.

 

Mākslas templi atnest uz mājām Mirjama nespēja, tad nu viņai… iepatikās krāt drumslas. Un tās visas bija no operas. Ne jau nu tā, ka viņa zaga. Ko jūs!

Tomēr mājās bija saveidojusies kolekcija ar visu zvaigžņu pieskārieniem. Pa gadiem tie vienkārši bija iekrājušies. Mirjama veikli iemanījās nožmurīt visādas panckas un krikumus no tā, ko prīmām un premjeriem tik un tā nāktos izmest ārā. Taču tās nenonāca iznīcībā, bet izgaismoja viņas mītni kā vesels debesu jums.

Sākumā viltniece to sacījās darām tāpēc, lai parādītu bērniem un mazbērniem. Bet, kad saprata, ka nebūs vienu un secīgi – arī otru…

„Nu, tad būs jāatdod muzejam,” – Mirjama bija lasījusi, ka tā ir smuki un tā pienākas. Bet nenesa: „Par mani smiesies.”

Es gan nezinu, kāpēc viņai likās, ka muzejs pēkšņi nu būtu tā vienīgā instance, kas par viņu smietos. Tas bija krietni pārspīlēti, smējās vai visi… Es to būtu šai pateicis, ja vien tas kalpotu par mierinājumu.

 

Visu laiku tas bija tikai tāds hobijs – ievilkt nāsīs atlieku relikvijas, kuras pat zagt nav vērts, jo kurš gan zināja, ka tām kāda vērtība.

To bija veseli plaukti – mutautiņi, glāzes, salvetes, matu šķipsnas, bundžas, vecās smiņķu kastes… Tā, it kā svēto pirkstu nospiedumu saglabāšana, galu galā, kādam taču būtu jāuzņemas.

Teikšu vēl vairāk: Mirjamas mājās nebija itin nevienas lietas, kas nebūtu no operas. Pat krēsls bija pašas sapravīts – pēc tam, kad to bija ielauzis Hozē.

Ieplēsta zoss spalva, ar ko bija rakstījusi Violeta. Toreiz to nomainīja pievedums no citas zoss, toties ar veco spalvu rakstīto vēstuli bija saņēmis viņas mīļotais Alfrēds.

Zobens, kas salūza, taču ar to bija kāvies pats Spartaks. „Nē, ne jau tāpēc, ka viņš būtu kāvies ar mani,” viņa nosmējās manā virzienā, „bet zobens viņam pārlūza vidū pušu pašā cīņas karstumā, tā sacīt.” Un kopš tā laika „Salauztais uzvaras zobens” ir Mirjamai pie ārdurvīm, ja gadījumā es viens pats ar kādu netiktu galā.

Pelnrušķītes kurpīte, tik daudzus vakarus izvazāta pa sapņu ballēm, nodriskāta tiktāl, ka vienā dancī ielūza… tā no Pelnrušķītes kājas pārvietojās uz Mirjamas plauktu. Jo – vai tad kurpītes vienmēr ir tieši jāvalkā? Dažkārt – ja nevalkā – tad tās arī nespiež. Un neviens arī netiek iekšā un nedabū nokontrolēt, vai īpašniece ir īstā princese.

Aikāsāp mutautiņš, kas līdz ar veco Aikāsāp devās pensijā. Jaunais lietoja jau citu.

Viena beigta pačka bija atlekusi no „Gulbju ezera”. Kauns teikt, bet vienreiz viņa provēja to sev uzstīvēt pāri taļļai.

Plauktiņi bija uz sāniem apgāztas kastes no „Cosi fan tutte”.

No Mirjamas krūzītes iepriekš bija malkojusi Pīķa dāma, bet šķīvīti agrāk lietojis Toreadors…

… viņa bija tikai uzlasījusi aiz citiem to, ko tie paši nevīžoja aiz sevis savākt.

 

„Vai tu atceries, kā tu man sagrauzi Antiņa kaulus?! Kāpēc tu man apēdi tos Antiņa kaulus? Paskat, ko mēs par tiem tagad izsolē dabūtu!”

To viņa man mūžam pieminēs. Pirmkārt, tie nebija Antiņa, bet viņa ēstās vistas kauli, otrkārt, vai es vainīgs, ka viņš tos nosviež man pie paša purna? Kā es varu zināt, ka tie nav domāti man?

 

Vienreiz Operā tika sasaukta ārkārtas sapulce par pazudušajām mantām. Tad gan Mirjama sanervozējās, bet viņai pašai par lielu pārsteigumu vainīgā izrādījās kāda cita, turklāt tāda kā pusprīma, kas pēc tam klusi nozuda, pāriedama citur pa mārketinga līniju. Tad jājautā – kas tik no tās Operas kopumā nav izstiepts?! Un Mirjama sajuta pēkšņu konkurenci. Sajutās gandrīz kā īsta prīma.

 

Šad tad viņa bija mēģinājusi palielīties par savu kolekciju sētas pastāvīgajiem iemītniekiem. Bet tie to uztvēra kā dzīves diktētu nepieciešamību. Tāpēc – neuzskatīja par vajadzīgu apbrīnot un apjūsmot! Nu, ja apēsta vista, tad droši vien bijusi tikai pusapēsta, ja izdzerta limonāde, tad gan jau tikai pusizdzerta. Viņi piekrītoši akceptēja šo hobiju kā vajadzību piebeigt to, ko „dzīves kungi” nebija kārojuši notiesāt līdz galam.

Ar kādu nicinājumu Mirjama uzblenza par tik piezemētu sava hobija traktējumu! Tas nebija tas. Ja jau tā ņem, tad Mirjamai naudas bija pilnīgi pietiekami, lai tiktu pie kādas jaunas taburetes vai ik pārdienas. Bet nē! Viņai neko jaunu nevajadzēja.

Tie pieskārieni – lūk, kas uz viņu runāja.

 

Ja viņa tagad tos iztirgotu ūtrupē, kas tā būtu par naudu, kas par bagātību! Mirjama attapa, ka ir neizmērojami tālredzīgas gudrības iemiesojums, – mūsdienās to sauktu par izcilu biznesa ožu! Nekustāmā īpašuma burbulis ir noplīsis, toties ir pienācis viņas laiks! It kā parasts sievišķis, taču šito tālredzību!..

A kā tu pierādīsi, ka tev pieder kabatlakats ar puņķi no paša Dona Kihota šņaucera?! A lai taisa ekspertīzi, – paņem DNS un salīdzina! Jā, bet kas tev ies tāda štrunta dēļ traucēt Dona Kihota DNS?! Atkal bēda.

Patiesībā mājās ir miljons, tikai viņa netiek tam klāt!

 

Tad viņa pēkšņi paskatījās uz mani tā, it kā ieraudzītu pirmo reizi un iesaucās: „Pipariņ! Vai Tu maz zini, kas man tevi iešķieba? Otello tak!!! Iespējams, ka Tu esi miljons dolāru vērts!”

Ārprāts – ko? Kas?! Uz izsoli?! Ko darīt?! Es negribu prom! Laid! Kā tu vari! Citur?… Prom – uz ielu! Kur sprukt?! Saite kaklā, gaisu, … Pa labi, laid, maita – vau, vau, vau… Bļ-au!!!

Es pēkšņi jutos reizē kā muzejā nenokļuvis eksponāts ar pasakainu vērtību, reizē kā valūtas maiņas punktam cauri izgājis, pa pirkstiem izmurcīts piecītis, reizē kā nodots, pamests, pārdodams… kā viens suns!

„Kur tad nu rausies! Pipar! Kur skriesi! Ak, tu nešpetnais ķēms!”

Es rāvos, līdz pieturai, ierāpties, aizbraukt, aizlaisties… Šķirba tu gatavā! Bet… viss, piekusu, nav spēka, vairs nevaru…

Mirjama atkrita uz soliņa pieturā. Viss, es ar tevi nekad mūžā vairs nerunāšu!

 

… Tā taču bija tik feina pietura – tur gāja garām pilnīgi viss – trolejbusi, autobusi un pat tālie reisi. Kas tur bija sabiedrības, ar ko iztriekties! Vajadzēja tik netīšām uzsākt! Mēs tur dažkārt varējām uzzināt pat to, kas tajā dienā atgadījies Naukšēnos un, ja palaimējās, – arī igauņu pusē. Un kā atzinīgi novērtēja Mirjama: „Tādas lietas jau avīzē uzzināt nevar”.

Piemēram, par kapakmeni, kas Valkā vai Valgā kustas, ja tam iet tuvāk. Tas notiekot tikai svētku reizēs. Var jau būt, ka kustējās nevis akmens, bet pats vērotājs, tomēr Mirjamai patika jebkura ezotērika…

Mirjama, nu kā tu vari, pēc visiem šiem mūsu kopdzīves gadiem!

Es raudāju, jo es „negribēju sākt jaunu dzīvi”. Siksna karājās kā nolemtība, un es sapratu, ka arī izbēgt no savas nākotnes nevaru. Es skatījos sev priekšā tukšumā, kur arī redzēju tukšumu…

… kamēr Mirjama tikai drusku padīdījās un jau sāka celt sapņu pilis: ko viņa pirks par miljonu. Viņa uz līdzenas vietas ķērās pie plāna ar trim sadaļām: kas no šī brīža būs viņas ekstras, nepieciešamības un vēlmes. Un, ak, jā – vēl ceturtā – arī kaprīzes.

Viss – būvēts uz maniem kauliem!

Kā pirmais sarakstā tika iekļauts zefīrs. Bet es kaucu un smilkstēju, – ko tik visu nebija iespējams iegādāties, ja vien ņem un izsola vienu pašu Pipariņu! Izrādās, manis ir tik daudz, ka pietiek visām četrām ailēm.

Un jo vairāk viņa sapņoja, jo vairāk viņai vajadzēja. Un jo vairāk viņai nebija, jo vairāk pietrūka… Un kad viņa sanervozējās, tad sāka grauzt nagus – tā nebija kaprīze, tā bija nepieciešamība.

 

„Pipar!” Mirjama pārtrauca dungot „Traviatu”. „Bet manu tēvu taču sauca Alfrēds! Un Alfrēds „Traviatā” bija Violetas brūtgāns! Paskat tik!”

Un šajā negaidītajā atskārtā Mirjama pēkšņi sajutās gluži kā pasaulslavenā mīlnieka miesīga meita un „Traviatas” iemiesota pēctece!

„Ko es te, muļķe, organizēju?! Ko tad es – pati sevi un visu mūžu izlikšu vairāksolīšanā? Kas tad ņemsies mani pārsolīt!? Tu, Pipar? Un kas tad es būšu pēc ūtrupes, kad viss būs izsolīts? Plika, bez nekā…! Nevienam pat neinteresēs, ka mans tēvavārds ir Alfrēds! Tad jau ar dienišķo miskasti es mierīgi varu iet un konteinerā ielidināt arī pati sevi.”

Un es atmodos kā no ļauna murga.

 

Mēs piecēlāmies un gājām garām tam, ko Profesore dēvēja par loģistiku, lai gan Mirjama tās dēvēja par miskastēm. Smuki sadalītas pa kategorijām – te nekonkrētiem mēsliem, te konkrētiem – plastmasai un papīram. Ja kādam nācās tās izmantot, tas jau pusceļā parasti sastinga starptautiska mēroga pāratbildībā, jo zināja, ka noteikti izdzirdēs, ka šie mēsli taču nebija jāmet tur, kur viņš iemeta, ja jau „tam blakus ir nolikti atsevišķi konteineri”.

Viņa gan to teica it kā man, bet ar nepārprotamu zemtekstu, ka es, riedams uz vaininieku, esmu izdarījis pareizo izvēli, jo ar manu purnu, kā allaž, rej patiesība… Uz miskastēm bija saskribelēts: plastmasai, sadzīves atkritumi, Jānis, nafig… bet es nopriecājos, ka ne uz viena no konteineriem nebija rakstīts Mirjamai vai Piparam.

 

„Nē, Pipariņ, mēs vēl padzīvosim. Mēs vēl labi padzīvosim! Savā miljonu vērtajā buduārā. Nebaidies, – vai tad tu domāji, ka es tevi grasos atdot?!”

Viņa nolaizīja manu purniņu… vai arī to sauc par bučošanos?

Un es jutos kā vecs muļķis, kurš nez kāpēc bija iedomājies, ka Mirjama būtu spējīga uz tādu rīcību, bet reizē es jutos arī kā… dārgums, par kuru Mirjama nupat kādam ir atdevusi atpakaļ miljonu, lai tik es būtu viņai līdzās.

 

„Man šodien iet erogēni,” pienāca profesore un turpināja caurskatīt šīsdienas pienesumu. Bet viņa jau allaž sabiezināja krāsas. Jo, manuprāt, erogēni viņai neklājās nekad.

Mirjama Profesori lamāja daudz un labprāt. Un vienmēr atradās labs iemesls. Šī to zināja un nepretojās. Viņa patiesībā jau satiekoties pateica, par ko to var sunīt šodien, un tā arī saprata šo darījumu – ka par 10 santīmiem ļauj sevi nosodīt. Gan par to, ko izdarījusi, gan par to, ko nav izdarījusi. Un iemesls bija tikai viens – Profesorei bija vienalga, kā tikt pie kādas kapeikas, var jau arī caur sunīšanu – ja tik ir pozitīvs rezultāts.

Profesorei tas nozīmēja nevis labošanos, bet dažus saņus skaidrā naudā, – arī šoreiz viss noritēja kā smērēt smērēts.

„Nu, kur tad nu vazāsies, būtu jel nomazgājusies!”

Profesore paskatījās caur pieri, lika kabatā jauniegūtos 10 santīmus, sagrīļojās… un pēkšņi, roku no kabatas raujot, tai līdzi augšup uzšvirkstēja čeks.

Tas bija pavisam viegls – tikai par 44 santīmiem, kas atspoguļoja piena cīsiņus. Bet tā kā tajā ierakstītā summa bija tik niecīga, tad ātri kā pūka tas nolidoja lejā un tā nu tur palika uz zemes vāļājoties.

Kad Profesore bija prom, Mirjama pieliecās, pacēla čeku un izpētīja.

„Paskat tik – es viņai desmit saņķikus, bet čeks man – par veseliem čēezmit četriem. Re, visiem labi!”

Kas liecināja par to, ka pat pēdējai Profesorei Mirjamas acīs ir vērtība.

Mirjama uzsauca: „Nāču, Pipariņ, iesim!”, ielika čeku maka papīrnaudas nodalījumā…

Un smaidīja.

Ja kāds no malas to būtu redzējis, tad visādā ziņā nodomātu, ka Mirjama zina, ko ar to iesākt.

Bet viņš kļūdījās.

Tāpat kā visi, kas apgalvoja, ka lai nu ko, bet Mirjamu jau nu gan pazīstot.

Vairāk neko es neteikšu. Kā smejies, – vau vau!



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*