Savulaik žurnālā “36,6 °C”
“Lomu teorija” psihodrāmā. vēsta, ka mēs katrs dzīvē eksistējam dažādās lomās – ēdēji, brāļi, darbinieki, kājāmgājēji… Somatiski, psiholoģiski, sociāli…
Mēdz būt tādas lomas, kuras ir svarīgi attīstīt, un arī tādas, ko labāk iegrožot.
Nu jau 10 gadus dedzīgi aizraujos ar psihodrāmu – īpašu personības attīstības un psihoterapijas metodi. Tulkojumā psihodrāma nozīmē “dvēsele darbībā”. Un tajā cilvēks var izpētīt un izspēlēt jebko, kas apkārt un kas iekšā pašā.
Kad sāku iet uz psihodrāmas nodarbībām, grupas vadītāja, klausoties manos kreņķos un žēlabās, mudināja atveidot uz psihodrāmas skatuves to “Upuri sevī”, kurš cietis, kuram pāri darīts un kurš ir stipri vien uzmetis lūpu.
Es centos, kā nu pratu, atveidot šo lomu, un kāds no grupas dalībniekiem pēc tam attēloja šo Upuri. Psihodrāmā to dēvē par spoguļošanas tehniku. Un tā es pirmo reizi skaidri ieraudzīju to “Upuri sevī” no malas. Visā savā krāšņumā (jeb, pareizāk sakot, tieši otrādi). Un kopš tā laika esmu centies mazināt šo lomu, cik vien iespējams!
Man šķiet, ka šī problēma mūsdienās joprojām ir gana dzīvelīga – mēs visi jūtamies ļoti cietuši un labprāt auklējamies ar Upura lomu, ļoti nelabprāt uzņemdamies atbildību par tās iegrožošanu. Un beigu galā, izrādās, – pāri mums dara visi – sākot ar tuviem cilvēkiem un beidzot ar valsti un visu pasauli… Ne velti, ilgi to izkopjot, daudziem – gluži kā slavenajā A. de Misē lugas „Lorencačo” titulvaronim – maska sāk kļūt par paša seju.
Taču ir lomas, kuras man tīk aizvien vairāk un kuras cenšos attīstīt. Dēkainis. Draugs. Lektors. Psihodramatists… Daudzas. Un to atrašana un kopšana ļauj justies pilnvērtīgāk šajā dzīves teātrī – kā to Šekspīrs formulējis.
Brīžiem attīstu sevī lomu Dzīves izgaršotājs.
Viens no veidiem, kā man tīk to darīt – bildēju un datorā apstrādāju dažādas ainavas. Mēģinu parastām fotogrāfijām piešķirt man tīkamas krāsas, izcelt kontrastus vai tieši otrādi – padarīt toņus mierīgus, it kā “izbalināt” ainavu. Vislabprātāk bildēju kokus – to mūži ir tik skaidri ieraugāmi, tik skaisti, dažādi un izteiksmīgi, uzmetot aci vien. Skatoties uz cilvēku, mūžu tā uzreiz nevar ieraudzīt! Lieliska atslodze pēc darba dienas!
Tā ir arī sava veida Mākslas terapija. Un dziedinošais tajā ir savu izjūtu izteikšana, jaunu iespēju atklāšana… Jo – viss, ko mēs redzam, var izskatīties taču arī pavisam citādi – bieži vien redzētais ir atkarīgs no mūsu skatapunkta, izgaršošanas iemaņām un dzirdes antenu noregulēšanas.
Mākslas terapijā ne tik svarīgs ir mākslas darba rezultāts, cik pats radīšanas process. Ne velti arī par dzīvi mēdz teikt: mērķis ir pats ceļš. Un vai tad tas viss nav viens radošs pasāciens?!
Arī ikdienā – mēs taču nemitīgi noņemamies ar savas dzīves bildes apstrādi un rediģēšanu. Vai nu iekrāsojam to melnbaltu, nedo’ Dies, mellu. Vai tieši otrādi – pindzelējam to rozīgos toņos.
Vai arī sparīgi noņemamies ar sava mūža gājuma pārrakstīšanu, nemitīgi tajā izceļot vai notušējot notikumus un detaļas. Atbilstoši sava laika ritam, briedumam, viedumam vai vienkārši – sirdsmieram.
Vismaz tik daudz ir mūsu varā – apstrādāt un rediģēt – arī tad, kad bilde šķiet jau nemainīgi gatava un āmen. Starp citu, tieši to arī palīdz veikt dvēseles dziedinātāji – cenšas samierināt mūs ar mums pašiem.
Mēs varam parotaļāties arī ar savu patiku un nepatiku. Tās nav tik striktas, kā mēs dažkārt ieņemam galvā. Nu, kaut vai jaunmodīgā parādība “laikošana” feisbukā.
Paskat, kā var izmainīties vārdu un jēdzienu nozīmes! “Man patīk” ir pārvērties par “es tevi atbalstu, jo tu esi mans draugs”, brīžiem – neatkarīgi no tā, vai man tiešām “laikotais” (patiktais) patīk.
Un smaidu izsauc aicinājumi “laikot”, citiem vārdiem sakot, – es uzaicinu tavu patiku pie sevis. Vai nav inčīgi? It kā patiku tik viegli varētu uzaicināt. Agrāk taču šķita – vai nu tā ir, vai tās nav.
Bet no otras puses – varbūt tiešām mūsu patika ir atkarīga no tā, vai mēs esam kaut kam gatavi pievērst uzmanību un savu patiku dāvāt, izteikt, apliecināt? Kādu reizi formāli, kādu reizi – sirsnīgi citus atbalstot -, taču kopumā – ļaujot patikai vairoties un augt.
Bet, domājot par lomām, protams, nāk prātā teātris. Dažkārt nevis mēs paši gribam uzņemties kādu lomu, bet citi atvēl mums lomas, par kurām mēs, iespējams, neesam sajūsmā. Novembrī mēs svinam Lāčplēša dienu. Bet šoreiz – no citas operas.
Reiz sensenos laikos teātrī grasījās uzvest A.Pumpura “Lāčplēša” skatuvisko versiju. Lomu saraksts tik tikko bija pielikts pie dēļa. Un kafejnīcā satikās divas aktrises, no kurām viena lomu sadalījumu jau bija izlasījusi, bet otra – vēl ne. Viena nolika savu ēdamā šķīvīti un entuziasma pilna izsaucās: “Lomu saraksts ir izlikts. Manis, paldies Dievam, tur nav!”.
Otra bažīgi pārtrauca ēst un ievaicājās: “Un es esmu? Tad jau man droši vien tur būs jāspēlē kāda no Raganām…?”
“Nēēē,” priecīgi izsaucās Pirmā, un viņas laipnībai nebija gala, “Nevis Ragana, bet Vecā (pauze) ragana.”
Kas nu kuram prieks, kas – bēdas?!
Dažiem savukārt šķiet, ka labāk mazāk domāt par savām lomām, vairāk – par citu. It kā par sevi daudz domāt būtu pārlieku grēcīgi. Egoistiski?
Taču – tad brīžiem nemanāmi mēs no savas dzīves centra pārceļamies uz tās perifēriju – nevis uzņemamies būt savas dzīves galvenajā lomā, bet izvēlamies to atdot pārējiem. Un pēc tam vaimanājam, ka visi citi vainīgi… Tā ir tāda ērta izvairīšanās no nepieciešamības būt savas dzīves protagonistam (pirmajam cīņā), pārprasta sevis upurēšana, sevi noliedzot.
Man patīk, kā Dalailama skatās uz egoismu: “Altruisms nenozīmē vienkārši aizmirst par sevi. Tas nozīmē galvenokārt apvaldīt egoistiskās jūtas, kas mūs spiež izmantot citus savā labā vai tiem kaitēt.”
Vēl – mūsdienās, manuprāt, cilvēki pārāk veikli tiek iebīdīti slimnieka lomā. Čakli tiem iestāsta, ka viņi ir slimi. Ka sabiedrība ir jāārstē. Ka cilvēku problēmas ir slimība. Un ka ar viņu pilnveidi galvenokārt būtu jātiek galā medicīnai.
Vai nav tā, ka esošā sabiedrība un cilvēki vairāk ir pastāvošās audzināšanas un izglītošanas, nevis medicīnas produkts? Ļautiņi atspoguļo to esības un vērtību sistēmu, kas apkārt valda. Diez vai realitāte ir slimība. Iespējams, cilvēkiem pārāk daudz liek ticēt, ka viņu problēmas ir izārstējamas ar ārstēšanu.
Varbūt ir pilnīgi otrādi. Ja kādu interesē viņa būtība, esība, virzība, mērķi, ja kāds vēlas labāk iepazīt savas emocijas, – tā ir veselības, nevis slimības pazīme. Ja mēs alkstam noskaidrot sev interesējošos jautājumus un dzīvot saskaņā ar sevi, mēs domājam par savu pilnveidi. Tā ir personības izaugsme.
Apzināsimies vairāk savu Vesela cilvēka lomu…
Kad mēs sakām: mēs visi esam Tikai cilvēki, – tā ir tāda kā taisnošanās par savu vājumu, atvainošanās par nespēju būt kaut kam vairāk.
Bet vai būt “tikai” tiešām ir tikai? M.Gorkijs taču teiktu: cilvēks – tas skan lepni.
Un antīkais filozofs Protagors piebilstu, ka cilvēks ir visu lietu mērs.
Kāda jauka, bieži vien piemirsta, cilvēka loma…
