“Melānijas hronikā” sniegs snieg vienā ritmā ar visu mūsu sniegu.
Skatītāji kinozālē sēž kā cieņas pilni sazvērnieki – nevienam rokās nav popkorna turzas, un valda absolūts klusums. Arī elsojot un šņukstot. It kā kinozālē sēdošie kļūtu par daļu no filmas līdzbiedriem – tik plašs un sinhroni elpojošs ir filmas emocionālais lauks. It kā mēs katrs “dzīvajā” būtu aizbraukuši līdzi saviem radiem izsūtījumā tolaik.
Filma – termometrs. Kas mēra mūsu atkusni un mūsu palikšanas svētību – tiešā un pārnestā nozīmē. Kad Melānija filmas beigās uz jautājumu: “Kā Sibīrijā?” atbild: “Visu laiku snieg”, gribas teikt: tas savulaik uzsnigušais sniegs joprojām vēl nav nokusis te. Pirms iešanas uz filmu izņēmu no skapja sava vectēva savulaik Sibīrijā taisītu koka kastīti, un sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka tajā vēl joprojām glabājas viņa lietas – papirosu ieliekamais un daži rubļi. Un līdzās arī mēms tukšums, kas nerunā un nespēs vairs pateikt neko.
Filmā vide kļūst burtiski sataustāma. Melnbalts, episks skaudrums. Vienas mentalitātes drupināšana, citas – skaudrs dzīvīgums.
Interesanti, kā rakstnieces Melānijas Vanagas darbu režisors Viesturs Kairišs saaudis – it kā no atsevišķām lupatiņām, tomēr ciešciešā, stiprā lupatu deķī. Un gredzena kompozīcija – izsūtītāji izrādās iekļuvuši arī sagaidītāju godā – tik smeldzīgi izceļ Melānijas un Aleksandra šķiršanos un satikšanos: divu mīlošu cilvēku cieši saspiestas rokas, skatoties operu filmas sākumā un divu cilvēku likteņu pirkstu nospiedumu saplūsme filmas beigās.
Izcilā Šveices aktrise Sabīne Timoteo galvenajā lomā rada brīnumu, pat grūti to pārvērtēt – viņa visās savās izpausmēs runā neiedomājami cilvēcīgi un neticami latviski.
Paldies!
