Psihodrāmā klients ar vadītāja un grupas palīdzību dramatiskas darbības formā ataino nozīmīgus savas dzīves notikumus, izspēlējot ainas, kas attiecas uz viņa problēmu.
Tā vietā, lai cilvēks „reflektētu uz kušetes” par sev nozīmīgo, psihodrāmā klients to ataino tā, it kā tas notiktu tajā pašā brīdī. Tādējādi visam procesam tiek piešķirta īpaša intensitāte un relevantitāte. Tas dod iespēju veidot un „pārveidot” savu dzīvi šeit un tagad.
Teatrāla pāriemiesošanās pastāv gandrīz tikpat ilgi, cik civilizācija. Lomu spēlēm, ko ikdiena ir aizņēmusies no teātra, ir tie paši mērķi cilvēka dzīves dramaturģijā kā uz skatuves.
Nav brīnums, ka šie paņēmieni tika izmantoti arī dziedināšanas gaitā un kļuva par Moreno psihoterapijas daļu. Viņš bija pionieris dramaturģijas elementu izmantošanai terapijā.
Psihologi apjauta, ka cilvēki, laikam ejot, vairākkārt nonāk pie jaunas pakāpes, kas ir lūzuma punkts un ietver sevī iespēju vai nu izaugsmei vai arī personības krīzei.
Jebkurā gadījumā – grūtības dzīvē prasa no cilvēka paaugstinātas spējas adaptēties un pašregulēties.
Psihodrāmas dalībniekiem tiek piedāvāts no jauna nospēlēt sev nozīmīgas lomas, izteikt savu iekšējo pasauli grupas klātbūtnē un ar tās piedalīšanos.
Katrs dzīves aspekts, no bērnības līdz vecumam, var tik izspēlēts no jauna: dzimšana, mazotne, vecāku attiecības, pusaudža pirmā iemīlēšanās, ģimenes strīdi vai vecāku šķiršanās, vecums, svarīgu lēmumu pieņemšana, katastrofas, nāve, vardarbība, alkas atriebties, atkarība vai līdzatkarība…
Un, kā uzsvēruši vairāki psihodrāmas teorētiķi: kāda notikuma izspēle protagonistam labākā, pieņemamākā veidā, tā teikt, „otrā iespēja” maina arī nospiedumus, kas palikuši pēc neveiksmīgas „pirmās reizes”.
Psihodrāmas ainas var attēlot notikumu paredzamu attīstību vai negaidītas dzīves krīzes, iekšējus konfliktus vai samežģījušās savstarpējās attiecības… Atainošanas paņēmieni mēdz būt tikpat dažādi, kā to cilvēku likteņi, kas spēlē piedalās.
Tomēr, neskatoties uz atšķirībām, atainojumos ir kāds kopīgs elements, pateicoties kuram tie kļūst terapeitiski. Proti, savas personiskās taisnības izteikšana notiek iztēles aizsargātajā pasaulē un „drošas vides”, proti, biedriskas grupas klātbūtnē.
Tā ir iespēja radošā un adaptīvā veidā kādu noteiktu stresa situāciju pārvaldīt – tas ir kā mēģinājums kļūt par stāvokļa saimnieku.
Psihodrāma ļauj cilvēkiem izmantot iztēles pasauli tāpat kā bērni izmanto spēli – lai simboliskā veidā pārvarētu stresa situācijas.
Un, lai gan psihoterapijas tehnikas ir atšķirīgas, arī psihodrāma paveic to pašu, ko citi psihoterapijas veidi: dod iespēju pacientam attīrīt dvēseli no visa slimīgā, kas tajā sakrājies.
