20. gadsimta sākumā psihiatrs Jakobs Levi Moreno (1889-1974), liekot lietā jau Aristoteļa apjaustos katarses principus, Tuvo Austrumu reliģiskos rituālus, kā arī D.Didro, G.E.Lesinga, J.V.Gētes un arī K.Staņislavska drāmas teorijas, izveidoja “spontānās drāmas” metodi, kas vēlāk attīstījās par psihodrāmu.
Jau dižākais pasaules dramaturgs Viljams Šekspīrs reiz teica: „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”.
Psihodrāmā protagonistiem tiek dota iespēja atbrīvoties no savas dzīves “iekonservētajām” lomām un uzrakstītajiem manuskriptiem, lai iemantotu jaunu pieredzi. Psihodrāma ir izrādījusies gan rosinošs meklējumu ceļš, gan dziedinoša iespēja mainīt savu dzīvi.
Psihodrāmas pētnieks Nātans Pēters Felikss Kellermans raksta, ka daudz kas psihodrāmā nepadodas shematizācijai.
Tomēr nu jau teju gadsimtu garajā psihodrāmas pastāvēšanas laikā ir tapuši teorētiski apcerējumi, kas psihodrāmu padara ne vien saviļņojošu un efemeru, bet arī gana apkopotu un aprakstītu.
Arī pirms tam, kad psihodrāma tika izveidota par noteiktu metodi, tās iedīgļus varētu saskatīt gan Sokrata atstātajā mantojumā (dialogi, “darbības cilvēks”), gan sengrieķu drāmās (uz skatuves tiek atveidotas varoņu cīņas, tautas cerības un bažas, kas kulminē kora dziedājumos, sasniedzot katarsi – gan uz skatuves, gan publikā). Pravieši un sludinātāji ļaudīm saprotamā veidā izklāstīja savus ētiski filozofiskos priekšstatus. Psihodrāmai būtiskus aspektus varētu samanīt gan Jēzus, gan Budas dzīves gājumā, Ebreju vēsturē, “Vecajā derībā” (stāsti par izraidītajiem). Arī pirmās Moreno aktivitātes kā grupu terapeitam un sociometristam sākās ar izraidītajiem – bēgļiem.
Jakobs Levi Moreno
