BLOGS

Reiz aktieris Kārlis Sebris izteicās

Reiz aktieris Kārlis Sebris izteicās: “Ja cilvēks grib padzerties krūziņu piena, vai tad tāpēc viņam jāpērk visa govs?!”
Šovakar aizdomājos par šo dilemmu un nonācu pie secinājuma, ka tas ir gana filozofisks jautājums – cik daudz mēs gribam un ko esam gatavi dot pretī par savu vēlmju piepildījumu? Ziedoties, tā teikt… Dažādos līmeņos. Privātā, valstiskā, globālā…
Vēlmes un vajadzības. Mūsu vēlmes ir nonākušas līdz bišķītim – krūziņas piena -, kamēr vajadzība domāt par kopgovi tīk aizvien mazāk un arvien retāk.
Kā psiholoģijā saka: “dzīvosim te un tagad”… Tas tā – drusku arī vulgarizējot…
Lai gan, patiesību sakot gan, arī aktieris toreiz to teici ar komisku piešprici – par viena aktiera aizraušanos ar vienu aktrisi…

Sveiciens, uzsākot Jaunu Gadu!

Sveiciens, uzsākot Jaunu Gadu!

ikvienam ir kāda vēlēšanās
ko vēlēties nākamās vēlēšanās
gads izskan no nākamā izbēgt par vēlu
būt vēlīgam vēlamam to es vēlu
jo ko gan mums nākamam Dieviņš ir devis
viņš ievēlē mani viņš ievēlē tevi

Lai veicas! Visā!
Uģis

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS UN LAIMĪGU JAUNO GADU!

sprīdi pa sprīdim krīt balti rīti
spulganu aizejam redzi ik brīdi
sniegs vēl nav velis kas projām veļas
sniegs vēl nav ķepuma netīrā veļa
ziema kad aizies vien paliks sāls
svētki ir šobaltdien tur ir tā sāls

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS UN LAIMĪGU JAUNO GADU!

Lai garantētu sev ceturtdienu-zivju dienu

Lai garantētu sev ceturtdienu-zivju dienu, devos uz Centrālo tirgu iepirkties. Daži secinājumi un ieteikumi.
Lai gan tirgus vairs nav lētāks nekā lielveikali, tomēr zivju tur joprojām ir vairāk. Priecē reņģu liemeņi pieņemamā cenā. Lašu vēderiņiem arī nav ne vainas. Un, ja ir vēlēšanās likt laša šķēlītes uz maizes, tad var atrast nevis dārgos lašu gabalus, bet lētākus atgriezumus.
Ja meklējat ābolus, garantēti laba garša ir šķirnei “Tīna” dārzeņu paviljonā.
Savukārt labas kafijas baudītājiem iesaku pirkt to pašu “Kingston – Espresso – Premium”. Salīdzinoši aromātiska garša par dikti pieņemamām naudiņām. Laime ne vienmēr ir augstā cenā!

Kas ir labs demokrātijas sakarā?

Kas ir labs demokrātijas sakarā? Ne jau tas, ka taisnība ir vairākumam. Manuprāt, demokrātijas lielākais pluss ir iespēja un tiesības būt mazākumā.
Arī personības briedums izpaužas ne jau dūdošanā līdzi vispārpieņemtiem vai moderniem, vai “tā taču ir” viedokļiem, bet apziņā, ka cilvēka uztverei ir tiesības būt pašai un justies pilnvērtīgai neatkarīgi no trendiem, meinstrīmiem un topiem.
Demokrātija un briedums ir smaids par nepieciešamību taisīt revolūcijas, sakārtot lietas un beidzot ieviest kārtību.
Lai dzīvo demokrātija!

Dažkārt brīvā brīdī gribas iespēt neapgūto

Dažkārt brīvā brīdī gribas iespēt neapgūto, un filmu skatīšanās šajā ziņā ir mūžam neapkopjams lauks, kuru rušini kā gribi, tik un tā paliks neaprušināts.
Jau sen vēlējos saprast, kāpēc tik slavens ir Tintiņš. Līdzās Puaro tas ir otrs beļģu izdomājumu dārgums (ja runājam par cilvēkresursiem). Noskatījos “Tintiņa piedzīvojumus: Vienradža noslēpumu” (2011). Ņemšanās sparīga, un, ja vien es būtu bērns, tad droši vien mani tas viss itin brangi pat iejūsminātu!
Bet arī šajā pieauguša indivīda briedumā jāsecina – apbrīnojami, cik dzīvi komikss spēj atdzīvoties animācijā! Un tikai drusku pamainītās galvu un ķermeņu proporcijas norāda uz to, ka notiekošais nav īsta manta kā cilvēkresurss, taču – ir īsta manta kā animācija.
Šī filma ir sava iedvesmotāja – komiksa – slavas cienīga! Un kaut arī abi ir “mākslīgais intelekts” (S.Spīlberga terminos izsakoties), tomēr – daiļradīts daiļradītu nemaitā!

Šovakar Torņakalna baznīcā Indulim Paičam bija skaists sprediķis

Šovakar Torņakalna baznīcā Indulim Paičam bija skaists sprediķis.
Viena no atziņām: “Dieva miers ir pasaules lielākais spēks”. Ar to vien jau vakars ir kļuvis miera piepildītāks un papleties varenāks.

Ja iznāk retumis un nejauši satikt cienījamo Mudīti Šneideri

Ja iznāk retumis un nejauši satikt cienījamo Mudīti Šneideri, tad pēc tam allaž uz ilgu laiku paliek prātā kāda viņas izteika. Piemēram, savulaik viņa it kā garāmejot vērsa uzmanību uz to, ka mūsu sabiedrības interese vairāk ir vērsta uz to, cik zemu cilvēks var krist, bet krietni retāk uz to, cik augstu cilvēks var celties. Bija par ko domāt šajā sakarā.
Tad citu reizi mani pārsteidza viņas doma, ka savulaik savos apmēram 60 gados M.Šneidere vienkārši, bet pārliecinoši noteica: “Es negribētu būt nevienu dienu jaunāka, man patīk būt tieši tajā dzīves periodā, kurā es tobrīd esmu!”
Jo tālāk man dzīve rit, jo vairāk viņai varu piekrist.
Pirms pāris dienām satiekot, es to viņai atgādināju. Un viņa teica: “Tā es saku arī joprojām”.  Un piebilda: “Es gan tomēr nesaku cilvēkiem savu gadu skaitli. Ne tāpēc, ka man būtu grūti to izdarīt, bet tāpēc, lai cilvēki neizbītos, ka vispār kāds šādā vecumā vēl eksistē”.

Ir kāds režisors, kura jauno filmu ik gadu gaidu kā svētkus

Ir kāds režisors, kura jauno filmu ik gadu gaidu kā svētkus. Arī nu šie svētki ir pienākuši – “Burvestība mēnessgaismā”.
Protams, ka režisors ir Vudijs Allens! Un nav pat jābrīnās, ka dramaturģiski stāsts kārtējo reizi ir tik šarmanti izstāstīts! – šis ir viens no nedaudzajiem scenāristiem, (ja ne vienīgais?) kuram ir vairāk “Oskaru” par scenārista nekā par režisora darbu.
Arī jaunais magu gabaliņš uzjautrina un reizē intrigu neatklāj gandrīz līdz beigām – kur slēpjas maģija: cilvēka patiesas burvības spējās vai mākā cilvēkus apčakarēt, vienkārši iznesot cauri?
Nu, un Franijas dienvidi! V.Allens laikam allaž piepilda to skatītāju gaidas, kam, siekalai tekot, gribas, lai arī bagātie raud… vai smejas. Kā šoreiz. Jūras krastā, greznā savrupmājā kā Vilandrī dārzā…
Iesaku! Ja vien ātri beigsit šausmināties, ka kino biļetes uzlēkušas jau pāri 6 eiro barjerai, un ātri aiztīsieties patālāk no blakus sēdošiem krakšķinošiem popkorna barokļiem, varu garantēt – būsit jauki pavadījuši vakaru!
Starp citu, mudinu “Forum cinemas” vadību veidot kino zālēs no popkorna terora brīvu zonu. Kafejnīcās taču ir nesmēķētāju teritorija?! Kālab gan popkorna neēdāji nebūtu jāciena!?

Septembris

Septembris. Nevis zeltains, bet spoži dzeltens – nevis koki iekrāso, bet saule to apspīdējusi necerēti krāšņi. Tas tiešām atgādināja, ka astronomiskais rudens taču sākas tikai pašās septembra beigās. Ka šis mēnesi taču pēc dokumentiem arī ir vasaras daļa. Tāds drēgni svaigs gaiss un atvērti zilas debesis slinka un rimta izstaipīšanās parukušās dienas viducī. Latvijas dāsnā atvasara!
Pilni meži sēņu teroristu ar maziem dūcīšiem! Ieraugot šos apņēmīgos griezējus, allaž nopriecājos, ka neesmu nekāda beka! Kustos!
Kultūrā šomēnes uzrunāja divas animācijas filmas.
“Akmeņi manās kabatās” – Signes Baumanes solostāsts par latviešu kultūrā līdz šim īsti neapskatītu tēmu: kā sadzīvot ar paša cilvēka garīgās veselības slēptajiem dēmoniem un arī tautas piedzīvotajiem pagātnes vilkačiem, kas nemitīgi postījuši mūsu ļautiņu sūri, grūti koptos “savus kaktiņus un stūrīšus”. Sākot skatīties, sastopot tik plašu dzimtas panorāmu, sākumā nebūt nešķiet, ka drusku kaitinošais dzīves pabērnu likstu izsekojums kļūs par vispārinātu mūsdienu neirotiskā cilvēka būtisku ēnaspušu atveidu. Un atgādina, ka ēnas – tādas vai citādas – iezīmējas katra šai saulītē celtā cilvēka ikdienā. Sūri, skarbi, bet arī iedvesmojoši, jo pārzināt savu dēmonu karti mūsdienās izvairās pat tie cilvēki, kas ir krietni veselīgākās dzīves situācijās, taču nebūt nejūt vajadzību parūpēties par savas patības izpratni.
“Zelta zirgs” – prieks, ka latviski klasiskā pasaka ieguvusi pilnmetrāžas animācijas filmas statusu – ar daudziem citu valstu līdzveidotājiem. Un jauki, ka kultūras kontekstā vienlaicīgi notiek “Gaismas pils” atklāšana un “Zelta zirga” animācijas pirmizrāde jaunajai paaudzei – kopumā tāds cerīgs, uz nākotni orientēts salikums. Filmiņas pārsteigums ir Laimas Vaikules pārliecinoši ierunātā Ragana ar visai griezīgām intonācijām. Spriedzi rada pats stāvais kalns, kuru grūti iekarot gan ar brūkošajām stalažām, gan bez tām. Antiņa tēlā (jauneklīgā Edgara Kaufelda balss) jaušams tas tīrais, sirdsšķīstais, pusaizmirstais ideālisms, kas algas vietā “domā tik uz augsto tāli” – un pārliecina. Muzikāli gan mulsināja visai mazlipīgie meldiņi. Toties režisors Reinis Kalnaellis kopā ar citiem animācijas speciālistiem sarūpējis iespaidīgu tēlu galeriju – kā labos, tā nelabos. Jauki, ka ir tādi Rainis un Reinis, kas pasaulei atklāj mūsu “Zelta zirgu”.