BLOGS

Ķelne

Izvarosana

Palasīju laikrakstus un sapratu, ka pēdējā laika situācijas vairs nav situācijas, bet kļūst par daļu no karātavu humora. Piemēram, Ķelnes mēre ir sapratusi, ka jaunajā bēgļu situācijā kaut kas ir jādara un ir sākusi izstrādāt “sieviešu uzvedības kodeksu”.

Mēs varētu palīdzēt to pilnveidot – varbūt tas noder arī Rīgas mēram, kad notikumi turpinās attīstīties.

Tātad, „ieteikumi” sievietēm:

  1. Ieraugot pretī nākam tumsnēju vīrieti, sievietei nekādā gadījumā nevajadzētu izaicinoši skatīties viņam acīs, bet kautri nolaist acis līdz pretimnācēja šekuma līmenim un preventīvas aizsardzības nolūkos nemitīgi paturēt to savā redzelokā.
  2. Ja tomēr nepatīkamais varošanas process neiet secen, tad sievietei būtu vēlams paturēt prātā, ka šis ir atsevišķs, individuāls gadījums un ka vairums pārējo tumsnēji vīriešu nebūt tādi nav.
  3. Turklāt sievietei to vispār nevajadzētu uztvert personiski, bet mierināt sevi, ka tā ir daļa no sen vēsturē pazīstamas cīņu stratēģija, kas jau sen tiek izmantota citu tauru iekarošanai kopumā, tā teikt, „nothing personal, just business”, nav runa par indivīdēm, bet runa ir par plašām tautas masām un lielo politiku, tātad, tas nav indivīžu iespaidojams.
  4. Tāpat – sievietei vajadzētu paturēt prātā, ka varbūt tas, kas notiek, nav vēlme ieriebt kādai konkrētai sievietei, bet atriebties Alvim Hermanim par politiski nekorektiem izteikumiem.

Jūŗa

Pielaikosana_2015_12 073

Jūra starp zemi un debesīm šodien izskatījās kā šaura, šaura mūžības strēlīte. Gluži kā šodiena, salīdzinot ar gada vai dzīves platumu…

Rudens

Ir tāda mājvieta, kur rudeni var ieslēgt. Un tas paliks ieslēdzams jebkurā laikā…

Rudens rīts

Rits_2015_9 017

Sekot idejai. Atsekot idejai. Ak, šī tviteriskā vaļība!

Sekot svarīgajiem. Sekot turpinājumiem, atkarības papēdīšu aicinošās dipoņas iestigotajām sliedēm.

Pēc kā vadāmies? Pie kā novedami – pie mērķa vai vienkārši gala?

Švīkst šaustošās ikdienas rūpju zigzaga pātadziņu cirtieni – sūrst rutīnas rētas.

Kurp kurpes ved? Es aši sekoju… pašam? Vai pašiņiem?

Brīvei, vaļai, patvaļai?

Ierobežotajā sevis platībā… kur īsti paslēpusies patība?

Varbūt labāk sekot nenoskārstai vajadzībai?

Apstākļu mainība ainu padarījusi akvarelisku.

Aiz loga un aiz brillēm kopumā.

Ko paģērē iekšup vērstais skatiens? Uz priekšu! Pleties, audz, esi daudz!

Kas īsti notikumu attīstībā būs īstība? Tā atvažos. Tā satīstīs?

Uzlīst rudens brīvestības siltie lieti, un nevilšus nodrebi – ka tik ziemas nenoskāršamais sals mūs priekšlaicīgi nesaskulpturē pieminekļos.

Pieskaras atskārta: kurā brīdī mēs esam Kristus sekotāji un kurā – Kristus līdzskrējēji?

Sveiciens “Helovīna svētkos”!

   Noskatījos krievu filmu „Čekists” un nodomāju…

Re, kā mēs vispārinām. Latviešu filma, krievu filma, vācu filma, amerikāņu filma… Autori, gluži negribot, it kā ir pakļauti savu māksliniecisko ideju nacionālam vispārinājumam. Tā ir krievu filma.

Nāk atmiņā padomiskās raizes, ka padomju cilvēkam ārzemēs jāuzvedas, apzinoties to, ka pēc viņa spriež par visu nāciju. Taču, piemēram, šo „Čekistu” pašā Krievijā neesot ļauts rādīt televīzijā. Tātad – kā ir ar savas nācijas pārstāvja uzvedību starp savējiem? Vai drīkst rādīt pašiem savu elli?

Filma kļūst itin simboliska. Jo tā rāda tādu tautas pašiznīcināšanās „bespredelu” kā lopkautuvi. Interesanti, kas notiek ar tautas psiholoģiskajām aizsardzībām, sajūtot uzbrukumu tās godam un krietnumam? Izkaut? Vai nu negoda cēlējus, vai godu. Vai atmiņas nomērīt „te un tagad” sektorā, citādi var nākties sašķobīties prātā.

Jo prāts it kā ir dzirdējis, bet atsakās pieņemt filmā redzēto kā bijušu realitāti.

Un arī šodien ikreiz brīnāmies, kas notiek pasaulē. It kā ir, it kā nav. Jo vai tad tā var būt?

Ar kādu bagāžu uz pleciem esam te ieradušies? Un – kas iesējas nākamajās paaudzēs?

Jā, starp citu, filmā „Čekists” vienu no briesmoņiem sauc par Jāni.

„Kur tu teci, kur tu teci…”

Tencinājums, pateikšana, paldiesiņš…

  • Ir jauki teikt „paldies”… Un ir tīkami dzirdēt „paldies”.

Bet cik jauki būtu iemācīties nedzīties pēc pateicības kā visu lietu mēra, netverties par visām varēm pie atgriezeniskās saites kā vienīgās laba darīšanas mērauklas, necensties sagrābstīt jebkuras tencinājuma drumslas…

Ja tā padomā, par kādu elli savu dzīvi būtu pārvērtusi Māte Terēze, ja viņa būtu gaidījusi pateicību no katra, kam viņa darījusi ko labu; ja viņa nevienam nebūtu atlaidusi to nepateicības parādu.

Darīt labu bez atgriezeniskās saites – cik rainiski vienkārši un reizē – kāds izaicinājums mūsu pašvērtībai!

Mate_Tereze

Rudens vakara kinoteātris – logs

Rudens_Oktobris_2015 008

Pasaules filma tinas aiz loga – meditatīvi, lēnām un neapturami. Filma bez paātrinājuma, bez specefektiem. Un atmiņā ataust pulkstenis, kam noņemti pulksteņrādītāji – pie “Rīgas modēm” – ar uzrakstu “Izmaini savu dzīvi”. Uzraksts gan nav aicinājums to pulksteni ņemt par paraugu savai laika izjūtai, tomēr nevilšus tas vedina domāt par bezlaika privilēģiju neko neiesteigt. Aiz loga bezfilma… tādā samaņas klātesošā variantā. Apzinātība.

R_o_2015 005

B.Delles “Jūras krasts” – rudens saules staros

Rudens_Oktobris_2015 002

Kāda šodien varētu būt Jūsu panākumu atslēga?

Plānošana. (Sīkums, bet patīkami.)

IMG608

1. Precīzi jānoformulē galvenais, kas jāsasniedz.

2. Jānosaka skaidri kritēriji, pēc kuriem varēsiet spriest, ka mērķis tik tiešām ir sasniegts vai ka jums ir noteikti panākumi ceļā uz to.

3. Mērķiem ir jābūt reāliem.

4. Nosakiet mērķu realizācijas termiņus un stingri pieturieties pie tiem.

Ko darīt?

020Ko darīt, ja visu laiku var kaut ko nedarīt?! To arī darīt!