BLOGS

Nedēļas garšu prieka TOP 3

1.Sirakūzu krāšņajam brīvdabas teātrim Sicīlijā tagad līdzās es ar drošu sirdi varu likt arī Sirakūzu vārdā nosaukto citronu marmelādi. Nopērkama Alfas “RIMI”. Laba. Skābensalda. Uz dažādām šķēlēm un sausiņiem ziežama, vienvārdsakot, mēli var norīt.

2. Droši vien arī Jūs nereti esat gājuši garām saldētam maltas laša gaļas kilograma blāķim brangas desas lieluma plastmasas apvalkā, ar interesi siekalojoties ap 3 eiro cenu zīmi (“Santā un Barbarā” pat vēl drusku lētāk). Protams, parasti nosliecos nepirkt, jo uzjundī garšas atmiņas ar tādu kā mehānisko kuģa telpu tehnisko eļļu piešprici saldētu zivju garšas buķetē. Bet – nospļāvos un nopirku. Un, ziniet, iznāca labas kotletītes / plācenīši (saukt tos var katrs, kā atļauj cepšanas iemaņu pašvērtējums). Ar atzīstamu laša karalisko cienību uz šķīvja.

3. Labu kafiju par pieņemamu cenu Rīgas veikalos atrast nav viegli. Turklāt Centrāltirgus kafiju karalienes – Kingston Espresso – cena pēdējos mēnešos ir palēkusies par 3 eirikiem (damn!). Tāpēc jo īpaši priecē atradumi, kas rodas pirkšanas mēģinājumu sūrajā izdevumu palaišanā pa vējam. Un – vērtības tomēr eksistē! Tad, ziniet, lūk, ka LIDL piedāvā Bellarom Gold Crema. Naudiņas jēdzīgas. Rūgtumiņš, paldies Dievam, ir. Skābumiņa, paldies Dievam, nav. Grauzdējums – pašā laikā! (Nieka 11 eiriki par kīlopaku.

Ēdiet, dzeriet un priecājieties!

Par atraidījumu

Sveiciens, gadu sākot…

Negaidītu iespaidu TOP 3

Gada nogalē parasti tiek veidoti dažādi topi. Par visu ko.

Šeit būs mans 2021. gada negaidītāko iespaidu top 3.

Man bija iespēja piedalīties žūrijā, kas vērtēja latviešu lugas amatierteātriem. Milzu gandarījums bija lasīt Ineses Tālmanes lugu “Cerību ēnā”. Skatījums uz Blaumaņa “Nāves ēnā” notikumiem no mājās palikušo sieviešu skatapunkta. Domāju, ka šī luga varētu rotāt arī kāda profesionāla teātra repertuāru. Visa žūrija atzina to par labāko no iesniegtajām lugām. Pelnīti!

2.

Tā kā uz teātra izrādēm pandēmijas apstākļos nebija liela iespēja iet, ar prieku lasīju Toma Čevera recenzijas par uzvedumiem. Ir kritiķi, kuru darbus lasot, var izbaudīt izrādes, arī tās neredzot. Īpaši spilgti tāds talants piemita, piemēram, Silvijai Radzobei. Allaž ir prieks, ja to var pamanīt arī citos recenzentos.

3.

Tā kā esmu seriālu skatīšanās fans, tad bija jautri konstatēt, ka American Crime Story jaunajā sezonā Impeachment prezidenta Klintona sievu Hilariju spēlē tā pati aktrise, kas savulaik atveidoja galvenā mafiozo Soprano sievu Karmelu – tā teikt, augšas paliek augšas. Tomēr īstu pārsteigumu sagādāja Sarah Paulson Klintona atmaskotājas Lindas Tripas lomā. Skaistas, šarmantas aktrises pārvēršanos par visu pasauli nievājošu raganu ir vērts redzēt. Drusku naivi, protams, filmā ir iztēlot viņas draudzeni, kādreizējo ovālā kabineta orālo varoni Moniku Levinsku par labticīgu, sapņainu vientiesi, taču kopumā stāsts attaisno tā ierindošanu amerikāņiem nozīmīgākajās kriminālnorisēs.

Tēli seriālā “American Crime Stories” (“Impeachment”)

Teātris ārpus teātra

   Kad dzirdam vārdu “monodrāma”, tas vispirms nāk prātā “viena aktiera teātris”.

  Kad vārdu “monodrāma” lieto psihodrāmas sakarā, tad tas nozīmē “psihodrāma ar vienu nodarbības dalībnieku” (iepretim grupas nodarbībām). Psihodrāma ir psihoterapijas un personības izaugsmes metode.

  Vai Jūs zināt, ka savas dzīves problēmas, sāpīgos, neskaidros jautājumus var risināt, ne tikai izrunājot, bet arī izspēlējot? Lūk, radniecība starp personības izaugsmi un teātri.

   Šis ir grūts laiks dažādās nozīmēs – tumsa, pandēmija, drūms garastāvoklis -, tas liek meklēt palīdzību. Var meklēt psihologu, var sportot, var gatavot garšīgas maltītes, bet var arī doties uz psihodrāmas nodarbībām.

  Monodrāma ir labs risinājums tiem, kam palīdzība ir nepieciešama un tuva ir teātra spēle.

   Savas dzīves teātris… kāds tas ir?

   To Jūs varat uzzināt, ja pieteiksieties uz monodrāmas nodarbībām.

  Tās vadu es – Uģis Segliņš (sertificēts psihodrāmas speciālists). Telefons – 29215360, e-pasts: ugis_s@inbox.lv

Inārai Erdmanei – 80

   Inārai Erdmanei – 80. Ināra ir īpašs cilvēks mūsu valstij. Piedzimusi Latvijā, viņa jau drīz vien tika vesta bēgļu gaitās un visu mūžu nodzīvoja Zviedrijā.

   Taču tieši I.Erdmane savulaik atveda uz Latviju psihodrāmu.

   Mēs, psihodrāmas speciālisti, par to esam ļoti pateicīgi viņai. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kas ir iepazinušas lomu maiņu, spoguļošanu, dubultošaanu un pārējās tehnikas, lai šobrīd jau paši veidotu psihodrāmas grupas un popularizētu šo pirms gadsimta izloloto  psihoterapijas un personības izaugsmes metodi.

  Ināra Erdmane psihodrāmu apguva pie Zerkas Moreno, kas bija psihodrāmas radītāja Jakoba Levī Moreno līdzgaitniece darbā un kas sava dzīvesbiedra darbu un mantojumu turpināja apkopot un pilnveidot. Tāpēc mēs, Latvijā, varam būt lepni un pašapzinīgi, ka stāvam ļoti tuvu psihodrāmas pirmsākumiem un skolas pamatiem. Mūsdienās pasaulē notiek daudz psihodramatistu saietu, konferenču, un allaž centrā ir arī Ināra Erdmane – mūsu skolotāja un, iespējams, pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes psihoterapeite.

  Kas raksturo Ināru? Spilgtums, talants, spēcīga personība un liela labvēlība pret saviem amata brāļiem un māsām.

   Veselību, prieku un mīlestību! Sveiciens no Latvijas!

                                                                                            Uģis

Filmu traģika

   Ir vismaz divas filmas kino vēsturē, kuru jēgu papildina notikumi pēc filmas uzņemšanas.

  Pirmā no tām ir filma “Atgriešanās”. Darbs, kas atnesa režisoram Andrejam Zvajagincevam pasaules slavu. Un tik jēgpilnu, biezu stāstu par tēva neesamību līdz tam nebija nācies redzēt. Kā tas mēdz būt šī mākslinieka darbos, pati sāls atklājas tikai pašās filmas beigās. Un “Atgriešanās” ir pilnasinīgs stāsts par tēva un dēlu attiecībām, kas ir vien metafora, – beigu kadri atklāj, ka realitātē šī tēva tā arī nemaz nav bijis. Īstenība pēkšņi kļūst tik šokējoši blīva, gandrīz himniska. Taču vēl jo lielāks pārsteigums pēc filmas noskatīšanās bija fakts, ka vecākā dēla Andreja lomas atveidotājs Vladimirs Garins pēc filmas uzņemšanas, pāris mēnešus līdz filmas pirmizrādei noslīcis. Un te dzīves dramaturģija šo filmas stāstu padara divtik traģisku, beigu galā “nav” ne tikai tēva, “nav” arī dēla. Un reizē – apstiprina, cik ļoti kinematogrāfs spēj atstāt kaut ko paliekošu. Venēcijas “Zelta lauva” un citi apbalvojumi tikai atgādina, cik ļoti viss “IR”, ja domājam par filmu “Atgriešanās”.

  Otra filma, kuru skatoties, nācās piedzīvot līdzīgu šoku, bija filma “Mā Reinija: Blūza māte”. Pēc izcilā dramaturga Ogasta Vilsona, kaismīga melnādaino likteņu atklājēja, lugas veidota, šī filma pievēršas blūza karalienei, ko sulīgi uz ekrāna uztriepj efektīgā Viola Deivisa. Taču dzīves dramaturģija par filmas galveno akcentu padara pavadošā orķestra muzikantu Levī Grīnu, ko atveido Čedviks Bouzmens. Tas ir personāžs, kas vēlas izsisties, taču dzīve pati viņu sit, līdz nokauj brīdī, kad viss viņa likteņa sāpju samilzums vairs nav paciešams – dzirkstele uzšvirkst, un dzīve aizplūst nebūtībā. Un kaut kādā mērā radniecīgs ir aktiera Č.Bouzmena liktenis – nofilmējies viņš mirst no smagas slimības dažus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. Šis aktierdarbs tika nominēts “Oskara” balvai, un filma ir veltīta viņa piemiņai.

  Jā, filmas mēs ne vienmēr varam skatīt bez dzīves konteksta. Tajā ir kaut kas sāpīgi skumjš, bet arī pārlaicīgs. Iesaku noskatīties visiem, kas nav vēl redzējuši.

Detektīvseriālu dārgumus meklējot

   Laika nosišana vai mākslas baudījums – kas tad ir seriālu skatīšanās? Protams, kā kuru reizi.

   Tomēr ikreiz uzmanību piesaista kas vērtīgs.

   Uzskaitīšu dažus vērojumus.

   Viens no visvērtīgākajiem seriāliem ir “Kāršu namiņš” (House of Cards). Tā radītājiem ir izdevies atklāt varas tēmu karalisku galmu kaislību līmenī, izmantojot iedomātu ASV prezidentu gaitas. Ļoti žēl, ka Kevinam Speisijam seksuālu apsūdzību dēļ seriāla beigu sezonā nācās nokāpt no trases, tomēr duets ar izcili skaisto Robinu Raitu ir neticami pārliecinošs.

   Ja mīļš ir detektīvžanrs, tad jāpiemin “Kā izbēgt no soda par slepkavību” (How to Get Awewy with Murder). Ļoti meistarīgi un sarežģīti uzbūvēts scenārijs (ik sērijā cita nozieguma izmeklēšana, bet visu sezona apvieno vēl arī izmeklētāju (pasniedzēja + viņas studenti) savstarpējo attiecību raisīti noziegumi. Protams, spīd Viola Deivisa profesores Kītingas lomā, bet arī jauno studentu atveidotāji īr spridzīgi. Šajā seriālā iezīmējas kāda tendence jaunākajos seriālos – mācīt sabiedrību būt ļoti tolerantai pret dažādām ādas krāsām, seksuālām ievirzēm un dzimumu lomām. Šajā gultnē ir ievirzīts arī spāņu seriāls “Elite” (Elite) par vidusskolēnu attiecībām un nevilšus izdarītajiem noziegumiem. Šo mākslas darbu stilistika krietni atšķiras no senāka jauniešu detektīvseriāla “Veronika Marsa” (Veronica Mars), kurā skolēnu vide tiek rādīti holivudiski galncētākā un skatītāju jūtas vairāk paijājošā manierē. Bet katram sava vieta noteiktā laikā.

   Vēl noteikti gribu pieminēt divus izcili vērtīgus detektīvseriālus, kurus apvieno aktrises Nikolas Kidmenas klātbūtne, un tos vieno vēl arī izcila ietiekšanās psiholoģijas atklāsmē.

   “Lieli mazi meli” (Big Little Lies) vēsta par vardarbību ģimenē. Taču, ja vīrieša vardarbība pret sievieti nav jauna tēma, tad seriāla 2. sezonas bumba ir sievietes vardarbība pret saviem tuviniekiem. Un šajā sakarā ir tapis mega spožs aktierdarbs – Merilas Strīpas atveidotā vīramāte, kas ieradusies “palīdzēt” vedeklai, tādējādi pārvēršot tās sadzīvi par emocionālu katorgu.

   Otrajā kriminālfilmā ar N.Kidmenu “Atgriezt atpakaļ” (The Undoing) par nebeidzamu jautājumu virkni kļūst divu laulāto draugu attiecības, kas veidojušās ilglaicīgā ģimenes dzīvē (aktrises partneris – Hjū Grānts). Un scenārija izveides pamatā ir paradokss – psihoterapeite, kura nekļūdīgi spēj redzēt cauri jebkuram savam klientam, izrādās pilnīgi akla savās pašas attiecībās.

   Man detektīvžanrs ir ļoti mīļš, taču A. Kristi glanci reti kad izdodas sastapt seriālu formātā. Tomēr odziņas joprojām turpināšu meklēt.

Skatoties seriālu “Godājamā sieviete”

   Noskatījos seriālu “The Honourable Woman”. Un tas ir zīmīgs šajā dīvainajā laikā.

   Stāsts ir par ebreju sievieti, kas ar praktisku darbošanos veicina palestīniešu izaugsmi, radot tiem iespēju izglītoties. Tomēr pretī viņa saņem dažāda veida izrēķināšanos (no amerikāņiem, angļiem, izraēliešiem un palestīniešiem) – jo izrādās, ka viņa maisa visiem.

   Vieniem šī Šteina kundze traucē bīdīt rebes, citiem traucē spēlēt pasaules politiskās spēlītes, vēl citiem nostājas ceļā spiegošanas procesos…

   Rezultātā viņa tik tikko paliek dzīva – pēc tam, kad viņu mēģina publiski uzspridzināt sadarbības partneri – ar bērnu, kas piedzimis pēc tam, kad palestīnietis viņu izvarojis.

   Šobrīd visa pasaule šausminās par notikumiem ap Alekseju Navaļniju. Kā tā var – indēt un iemest cietumā, un tiesāt. Un nav saprotams, kā Krievijas varasvīri to visu dara, pat nekautrējoties. Taču notiekošais acīmredzot ir tajā kontekstā, ko, viņuprāt, visi jau tāpat zina – vara drīkst būt augstākā mērā neētiska un necilvēcīga, jo to attaisno kaut kādu valstsvīru izpratne par valsts interesēm.

  Lūk, tas arī ir lielais jautājums – kā tad patriotisms saskan ar valstiskumu. Ja atbildes kļūst aizvien neskaidrākas, cilvēkam aizvien grūtāk attīstīt sevī pilsoņa stāju, gribas iemukt savā paša individuālajā izdzīvošanā.  

   Zināmā mērā seriāls “Godājamā sieviete” pasaka priekšā atbildi vienkāršajiem mirstīgajiem – pasaules procesu bīdīšanas spēlītes ir tik netīras, ka Krievijai pat nav jāizliekas par to, ko tā dara, jo… notiekošais pieder pie mūsdienu lietu bīdīšanas paradigmas.

   Jā, laikam tieši tas spridzina visvairāk, skatoties šo seriālu. 

Stiliņš

Dīvaini. Vārdi stils, stilistika, rokraksts brīžiem šķiet kā tādi dūmi – jeb, J.Strengas vārdiem sakot, “ir tas, kas nav”. Kā brilles, kas liek šilierēties, rādīties, šķist… Man nedeva mieru veids, kā A.Hermanis it kā esot atteicis M.Ķimelei tālāko sadarbību – minot, ka viņas režijas rokraksts atšķiroties no JRT šī brīža virzības.

Tāpēc noskatījos H.Ibsena “Noru”. Un domāju par to, vai ikdienā tiešām tam pievērš daudz uzmanības, ka ne katra laba izrāde var iederēties jebkur. Dažādība taču būtu tik pašsaprotama. Bet – tas vārdiņš “stils”! Mēģināju M.Ķimeles “Noru” “ieraudzīt”, piemēram, Valmieras teātrī, un, iespējams, tur tas būtu iederīgāks iestudējums. Bet JRT, kas ilgus gadus ir kulstījis savu “garaini, kas veicina vārīšanos” tik savdabīgi, “Nora”, iespējams, tiešām lec ārā ar savu klasisko vienkāršību. Ir ne tikai izrādes, bet radušās arī kādas nemotivētas gaidas un cerības par konkrēto vietu un laiku. Labs ēdas ar labu. Un – rada, nu jā, jūtas – to dienišķo iztikas kompotu.

Vai, piemēram, jaunajā NT izrādē “Antiņš. Zelts. Kalns.” dažādie komponenti kā ķieģelīši veido savdabīgu māju, bet, tikko tu mēģini saprast šo māju kā vienotas stilistikas būvi, tā būve pagaist miglā.

Postmodernisms it kā pieļauj nestilistiku kā stilu. Gluži kā skatoties dažas modes skates, kur nesaderīgais salikts vienviet rasolīgā haosā. Dažbrīd paveiktais trāpa kādā jaunā, tikai nupat apjaustā “desmitniekā”, bet bieži apjausma nedzimst un prāts tiecas atmaskot redzēto kā bezgaumību, vulgaritāti. Jeb, pārfrazējot J.Strengu, – “tas, ka ir, – nav”. Protams, tam ir saistība ar subjektīvo, – kas vienam māte, tas otram – meita.

Starp citu, šosezon noslēdzās seriāls “Amerikāņi”. Pirmais paradokss ir tāds, ka šī filma stāsta ne tik daudz par amerikāņiem, cik par krievu spiegiem Amerikā. Respektīvi – krievi ir amerikāņi. Bet otrs paradokss ir šāds. “Normālas caurmēra amerikāņu ģimenes” tēlam patraucēja viena, bet būtiska nianse. Kas atmaskoja? Iesūtītajai spiegu ģimenei, kas iedzīvojās amerikāņu sabiedrībā ar visu, kas tajā šķiet “normāls” – māja, 2 bērni, labs darbs, ballītes un biedrošanās, pietrūka tikai sīkas nianses – kaut viena amerikāņu radinieka. Un tas likās dīvaini gan CIP pārstāvjiem, gan kaimiņiem, gan draugiem un paziņām. Nebija ieaušanās visā kopumā – krievi, kas kļuva par amerikāņiem, stilistiski leca ārā no kopainas pat tad, ja formāli centās ievērot visus citus kanonus. Pat sīks stila trūkums atmasko!

Lai gan Žorža Bifona vārdiem runājot, “stils ir cilvēks pats”, jautājums tomēr urda: vai komunikācija starp cilvēkiem ir arī vienošanās par kopīgu stila izpratni, vai tomēr tikai iecietība par stilu dažādību?

“Tam tāds stiliņš.” Un ko tas dara ar citiem?

Stils – kāds pašsaprotams un mūsdienās tomēr arī svešāds vārds!

17.09.18.