BLOGS

Skatoties filmas Latvijas svētku nedēļā

   Labi, ka portāls filmas.lv ik pa brīdim skatītājiem paver iespēju bez maksas ielūkoties latviešu filmās. Tad var atgūt to, kas dienu skrejā nav iespēts.

   Noskatījos aizraujošas filmas par, cita starpā, lieliskiem peldētājiem, kas paradoksālā kārtā dzīvē bojā gāja ūdenī. Vienlaikus savā peldējumā atstādami monumentālas šļakatas.

   “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” ir neatsverami vērtīgs kino, kurā ir izsekots Podnieka paša pārdomām par savu esību un piedzīvoto laikmetu. Te arī iezīmējas būtiskas atziņas par dokumentālo filmu veidošanas principiem. Filmas autores Antra Cilinska un Anna Viduleja, līdzīgi Podniekam, ir atradušas caurviju motīvus, tēlus… Spriedzi raisošu kāpinājumu – gaidas, vai ezerā tiks uziets Podnieks vai varbūt ir kāds brīnums, kas viņu neticamā kārtā paglābis. Vesela ēra atmostas atmiņās un atgādina par savu nolemtību, trauksmainību, atmosfēru, ilgām… Un vienlaikus tagad pārsteidz tas izteiksmes askētisms un apvaldītais runas veids – kā toreiz drīkstēja runāt par notiekošo. Tur nav lamāšanās un bravūrīgas spļaušanas virsū realitātei vai pašpārliecināta populisma. Bet tieši – otrādi – vēlme mainīt, pietuvināt jaunu realitāti, tikt līdz plašākai, dziļākai izpratnei. Tā arī to laikmetu esmu paturējis atmiņās – kā bagātīgu Ēzopa valodu, it kā vienkārši teikumi ietver tam laikam lielu uzdrīkstēšanos. Ir interesanti salīdzināt, ko atļaušanās nozīmēja toreiz un tagad. Mans žurnālistikas pasniedzējs Ābrams Kleckins kādreiz lekcijās bagātīgi raksturoja latviešu poētisko dokumentālo kino. Šobrīd filmā “Podnieks par Podnieku” atkal varam atskārst, cik tas ir bijis tēlains, tiešs un iedarbīgs.

   “Mana brīvība” savukārt ir mākslas filma par politiķi Itu Kozakeviču. Neparasti vērot, jo mēs ar Itas ģimeni dzīvojām vienā kāpņu telpā. Viņa – vidus dzīvokļos, kur citos stāvos mita Binnijas ģimene (toreiz viņa bija vēl mazs, skaists pusaugu skuķis); Kļaviņu pāris (Leonardas Kļaviņa vecvecāki). Arī Ērika 5. stāvā, kas savā cienījamajā vecumā nocēla Oļģertu sievai no 6. stāva; kā arī skandalējošie iemetēji Rita ar diviem neaizsargātiem bērniem. Beigu galā piedzīvotājs Ritu nogalināja, paametot zem 11. tramvaja. Un filmā redzamais dzīvoklis ļoti atgādina atmosfēru, kāda šajos dzīvokļos valdīja – caurstaigājamas istabas un logs uz pagalmu ar daudzām smagajām un ātrās palīdzības mašīnām. Bet aiz tām rēgojās Jaunā Ģertrūde. Tā bija mūsu Miera ielas brīvība.

   Bet mēs dzīvojām tajos dzīvokļos, kas bija pa kreisi. 5. stāvā, kur dienā nebija ūdens, tāpēc mūsu tētis cēlās naktī augšā un pildīja vannu, spaiņus un toverus ar ūdeni. Dažbrīd, ja bija kaut kas ļoti interesants televizorā, tad ūdens pēkšņi parādījās arī dienas laikā, to neviens nekad negaidīja, dažbrīd krāns netīšām tika atstāts vaļā (jo tāpat jau nekam tur nevajadzēja tecēt), un tas bija veids, kā mēs šad tad appludinājām apakšējos Finkus.  

   Tā bija māja Mierā ielā 42, pie kuras nesaprotamā kārtā vēlāk tika jehovieši, kas sākumā zvanīja pie visām durvīm un aicināja parunāt par Dievu, bet pamazām mūs visus izfīrēja ārā un tagad tur mājo paši.

   Lielais jautājums pēc filmas noskatīšanās ir tāds – kā tad mēs esam tikuši galā ar jautājumiem par čekas ziņotājiem. Šim jautājumam no dažādām pusēm ir pietuvojušies JRT (“Vēstures izpētes komisija”, J.Rokpelnis (“Muzejs”), seriāls “Padomju džinsi”… Tagad arī “Mana brīvība”.

   Tomēr mani joprojām mulsina tas, ka mēs kā sabiedrība ziņotāju vārdu publiskošanu un tam sekojošos rakstus un izteikumus esam uzņēmuši drīzāk kā tādu laikmeta spiediena blakni, izlīdzinoši, izprotoši, pieņemoši, bet, es teiktu, tā līdz galam neapzinoties un nesaliekot punktus uz “i” par konsekvencēm, kas… vai tiešām ir pagaisušas?

Kultūras baudu TOP 5

   Kaut arī septembris Latvijā tagad ir pieslējies vasaras pavaļas mēnešiem, kultūras baudas jau tomēr ik pa mirklim piebiksta un vilina. Kas man šķiet īpaši atzīmējams un iesakāms no pēdējā laikā baudītā?

  • JRT “BALTAIS HELIKOPTERS”, kas ar negaidītu vērienu ieraksta šo filmu  pasaules kultūras kontekstā. Tieši idejas atvēziens, izcilie dalībnieki un smalkā realizācija liek pacelties kādus pakāpienus augstāk savas domāšanas hierarhijā.
  • “STRAUME”. Latviešu animācijas filma, kas pēkšņi apbūrusi – nepārspīlējot – visu pasauli. Skaistākais, ka to var skatīties dažādos līmeņos: 1) kā aizraujošu piedzīvojumu; 2) kā filozofisku līdzību, atmiņā uzaustot “Noasa šķirstam”; 3) piedzīvot kā ikdienībai pāri stāvošu meditāciju, ļaujoties dzīves plūdumam. Cieņa un apbrīna filmas veidotājiem!
  • JRT izrāde “MELNAIS PIENS”. Burtiski visi jutekļi sasparojas uztvert šo “augsto dziesmu” dabas un cilvēka vienotībai. No jauna apbrīnu rada JRT aktieru un režisora varēšana, metaforiskā domāšana. Kādā apziņas kaktā atmostas Ņekrošus savulaik īpaši tēlainais skatījums uz teātra mākslu.
  • Seriāls “NEVAINĪBAS PREZUMPCIJA” (Presumed Innocent). Kālab? Tāpēc, ka tas izdalās pārējo seriālu vidū ar savu izgudro atrisinājumu. Man patīk krimiķi. Taču nereti esmu spiests nopūsties, ka aiz daudzmaz apviļātām sižeta klišejām neuzzib kaut kas mākslinieciski augstvērtīgāks, kaut kāda virsvērtība. Te nu sižeta atrisinājums liek aizrauties elpai un domās tīstīt atpakaļ visas sērijas, no jauna paskatoties uz redzēto. Kas tad ir slepkava un kas ir līdzzinātāji. (Starp citu, galvenās lomas atveidotāja Džeika Džilenhola attāli senči nāk no Latvijas.)
  • Svaigs gaisa malks Feisbuka ikdienā ir JĀŅA ROKPEĻŅA dzejoļi. Laikā, kad dzejas popularitāte ir atkāpusies literatūras uztveres perifērijā, Rokpeļņa lirika sapurina, bārsta ik rītu neskaitāmas poētiskas atklāsmes gluži ka no pārpilnības raga! Nav iespējams nelasīt, un nevar neizbaudīt!

Lūk, šiem notikumiem gribēju pievērst Jūsu uzmanību!

12 gadi psihodrāmā

   Savulaik, mācoties par psihodrāmas speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Bija tikai tā izjūta: cik tas ir aizraujoši, noderīgi un izzinoši – pētīt savu dzīvi ar teātra izteiksmes līdzekļiem! Arī tādā izrādē veidojas sižets; mizanscēnas; ir galvenā loma un palīglomas, ir simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet, galvenais, – ir urdoši jautājumi, kam pamazām var atrast atbildes.

  Tā nu ir pagājuši jau 12 gadi, kopš es arī pats vadu psihodrāmas grupas! Kādi ir bijuši šie 12 gadi?

   Tiem ir piemitis tāds kā rituāls. Cilvēki sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko citur izrunāt, iespējams, nevar. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek izspēlēta izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes centrā, kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa ir tas spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur kuru prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.

   Un mans uzdevums ir bijis vadīt šos procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas dziļi, atrod kopsakarības un uztausta risinājumus.

   Kas ir tās būtiskās atziņas?

   Psihodrāmas grupa palīdz tās dalībniekiem veidot labākas attiecības ar citiem arī ikdienā. Darbs grupā ir kā treniņš, kā iespēja.

   Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai vispār celtu gaismā savus sasāpējušos jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet arī sev. Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir kā tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.

   Viens no centrālajiem jautājumiem, ar kuru biezi nākas sastapties, ir zems pašvērtējums. Cilvēkiem ir grūti apzināties to labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds spogulis, kas skaidri parāda katra stiprās puses, resursus un iespējas.

   Bieži vien tagadējo grūtību pamatā ir agrāk neatrisināti jautājumi, kas radušies jau bērnībā. Kad sāk vētīt pagātnes bagāžu, izrādās, ka vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un neapzināti tiek atkārtotas atkal un atkal. Kad to saprot, daudz kas mainās. Pagātni psihodrāmā var “pārrakstīt”.

   Vēl viens fenomens – dažkārt mums šķiet, ka mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums vieniem piemītošas, un tās ir pašas briesmīgākās, kādas var būt. Grupā, izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca sajūtu.

   Un vēl – psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc, iekustinot sevi visu, mēs maināmies daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas emocijas; mēs sākam apzināties, no kā prāts mūs sargā; un bieži vien tieši ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina par to ar savu saspringumu vai citām somatiskām izjūtām.

  Nu ko, psihodrāmas grupām 13. sezona sāksies septembrī. Arī Jūs esat laipni aicināti piedalīties šajā piedzīvojumā!

3 būtiski iemesli, lai dotos uz psihodrāmas nodarbībām

  •    Ja cilvēkam savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris. Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.
  •    Ja cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē. Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.
  •    Ja cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē. Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.

Atlikt…

Psihodrāmas konference Rīgā

  Pagājušās nedēļas nogalē mēs ar kolēģi Jolantu Moti aktīvi darbojāmies, lai “Baltijas Moreno dienu” ietvaros liktu lietā psihodrāmas prasmes. Tā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Un mūsu uzdevums bija trīs dienas pēc kārtas rūpēties par iesildīšanās vingrinājumiem plašam psihodramatistu pulkam – cilvēku bija ap 90, tātad – gana daudz, un tos vadīt un mobilizēt bija liels izaicinājums. Un – visi labie gari stāvēja klāt – mums izdevās.

  “Baltijas Moreno dienas” notiek regulāri ik pēc 2 gadiem, pa kārtai katrā no Baltijas valstīm, taču dalībnieku skaits aptver gan ģeogrāfiski plašu ainu, gan pamatīgu vecuma spektru (vecākajiem dalībniekiem bija pat 90).

   Kopīgais konferences uzdevums bija piedzīvot psihodrāmu dažādās darbnīcās, kuru kopīgā tēma bija sapņi. Iesildot nostrādājāmies pamatīgi, bet arī gandarījums bija liels – saņēmām daudz siltu vārdu un pateicību par savu pienesumu kopīgā lietā.

   Kādas bija galvenās atziņas?

  Psihodrāma joprojām ir jaudīgs instruments, viens no spēcīgākajiem psihoterapijas virzienu klāstā, un tas savieno dziļumu un kreativitāti, problēmu nopietnību un atraktīvus to risinājumu veidus.

  Psihodrāmas rokraksti atšķiras. Piedāvājums bija plašs, un apmeklēt bija iespēja tikai dažus no visiem viesiem. Tāpēc varu priecāties par to, ko pats izbaudīju, proti Marka Ventvorta (Portugāle) “Dinamiskā teātra” darbnīcu, kas izcēlās ar savu krāsainību un zemapziņas pirmatnējo impulsu izcelšanu. Un Danielas Simmonsas (ASV) rimto stilu. Viņa klasiskā veidā demonstrēja darbu ar sapņiem, kādu to savulaik piedāvājis psihodrāmas pamatlicējs J.L.Moreno. Tas bija meistarīgi un izcēla teātra izteiksmes līdzekļu nozīmi.

  Konferenci rīkoja “Moreno institūta Latvijā” vadītāja Jolanta Baltiņa kopā ar psihodrāmas ideju aizsācēju mūspusē Ināru Erdmani. Piedalījās Latvijas Psihodrāmas asociācijas biedri, no kuriem savu psihodrāmas darbnīcu piedāvāja Maija Ozoliņa Molokailima, Jēkabs Milzarājs un Gita Paspārne.

Nedēļas ēdmaņas cenu TOP 3

  1. Vajag runāties! Tā tirgū var uzzināt, kuriem plaužiem ir mazāk asaku. Lielākajiem, protams! Un ja tādu makanu pa 1,90 eiro/kg nopērk, tad pietiek ar vienu visam vīkendam. Jā, ir biškuciņ jāpabakstās ar tām asakām, taču būtu arī jāprotas kaunu visu laiku snaikstīties pēc lašiem un forelēm, kas desmitreiz dārgāki!
  2. Esmu ievērojis, ka, neskatoties uz tuvējo Rimčiku, nu jau arī kaimiņi cilpo uz attālo Maksimu naudas taupīšanas  nolūkos. Un kā nu ne? Piemēram, palētināto produktu ratiņos tur var nopirkt gan gaļas, gan siera salātus (0,75 eiro par kārbiņu). Protams, jābūt gatavam tajā pašā dienā tos arī apēst, taču kādēļ gan lai tas kādam sagādātu spiedīgas grūtības, ja “tekošais moments” spiež?
  3. Cik skumji, ka visi vēlamie produkti nav nopērkami vienuviet! Piemēram, vienīgā nopietni ņemamā baltmaize “Tumšā ciabata” vislētākā ir Lidlā. Toties no ilgi glabājamajiem pieniem Lidlā nevar dabūt 0,5 procentīgo, pēc kura jādiebj uz Maksimu. Savukārt lētā vistas “zupas izlase” ir Centrāltirgū, taču lētākie teļa stilbiņi ir Matīsa tirgū!

Tā nu rit tā dzīve krīzē – vienos pārskrējienos!

Veseli ēduši!

Nedēļas garšu prieka TOP 3

Situācija kļūst aizvien spriegāka, cenas pavasarī burtiski to vien dara, kā spriņģo palēkdamies. Ko nu? Daži priekšlikumi.

Nopirku lašu asakas. Varētu likties muļķīgi, vai ne? Tas izklausās tieši tikpat absurdi, kā pirkt sīpolu mizas, zivju zvīņas un zemes taukus. Bet! Pirmkārt, to cena ir apmēram 10 reižu mazāka nekā kārtīgam lasim, nemaz nerunājot par fileju. Otrkārt, asakainām lietām piemīt brīnišķīga īpašība – tās neļauj rīt. Un ko tad mums stāsta visi gudrie dietologi, svara vērotāji un citi konservatīvie spēki?! Tieši to – visu lēnām, apdomīgi un sagremojot! Tā ka pirkt lašu asakas nebūt nav nejēdzīgi, varētu pat teikt tieši otrādi: gudri un lēti.

Man nav saprotams, kādās teorijās bāzējas Rimčika piena pārdošanas stratēģija. Jo, ieejot Lidlā vai Maksimā, pienu var nopirkt divreiz lētāk. Kvalitāte necieš – ir pārbaudīts. Tā ka – pērciet pienu pareizajā vietā un Jūsu ietaupījumi divkāršosies!

Cūku vaigi. Nopērkami Centrāltirgū. Gatavojami kā cepeši. Un, pat nogriežot treknākās daļas nost, cūciskums saglabājas. Un Jūs būsit izbaudījuši vairāk ēdienreižu, nekā pērkot smalkus karbonāžu gabalus.

Veseli ēduši!

ASOCIĀCIJU TOP 3,

03.03.22.

skatoties JRT jauno izrādi “10 iemeslu apmeklēt Kauci”.

Tādas kā senāku aktieru talanta ievirzes atblāzma pavisam jaunu aktieru darbā. Piemēram, bija prieks baudīt Gerda Lapoškas formas izjūtu, kurai rada Valentīna Skulmes un Jura Strengas plastika, līganais slaidums un plašas amplitūdas komisko iespēju potenciāls.

Augstas raudzes profesionālisms Andra Keiša spēlē, kas drusku lika justies tā, it kā mistiskā kārtā A.Brīzes muzikāli iedziedēts tēls “Dzelzsgriezējs” būtu pārtapis aktierspēles pārradītā fenomenā.

Pārsteigums, cik ļoti īsā laikā labi domātas komēdijas jokus noēd vai atceļ apkārt notiekošās kara šausmas. Putinisma rēgs nevilšus ir ienācis izrādē, komēdiju vēršot traģisku, un par daudziem jokiem smiekli apraujas. Te pie vainas nav izrādes veidotāji, bet laika gars. Var teikt arī otrādi – izrāde agresiju šī brīža formās ir aktuāli uzminējusi un uznesusi uz skatuves vienlaikus ar agresijas neprāta sākumu pasaulē, tādējādi gan mainot izrādes sākotnēji iecerēto žanru.

Nedēļas garšu prieka TOP 3

Kā varam priecāties lētāk…

Laikam viens no patīkamākajiem apmierinājumiem bija tēja ASSAM (Lord Nelson), dabūjama LIDLā. Mazas naudiņas un laba garša. (Salīdzinājumā ar citām melnajām tējām greznos iepakojumos un minimālā izmērā, kas aizmālē acis ar pompu, taču nonākot uz garšas kārpiņām, tāds čušs vien ir.) Ja nu akurāt gribat tējas baudīšanu ar dārgāku šiku, varat piepirkt klāt Melno tēju ar zemeņu aromātu Mlesnas veikaliņā, sajaukt vienādās devās ar ASSAM, un Jums būs laba manta ar meža zemeņu garšu – rets baudījums, kas nav ne par uzbāzīgu, ne par pliekanu.

Veikali “Tītariņš” ir grezni, un ja gribas sajust sevi kā vidusšķiras krējumu, tad varat nobaudīt dārgus tītara kupātus. Gardi. Taču. Paturēsim prātā, ka “Tītariņā” ir CENAS, kurpretī Centrāltirgū, starp visvisādiem sabiedrības slāņiem grozoties, var dabūt TĪTARUS arī par “ceniņām”.

Protams, ziemā gribas baudīt labus dārzeņus. Taču sintētiskās konsistences imports nekad nešķitīs tik mīļš kā vasaras mīļās tēvzemes ražiņas. Tomēr – ja gribam ietaupīt – tad tik un tā der nostaigāt Centrāltirgū gar to lēto āra stendu, kur viss ir tāds kā bojājuma tuvās priekšnojautās, turklāt tiek rūdīts bargās plus vienu grādu aukstās temperatūrās. Un, ja nav slinkums pasmērēt pirkstus un palasīties to veselāko no žēlīgi iespējamā, tad var tik pie mūsdienu paplacinātos maciņus iepriecinošiem kabačiem, paprikas un pat mākslinieciski kruzuļotiem, dzelteniem spāņu tomātiem.

Veseli ēduši!