BLOGS

Daži teātra iespaidi

   Latviešu teātri ir gluži kā Ņujorka – tie nekad neguļ.

   Šo to varu ieteikt no sezonas sākumā redzētā.

   Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību “OratoriO” izrādei “Viņa – Viņš – Viņa?”. Meistarīgi. Rēzija Kalniņa kā režisore materiālu ir atklājusi pārliecinoši. Un ne jau velti, jo savulaik viņa pati ir spēlējusi titullomu šīs lugas iestudējumā, kas reiz bija iestudēts Dailes teātrī ar nosaukumu “Silvija”. Un… Silvija lugā ir suns (Anetei Krasovskai, iespējams, viena no labākajām lomām). To atradis un pārvedis mājās Gregs (šarmants un naivi aizkustinošs Jānis Skanis) par sirdēstiem dzīvesbiedrei. Gribu izcelt Esmeraldas Ermales spēli sievas Keitas lomā – apbrīnas vērta niansētība un noslīpētas aktiermeistarības paraugs. Un – uz skatuves pēc ilgākas pauzes ar prieku ieraudzīju Andri Morkānu vairākās lomās.

   Vēl – aicinu iet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Vertinska ceļš”. Aktieris Ivans Streļcovs ir izveidojis apburošu izrādi pēc savulaik slavenā krievu mākslinieka Aleksandra Vertinska atmiņām. Ir vairāki akcenti, kas šajā sakarā aizkustina. Teātrim ir laimējies uztaustīt to laikmeta pulsu, kurā vienā ritmā sitas krievu traģiskā pagātne un tagadne. Un, skatoties uz aktieri I.Streļcovu, baigi pat iedomāties, ka arī viņš varētu tikt sūtīts iznīcināt ukraiņus, ja viņam iegadītos šobrīd būt māksliniekam Krievijā nevis Latvijā. Izrāde vietā un laikā, ko radīt nemaz nav tik viegli, paturot prātā krievu situāciju šībrīža pasaulē. Lai gan “Vertinska ceļš” ir par romancēm, mūziku un bohēmu, tomēr svarīgākais, ka izrāde ir par sirdsapziņu.

   “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” Dailes teātrī priecājos par Lilitas Ozoliņas un Laura Dzelzīša tuvplāniem; Ginta Grāveļa un Andra Bula perfekto saspēli zaļumos, kā arī Ievu Segliņu Mātes Terēzes lomā, kas tapusi, izmanīgi žonglējot ar absurdu, ironiju un divdomību. Par pārējo gan lai priecājas citi…

   “Farinelli un karalī” DT sirdi pacilāja Rūda Cebuļa balss, kā arī dzīvelīgais zirgs uz skatuves.

   JRT gauži jauks bija dialogs starp Gerdu Lapošku un Ritvaru Loginu, kā arī Lolitas Stūrmanes žilbinošais sievietes tēls “Operācijā “Mindfuck””. Un vēl – simpātiski saderīgs bija nākotnes laulāto atveids Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa saskanīgajā duetā “(R)Evolūcijā”.

  Baudiet!

Psihodrāmas konference Rīgā

  Pagājušās nedēļas nogalē mēs ar kolēģi Jolantu Moti aktīvi darbojāmies, lai “Baltijas Moreno dienu” ietvaros liktu lietā psihodrāmas prasmes. Tā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Un mūsu uzdevums bija trīs dienas pēc kārtas rūpēties par iesildīšanās vingrinājumiem plašam psihodramatistu pulkam – cilvēku bija ap 90, tātad – gana daudz, un tos vadīt un mobilizēt bija liels izaicinājums. Un – visi labie gari stāvēja klāt – mums izdevās.

  “Baltijas Moreno dienas” notiek regulāri ik pēc 2 gadiem, pa kārtai katrā no Baltijas valstīm, taču dalībnieku skaits aptver gan ģeogrāfiski plašu ainu, gan pamatīgu vecuma spektru (vecākajiem dalībniekiem bija pat 90).

   Kopīgais konferences uzdevums bija piedzīvot psihodrāmu dažādās darbnīcās, kuru kopīgā tēma bija sapņi. Iesildot nostrādājāmies pamatīgi, bet arī gandarījums bija liels – saņēmām daudz siltu vārdu un pateicību par savu pienesumu kopīgā lietā.

   Kādas bija galvenās atziņas?

  Psihodrāma joprojām ir jaudīgs instruments, viens no spēcīgākajiem psihoterapijas virzienu klāstā, un tas savieno dziļumu un kreativitāti, problēmu nopietnību un atraktīvus to risinājumu veidus.

  Psihodrāmas rokraksti atšķiras. Piedāvājums bija plašs, un apmeklēt bija iespēja tikai dažus no visiem viesiem. Tāpēc varu priecāties par to, ko pats izbaudīju, proti Marka Ventvorta (Portugāle) “Dinamiskā teātra” darbnīcu, kas izcēlās ar savu krāsainību un zemapziņas pirmatnējo impulsu izcelšanu. Un Danielas Simmonsas (ASV) rimto stilu. Viņa klasiskā veidā demonstrēja darbu ar sapņiem, kādu to savulaik piedāvājis psihodrāmas pamatlicējs J.L.Moreno. Tas bija meistarīgi un izcēla teātra izteiksmes līdzekļu nozīmi.

  Konferenci rīkoja “Moreno institūta Latvijā” vadītāja Jolanta Baltiņa kopā ar psihodrāmas ideju aizsācēju mūspusē Ināru Erdmani. Piedalījās Latvijas Psihodrāmas asociācijas biedri, no kuriem savu psihodrāmas darbnīcu piedāvāja Maija Ozoliņa Molokailima, Jēkabs Milzarājs un Gita Paspārne.

10 gadi psihodrāmā

   Savulaik, mācoties par psihodrāmas speciālistu, es nezināju, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Bija tikai tā izjūta: cik tas ir aizraujoši, noderīgi un izzinoši – pētīt savu dzīvi ar teātra izteiksmes līdzekļiem! Arī tādā izrādē veidojas sižets; mizanscēnas; ir galvenā loma un palīglomas, ir simboliski iekārtota skatuve, ir rekvizīti, bet, galvenais, – ir urdoši jautājumi, kam pamazām var atrast atbildes.

   Tā nu ir pagājuši jau 10 gadi, kopš es arī pats vadu psihodrāmas grupas! Kādi ir bijuši šie 10 gadi?

   Tiem ir piemitis tāds kā rituāls. Cilvēki sanāk reizi nedēļā. Viņi var dalīties par to, ko citur izrunāt, iespējams, nevar. Viņi grib kaut ko jaunu saprast par savu dzīvi, varbūt viņus neliek mierā spēcīgas emocijas, gribas rast risinājumus tam, kas satrauc. Un tad tiek izspēlēta izrāde par viņu izvēlētiem tematiem. Nevis citi, bet viņi ir izrādes centrā, kura top tajā pašā brīdi, nezinot, pie kādām atskārsmēm tā vedīs. Grupa ir tas spēks, kas pārtop izrādes ansamblī; viņu pieredze ir tie spoguļi, caur kuru prizmu katrs var ieraudzīt kaut ko jaunu savās gaitās.

   Un mans uzdevums ir bijis vadīt šos procesus, rosināt iet jaunus ceļus, palīdzēt ieraudzīt negaidītas iespējas… Ir liels gandarījums par šiem gadiem! Jo ir bijusi iespēja piedzīvot to, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi tajās ielūkojas dziļi, atrod kopsakarības un uztausta risinājumus.

   Kas ir tās būtiskās atziņas?

   Psihodrāmas grupa palīdz tās dalībniekiem veidot labākas attiecības ar citiem arī ikdienā. Darbs grupā ir kā treniņš, kā iespēja.

   Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs laiks, lai vispār celtu gaismā savus sasāpējušos jautājumus. Dažkārt šī saņemšanās prasa mēnešus. Un dažkārt ir problēmas, kurās ir grūti atzīties ne tikai citiem, bet arī sev. Formulējot savas domas un uzskatus, rodas lielāka skaidrība. Tā ir kā tāda atbrīvošanās no ilgi stieptām nastām, kuras beidzot var atstāt pagātnē.

   Viens no centrālajiem jautājumiem, ar kuru biezi nākas sastapties, ir zems pašvērtējums. Cilvēkiem ir grūti apzināties to labo, kas viņos ir. Psihodrāmas grupa ir tāds spogulis, kas skaidri parāda katra stiprās puses, resursus un iespējas.

   Bieži vien tagadējo grūtību pamatā ir agrāk neatrisināti jautājumi, kas radušies jau bērnībā. Kad sāk vētīt pagātnes bagāžu, izrādās, ka vesela rinda mūsu rekciju ir iesakņojušās jau sen un neapzināti tiek atkārtotas atkal un atkal. Kad to saprot, daudz kas mainās. Pagātni psihodrāmā var “pārrakstīt”.

   Vēl viens fenomens – dažkārt mums šķiet, ka mūsu problēmas ir unikālas, tikai mums vieniem piemītošas, un tās ir pašas briesmīgākās, kādas var būt. Grupā, izdzirdot citu pieredzes stāstus, mēs atskārstam, ka mēs savos sāpīgajos jautājumos neesam vieni paši. Tas rada pleca sajūtu.

   Un vēl – psihodrāma ir piedzīvojums. Tajā mēs iesaistāmies gar ar savu prātu, gan ar savām emocijām, gan ķermeni. Tāpēc, iekustinot sevi visu, mēs maināmies daudzējādi – sāk atbrīvoties iestrēgušas emocijas; mēs sākam apzināties, no kā prāts mūs sargā; un bieži vien tieši ķermenis atceras piedzīvoto un atgādina par to ar savu saspringumu vai citām somatiskām izjūtām.

   Nu ko, psihodrāmas grupām 11. sezona sāksies septembrī. Arī Jūs esat laipni aicināti piedalīties šajā piedzīvojumā!

Nedēļas ēdmaņas cenu TOP 3

  1. Vajag runāties! Tā tirgū var uzzināt, kuriem plaužiem ir mazāk asaku. Lielākajiem, protams! Un ja tādu makanu pa 1,90 eiro/kg nopērk, tad pietiek ar vienu visam vīkendam. Jā, ir biškuciņ jāpabakstās ar tām asakām, taču būtu arī jāprotas kaunu visu laiku snaikstīties pēc lašiem un forelēm, kas desmitreiz dārgāki!
  2. Esmu ievērojis, ka, neskatoties uz tuvējo Rimčiku, nu jau arī kaimiņi cilpo uz attālo Maksimu naudas taupīšanas  nolūkos. Un kā nu ne? Piemēram, palētināto produktu ratiņos tur var nopirkt gan gaļas, gan siera salātus (0,75 eiro par kārbiņu). Protams, jābūt gatavam tajā pašā dienā tos arī apēst, taču kādēļ gan lai tas kādam sagādātu spiedīgas grūtības, ja “tekošais moments” spiež?
  3. Cik skumji, ka visi vēlamie produkti nav nopērkami vienuviet! Piemēram, vienīgā nopietni ņemamā baltmaize “Tumšā ciabata” vislētākā ir Lidlā. Toties no ilgi glabājamajiem pieniem Lidlā nevar dabūt 0,5 procentīgo, pēc kura jādiebj uz Maksimu. Savukārt lētā vistas “zupas izlase” ir Centrāltirgū, taču lētākie teļa stilbiņi ir Matīsa tirgū!

Tā nu rit tā dzīve krīzē – vienos pārskrējienos!

Veseli ēduši!

3 būtiski iemesli, lai dotos uz psihodrāmas nodarbībām

  •    Ja cilvēkam savu domu un jūtu burziņā ir grūti izprast kopsakarības, būtību. Laika gaitā ir pierādījies vērā ņemams fenomens. Tad, kad cilvēks stāsta kādam par savu dzīves situāciju, viņš ir spiests to formulēt. Pirmkārt jau – lai klausītājs viņu saprastu. Un līdz ar to viņš arī pats labāk izprot, kas dzīvē īsti noris. Un – nonāk pie secinājumiem, kas būtu maināms.
  •    Ja cilvēks ir samērā intraverts un vēlas labāk adaptēties savā sociālajā vidē. Jo psihodrāma ir ne vien savu problēmu izpēte, bet arī treniņš sociālām prasmēm, komunikācijai, citu cilvēku izpratnei un pieņemšanai.
  •    Ja cilvēkam ir svarīga ne vien runāšana, bet arī darbošanās. Psihodrāmas nodarbībās par svarīgiem jautājumiem ne vien runā, bet arī tos izspēlē. Tādējādi neredzamais kļūst redzams, neskaidrais – noskaidrojas.

Atlikt…

ŠEPAT

   Šobrīd gaisā jau virmo apmulsums par krievu kultūras turpmāko vietu ārpus Krievijas.

  Kāpēc man nešķiet korekti saistīt tiešā veidā latviešu kādreizējās uzstāšanās reizes Krievijā ar uzbrukumu Ukrainai? Tāpēc ka tāpat varētu sacīt, ka krievi uzbrūk Ukrainai, jo ir lasījuši Čehovu, un, lūk, pie kā tas ir novedis. Un Čehovu viņi ir lasījuši pilnīgi visi, “sukinsini”…

   Latvijā arī Rīgas Krievu drāmas teātris šobrīd būs spiests iegrozīt savu darbību jaunās sliedēs. No nesenās pirmizrādes “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” greznās pirmizrādes vakara noprotams, ka teātris dara visu, lai būtu aicinoši atvērts potenciālajiem cienītājiem. Taču – ir absolūti apmulsis repertuāra izvēlē. Satamborētās intrigas starp Mariju Stjuarti un Elizabeti I “dotajā momentā” krievu mutēs liekas kaitinoši neobligātas pret tām varas spēlēm, kas notiek realitātē tepat kaimiņos starp Krieviju un Ukrainu. Iespējams, ka Krievu teātris varētu augstāk vērtēt literārās daļas vadītāja posteņa jēgu un nozīmi. Bet viens gan – pēdējos gados iegriežoties teātrī, bija manāmas uzkrītošas problēmas ar aktieru ansambli, taču tieši šajā jautājumā teātris šosezon ir pacenties. (Atcerēsimies, ka šajā teātrī kādreiz ir strādājušas tādas atmiņā paliekošas zvaigznes, kā Ņeznamova, Ivaničevs, Praudina, Sigovs, Iļjins…) Un no šī viedokļa raugoties, pārmaiņas šķiet cerīgas.

   Diez vai brīdī, kad Māra Ķimele izvēlējās veidot “Vēlo mīlu” Valmieras teātrī, bija paredzams cunami, kas krievisko ir novedis totālā bezdibenī. Un rezultātā pilnīgi negaidīti viņa ir izrādījusies par celmlauzi, meklējot jaunas krāsas krievu klasikas interpretācijai mūsdienu “kara apstākļos”.

   Režisorei un aktieriem ir izdevies ļoti moderns darbs, lai gan izrādes literārais materiāls ir sensenais A.Ostrovskis.

   Manuprāt, groteskais spēles veids ļoti labi uzirdina iesakņojušos apjausmu par neizskaidrojamo “krievu dvēseli”, proti, ka pārējai pasaulei viņi šķiet tik sevišķi un nesaprotami. Nu – ja globāli un par visu cilvēci – tad, protams, ikviens cilvēks ir dziļa aka, taču krieviem nevar būt patenta uz kādu īpašāku statusu. Karš Ukrainā ik dienu rauj nost bijības un noslēpumainības oreolu, atklājot realitāti.  

   Zināmā mērā jau kaut ko līdzīgu dara arī izrāde “Vēlā mīla” – atmasko groteskus melus, infantilismu un nekaunību un liek tos atpazīt visā savā absurdumā.

   Īpaši lieliski ir Rihards Jakovels un Ieva Puķe. Precīzi, garšīgi.

  Varbūt ne viscaur šo grotesko spēles veidu visi aktieri iztur. Taču brīdī, kad ir saprotami spēles noteikumi, tie kļūst arī pieņemami.

   Skatoties brīžiem atausa atmiņā veids, kā Ā.Šapiro savulaik iestudēja G.Priedi – skarbi, absurdi un komiski. Arī tās krāsas slēpa dramaturga talants, taču citi Priedē to nebija pamanījuši. Šeit līdzīgi – Ostrovska liriski dramatiskās notis patiesībā var ieraudzīt tik traģikomiskā gaismā.

   Interesanti, ka “Vēlajā mīlā” līdzās sadzīvo aizvēsturisku seifu senlaicīgums ar mūsdienīgiem “gadžetiem” – mobilo telefonu, dokumentu smalcinātāju un kafijas automātu. Ļoti smalka ironija, jo kurš laikmets tad šobrīd valda krieviskajā dvēselē?

   Tiek piedāvāta pasaka, kurā pat “laimīgās beigas“ tiek parādītas kā ambivalenti grotesks cerību māns – neba nu vēlā mīla izdziedēs atkarīgu puisieti, – būs vien jāgaida līdz laikiem, kad parādīsies mūslaiku “atkarīgo ārstēšanas programmas”, kur mīlošajai Ludmilai būs jāpaiet malā, lai viņa kā līdzatkarīgā nemaisītos pa kājām. Bet – pasakas ir pasakas. Arī līdzās esošie krievu kaimiņi tepat vien būs.   

Un neatliek nekas cits, kā cerēt. Uz jaunu attiecību pakāpi.

Nedēļas garšu prieka TOP 3

Situācija kļūst aizvien spriegāka, cenas pavasarī burtiski to vien dara, kā spriņģo palēkdamies. Ko nu? Daži priekšlikumi.

Nopirku lašu asakas. Varētu likties muļķīgi, vai ne? Tas izklausās tieši tikpat absurdi, kā pirkt sīpolu mizas, zivju zvīņas un zemes taukus. Bet! Pirmkārt, to cena ir apmēram 10 reižu mazāka nekā kārtīgam lasim, nemaz nerunājot par fileju. Otrkārt, asakainām lietām piemīt brīnišķīga īpašība – tās neļauj rīt. Un ko tad mums stāsta visi gudrie dietologi, svara vērotāji un citi konservatīvie spēki?! Tieši to – visu lēnām, apdomīgi un sagremojot! Tā ka pirkt lašu asakas nebūt nav nejēdzīgi, varētu pat teikt tieši otrādi: gudri un lēti.

Man nav saprotams, kādās teorijās bāzējas Rimčika piena pārdošanas stratēģija. Jo, ieejot Lidlā vai Maksimā, pienu var nopirkt divreiz lētāk. Kvalitāte necieš – ir pārbaudīts. Tā ka – pērciet pienu pareizajā vietā un Jūsu ietaupījumi divkāršosies!

Cūku vaigi. Nopērkami Centrāltirgū. Gatavojami kā cepeši. Un, pat nogriežot treknākās daļas nost, cūciskums saglabājas. Un Jūs būsit izbaudījuši vairāk ēdienreižu, nekā pērkot smalkus karbonāžu gabalus.

Veseli ēduši!

ASOCIĀCIJU TOP 3,

03.03.22.

skatoties JRT jauno izrādi “10 iemeslu apmeklēt Kauci”.

Tādas kā senāku aktieru talanta ievirzes atblāzma pavisam jaunu aktieru darbā. Piemēram, bija prieks baudīt Gerda Lapoškas formas izjūtu, kurai rada Valentīna Skulmes un Jura Strengas plastika, līganais slaidums un plašas amplitūdas komisko iespēju potenciāls.

Augstas raudzes profesionālisms Andra Keiša spēlē, kas drusku lika justies tā, it kā mistiskā kārtā A.Brīzes muzikāli iedziedēts tēls “Dzelzsgriezējs” būtu pārtapis aktierspēles pārradītā fenomenā.

Pārsteigums, cik ļoti īsā laikā labi domātas komēdijas jokus noēd vai atceļ apkārt notiekošās kara šausmas. Putinisma rēgs nevilšus ir ienācis izrādē, komēdiju vēršot traģisku, un par daudziem jokiem smiekli apraujas. Te pie vainas nav izrādes veidotāji, bet laika gars. Var teikt arī otrādi – izrāde agresiju šī brīža formās ir aktuāli uzminējusi un uznesusi uz skatuves vienlaikus ar agresijas neprāta sākumu pasaulē, tādējādi gan mainot izrādes sākotnēji iecerēto žanru.

Nedēļas garšu prieka TOP 3

Kā varam priecāties lētāk…

Laikam viens no patīkamākajiem apmierinājumiem bija tēja ASSAM (Lord Nelson), dabūjama LIDLā. Mazas naudiņas un laba garša. (Salīdzinājumā ar citām melnajām tējām greznos iepakojumos un minimālā izmērā, kas aizmālē acis ar pompu, taču nonākot uz garšas kārpiņām, tāds čušs vien ir.) Ja nu akurāt gribat tējas baudīšanu ar dārgāku šiku, varat piepirkt klāt Melno tēju ar zemeņu aromātu Mlesnas veikaliņā, sajaukt vienādās devās ar ASSAM, un Jums būs laba manta ar meža zemeņu garšu – rets baudījums, kas nav ne par uzbāzīgu, ne par pliekanu.

Veikali “Tītariņš” ir grezni, un ja gribas sajust sevi kā vidusšķiras krējumu, tad varat nobaudīt dārgus tītara kupātus. Gardi. Taču. Paturēsim prātā, ka “Tītariņā” ir CENAS, kurpretī Centrāltirgū, starp visvisādiem sabiedrības slāņiem grozoties, var dabūt TĪTARUS arī par “ceniņām”.

Protams, ziemā gribas baudīt labus dārzeņus. Taču sintētiskās konsistences imports nekad nešķitīs tik mīļš kā vasaras mīļās tēvzemes ražiņas. Tomēr – ja gribam ietaupīt – tad tik un tā der nostaigāt Centrāltirgū gar to lēto āra stendu, kur viss ir tāds kā bojājuma tuvās priekšnojautās, turklāt tiek rūdīts bargās plus vienu grādu aukstās temperatūrās. Un, ja nav slinkums pasmērēt pirkstus un palasīties to veselāko no žēlīgi iespējamā, tad var tik pie mūsdienu paplacinātos maciņus iepriecinošiem kabačiem, paprikas un pat mākslinieciski kruzuļotiem, dzelteniem spāņu tomātiem.

Veseli ēduši!