PSIHODRĀMA

Apmācība psihodrāmā – Moreno institūts Latvijā

2019. gada 29. martā tiks uzsākta jauna apmācības grupa psihodrāmā, sociometrijā un grupu terapijā (pirmais – asistenta līmenis).

Psihodrāma ir psihoterapijas virziens, ko plaši izmanto klīnikās, izglītības sistēmās, sociālajā darbā, organizāciju konsultēšanā, kā arī mākslas pasaulē. Mērķa auditorija: Moreno Institūta Latvijā mācību programma  paredzēta speciālistiem ar augstāko sociālo un humanitāro izglītību (ārsti, psihologi, pedagogi, sociālie darbinieki, u.c.).

Mācību programma:
Mācību programma atbilst starptautiskām psihoterapeitu apmācības prasībām un standartiem. Mācību programmu vadīs Jolanta Klišāne un Uģis Segliņš.

Mācību ilgums: 2 gadi; kopumā izglītība dod 660 izglītības stundas.

Darba plāns: apmācība notiks semināru veidā 1 reizi mēnesī – nedēļas nogalē (no piektdienas pēcpusdienas līdz svētdienas pēcpusdienai). Gadā: 9-10 semināri, vasarā pārtraukums (2 mēn.). Kopā izglītībā – 19 semināri.

Ieguvumi: Šī izglītība dos jums labāko pašpieredzi, kura ir kā noteikums, lai varētu metodes izmantot atbildīgi. Kā psihodrāmas asistents jūs varēsiet palīdzēt terapeitiskajās psihodrāmas grupās un izmantot dažas tehnikas jūsu darbā ar klientiem, pacientiem un grupām.

Maksa: 180 EUR par semināru (tai skaitā PVN un kafijas pauzes).

Pieteikšanās studijām notiek elektroniski sūtot savu pieteikumu uz e-pastu moreno.instituts@gmail.com

Uzņemšana:

  1. individuālās pārrunas;
  2. dokumenti –  diploma kopiju par augstāko izglītību (vai izziņu par studijām augstskolas vecākā kursā).

Papildus informācija:

Jolanta Baltiņa: moreno.instituts@gmail.com, tel. 29597674

Jolanta Klišāne: jolantaklisane@gmail.comtel. 29220932

Uģis Segliņš:  ugis_s@inbox.lvtel. 29215360

 

Personības izaugsmes grupa

         Dvēsele darbībā jeb savas dzīves teātris… tiem, kas:

* vēlas sevi labāk iepazīt;

* attīstīt spontanitāti, radošu pieeju dzīvei;

* uzlabot attiecības ar līdzcilvēkiem;

* atbrīvoties no nomāktības…

            Jums ir iespēja iepazīt savas dzīves galveno lomu – pašam sevi uz mūsdienu trauksmainās dzīves skatuves.

            Cilvēks sastāv no daudzām šķautnēm. Tās iepazīstot, rodas jauns skatījums un dziļāka izpratne par neizmantotajām iespējām.

        

Esat laipni aicināti!

Laiks – otrdienās 18:30-21:00. No 2019. gada 8. janvāra.

             

            Zvaniet pa telefonu 29215360 vai rakstiet uz e-pastu: ugis_s@inbox.lv

Mājaslapas adrese: www.ugisseglins.lv

Maksa 15 € par nodarbību.

Nodarbības vadīs Uģis Segliņš (Psihodrāmas speciālists, izglītību ieguvis “Moreno institūtā Latvijā” grupu terapijā, psihodrāmā un sociometrijā, pasniedzējs, Mg.philol.).

 

 

Kāds mēdz būt psihodrāmas grupu nodarbību ilgums, biežums?

SkatuveVisai bieži psihodrāmas grupas darbs ilgst sezonu (no septembra līdz maijam), veselu gadu vai noteiktu periodu (10-12 sesijas). Ja tās dalībniekiem ir vēlme turpināt terapiju, kontrakts tiek slēgts no jauna – iespējams, ar mainītu dalībnieku sastāvu vai ilgšanas laiku.

Kellermans raksta, ka viena sesija var ilgt no vienas līdz četrām stundām, bet vidējais (un optimālais) tās laiks būtu divas ar pus stundas. No tām apmēram pusstundu ilgst iesildīšanās fāze, apmēram pusotru stundu – psihodramatiskā darbība, bet atlikušais laiks tiek veltīts dalīšanās fāzei.

Papildus pusstunda dažkārt ir nepieciešama procesa analīzei pirms vai pēc sesijas vai diskusijai grupā.

Arī mana pieredze rāda, ka šis laiks ir optimāls. Katrai grupai, iespējams, veidojas arī savi rituāli, kas grupas darbu padara neformālāku un savstarpēji tuvina cilvēkus.

Viens no tādiem ir pauze ar tējas dzeršanu. Daži dalībnieki to uzskata par „lieku greznību” vai „nevajadzīgu laika nosišanu”. Taču šādos brīžos turpinās grupas procesi – notiek viedokļu apmaiņa par it kā ar sesijām nesaistītiem jautājumiem, kas patiesībā bieži vien ir cieši saistīti ar redzēto un apjausto, bet izpaužas netieši. Turklāt, kā viena grupas dalībniece sacīja, latvietim galds un pulcēšanās ap galdu ir īpašs kopības veids. Cienasts var būt simbolisks, taču arī tas visus ap galdu esošos saliedē vēl īpašā papildus kopībā.

Parasti psihodrāmas sesijas mēdz rīkot reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās.

Otrs variants – garākas sesijas brīvdienās. Tas saistīts ar cilvēku intensīvo noslodzi darbadienās, kas vakara sesijas dalībniekiem padarītu apgrūtinošas ģimenes apstākļu vai vienkārši noguruma dēļ.

Var tikt organizētas arī psihodrāmas sesijas nedēļas semināru formā. Taču jārēķinās ar to, ka nebūtu vēlamas vairāk nekā trīs sesijas dienā.

Ja psihodrāmas metodes tiek izmantotas nevis grupas sesijā, bet strādājot ar klientu individuāli, tad šādu psihodrāmas paveidu sauc par monodrāmu. Tā parasti ilgst īsāku laiku (1 – 1,5 stundas), tai ir ierobežoti mērķi, darbība tajā tiek koncentrēta uz specifisku, konkrētu tēmu, kas tās sesijas laikā ir būtiskākā.

Par sesiju skaitu vienojas, un tā ir kā klienta – terapeita kontrakta daļa.

Kā cilvēks grupā atklājas, kļūst labāk saprotams?

mystery-manCaur visām savām psihofiziskajām darbībām.

Zerka Moreno ir teikusi, ka, atstājot protagonistu viņa paša lomā, tas, ko var ievērot, ir diagnostiski autentisks.

Piemēram, protagonistam esot „depresīva cilvēka” lomā, var ievērot, ko depresija dara ar šo klientu.

Bet kā cilvēku „dabūt ārā” no šīs lomas? Labākais risinājums ir izņemt viņu no sava paša identitātes, liekot darboties kādas citas nozīmīgas personas lomā, kas nav depresīva. Reizēm tas dod tūlītēju pārvērtību. Cilvēks kaut uz īsu brīdi izjūt, ko nozīmē nebūt depresīvam, un saredz, ka viņš var iesildīties citiem emocionāliem stāvokļiem.

Terapeitiskā pamattehnika, kas atraisa protagonista iesaldēto spontanitāti un kreativitāti un maina cilvēka lomu repertuāru, ir lomu maiņa.

Visbeidzot, daudzi autori atzīmē “nespecifisku” vai “ekstraterapeitisku” dziedinošo spēku ietekmi, kas darbojas ne tikai psihoterapijā, bet arī neprofesionālajās attiecībās, “paši par sevi”, tajā skaitā tādus kā, piemēram, placebo efekts.

Grupa kā dzīvs, komplicēts organisms

Grupas klātbūtne un iesaistīšanās notiek vairākos līmeņos vienlaikus. Šī sistēma kopumā ir kaut kas vairāk nekā daļu summa. Līdzīgi pulkstenim, kas darbojoties ir daudz vērtīgāks nekā izjaukta pulksteņa detaļu čupiņa.

Psihodrāmas grupa ir kā vienots organisms, kaut kas atšķirīgs un lielāks nekā vienkārši cilvēku kopums. Katra sistēmas daļa ietekmē citas daļas.

Psihoterapijas grupā cilvēki mijiedarbojas apzināti, verbāli un neverbāli komunicējot. Taču vienlaicīgi notiek arī neapzināti procesi.

Enerģija plūst iekšā un ārā, piemēram, kā cilvēka ķermenī.

Jāpatur prātā, ka psihodrāmas grupā arī pašas sistēmas mijiedarbojas dažādos līmeņos – no mikrokosmiskā līdz makrokosmiskajam. Cilvēku saziņu ietekmē metaforiskais, individuālais, ģimenes, dzimtas, nacionālais, vispārcilvēciskais līmenis…

Kad grupas darbs ir sācies…

Bieži vien, izvirzot kādu problēmu, protagonists attopas, ka viena jautājuma risinājums rauj līdzi citus un patiesībā notiek veselas sistēmas izmaiņas.

Piemēram, vai protagonistam allaž nepieciešams padarīt apzinātas apspiestās sāpes?

Iespējams, ka, strādājot metaforiskajā līmenī, var izdarīt nepieciešamo, no jauna netraumējot protagonistu.

Taču, iespējams, arī otrādi – uzurdot sāpi, tā līdzīgi augonim uztrūkst, sāpīgā vieta sadzīst un tādējādi viss organisms top veselāks. Šādai „augoņa uztrūkšanai” var tikt veltīta, piemēram, viena psihodrāmas sesija.

Izmaiņas kādā vienā niansē, kas tomēr ir pietiekami būtiska, rada izmaiņas veselā notikumā, kas ilgus gadus ir ietekmējis protagonista dzīvi.

Cik lielas mēdz būt psihodrāmas grupas?

Psihodrāmas grupas lielums var svārstīties no dažiem cilvēkiem līdz pat lielas zāles

auditorijai – atkarībā no pasākuma mērķa.

Mazas grupas „ģimeniskums” var izrādīties gan palīdzošs (atbalstu var izjust intīmāk, daudziem tā šķiet vieglāk atklāties), gan traucējošs (nevēlēšanās tik ciešā lokā kādu aizskart, viedokļu spektrs sašaurinās, dažbrīd tas ierobežo palīgpersonu izmantojumu lomās). Pārāk mazā grupā būs grūti izjust grupas dinamiku.

Dalībniekiem ar nopietnākiem traucējumiem, iespējams, tiktu rekomendēta mazāka, “intīmāka” grupa.

Savukārt pārāk lielas grupas atsevišķos pasākumos (semināros, apmācībās utt.) var traucēt personības atvērtībai, iekšējo procesu būtiskākai atklāsmei. Taču piedalīšanās lielās grupās dažiem cilvēkiem var izrādīties arī ārkārtīgi svētīga. Lielas auditorijas klātbūtne piešķir īpašu svarīgumu visam uz skatuves notiekošajam. Daudziem protagonistiem tamlīdzīga pašizpausme “publikas priekšā” ļoti efektīvi palīdz pārvarēt vainas un kauna sajūtu.

Dzīves virtuve. Kas ir psihodrāma un kuros gadījumos tā varētu palīdzēt?

Ar_Dzintaru_Tilaku

Lai klausītos raidījuma ierakstu, spiediet uz saiti

Iespējams, maldās tie, kas uzskata, ka cilvēkus dziedina teorijas tīrā veidā un pašas par sevi…

Cilvēks ir līdz galam neizpētīts, noslēpumains radījums, tomēr joprojām ir interesanti minēt tā būtību. Moreno humanitārie pētījumi savulaik pasvītroja realitātes slēptos dvēseles mērījumus un noslēpumainos patiesības izzināšanas intuitīvos avotus, kurus nevar izpētīt tikai ar eksperimentiem vien. Moreno juta, ka zinātniski tehnoloģiskā civilizācija brīžiem nomelno humanitārās vērtības un ka objektīvās pētniecības metodes dažkārt noniecina pieredzes radošos aspektus.

Moreno ieskats par ķermenisko un garīgo aspektu mijiedarbību savijas ar viņa radošo skatījumu uz cilvēku dziedināšanu un plašo dzīves uztveri. Tas arī vairo psihodrāmas dimensijas.

Proti, “ķermenis un smadzenes nav nekas vairāk kā tikai divi no realitātes daudzajiem aspektiem; iespējams, pastāv kosmiskās apziņas kontinuums ārpus materiālās pasaules”. Vai, piemēram, var minēt Spinozas divējādo monistisko skatapunktu, kas apgalvoja, ka ķermenis un apziņa ir aiz tiem stāvošās, vienīgās realitātes divi aspekti. Tas, kas no vienas perspektīvas šķitīs ķermenis, no citas – būs apziņa.

Arī psihodrāmā ir svarīga visas personības pašizpausme (gan ķermeņa, gan apziņas).

Psihodrāmas terapeitiskie faktori

 

Kellermana_gramata

P.F.Kellermans psihodrāmā izcēla šādus terapeitiskos faktorus.

  1. Terapeita māksla (kompetence, personība).
  2. Emocionālā atreaģēšana (katarse, aizturētā afekta atbrīvošana).
  3. Kognitīvais insaits (pašizpratne, sevis apzināšanās, integrācija, uztveres rekonstrukcija).
  4. Starppersonu attiecības (tikšanās, “tele” un pārnešu un kontrpārnešu izpēte).
  5. Jaunas uzvedības apgūšana un mācīšanās darbībā (iemācīšana jaunai uzvedībai ar apbalvošanas un soda izmantošanu, „atspēlēšana” darbībā).
  6. Iztēlojamā modelēšana (uzvedība “it kā”, spēle, simboliski priekšstati, ilūzijas).
  7. Nespecifiska dziednieciskā ietekme (globāli otršķirīgie faktori).