ĪSRECENZIJAS

Filma “Nakts reportieris”

Nakts_reportieris

Iesaku Jums noskatītie filmu Nightcrawler (2014)
Nu – kaut vai šeit: http://www.onlyonline.ru/fi…/stringer-nightcrawler-2014.html
Īpaši – audiovizuālo mākslu studentiem. Ja neskaita vienu otru grēku pret vērā neņemtajiem realitātes šķēršļiem, tomēr labs scenārijs (arī nominēts dažādām svarīgām balvām), bet galvenais – kūlenis no protagonista kā “labā puiša” par savu pretmetu ir gana šausminošs. Kaut kas līdzīgs bija arī “Breaking Bad” seriāla trauksmainajos attīstības joņos. TV un kino mīļotāji te var gauži pasmaidīt (patiesībā – izsamist) par to, kā realitāte nonāk līdz “zilajiem ekrāniem” – visai melnā ceļā. Problēma, kas saistās ar realitātes “uzprišināšanu” atspoguļotāju vajadzībām, ir gana moderna arī jaunāko laiku dramaturģijā – par to, kā līķi tiek piepucēti pasaulslavenu fotogrāfu kārē pēc godalgām. Morāles dilemma: palīdzēt kādam vai viņa ciešanas fotografēt/filmēt un iegūto materiālu izdevīgi notirgot. Tāda vispārēja empātijas nivelēšanās pret pasaules arvien biežākajām ciešanām. “Mūsu Sīrijas krīze” arī ir laba ēsma atspoguļotāju potenciālai ēdelībai… Ko mēs no tā varam izsecināt?

4 latviešu īsfilmas

Šodien Forum Cinemas noskatījos 4 latviešu īsfilmas: „Rebeka”, „Rīga – 2041”, „Spoguļvīrs”, „Tukšās zemes ritmi”.

Pirmais teikums, kas ienāk prātā: visas ir taisītas „no sirds”, bet „ne uz sirdi”, vairāk – no veidotāju sirds uz skatītāju prātu. Proti, ir saprotams „vajadzīgs” vai labi domāts temats, kas smuki uzgulst kā glītas putiņas virs ne visai stipri brūvētas kafijas. Acu priekšā uznirst projektu nepieciešami caursitamie pirmsākumi, kam sākotnēji tik ļoti acīmredzot gribējies noticēt.

„Rebekas” sižets iemudžinās visai nepārliecinošā notikumā, kas klaiņo starp komēdijas un spriedzes žanriem. Tomēr priecē labi izturēta vīna cienīgā talanta A.Keiša Harija tēla veidojums – ik kustība, ik vaibsts uzbur dzīvu tipāžu. Taču – vai bija vērts tik sirdīgi dauzīt Kārļa Tola atveidoto varoni, tērēt pulka daudz patronu un dzīvību, lai tiktu pie tik demonstratīvi nepārliecinošas, nekādas „laimīgās dzīves”? Blaumaņa personāža vārdiem runājot, „cerība man ir, bet ticības man nav” (par to laimi beigās).

„Rīga – 2041” priecē ar latviešu filmām neraksturīgo 3D brillīšu piešķiršanu skatītājam. Par burvīgiem gribas saukt interjerus – nudien stilīgi, īpaši D.Gaideļa varoņa cietuma cellei radniecīgais miteklis. Tomēr ideja atkal gozējas pa priekšu tās iedzīvinājumam („skaistuma un laimes kults ir slikti”), kamēr filmas miesa pūlas to panākt. Par tīkamu pārsteigumu varētu nosaukt D.Gaideļa un S.Kļaviņas varoņu kanalizācijā aizskaloto esības tīrradņu satikšanos, kas – atšķirībā no saviem uzprišinātajiem, sabiedrības pieprasītajiem „laimīgajiem kloniem” – satiekas priecīgā noskalojuma nelaimes laimē. Un vispār – īsā S.Kļaviņas parādīšanās ir iespēja baudīt aktrises talanta tīrradni, kam pietiek tikai ar dažiem triepieniem, lai uzburtu visu – atmosfēru, raksturu, situāciju.

„Spoguļvīrs” noteikti ir skaisti izskatījies idejas izklāstā. Tomēr reālie notikumi vairāk vedina domāt par varoņa neveselīgu psihiskās attīstības radītu tēlu parādi, nevis neparastas personības dramatisko ceļu līdz nepieciešamībai pieslīpēties sabiedrības vidusmēra rutīnai. Taisnības labad gan jāteic, ka Jurģa Spulenieka talants ir brīnumains, un viņa radītie, redzētie personāži allaž pārliecina, šoreiz – par „mazā cilvēka” patiesuma centieniem pat tik metaforiskos apstākļos.

„Tukšās zemes ritmi” varbūt vairāk silda ar neliela ciemata knapajām ikdienas regālijām. Tomēr arī te – izsecināmais „šāda provinciāla dzīve jauno paaudzi aprok” – tā kā vairāk vedina ieraudzīt sociālu plakātu, nevis ļauj tik tiešām pārdzīvot kādu īpaši uzrunājošu jaunā puiša „stāstu”.  Nu jā – pozitīvs ir patiesums, tomēr arī tas mulsina, ja kadrs pēc kadra šķiet ne visai obligāts.

Būtu gribējās justies pozitīvāk, bet procesa esamība jau arī ir ļoti pozitīva lieta.

Seriāls „Labāk zvaniet Solam” (Better Call Saul)

Interesanti, ka šis seriāls plašākā kontekstā iemieso būtiskāko seriālu popularitātes fenomenu, kas balsta skatītāju interesi. Proti, skatītājs vēlas salikt puzli vai izveidot mozaīku, kur katra sērija paplašina viņa izpratni par kopīgo ainu un personāžu būtību. Tikai šeit tēla atklāsme balstās ne tikai vairāku sēriju kopainā, bet pat atšķirīgu seriālu savietojumā.

Un šajā gadījumā plašu popularitāti ieguvušais seriāls „Pārkāpt robežu” (Breaking Bad) iepazīstināja ar otrā plāna lomu – advokātu Solu (Bob Odenkirk). Bet tagad, kad minētais seriāls ir beidzis savas gaitas, mēs tiekam aplaimoti ar šī tēla priekšvēsturi atsevišķā seriālā. Prīkvils – skaists vārds. (Starp citu, latviešu kinematogrāfijā spilgts šī vārda iemiesojums ir J.Streiča „Rūdolfa mantojums”, proti, režisors un scenārists zināmā mērā piedāvā priekšvēsturi tādam latviešu dramatiskā teātra fenomenam kā „Skroderdienas Silmačos”.)

„Labāk zvaniet Solam” atraktīvo advokātu Solu atklāj it kā no jauna. Ja „Pārkāpt robežu” mēs iepazinām viņu kā apsviedīgu žuļiku, tad jaunajā darinājumā uzzinām, kādas trakulības ir veidojušas Sola personību. Īpaši interesanti atklājas Sola attiecības ar brāli Čaku (Michael McKean) – ievērojamu advokātu, kurš nez kādu psiholoģisku kolīziju rezultātā slēpjas tumsā un bīstas no elektriskiem un uzlādētiem aparātiem. Abi brāļi apzinās savu radniecīgo pieķeršanos, tajā pašā laikā psiholoģiski interesantākā ir priekšpēdējā sērija, kurā uzzinām, kāpēc Sols un Čaks nevar strādāt kopā kā advokāti.

Vērā ņemams un skatītāju augsti vērtēts seriāls – bez izteiktas spriedzes, cilvēcīgs, gana aizkustinošs.

 

Tikko noskatījos RSEBAA bakalaura darbu skati “Forum Cinemas”.

Tikko noskatījos RSEBAA bakalaura darbu skati “Forum Cinemas”.
Kas priecē? Kopumā augsts izpratnes līmenis, vērā ņemamas dotības un apgūto profesiju prasmes.
Īpaši patika tas, ka Dzintars Neimanis ar savu filmu raisīja emocionālu līdzpārdzīvojumu un mācēja vizuāli izstāstīt stāstu par narkotiku “atgriezenisko iedarbību”. Dinamiski veidots gabaliņš, kas ierauj iekšā.
Kārlis Strautiņš ar filmu “Ēriks F.” raisīja pārdomas par mūsu jaunās paaudzes ļautiņu sūro pierīvēšanos ikdienas rutīnai. Filmas autors ir talantīgs puisis, viņa vārdu der iegaumēt. Galvenais varonis Ēriks F. – tēls – mīkla. No vienas puses – narcistisks autsaiders ar lielām alkām pēc atzīšanas un sapratnes, no otras puses – psiholoģisku problēmu mākts, iekšēji nepieaudzis, no pusaudža vecuma neiztīstījies dīvainis. Autors portretē atšķirīgas personības pretstatu sabiedrības “normālajai” ikdienībai. Un vienlaikus uzdod jautājumu – kāda tipa cilvēku tad šis laiks prasa? Ko šobrīd jaunam cilvēkam nozīmē ierakstīties konkrētā laikā un vidē un kļūt par personību?
Valters Novožilovs bija izmēģinājis roku komēdijas nebūt ne vieglajā lauciņā. Mans “Oskars” gaismotāja lomas atveidotājam par lakoniski, tomēr trāpīgi atklātu lomiņu. Ja vēl filmiņas nosaukums būtu nevis “Veidotāji”, bet, piemēram, “Amatieri” un jau sākotnēji šis skatapunkts tiktu ņemts vērā, skatītais iegūtu vēl vairāk. Bet tā, protams, no manas puses ir ļoti subjektīva iegriba.
Elīna Lieljukse ir drosmīgi realizējusi animācijas filmu, rēķinoties ar samērā ierobežotiem resursiem, ko viņa centusies kompensēt ar stilīgu un viegli uztveramu tēlu atveides palīdzību.
Bija arī citi jauki darbi, prasītos vēl kāds seanss… Jo, manuprāt, daudz kas labs “palika aiz kadra”. Piemēram, Lauras Pastares filma “Stīna”, droši vien vēl daudz interesanta… Gaidīsim jaunus darbus, un… iespējas tos redzēt!

Tikko LTV noskatījos brīnišķīgu filmu par latviešiem Sibīrijā

Tikko LTV noskatījos brīnišķīgu filmu par latviešiem Sibīrijā. Ļoti aizkustinoši. Un svētīgi. Un domāju, ka tādas pat sibīrijas un īrijas daudzi ir iznēsājuši sevī, dzīvojot arī Latvijā – kā iekšēju izsūtījumu, kā sevis aizsūtījumu uz kādām perifērijām, par kurām katrs pats vien tikai zina. Ak, šis – pa visu Latviju izpleties 17. jūnija laukums!

Noskatījos A.Zvjaginceva filmu “Leviatāns”

Noskatījos A.Zvjaginceva filmu “Leviatāns”. Atceroties viņa filmu “Atgriešanās”, tā jau likās, ka galveno jēgu paudīs paši beigu kadri. Un tā arī ir.
Labi, ka vismaz kāds pašā Krievijā pauž patieso morālās degradācijas līmeni mūsu kaimiņvalstī. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc Rietumeiropā šobrīd šī filma gūst tik lielu atzinību – Zvjaginceva filmā kā ūdens pilienā var ieraudzīt visu to amorālo varas puvumu ar hibrīdkaru stratēģiju, gebelscienīgas propagandas taktiku un reālu savas krievu tautas iznīcināšanas bezjēdzību.
Protams, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Noskatījos filmu “Puikas gadi”

Noskatījos filmu “Puikas gadi” (rež. R. Linkleiters) – filmu, kas šogad pretendē uz visaugstāko novērtējumu pasaules mērogā. Tā jau ir saņēmusi un noteikti vēl saņems daudzas balvas.
Tas, ka filmēta viena zēna pieaugšana 12 gadu garumā, protams, ir komplicēts paņēmiens, tomēr žilbinošu sižetisku virāžu tajā nav. Lielākais panākums, manuprāt, nav pašas filmas saturiskās kvalitātes vai kompozīcijas struktūra, pat ne personāžu izveide…
Manuprāt, tās panākumu pamatā ir pati dotā iespēja psiholoģiski līdzdzīvot pieaugšanas procesam. Skatītājs var iejusties galvenā varoņa dažādajos vecumos un tīstīt savu iekšējo filmu par paša pieaugšanas procesu. Un, “noskatoties abas šīs filmas”, veidojas spēcīga emocionāla pēcgarša.
Tad arī filmas beigu atgādinājums par nepieciešamību dzīvot “te un tagad” skan gana nozīmīgi – nekas TĀDS jau dzīvē nenotiek, vienkārši rit mirkļi un tas ir cilvēka dzīves laiks, ko uzskatāmā veidā iemieso pieaugšana, nobriešana un citi “sīkumi”, kas dzīvošanu vērš nozīmīgu… Kā Austra Skujiņa teiktu: “Tik vien”…

Tikko noskatījos jauno latviešu operu – Artura Maskata “Valentīnu”

Tikko noskatījos jauno latviešu operu – Artura Maskata “Valentīnu”. Kāds milzu darbs ieguldīts! Skatītāji beigās piecēlās kājās, apliecinot cieņu un apbrīnu.
Skaisti, ka viss kopumā emocionāli sildīja. Vijīgas, pārsteigumiem pilnas melodijas ar negaidītiem līkločiem kā braucieniem pa augšup, lejup vedošiem, tomēr rūpīgi nogludinātiem ceļiem nepazīstamā, tomēr elpu aizraujošā apkārtnē.
Dīvaini kņudinošas jūtas raisīja kara tēma. Ja vēl pirms kāda laika tas liktos gauži nozelēts temats, tad tagad visi sensenajā karā skanošie jautājumi atbalsojās ar jaunu jēgu. Vai tiešām karš gaidāms, ja reiz pasaules veselais saprāts liek justies drošiem? Intonācijas kā no mūsdienu ekspertu un analītiķu mierinājumiem. Un – kas būs pēc tam? Kas tie būs par ļautiņiem, kas turpinās slīpēt skaistās Rīgas bruģi? Rīgas un laikmeta griežu tēls šajā operā kļūst varbūt pat reljefāks nekā pašas Valentīnas tēla attīstības līkloči.
Dažs režisora V.Kairiša risinājums uzrunāja īpaši. Piemēram, ebrejus iezīmējošās dzeltenās zvaigznes, kas parādījās pie koristu mūsdienīgajiem tērpiem kā biedinājuma zīme: vai mums – latviešiem – šobrīd nedraud tāds pats – citu iezīmēts – ceļš? Kā akās krītošām zvaigznēm – bez ceļa atpakaļ.
Divu vīriešu – Alekseja un Valda – attiecībās pazibēja kaut kas no… jocīgi skanēs, bet – Romeo un Džuljetas traģikas.
Ir svarīgi, ka šis darbs ir ieaicināts starptautiskā apritē. Šī opera var iepazīstināt citus ne vien ar A.Maskata brīnišķīgo mūziku, bet arī ar Latvijas kara stāstu, ko izstāsta ebrejiete Valentīna.

Vakar apskatīju jauno Nacionālā teātra izrādi “Svētku laika pārpratumi”

Vakar apskatīju jauno Nacionālā teātra izrādi “Svētku laika pārpratumi”.
Kas priecēja? Daiga Kažociņas patiesums un niansētība, virpinot tēla dramatisko gaidu un nesagaidu mežģīnes. Ģirta Liuizinika skatuviskais šarms, kura starojums lidinājās virs skatuves līdz ar blakus lidojošajiem baloniņiem. Ulda Anžes nepārejoša optimisma uzlādētais smaids savai skatuves sievai Belindai. Madaras Botmanes pievilcīgais augums, kura miesiskās vēlmes plandījās ap iekārojamo Klaivu gluži kā neapdzēšamas Ziemsvētku svecītes… Jura Lisnera skatīta filma televizorā, kurā spēlējošie aktieri visi jau esot zem zemes, kā arī atsauce uz Normunda Laizāna leļļu teātra iepriekšējā gada veikumu, kurā Ali Babas 40 laupītāji esot uznākuši katrs ar 10 minūšu intervālu.
Un atcerējos… lugas autora Alana Eikborna dramaturģiskās bonbongas “Kā mīl tā otra puse mīl” un “Tās sasodītās mīlestības dēļ”.

Noskatījos filmu “Modris”

Noskatījos filmu “Modris”.
Hm. Savīlos. Manuprāt, autori vairāk nodarbojas ar stāvokļu eksponēšanu, nekā uzjundī interesi raisošu notikumu attīstību un līdzpārdzīvojumu. Ja daudz un dikti Modris klimst pa azartspēļu saloniem un apzog savu māti, bet autori nedod skatītājam arī kādu kripatiņu pabaudīt šī varoņa citus personības aspektus (nē, nu labi, ir, jau šis tas – viņam ir attiecības ar jauku meiteni, un ir jau, protams, arī raksturā kaut kāds gandrīz neizteikts maigums, vēlēšanās izprast šo un to), taču līdzi jušanu ir grūti kāpināt. Ir daudzas seku demonstrācijas. Bet ja man pusotru stundu paģērē just līdzi cietējam, tad, piedodiet, kāpēc tieši šim? Turklāt ar tik neobligāti filmējošu, trīcelīgu kameru, ka ātri vien sāk mākt šaubas par šāda izteiksmes veida lietderību.
Varbūt jaunākai paaudzei filmā ir vairāk āķīšu, kur interesei aizķerties…?
Tas, protams, neizslēdz to, ka Modra lomas attēlotājs ir patiess, Mātes lomā R.Kalniņas atveidojums, kā allaž, izcils… Tomēr pat tēlu motivāciju līmenī rodas jautājumi, kas nevis urda, bet kaitina. Nu, labi – tēvs nav cietumā, dzīvs, bet ja šāda intriga tiek pieteikta, tad taču gribas zināt motīvus Modra mātes rīcībai, ne tikai trafareti nolasīt atziņu: ja kādam teiksi, ka viņš izaugs kā cietumnieks, nu tad, protams, izaugs jau arī. Un, ja tik viegli var atvilktnē atrast īsto tēva vārdu, tad kādi fatāli apstākļi gandrīz 18 gadīgam puisim to līdz tam ir traucējuši atrast?
Tāpat tiesas darbības. Nu, skaidrs, ka tiesneses piedraudējums Modrim nepārkāpt likumu tiks pārkāpts. Tas taču intrigu nokauj, nevis raisa. Un ko izmaina atziņa filmas beigās, ka tikai cietums sāk likt interesēties par pašu bērnu, ja mēs neko tā īsti neuzzinām par mātes un dēla attiecībām līdz filmas sižeta sākumam? Tad Modra pārmetumi, ka mātei viņa dzīve neinteresē, ir tikai tukšas atkarīga cilvēka atrunas… Un pasmucinātā advokāta labdabība pret, galu galā, tikai klientu, aizdodot naudu, arī, maigi izsakoties, nevieš ticamības auru. Tāpat “it kā izvarotās” “bēdu māsas” atriebība, uzrīdot Modrim čaļus, kas to piekauj…
Ai, nu labi, uzskatīsim, ka es tomēr apņemos šodien pēc filmas vēl kādu laiku just līdzi Modrim – aiz cieņas pret autoru labo gribu, jo patiesībā ir lieliski, ka ir tapusi jauna latviešu filma, daudz tajā ieguldīts pūļu un, jā, talanta, mīlestības pret jauna, sargājama cilvēka likteni… kuram pašam pietrūkst iespēju sevi pasargāt…
Un, neskatoties uz maniem iespaidiem, gan jau būs gana daudz skatītāju, kas būs saņēmuši no šīs filmas krietni bagātākus mākslas impulsus.
Un galu galā – šodien taču ir svētki – Helovīns. Lūk, kādi paradoksāli svētki šodien tiek svinēti…